Kijivas Krievzeme

Kijivas Krievzeme Garðaríki Русь ← ap 860. gadu – 1132./1240. → Ģerbonis Location of Kijivas Krievzemes Vēsturiskās robežas Pārvaldes centrs no 882. gada Kijiva Reliģija pagānisms, kopš 10. gadsimta beigām kristietība Valdība monarhija Kijivas kagans, vēlāk lielkņazs  - ap 860. gadu Ruriks  - 882.—912. Oļegs (Helgi)  - 912.—945. Igors (Ingvarr)  - 978.—1015. Vladimirs Svjatoslavičs (Valdamarr)  - 1016.—1018. Jaroslavs Gudrais (Jarizleifr) Vēsture  - Rūsi pakļāva galvenās pilis uz Baltijas-Melnās jūras ūdensceļiem ap 860. gadu  - Kijivas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par varas sadalīšanu 1132./1240. Nauda Kijivas hrivna

Kijivas Krievzeme (ukraiņu: Київська Русь) jeb Senā Krievzeme (senskandināvu: Garðaríki, sengrieķu: Ῥωσία, senaustrumslāvu: Рѹ́сь vai роусьскаѧ землѧ — 'rusu zeme', latīņu: Russia, Ruthenia) ir vēsturnieku dots apzīmējums pārslāvoto rusu kņazu (Rurikoviču) viduslaiku valstu savienībai Austrumeiropā ar galvaspilsētu Kijivā. Kā galvenie satiksmes ceļi kalpoja lielās upes ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"), kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Melnās un Kaspijas jūras ostām.

9.—10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu pārvaldījumiem, Senā Krievzeme jeb Gardarīke bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos. Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijivas lielkņazu vara. 12.—13. gadsimtā kņazu dinastiju cīņu dēļ Senā Krievzeme pēc 1132. gada sadalījās suverēnās kņazistēs, kuras pakļāva Zelta Orda un Lietuvas dižkunigaitija

Pirmsākumi

Staraja Ladogas apmetnē atrastais rūnu raksts no 10. gadsimta — iespējams, ka visvecākais rakstu piemineklis Senajā Krievzemē

Saskaņā ar senāko krievu hroniku, varjags Ruriks ap 860. gadu tika ievēlēts par Novgorodas valdnieku. 882. gadā Rurika pēctecis kņazs Oļegs (Helgi) atņēma Kijivas pilsētu hazāriem, bet tikai pēc 969. gada Krievzemes kņazi atbrīvojās no meslu maksāšanas hazāru kaganiem. Pēc Kijivas kņaza Vladimira Svjatoslaviča kristīšanās 988. gadā visā Krievzemē virzienā uz ziemeļiem pakāpeniski izplatījās kristietība un kirilicas raksts.

Pārvalde

Jau no paša sākuma Krievzeme nebija vienota valsts, bet gan Rurika dinastijas kņazu pārvaldītu valstu savienība slāvu, somugru un baltu cilšu apdzīvotās zemēs. Kā galvenais tika atzīts Kijivas kņazs, kas tika saukts par lielkņazu. Vienojošais faktors bija kopīga kristīgā reliģija, kopīga rakstība un kopīgs tirdzniecības ceļu tīkls pa lielajām upēm. Senās Krievzemes kņazi ar savām karadraudzēm piedalījās kopīgos karagājienos, kurus vadīja Kijivas lielkņazs.

