Pāriet uz saturu

Starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Neatzīta valsts)
  Neviena valsts neatzīst
  Lielākā daļa valstu neatzīst
  Lielākā daļa valstu atzīst
  Teritorijas ar apšaubītu statusu un ar daļēji atzītu valdību

Šis ir starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums, ir pieminētas visas valstis, kuras nav atzinusi kaut viena valsts, tomēr tās tiek uzskatītas par suverēnām sakarā ar Montevideo konvenciju.[1]

Saraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neviena ANO valsts neatzīst

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts Neatzīta kopš Atzīšana Latvijas nostāja
Arcaha (Karogs: Arcahas Republika Kalnu Karabaha) 1991 Līdz 2017. gadam armēņu apdzīvotās Azerbaidžānas daļas nosaukums bija Kalnu Karabaha, kas 1991. gadā pasludināja neatkarību. To atzina ASV štati Luiziāna, Meina, Masačūsetsa, Rodailenda un no 2014. gada 8. maija arī Kalifornija.[2] 2023. gada 19.–20. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki okupēja Arcahas Republiku. Neatzīst
/ Azavada 2012 2012. gada 6. aprīlī tuaregu spēki iekarotajos Mali ziemeļos pasludina Azavādas Neatkarīgo Valsti, 15. (16.) jūlijā radikālie islāmistu grupējumi padzina tuaregu neatkarības cīnītājus no pēdējā atbalsta punkta Mali un pasludināja Azavādas Islāma Valsti. 2013. gada sākumā Mali karaspēks ar Rietumvalstu (galvenokārt, Francijas) atbalstu padzina islāmistus gandrīz no visas Azavādas, ieņemot reģiona lielāko pilsētu. Islāmisti pārgāja uz partizānu cīņas taktiku. Neatzīst
Azadkašmīra (Brīvā Kašmīra) 1947 Pašpasludināta valsts, juridiski – Indijas teritorija, faktiski – Pakistānas province. Neatzīst
Hatriveras Hercogiste 1972 1970. gada 21. aprīlī Leonards Keslijs pasludināja savas un piecu kaimiņu zemes par Lielbritānijas Hatriveras provinci, vēlāk par hercogisti. Neatzīst
Islāma Kalifāts 2014 Al-Qaida islāmistu grupējums 2014. gada 3. janvārī pasludināja neatkarīgas Islāma Valsts izveidi. Nigērijas islāmistu teroristu grupējuma Boko Haram līderis Abubakars Šekau 2014. gada 24. augustā sagrābtajā Gvozas pilsētā arī pasludināja Islāma valsti, kas kopā ar Irāku būšot topošā "Islāma kalifāta" sastāvdaļa.[3] Neatzīst
Jaunkrievija, arī Tautas Republiku Savienība 2014 2014. gada 24. maijā pašpasludinātās Doneckas un Luganskas "Tautas Republikas" nolēma apvienoties vienā valstī. Neatzīst
Katalonijas Republika 2017 Pēc neatkarības referenduma, ko neatzīst Spānija, saņemot neviennozīmīgu, bet tomēr tautas atbalstu, lai gan centrālā vara visiem spēkiem centās referendumu izjaukt, pēc diplomātiskas vilcināšanās Katalonijas valdība un parlaments 2017. gada 27. oktobrī apstiprina iepriekš parakstīto neatkarības deklarāciju. Spānijas augstākā vara pēc pāris stundām atcēla Katalonijas autonomiju. Neatzīst
Kaukāza emirāts[4] 2007 Čečenu Republikas Ičkerijas 5. prezidenta Doku Umarova pasludināta valsts, kurai vajadzētu aptvert visu Ziemeļkaukāzu, taču tā pārvaldīja tikai teritorijas Čečenijā un Dagestānā. Neatzīst
Logones Republika jeb Dar el-Kuti Republika[5] 2015 2015. gada 15. decembrī CĀR musulmaņu apdzīvotos rajonos, kur līdz 1912. gadam atradās Dar el-Kuti sultanāts, musulmaņu dumpinieki (Seleka) pasludināja autonomu republiku. Neatzīst
