Latvijas Pareizticīgā Baznīca

Latvijas pareizticīgās baznīcas Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle (1884)

Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga Austrumu pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa, kas līdz 2022. gadam bija Krievu Pareizticīgās baznīcas (Maskavas patriarhāta) pārraudzībā, bet vēl agrāk Latvijas Autonomā Pareizticīgā Baznīca (LAPB) Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (1935—1940). Sakarā ar Maskavas patriarha atbalstu Krievijas 2022. gada iebrukumu Ukrainā 2022. gada 8. septembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Latvijas Pareizticīgās baznīcas likuma grozījumus, ar kuriem mainīja Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu, nosakot, ka tā darbosies pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi.

Vēsture

Viduslaikos

Imperators Bazilejs II, kas 985. gadā nozīmēja vikingu Torvaldu par Bizantijas pilnvaroto sūtni Austrumbaltijā

Senākas liecības par Austrumu ortodoksās baznīcas klātbūtni Latvijā ir kopš vikingu laikiem, kad caur to veda t.s. "ceļš no varjagiem uz grieķiem". Pirmais zināmais kristiešu misionārs šajā reģionā bija islandietis Torvalds Kodransons, saukts Ceļotājs (Þorvaldr Koðránsson inn víðförli, ap 950—1002). Viņam jau 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II (Βασίλειος) izsniedza "grāmatu", saskaņā ar kuru Torvalds tika iecelts par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie rūsu ķēniņiem Austrumbaltijā. Pēc 986.—990. gada Polockas ķēniņa Ragnvalda meita Ragnhilda, saukta par Gorislavu, Torvaldam atļāva nodibināt pirmo klosteri, kurā pati iestājās ar vārdu Anastasija. Populāra leģenda vēsta, ka Gorislavas mītne atradusies Daugavas krastā tagadējā Krāslavas Teātra kalnā.

No Indriķa hronikas zināms, ka 12. gadsimta beigās ortodoksās baznīcas bija uzceltas Jersikā un Koknesē. Ortodokso kristietību bija pieņēmuši Jersikas ķēniņš Visvaldis, Kokneses ķēniņš Vetseke un Tālavas vecākais Tālivaldis ar saviem dēliem. 1270. gadā Jersikas pilī dzīvojošais pareizticīgo priestera dēls Latviešu Jurģis iztulkoja evaņģēliju senkrievu valodā. No šiem laikiem latviešu valodā saglabājušies vārdi "baznīca", "gavēnis", "grāmata", "klanīties", "krusts", "nedēļa", "svēts", "svētais", "svētki" un citi. Pēc Livonijas krusta kariem visas ortodoksās baznīcas bija nopostītas. No tirdzniecības līgumiem noprotams, ka Polockas arhibīskapu pārraudzībā saglabājās vienīgi Sv. Nikolaja baznīca Rīgā un, iespējams, baznīca Kokneses Krievu salā tirgotāju vajadzībām. Pēc Otrā Ziemeļu kara Latvijas dienvidaustrumu daļā ieradās vajātie vecticībnieki, kas atteicās pieņemt Maskavas patriarha Nikona reformu (1650—1660), turpinot pieturēties pie vecā rituāla.

Viena no senākajām Latvijas pareizticīgo baznīcām — bijusī garnizona baznīca Rīgas citadelē (1728)

Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle (1774)

Rīgas Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca (1825)

Latviešu zemnieku pāriešana pareizticībā

Ļaudonas pareizticīgo baznīca, par kuras priesteri bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi (1846)

Lai gan Vidzeme 1721. gadā, Latgale 1772. gadā, Kurzeme, Zemgale un Sēlija 1795. gadā tika inkorporētas Krievijas Impērijā, vēl 19. gadsimta sākumā Latvijā bija tikai 18 Krievijas pareizticīgās baznīcas draudzes vienīgi tajās pilsētās, kurās atradās krievu armijas garnizoni. Stāvoklis mainījās pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemē (1818) un Vidzemē (1819), kad zemnieki ieguva personisku brīvību, bet zaudēja tiesības uz savu mantojamo zemi un bija spiesti pildīt smagas muižas klaušas. Tas Poļu sacelšanās laikā 1831. gadā izraisīja zemnieku nemierus Cesvaines apkārtnē un pēc Krievijas ķeizara Nikolaja I pavēles tika sākta izmeklēšana un 1833. gadā Cēsu apriņķa tiesa nolēma samazināt zemnieku ekspluatāciju. Pēc 1835. gada izplatījās baumas, ka ķeizars ir gatavs dot brīvlaistajiem zemniekiem "tukšo zemi" Krievijā, ko izraisīja Nikolaja I manifests par ebreju lauksaimnieku koloniju dibināšanu pie Melnās jūras tagadējā Ukrainas dienviddaļā. Zināms, ka 1835.—1841. gadā no Kurzemes guberņas uz Hersonas guberņu izceļoja 2550 ebreji.