Visi Rurika dinastijai piederošie vīrieši uzskatīja Krievzemi par kopīgu mantojumu, vienīgais izņēmums bija Polockas Rurikoviči, kas sevi drīzāk uzskatīja par cita skandināvu ķēniņa — Ragnvalda pēcnācējiem. Tādēļ katram Rurikovičam pienācās dalienas ķēniņvalsts (kņaziste). Vecākajiem dzimtas locekļiem pienācās turīgākās kņazistes pie galvenajiem ūdensceļiem (Novgoroda, Čerņihiva, Vladimira, Smoļenska, Turova, Perejaslavļa). 972. gadā Svjatoslava dēli, bet 1015. un 1023. gadā lielkņaza Vladimira dēli sadalīja Krievzemi savā starpā, turklāt Polockas kņaza Izjaslava pēcnācēji izveidoja savu dinastiju, kas nepakļāvās Kijivas lielkņaziem. 1054. gadā lielkņazs Jaroslavs sadalīja valsti atsevišķās kņazistēs, bet Kijivas lielkņazam Vladimiram Monomaham un viņa dēlam Mstislavam atkal izdevās atjaunot Kijivas varu pār kņazistēm. Līdz 12. gadsimtam visi dzimtas atzari mantoja tiesības kļūt par Kijivas lielkņaziem vecuma hierarhijas kārtībā, tādēļ, nomainoties Kijivas lielkņazam, mainījās arī visu citu kņazistu valdnieki.

Galvenās Krievzemes kņazistes 11.—12. gadsimtā

• Novgorodas kņaziste (dibināta 862., tradicionāli no 1010. par Novgorodas kņaziem kļuva Kijivas lielkņaza vecākie dēli, pēc 1136. suverēna teritorija),
• Kijivas lielkņaziste (dibināta 882., lielkņaza tieši pārvaldīta teritorija, kurai pēc 1132. gada palika pakļautas tikai Galīcijas kņaziste (dib. 1084.) un Turovas-Pinskas kņaziste (dib. 980.));
• Polockas kņaziste (dibināta pirms 977., jau no 1044. gada suverēna)
• Volīnijas kņaziste (dibināta pirms 987.)
• Perejaslavļas kņaziste (dibināta 988.)
• Smoļenskas kņaziste (dibināta 1010., no 1125. suverēna)
• Čerņihivas kņaziste (dibināta 1024., Čerņihivas kņaziem līdz 1078. pakļāvās Muromas-Rjazaņas kņazi un līdz 1139. Novgorodas-Severskas kņazi)
• Vladimiras-Suzdaļas kņaziste (dibināta kā Rostovas kņaziste, pēc 1125. Rostovas-Suzdaļas kņaziste, pēc 1155. suverēna)

Iedzīvotāji

Senās Krievzemes iedzīvotāju sastāvs bija ļoti neviendabīgs. Dregoviči, drevļani, baltie horvāti, kriviči, poļani, poločani, radimiči, severjani, slovēņi (Ilmeņa slāvi), vjatiči, volīnieši runāja dažādās austrumslāvu valodās. Savukārt čudi, karēļi, merji, muromi, vesi, voti un citas ziemeļdaļā dzīvojošas maztautas runāja somugru valodās. Krievzemes vidusdaļā vēl bija saglabājušās Dņepras baltu austrumgalindu salas.

Valdošo slāni veidoja rūsu cilmes kņazi un viņu karadraudzes, kas pēc normānisma teorijas piekritēju domām bija skandināviskas vai jauktas izcelsmes.

Literārā valoda

Lappuse no lielkņaza Svjatoslava laikā kirilicas rakstā izdotas grāmatas (1073)

Kopīga literārā valoda izveidojās tikai pēc Senās Krievzemes kristīšanas 988. gadā, kad mūki no tagadējās Bulgārijas un Ziemeļmaķedonijas teritorijām izveidoja t.s. senslāvu baznīcas valodu, kas tika lietota ne vien liturģiskām, bet arī literārām vajadzībām. Sākotnējā glagolicas rakstu drīz vien aizstāja kirilicas raksts. Austrumslāvu valodu iespaidā no senslāvu baznīcas valodas izveidojās senkrievu valoda, kaut arī kā literārā valoda tika lietota baznīcslāvu valoda.