Nagalimas Tautas Republika 1980 Oficiāli – Nāgālendas pavalsts Indijas austrumos, faktiski – nagu dumpinieku paralēlo varu tādā vai citādā veidā atzīst visi pavalsts lauku ciemi. Dumpinieki darbojas arī kaimiņvalsts Mjanmas nagu tautas apdzīvotajās teritorijās. Pirms tam Nāgālenda jau bija pasludinājusi neatkarību 1947. gadā (no Britu Impērijas) un pēc tam 1956. gadā (no Indijas), kā Brīvās Nāgālendas Tautas Suverēnā Republika. 1963. gadā Nāgālenda kļuva par Indijas pavalsti.[6] Neatzīst
Nadroga-Navosa Suverēnā Kristiešu Valsts 2014 Fidži provinces separātisti 2014. gada oktobrī pasludināja neatkarību.[7] Neatzīst
Rietumpapua Federatīvā Republika 1984 Indonēzijas Jaungvinejas salas daļa, kas koloniālisma laikmetā piederēja Nīderlandei un tikai vēlāk (1962. gadā) tika atdota Indonēzijai. Valsts reāli nepārvalda savu teritoriju, izņemot dažādas partizānu vienības salas džungļos, lielākā daļa no valsts vadītājiem atrodas emigrācijā.[8] Neatzīst
Karogs: Piedņestra Piedņestra 1990 Moldovas daļa, kas ar Krievijas karaspēka palīdzību 1990. gadā atdalījās no pārējās valsts. Atzina Abhāzija< Dienvidosetija un Kalnu Karabaha. Neatzīst
Puntlenda 2013 2013. gada 5. augustā Puntlendas "autonomā" reģiona Somālijas Federatīvās Republikas sastāvā (reģions daudzos aspektos de facto ir neatkarīgs no 1998. gada) vadītāji paziņoja, ka pārtrauc visas attiecības ar starptautiski atzīto, bet neefektīvo Somālijas Federālo valdību (SFG) Mogadīšo.[9] Neatzīst
Pontiņjas Salas Firstiste 2007 1903. gada 9. oktobrī Portugāles karalis Karloss I parakstīja vēstuli, kurā norādīja, ka Madeiras salas Pontinjas klints, kur atrodas Svētā Žozē forts, ir suverēna. 2007. gada 30. novembrī forta īpašnieks Renato Baross paziņoja par sava īpašuma atdalīšanos no Portugāles.[10][11] Neatzīst
Ra Suverēnā Kristiešu Valsts 2014 Fidži minētā nosaukuma provinces separātisti 2014. gada novembrī pasludināja neatkarību.[7] Neatzīst
Sīlenda 1967 Pašpasludināta valsts uz pamestas zenītartilērijas platformas pie Anglijas krastiem, neatkarība pamatota ar to, ka pēc tā Otrā pasaules kara laikā platforma atradās ārpus Apvienotās Karalistes teritoriālajiem ūdeņiem. Neatzīst
"Somālijas Islāma Emirāts" 2007 Al-Shabaab - somāliešu militāra islāmistu grupa, kas vēl patur savā varā lielu Somālijas daļu uz ziemeļiem un dienvidiem no valsts galvaspilsētas (federālistu karaspēks pamazām gūst pārsvaru) un cīnās, lai Somāliju pārvērstu par radikālu islāma valsti ar šariāta likumiem. Neatzīst
Sulu Sultanāts 2010 2010. gada 17. novembrī pasludināta neatkarīga valsts Kalimantānas jeb Borneo salas ziemeļdaļā, Esmails Kirams II ir oficiāli atzīts Filipīnu Sulu salu daļā. Viens no pretendentiem Džamaluls Kirams III 2013. gada februārī – martā mēģināja sākt karot ar Malaiziju, taču tā paša gada oktobrī mira. Neatzīst
Karogs: Somālilenda Somālilenda 1991 Tiek atzīta kā Somālijas daļa. Pašreiz kontrolē lielāko daļu no teritorijas. Neatzīst
Šanlenda 1996 Oficiāli Mjanmas sastāvdaļa, faktiski kontrolē tikai savu 5 kara bāzu teritoriju Taizemes pierobežā. Neatzīst
Va Valsts 1989 Oficiāli Mjanmas Šanas pavalsts rietumu rajoni, taču daļu no va tautas apdzīvotās teritorijas pierobežā ar Ķīnu un Taizemi kontrolē Apvienotās Va Valsts Armija, cenšoties veidot maoistisku valsti. Neatzīst
Vaziristāna 2006 Oficiāli Pakistānas sastāvdaļa, reāli talibu kustības atbalsta centrs, kur pasludināta Vaziristānas Islāma Valsts un ar mainīgām sekmēm nepārtaukti notiek karadarbība, lai atjaunotu vietējo varu. Neatzīst