Ar mērķi veicināt pareizticības izplatīšanos Vidzemes guberņā 1836. gadā pie Pleskavas eparhijas nodibināja Rīgas vikariātu un par Rīgas bīskapu iecēla agrāko Krievijas Impērijas Vīnes un Romas sūtniecību priesteri Irinarhu. Pārgājējiem pareizticībā tika samazinātas arī valsts nodevas. 1841. gadā Vidzemi piemeklēja neraža un sākās zemnieku kustība, kas vēsturiski ieguva "Siltās zemes kustības" nosaukumu. Rīgā sabraukušie zemnieki vairs negāja prasīt aizstāvību pret vietējo muižnieku rīcību pie gubernatora, bet gan pie bīskapa Irinarha. Baltijas ģenerālgubernators M. fon der Pālens pavēlēja sodīt aktīvākos kustības dalībniekus, kas izraisīja bruņotas sadursmes.

1841. gadā par Rīgas pareizticīgo bīskapu kļuva Filarets (Филарет, 1841—1848), kas panāca pareizticīgo lūgšanu grāmatu iespiešanu latviešu valodā. No savam mājām Madlienā padzītais Rīgas brāļu draudzes sludinātājs Dāvids Balodis (1809—1864) 1845. gadā vērsās pie bīskapa Filareta ar lūgumu nodot viņa draudzes rīcība kādu baznīcu. Ķeizars Nikolajs I 21. aprīlī deva atļauju Rīgas latviešiem pāriet pareizticībā un 1846. gadā bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi par priesteri Ļaudonas pareizticīgo draudzē, kurā īsā laikā iestājās 7322 no luterticības aizgājušie zemnieki. Rīgā atvēra pareizticīgo garīgo semināru, bet pie jaunajām baznīcām 1847. gadā izveidoja draudzes skolas ar krievu mācību valodu. Kopā Vidzemes guberņā 1846. gadā pareizticībā pārgāja 32 803 zemnieki (izveidoja 18 latviešu un 16 igauņu draudzes), 1847. gadā 54 582, 1848. gadā 8 757, 1879. gadā vairs tikai 2 355 zemnieki, pareizticīgo skaits guberņā sasniedza 12%. Ticības problēmas Baltijā tika plaši apspriestas vācu presē un 1871. gada jūlijā pasaules Evaņģēliskās alianses delegācija Frīdrihshāfenā iesniedza ķeizaram Aleksandram II lūgumu sekmēt reliģisko iecietību. Atceļā no Vācijas ķeizars lika 1870. gadā ieceltajam Rīgas arhibīskapam Venjaminam viņu sagaidīt Daugavpils dzelzceļa stacijā, kur pavēlēja pārtraukt ticības karus Baltijā.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem starp Latvijas pareizticīgajiem 33,6% jeb 56 003 bija latvieši. Trīs Baltijas guberņās šajā laikā bija 236 pareizticīgo baznīcas un 488 draudzes skolas, no tām Vidzemes guberņā 371, Kurzemes guberņā 46, Igaunijas guberņā 71 skola. Pēc tam, kad 1905. gadā tika izsludināta ticības brīvība, aptuveni 12 tūkstoši latviešu pārgāja atpakaļ luterticībā.

Pārveide pēc Pirmā pasaules kara

Pēc Latvijas ieņemšanas Pirmā pasaules kara laikā 1915.—1918. gadā Vācijas militārā pārvalde konfiscēja pareizticīgo baznīcas īpašumus. Arī pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanās daļai no varas aprindām bija aizspriedumaina attieksme pret Pareizticīgo Baznīcu. Baznīcai tika atsavināti atsevišķi dievnami (1922. gadā Sv. Aleksija baznīcu kopā ar pie tās esošo klosteri u. c. ēkām Saeima nolēma atdot katoļiem; tika apsvērta iespēja atņemt vai pat nojaukt Kristus Piedzimšanas katedrāli; 1926. (1925.?) gadā nojauca kapelu Stacijas laukumā; Rīgas Garīgā semināra ēkā (pasaules kara laikā seminārs evakuējās, bet ēka piederēja Baznīcai) 1919. gadā iekārtoja Latvijas Universitātes Anatomikumu.). Gadījās arī nelikumīgas sagrābšanas (piem., Sv. Pētera un Pāvila baznīcu Citadelē sagrāba igauņu luterāņu draudze).^{[nepieciešama atsauce]} Taču, protams, tas nebija nekādi salīdzināms ar to, ko Baznīcai nācās izciest Padomju Krievijā.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un Brīvības cīņu beigām Maskavas Patriarhs Tihons ar savu lēmumu nr. 1026 pasludināja patstāvīgas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu, saglabājot kanonisko saikni ar Maskavas patriarhātu. Par Rīgas un Latvijas arhibīskapu iecēla Jāni Pommeru. 1923. gadā viņa pūliņu rezultātā tika pieņemts Latvijas Pareizticīgās baznīcas nolikums, bet tikai 1926. gadā Latvijas pareizticīgo baznīca ieguva juridiskas personas statusu. Viņš panāca karā izpostīto pareizticīgo dievnamu atjaunošanu, kam no Latvijas valsts budžeta tika piešķirts finansējums un nodrošināti būvmateriāli. 1934. gadā arhibīskapu Jāni nogalināja viņa dzīvesvietā un viņa slepkava netika atklāts. Nākamais arhibīskaps Augustīns Pētersons panāca Latvijas Autonomās Pareizticīgās Baznīcas (LAPB) izveidi Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā un kļuva par metropolītu.