Baznīcslāvu valodā ir uzrakstīti galvenie šī perioda rakstu pieminekļi:

• 12. gadsimta vidū — likumu krājums "Krievu tiesa" (Правда русьская), kura senākā daļa satur lielkņaza Jaroslava laika tekstu (ap 1017.)
• ap 1110. gadu — Nestora hronika Pagājušo gadu vēsture (Се повѣсти времѧньных лѣт)
• ap 1200. gadu — eposs Teiksma par Igora kauju (Слово о пълку Игоревѣ)

"Teiksmas par Igora kauju" ievads baznīcslāvu valodā:

"Не лѣпо ли ны бяшетъ братые, начати старыми словесы трудныхъ повѣстій о полку Игоревѣ, Игоря Святъ славича? Начатижеся тъ пѣсни по былинамъ сего времени, а не по замышленію Бояню. Боянъ бо вѣщій, аще кому хотяше пѣснѣ творити, то растекашется мыслію по древу, сѣрымъ волкомъ по земли, шизымъ орломъ подъ облакы."
Brīvs tulkojums latviski:
"Vai mums nebūtu jāsāk, ak brāļi, ar senajiem vārdiem kara teiksmu par Igora, Igora Svjatoslaviča kauju? Sākt to dziesmu pēc tā laika biļinām, bet ne pēc Bojana nodoma. Viedajam Bojanam, ja kādam gribētos radīt šo dziesmu, tās doma izplūstu kokā, kā pelēks vilks pa zemi, kā zilgans ērglis zem mākoņiem."

Sabrukums

Par Kijivas Krievzemes kā valstu savienības iziršanas laiku nav vienprātīga vēsturnieku viedokļa. Par savienības beigu gadu tiek uzskatīts 1132. gads, kaut arī Kijivas lielkņazi tika ievēlēti līdz pat 1240. gadam, kad Kijivu pakļāva mongoļu hani. 1132. gadā Kijivas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par kņazistu sadalīšanu, pārkāpjot pirms tam esošo Rurika dinastijas amatu mantošanas kārtību. Tas izraisīja viņu karu ar pārējiem lielkņaza Vladimira Vsevolodoviča (Monomaha) mazdēliem un noveda pie patstāvīgu savā starpā karojošu valstu izveides. Vājinoties Kijivas lielkņaza varai, atsevišķās kņazu valstis kļuva suverēnas un to valdnieki naidojās savā starpā un paši sevi dēvēja par lielkņaziem.

Pēc tam Kijivas lielkņazu vara bija vairs tikai nomināla un dažādie Rurikoviču klani valdīja suverēnās kņazistēs. Tā kā mantojuma tiesības uz kņaza titulu bija visiem Rurika dinastijai piederīgajiem, tad kņazistes tika sadalītas arvien mazākās dalienas kņazistēs, kurās valdošie kņaziņi (latīņu: regulus) atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru.

Šajā laikā kristītie Jersikas un Kokneses ķēniņi bija Polockas kņazu, bet Tālavas un Atzeles valdnieki — Pleskavas kņazu vasaļi, tādēļ no senkrievu valodas letgaļu valodā ieviesās kristietības termini un tradīcijas.

Pēc Kijivas Krievzemes sairšanas izveidotās suverēnās valstis

Pēc lielkņaza Mstislava nāves 1132. gadā Kijivas lielkņazu tiešā pakļautībā palika Kijivas, Turovas, Perejaslavas un Vladimiras–Volīnijas kņazistes, bet Čerņihivas–Severskas, Smoļenskas, Rostovas–Suzdaļas, Muromas–Rjazaņas, Peremišļas, Terebovļas kņazistes un Novgorodas zeme kļuva patstāvīgas. Tālaika hronikās kņazistes sāka dēvēt par "zemēm", ko agrāk lietoja tikai uz suverēnām teritorijām («Русская земля», «Греческая земля»).

12. gadsimtā izveidojās 13 suverēnas zemes, no kurām deviņās valdīja savas valdnieku (kņazu un lielkņazu) dinastijas.