2013. gadā trīs Austrālijas aborigēnu tautas pasludināja savas apdzīvotās teritorijas par neatkarīgām valstīm. Tā 30. martā radās Muravari Republika (Murrawarri Republic), 3. augustā - Euahlaji Tautas Republika (Euahlayi Peoples Republic),[12] novembrī neatkarīga palika Mbarbaramas Republika (Republic of Mbarbaram).[13] "Neatkarību parāde" turpinājās 2014. gadā, kad 10. janvārī trim valstīm pievienojās ceturtā - Viradžuri Centrālrietumu Republika (Wiradjuri Central West Republic).[14]

Lielākā daļa valstu neatzīst

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts Neatzīta kopš Atzīšana Latvijas nostāja
Karogs: Abhāzija Abhāzija 1992 Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva, Vanuatu un Venecuēla. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauca atzīšanu un atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Gruziju.[15] Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu. Neatzīst
Karogs: Dienvidosetija Dienvidosetija 1991 Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva un Venecuēla. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauca atzīšanu un atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Gruziju.[15] Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu. Neatzīst
Doneckas tautas republika 2014 No Ukrainas atšķelta pašpasludināta "valsts", kas pēc viltus referenduma lūdza to uzņemt Krievijas Federācijā. "Neatkarīga" no 2014. gada 7. aprīļa. Atzina vienīgi Krievija, Sīrija, Ziemeļkoreja, Dienvidosetija un "Luhanskas TR". Neatzīst
Luhanskas tautas republika 2014 No Ukrainas atšķelta pašpasludināta "valsts", kas pēc viltus referenduma lūdza to uzņemt Krievijas sastāvā. "Neatkarīga" no 2014. gada 28. aprīļa. Atzina vienīgi Krievija, Sīrija, Ziemeļkoreja, Dienvidosetija un "Doneckas TR". Neatzīst
Valsts karogs: Rietumsahāra Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika 1976 Sākumā atzina 84 ANO valstis un Āfrikas Savienība, taču to skaits saruka vairāk nekā divas reizes[16] Lielāko daļu teritorijas kontrolē Maroka. Neatzīst
Seborga 1963 954. gadā dibināta valsts, kas 1963. gada 14. maijā pasludināja neatkarības atjaunošanu. Neatkarību atzina Burkinafaso. Pēc citas informācijas - arī Sanmarīno. Neatzīst
Sīrija (opozīcija) 2012 Sīrijas pilsoņu kara valdošajam režīmam opozicionārie spēki - Sīrijas Revolucionāro un opozicionāro spēku koalīcija. Atzīst par Sīrijas oficiālo pārstāvi Arābu valstu līga un atbalsta pēc vienām ziņām – 20, pēc citām – daudz vairāk (ap 70) valstu. Atbalsta
Karogs: Ķīnas Republika Taivāna 1949 22 ANO valstis un Vatikāns atzīst to kā vienīgo Ķīnas valsti, pārējās to uzskata par Ķīnas Tautas Republikas daļu. Neatzīst
Karogs: Ziemeļkipra Ziemeļu Kipras Turku Republika 1983 Atzīst Turcija un Abhāzija. Neatzīst