1936. gada 27. septembrī metropolīts Augustīns Kokneses virspriesteri Jēkabu Karpu (1865—1943) iecēla par Jelgavas bīskapu. 1938. gada 16.—17. jūlijā Daugavpils Borisa—Gļeba katedrālē Latvijas pareizticīgās baznīcas vikāru Ādamu Vītolu (1876—1842) iesvētīja par Jersikas bīskapu, lai godinātu seno pilsētu Jersiku un letgaļu ķēniņvalsti, kur valdīja kristīgā ticība pirms Livonijas krusta kariem. Bīskaps pieņēma vārdu Aleksandrs un viņa pastāvīgā kalpošanas vieta bija Daugavpils Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle. Svinībās piedalījās Latvijas metropolīts Augustīns un Igaunijas metropolīts Aleksandrs, Somijas arhibīskaps Hermogens, Jelgavas bīskaps Jēkabs un daudz garīdznieku no Rīgas, Latgales, Sēlijas un Zemgales, kā arī Latvijas Republikas kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Vilis Gulbis un Garīgo lietu departamenta direktors E. Dimiņš.

Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas LAPB metropolītu Augustīnu Pētersonu atstādināja no pienākumu pildīšanas un Latvijas Pareizticīgo baznīcu pievienoja Maskavas patriarhātam. 1941. gada 24. februārī atcelto Latvijas un Igaunijas metropolītu vietā Maskavas patriarhija par Latvijas un Igaunijas ekzarhu iecēla Viļņas un Lietuvas metropolītu Sergiju Voskresenski (1897—1944), kura vietnieks Latvijā bija Jersikas bīskaps, vēlāk Madonas bīskaps Ādams Vītols.

1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja Latvijas Autonomo Pareizticīgo Baznīcu (LAPB), tās īpašumus konfiscēja, atlaida LAPB Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. Trīsdesmit garīdznieki atteicās sadarboties ar Maskavu.

Vācijas okupācijas iestāžu izveidotajā Ostlandes Latvijas ģenerālapgabalā līdztekus pastāvēja gan metropolīta Augustīna Pētersona atjaunotā patstāvīgā Latvijas pareizticīgo baznīca, gan Maskavas patriarhatam pakļautā Baltijas pareizticīgo baznīca. Kad 1942. gada nomira Madonas bīskaps Aleksandrs (Vītols), 1943. gada 28. februārī Rīgas katedrālē par Maskavai pakļautās baznīcas Rīgas bīskapu un ekzarha vietnieku Latvijā ordinēja Jāni Garklāvu (1898—1982).

Pēc Otrā pasaules kara

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas pareizticīgā baznīca atkal tika pakļauta Maskavas patriarhāta jurisdikcijai, ko tikai 1978. gadā oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs. Padomju Savienības valdība sākotnēji iedalīja ievērojamu summu naudas, lai atjaunotu Latvijas pareizticīgo dievnamus, remontētu klosteri, līdzekļi bija domāti arī latviešu Debesbraukšanas baznīcas pilnīgam ārējam remontam un apkurei, Kristus Dzimšanas katedrālei un citām baznīcām. Tomēr 1950. gadu beigās attieksme krasi mainījās un tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle Rīgā, kurā iekārtoja Planetāriju. Iznīcināja Rīgas Dievmātes “Visu sērojošo prieks” baznīcu un uzspridzināja katedrāli Daugavpilī, slēdza Dievmātes Aizmigšanas baznīcu un iznīcināja Sv. Nikolaja baznīcu Rēzeknē, sabrukušā stāvoklī atstāja Simeona un Annas katedrāli Jelgavā, kopā ap 30 pareizticīgo dievnamu, kuros nereti iekārtoja kolhozu saimniecības ēkas un noliktavas.