• Galīcijas kņaziste (lielkņaziste),
• Čerņihivas kņaziste (lielkņaziste),
• Muromas kņaziste,
• Polockas kņaziste (lielkņaziste),
• Rjazaņas kņaziste (lielkņaziste),
• Rostovas-Suzdaļas kņaziste (no 14. gadsimta "visas Krievijas" lielkņaziste),
• Smoļenskas kņaziste (lielkņaziste),
• Volīnijas kņaziste,
• Tmutarakaņas kņaziste (sagrāva polovcieši 12. gadsimta sākumā).
• Perejaslavas kņaziste (bez savas dinastijas — valdīja citu dinastiju jaunākie dēli),
• Kijivas lielkņaziste (bez savas dinastijas — valdīja konkurējošo dinastiju pārstāvji),
• Novgorodas zeme (bez savas dinastijas — bajāri un veče vēlēja dažādu dinastiju pārstāvjus),
• Pleskavas zeme (no 13. gadsimta suverēna — bajāri un veče vēlēja dažādu dinastiju pārstāvjus).

Vēsturiskais mantojums

Kijivas Krievzemes austrumu un dienvidu zemes pakļāva Zelta Ordas impērija, bet rietumu zemes pakāpeniski nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā. Vienīgi Novgorodas zeme saglabāja relatīvu suverenitāti, kaut arī bija spiesta maksāt meslus mongoļu haniem.

13.gs. vienīgi Novgorodas un Pleskavas zemēs saglabājās senajai Krievzemei raksturīgās tradīcijas un pārvaldes formas ar sapulcēm („večēm”) un vēlētiem karavadoņiem — kņaziem. Pēc mongoļu hanu iebrukuma lielākā daļa no kņazistēm kļuva par Zelta Ordas vasaļvalstīm un par pakļauto krievu zemju vietvalžiem tika izraudzīti Sudzaļas — Vladimiras kņazi, kas savu varas simbolu — „jarliku” saņēma no mongoļu hanu rokām Itiļā Volgas lejtecē. Vēlāk par mongoļiem pakļautās Krievzemes varas centru kļuva Maskava, kuras lielkņazi 15. gadsimtā atbrīvojās no mongoļu virskundzības un 16. gadsimtā izveidoja Krievijas caristi, kas uzskatāma par modernās Krievijas valstiskuma sākumu. 14. gadsimtā Lietuvas valdnieki, kas sevi dēvēja par dižkunigaišiem (lielkņaziem) pakāpeniski pakļāva bijušās Kijivas Krievzemes rietumu un vidusdaļu un 1362. gadā lielkņazs Aļģirds ieņēma Kijivu. Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldes iekārta bija balstīta uz Kijivas Krievzemes tradīcijām un tās ietvaros pakāpeniski izveidojās mūsdienu baltkrievu un, daļēji, ukraiņu nācijas. Mongoļiem nepakļautās Galīcijas–Volīnijas kņazs Daniels 1254. gadā no Romas pāvesta saņēma karaļa kroni un tika kronēts par Rutēnijas karali, vēlāk viņa valsti iekļāva Polijas karalistes sastāvā.

Kijivas Krievzemes laika celtnes

• 
  Kijivas nocietinājumu "Zelta vārti"
• 
  Novgorodas Svētās Dieva Gudrības (Sv.Sofijas) katedrāle
• 
  Vladimiras Svētās Jaunavas Debesīs uzņemšanas katedrāle
• 
  Polockas Svētās Efrosīnijas klosteris
• 
  Pleskavas Svētā Jāņa baznīca
• 
  Smoļenskas Erceņģeļa Miķeļa baznīca
• 
  Čerņigovas Borisa un Gļeba katedrāle
• 
  Volīnijas Vladimiras Svētās Jaunavas Debesīs uzņemšanas katedrāle
• 
  Staraja Ladogas Svētā Jura baznīca

Skatīt arī

• Kijivas lielkņazi

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kijivas Krievzeme.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)