Lielākā daļa valstu atzīst

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts Neatzīta kopš Atzīšana Latvijas nostāja
Karogs: Armēnija Armēnija 1991 Atzīst visas valstis, izņemot Pakistānu. Atzīst
Karogs: Kipra Kipra 1974 Atzīst visas valstis, izņemot Turciju un Ziemeļu Kipras Turku Republiku. Atzīst
Karogs: Dienvidkoreja Korejas Republika 1948 Neatzīst Korejas TDR. Atzīst
Karogs: Ziemeļkoreja Korejas TDR 1948 Neatzīst Korejas Republika un Japāna. Atzīst
Karogs: Ķīna Ķīna 1949 Neatzīst Ķīnas Republika (Taivāna). Sakarā ar Vienas Ķīnas politiku, Ķīnas TR neuztur diplomātiskas attiecības ar 11 ANO valstīm un Vatikānu, kuras atzīst Ķīnas Republiku (Taivānu).
Karogs: Izraēla Izraēla 1948 Neatzīst 28 ANO valstis un neatzītā Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika. Atzīst Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, kura vēlas izveidot savu valsti šādai valstij paredzētajā, taču Izraēlas kontrolētajā teritorijā. Atzīst
Karogs: Kosova Kosova 2008 Atzīst 104 ANO valstis un Ķīnas Republika (Taivāna). Kosovas Republika neatkarību jau bija pasludinājusi no 1991. līdz 2000. gadam, taču tad to atzina vienīgi Albānija. Atzīst
Karogs: Palestīniešu pašpārvalde Palestīna 1988 Atzīst 144 ANO valstis, ANO neietilpstošā valsts Vatikāns, Rietumsahāra, Arābu valstu līga un citas organizācijas. Palestīna ir ANO novērotājvalsts. Neatzīst

Piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

*Abhāzija, Dienvidosetija un Piedņestra savstarpēji atzīst cita citu.

**Dažrez par valsti uzskata arī Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, kuram ir vairākas valstiskuma pazīmes. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā. Kā neatkarīgu valsti Maltas ordeni atzīst Itālija, bet Vatikāns ordeņa lielmestra statusu ir pielīdzinājis valsts vadītāja statusam.

20. - 21. gadsimtā ilgāk pastāvējušās neatzītās valstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1877. gadā kuģa „Modeste” kapteinis Džeimss Džordžs Mīdss pētīja Dienvidķīnas jūru un piestāja pie Spratlija salām. Viņam tās iepatikās un viņš nolēma tur apmesties. Viņš tās nosauca par Cilvēcības karalisti (Kingdom of Humanity) un 1878. gadā pasludināja sevi par salu karali Džeimsu I un ierīkoja koloniju. Jau toreiz uz salām pretendēja apkārtējās valstis, bet apdzīvotas tās nebija. Mīdsa pēcteči turpināja mēģinājumus iegūt tiesības pārvaldīt to resursus. Pēc Otrā pasaules kara saliniekos brieda republikāniskas noskaņas, tāpēc 1963. gadā tās kļuva par Morakas-Songrati-Mīdsa Republiku (Republic of Morac-Songhrati-Meads). Taču pēc veltīgiem mēģinājumiem panākt atzīšanu ANO un apkārtējo valstu aneksijas, 1972. gadā salinieki atstāja salas. Pašlaik Spratlija salas joprojām ir strīdus teritorija starp Ķīnu, Taivānu, Vjetnamu, Malaiziju, Bruneju un Filipīnām. Vienīgie iedzīvotāji uz salām ir vairāku augstāk minēto valstu militārpersonas.

Līdz 1902. gadam neatkarību vēl nebija zaudējušas būru republikas Transvāla un Oranžas Brīvvalsts, kuras bez britiem atzīst arī Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un ASV.

Pašā 20. gadsimta sākumā Filipīnu revolūcijas un neatkarības karu laikā kādu laiku noturas vairākas dumpinieku republikas: Negrosas Republika (1898 - 1901), Pirmā Filipīnu Republika (1899 - 1901), Zamboangas Republika (1899 - 1903), Tagalogu Republika (1902 - 1906).

20. gadsimta pirmās puses visilgāk pastāvējusī pašpasludinātā valsts ar starptautiski nenoteiktu statusu bija Tibeta, kas kļuva neatkarīga, sabrūkot Ķīnas Impērijai 1912. gadā, bet zaudēja neatkarību 1951. gadā, kad to iekaroja Ķīnas Tautas Republika.