Mūsdienās

No 1990. gada Latvijas Pareizticīgo Baznīcu vada Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (laicīgajā vārdā Aleksandrs Kudrjašovs). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī notika Vislatvijas pareizticīgo koncils, kurā apsprieda Latvijas pareizticīgās baznīcas turpmāko statusu. Tika nolemts saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā, ko Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II apstiprināja ar savu tomosu. Vislatvijas koncilā tika ievēlēta Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinode un pieņemti baznīcas statūti, kuri atbilst 1936. gada statūtiem. 2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem. 2008. gadā Saeima pieņēma likumu par LPB, kura joprojām atradās Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā, kas nostiprināja tās tiesības uz LAPB zemes īpašumiem, reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm. Atjaunoja Rīgas Kristus Dzimšanas katedrāli, Simeona un Annas katedrāli Jelgavā, Sv. Nikolaja katedrāli Liepājā un latviešu draudžu baznīcas Ainažos un Kolkā. Iekārtoja dievnamus Sedā un Valkā un no jauna uzcēla dievnamus Ogrē un Salaspilī. Latvijā darbojas divi pareizticīgo klosteri — Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris ar filiāli Jelgavas novada Valgundē un Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris.

Sakarā ar Maskavas patriarha atbalstu Krievijas 2022. gada iebrukumu Ukrainā Valsts prezidents Egils Levits pēc Nacionālās drošības padomes sēdes lēmuma 2022. gada 6. septembrī izskatīšanai Saeimā iesniedza grozījumus Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā. Grozījumi paredzēja Latvijas Pareizticīgās Baznīcas neatkarīgo (autokefālo) statusu. 8. septembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Latvijas Pareizticīgās baznīcas likuma grozījumus, ar kuriem mainīja Latvijas Pareizticīgās baznīcas statuss, nosakot, ka tā darbosies pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. Par likumu nobalsoja 73 deputāti, pret bija trīs, bet viens balsojumā atturējās. Likumā noteikts, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.

9. septembrī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode aicināja garīdzniekus un lajus saglabāt miermīlīgu garīgo noskaņojumu, uzturēt baznīcas vienotību, stingri ievērojot Latvijas valsts likumus. Dzīvojot garīgā un lūgšanu vienotībā ar visu pareizticīgo pasauli, saglabāt ticības šķīstību un stiprināt Svēto Pareizticību Latvijas zemē. Sinode lūdza visus ticīgos cītīgi un sirsnīgi lūgties par Svēto Baznīcu, lai Žēlsirdīgais Kungs to sargā mierā un labklājībā.

Uz Latvijas valdības vēstuli ar lūgumu akceptēt LPB neatkarību Krievijas Pareizticīgā baznīca neatbildēja, taču Maskavas patriarhāts kritizēja grozījumus un norādīja, ka tā ir rupja iejaukšanās baznīcas iekšējās lietās. 2022. gada oktobrī arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncils atbalstīja vēršanos pie Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila ar lūgumu rast LPB statusa kanonisku risinājumu.

Bīskapijas

• Rīgas eparhija (dibināta 1836. gadā kā Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāts, 1850. gadā pārveidota par Rīgas un Jelgavas eparhiju, atjaunota 1945. gadā kā Rīgas eparhija),
  • Jelgavas vikariāts (dibināts 1936. gadā kā LAPB Jelgavas bīskapija, atjaunots 2013. gadā);
• Daugavpils un Rēzeknes eparhija (dibināta 1913. gadā kā Polockas eparhijas Daugavpils vikariāts, 1938.-1944. gadā pastāvēja LAPB Jersikas bīskapija, atjaunota 1989. gadā kā Rīgas eparhijas Daugavpils vikariāts, 2013. gadā izveidoja Daugavpils un Rēzeknes eparhiju).

Baznīcas apbalvojumi

2006. gadā baznīca izveidoja savus augstākos apbalvojumus — Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa ordeni un medaļu, kas nosaukti par godu arhibīskapam Jānim Pommeram. Ar var tikt apbalvoti svētkalpotāji, baznīcas, valsts un sabiedriskie darbinieki, rakstnieki, mākslinieki, ikonu gleznotāji, mediķi, pedagogi, žurnālisti un citi, par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Pareizticīgo Baznīcas dzīvē un palīdzību baznīcu un klosteru restaurācijā, žēlsirdības darbos, garīgi tikumiskā kristīgā bērnu un jauniešu audzināšanā. Ordenis dalās piecās šķirās, bet medaļa — divās.

Skatīt arī

• Rīgas un visas Latvijas metropolīts

Ārējās saites

• Latvijas Pareizticīgās Baznīcas mājaslapa (latviski), (krieviski)