1912. gadā neatkarību ieguva Mongolija, tur līdz 1924. gadam valdīja Bogdohans, tad ar Sarkanās armijas palīdzību nodibināja Mongolijas Tautas Republiku, ko līdz Otrā pasaules kara beigām atzina vienīgi PSRS.

No 1921. līdz 1944. gadam pašpasludināta valsts bija arī Tuvas Tautas Republika - PSRS satelītvalsts, arī bijusī Ķīnas sastāvdaļa, ko PSRS anektēja (tagad - Tuvas Republika Krievijas sastāvā).

Padomju Savienību līdz 1935. gadam oficiāli bija atzinušas tikai 30 valstis.

Mandžūrijā, ko bija okupējusi Japāna pastāvēja Mandžougu valsts (1933-1945). Pēc Otrā pasaules kara Ķīnas sastāvā. Japānas okupētajās Ķīnas teritorijās (1937 - 1945) pastāvēja Nacionālā (Naņdzinas) valdība.

Austrumturkestānas Republika (1944 – 1949) bija padomju satelītvalsts Ķīnas ziemeļrietumos, tagad Ķīnas sastāvā.

Iekšējā Mongolijā izveidojās Menczjanas marionešu valsts (1937 – 1945), vēlāk no japāņiem atbrīvotajās teritorijās tika nodibināta Iekšējās Mongolijas Tautas Republika ( 1945 – 1949), kas pievienojās ĶTR. Vietējās kolaboracionistu marionešu valdības Japāna centās radīt visās Otrā pasaules kara laikā iekarotajās teritorijās.

Otrā pasaules kara laikā Eiropā pastāvēja divas nacistiskās Vācijas satelītvalstis: Neatkarīgā Horvātijas Valsts (1941-1945) un Slovākija (1938-1945).

Pēc Dienvidslāvijas sadalīšanas un pilsoņu kara šajā teritorijā pastāvēja vairāki neoficiāli valstiski veidojumu: visilgāk - Serbu Republika (1992 - 1995, ko atzīst vienīgi Serbija), tagad ir autonomija Bosnijas un Hercegovinas sastāvā, un Serbu Krajinas Republika (formāli: 1991 – 1995), tagad Horvātijas sastāvdaļa.

Īru tautas brīvības alkas 20. gadsimta sākumā pārauga revolūcijā un savas valsts izveidošanā. Tika nodibināta Īrijas Republika (1919 - 1922). Tā gan nepastāvēja ilgi, Īrija tika pārveidota par Britu Impērijas domīniju, vēlāk par Britu nāciju sadraudzības domīniju un tikai 1937. gadā ieguva pilnīgu neatkarību, gan pazaudējot Ziemeļīriju.

Uz mazas saliņas pie Sardīnijas krastiem 19.-20. gadsimtā eksistēja miniatūrā Tavolaras Karaliste, ko pārvaldīja Bertoleoni dzimta (sala: 5 km gara un 1 km plata). 1836. gadā toreizējais Sardīnijas karalis, apmeklējot salu, puspajokam atzina tās neatkarību un tā piedzima viena no mazākajām monarhijām pasaulē. Kad izveidojās vienota Itālijas valsts, Tavolaru tajā neiekļāva, 1903. gadā jau Itālijas karalis parakstīja draudzības līgumu ar Tavolaras Karalisti. 1934. gadā nomira pēdējā, oficiālā Tavolaras karaliene, atstājot salu Itālijai. Sala galīgi zaudēja neatkarību, kad 1962. gadā tur izbūvēja NATO kara bāzi.

Pēc Otomāņu Impērijas sabrukšanas kurdi izveidoja Kurdistānas Karalisti (1921—1924), bet briti to iekļāva savā Divupes mandāta teritorijā, tagadējā Irākā. Kurdu dumpinieki Austrumturcijā izveidoja Ararata Republiku (1927-1930).

Arābijas pussalas vidusdaļā līdz 1921. gadam pastāvēja Džabal-Šammaras (Ha'ilas) Emirāts. Uz austrumiem no tā - Nedždas un Hasas Emirāts (1902 - 1921), kas, iekarojot kaimiņus, kļuva par Nedždas Sultanātu (1921 - 1926). Austrumos no Ha'ilas atradās Hidžāzas Karaliste (1916 - 1925), arī to iekaroja Nedžda, izveidojot Nedždas un Hidžāzas Karalisti (1926 - 1932), kas 1932. gadā pārtapa par Saūda Arābiju, tika iekarots arī Asīras Emirāts (1910 – 1934, pilnībā) un pievienotas arī citas teritorijas. Nedždu un Hidžāzu iepriekš bija atzinušas tikai dažas tā laika lielvaras (PSRS, Lielbritānija, ASV un citas), pārsvarā nodibinot zemāka ranga diplomātiskās attiecības.

Ķīnas pilsoņu kara laikā pirms Otrā pasaules kara vienā no tās provincēm tika nodibināta Ķīnas Padomju Republika (1931 - 1934), karam un japāņu okupācijai turpinoties, tas viss noveda pie tā, ka Ķīnas Republika savā varā saglabāja tikai Taivānu, bet 1949. gadā tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika. 1971. gadā Ķīnas Republiku (Taivānu) ANO nomainīja Ķīnas Tautas Republika - iesākās tās atzīšana, bet Tavānas (Taibejas) Ķīna daudzviet zaudēja diplomātisko statusu. Savstarpēji viena otru neatzina savulaik sadalītās Vācijas un Vjetnamas valstis un to sabiedrotās no citu valstu vidus. Tikai pēc tam, kad abas vācu valstis 1973. gadā tika uzņemtas ANO, arī pārējās pasaules valstis masveidā sāka tās atzīt.[17] Jau apvienotā Vjetnama ANO tika uzņemta 1977. gadā, bet abas Korejas valstis - tikai 1991. gadā.

No 1976. (drīzāk no 1978.) gada līdz 2009. gada 18. maijam Šrilankas ziemeļos eksistēja tamilu pašpasludināta Tamililamas valsts, 2009. gadā to atkaroja šrilankiešu armija. Pašreiz savas valsts ideju uztur tamilu trimdas organizācijas.

1978. gadā, kad Izraēla karoja ar Libānu, tās dienviddaļā izveidojās proizraēliska valstiņa „Neatkarīgā, brīvā Libāna” (1979-2000), taču ilga kara rezultātā Libāna šo teritoriju atguva.

Āfrikā vairākus gadus pastāvēja šādas pašpasludinātas valstis: Rifas Republika (1921 – 1926), Katanga (1960 – 1963), Rodēzija (1965 – 1979), Biafra (1967 – 1970), Anžuana (1997 – 2002), Moheli (1998 – 2002), Ruvenzururu Karaliste (1963—1982) pasludināja neatkarību pirms Ugandas un ilgi karoja ar to, līdz noslēdza miera līgumu, iekļaujoties tās sastāvā, tagad tikai kultūrnacionāla autonomija.

20. gadsimta 2. pusē relatīvi ilgāku laiku pastāvēja 4 no Dienvidāfrikas „bantustāniem”: Transkeja (1976—1994), Boputatsvāna (1977—1994), Venda (1979—1994) un Ciskeja (1981—1994). To neatkarību atzina tikai Dienvidāfrikas Republika.

Pilsoņu kara saplosītajā Somālijā laiku pa laikam kāda no teritorijām pasludināja neatkarību, bet pēc tam atkal „izgaisa”, piemēram, Džubalenda (1998-2001), lai pārvērstos Dienvidrietumsomālijā (2002-2006) un atkal kļūtu autonoma (pazīstama arī ar nosaukumu Azānija).

Āzijā, centrālajā daļā līdz 1920. gadam pastāvēja Hivas Haniste, ko ar Padomju Krievijas palīdzību pārvērta par Horezmas Tautas Padomju Republiku, bet 1924. gadā likvidēja, iekļaujot PSRS sastāvā. Tieši tāds pat liktenis bija citai valstij: Buhāras Emirāts, pēc emīra gāšanas no 1920. līdz 1924. gadam sabija kā Buhāras Tautas Padomju Republika. Vispār, Krievijas pilsoņu kara laikā bijušās impērijas teritorijā neilgu laiku pastāvēja gandrīz 60 dažādi valstiski veidojumi.

Maldivu salu dienviddaļā bija separātistu pasludināta valsts Apvienotā Suvadivu Republika (1959—1963).

Demokrātiskā Kampučija (1975 – 1979), kas izveidojās, kad valsts apvērsumu Kambodžā izdarīja „sarkanie khmeri”, arī bija faktiski neatzīta valsts (pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības tai bija tikai ar Ķīnu, Albāniju un Ziemeļkoreju).

Gagauzija gribēja atdalīties no Moldovas un 1990. gadā pasludināja savu neatkarību, taču 1994. gadā samierinājās ar autonomiju (2014. gada Ukrainas notikumu sakarā tur atsākusies zināma viļņošanās).

Neatzīts bija Afganistānas Islāma Emirāts (1996 – 2001).

Okeānijā neatkarību divas reizes pasludināja Ziemeļzālamana salu Republika (1975—1976,1990—1998), nesekmīga cīņa par Bugenvila salas atdalīšanu no Papua-Jaungvinejas beidzās ar miera līgumu un apmierināšanos ar autonomiju.

Tagadējās Krievijas teritorijā no 1991. gada līdz 2000. gadam (juridiski – līdz 2007.) pastāvēja Čečenu Republika Ičkerija, divu karu rezultātā pašpasludinātā valsts tika likvidēta un Krievija atjaunoja tās bijušo, autonomijas statusu.

Visas pārējās, bijušās pašpasludinātās valstis savu neatkarību nespēja saglabāt ilgāk par pāris gadiem, mēnešiem vai pat dienām. Bieži neatkarība tika pasludināti tikai formāli, absolūti bez jebkāda reāla seguma, jaunākais piemērs Banksamoro Republika Mindanao, ko Moro Nacionālās Atbrīvošanas Fronte pasludināja 2013. gada 12. augustā. Republikas teritorijā it kā ietilpstot: Mindanao, Sulu un Palavanas salas, kā arī Malaizijas štati: Sabaha un Saravaka. 2014. gada sākumā Irākā islāmisti pasludināja ieņemtajā Faludžas pilsētā Faludžas Islāma valsti.[18]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Andris Kārkluvalks. «Azavada un 10 citas pasaules neatzītās valstis». delfi.lv, 2013. gada 6. apr..
  2. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: California Assembly Passes Resolution Approving Ethnic Cleansing», 2014. gada 10. maijs.
  3. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: Boko Haram, Inspired by Rise of ISIS, Declares Caliphate in Captured Nigerian Towns», 2014. gada 28. aug..
  4. ↑ Кавказский Узел. «Имарат Кавказ». Кавказский Узел.
  5. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 30. decembrī.
  6. ↑ «Indian states since 1947». www.worldstatesmen.org.
  7. ↑ 7,0 7,1 [1]
  8. ↑ «NEGARA FEDERAL REPUBLIK PAPUA BARAT».
  9. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: Puntland’s Actual Declaration of Independence? Or Just Another Nail in Somalia’s Coffin?», 2013. gada 11. aug..
  10. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. augustā. Skatīts: 2013. gada 1. septembrī.
  11. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 1. septembrī.
  12. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 1. augustā. Skatīts: 2014. gada 22. janvārī.
  13. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: Wiradjuri Activists Raise Flag, Proclaim Newest Aboriginal Republic in Australia», 2014. gada 28. janv..
  14. ↑ «Murrawarri Republic». www.facebook.com.
  15. ↑ 15,0 15,1 Chris Roth. «Springtime of Nations: Tuvalu Unfriends Abkhazia & South Ossetia in Wake of Crimean Annexation», 2014. gada 5. apr..
  16. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: Polisario Front a Bit More Isolated after Paraguay “Unfriends” Sahrawi Arab Democratic Republic», 2014. gada 6. janv..
  17. ↑ «DDR-Lexikon: Staatliche Anerkennung». www.ddr-wissen.de.
  18. ↑ Chris Roth. «Springtime of Nations: Al-Qaeda-Affiliated ISIS Militia Declares Fallujah an Islamic State as Sunni-Shi’a War Spreads from Syria to Iraq», 2014. gada 4. janv..
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Starptautiski_neatzītu_valstu_uzskaitījums&oldid=4133813"