Pāriet uz saturu

Urāns (planēta)

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par planētu. Par citām jēdziena Urāns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Urāns  ⛢
Urāns, attēls iegūts, izmantojot zondi Voyager 2
Urāns, attēls iegūts, izmantojot zondi Voyager 2
Atklāšana
Atklājējs/i Viljams Heršels
Atklāšanas datums 1781. gada 13. martā
Orbitālie parametri[2]
Epoha J2000
Afēlijs 3 004 419 704 km
20,08330526 AU
Perihēlijs 2 748 938 461 km
18,37551863 AU
Lielā pusass (rādiuss) 2 876 679 082 km
19,22941195 AU
Ekscentricitāte 0,044405586
Apriņķojuma periods 30 799,095 dienas
84,323326 gadi
Sinodiskais periods 369,66 dienas[1]
Vidējais apriņķošanas ātrums 6,81 km/s[1]
Vidējā anomālija 142,955717°
Slīpums 0,772556°
6,48° pret Saules ekvatoru
Uzlecošā mezgla garums 73,989821°
Pericentra arguments 96,541318°
Zināmie pavadoņi 28
Fiziskie parametri
Ekvatoriālais rādiuss 25 559 ± 4 km
4,007 Zemes[3]
Polārais rādiuss 24 973 ± 20 km
3,929 Zemes[3]
Saspiedums 0.022 9 ± 0.000 8
Virsmas laukums 8,1156×109 km²[4]
15,91 Zemes
Tilpums 6,833×1013 km³[1]
63,086 Zemes
Masa (8.6810 ± 0.0013)×1025 kg
14,536 Zemes[5]
Vidējais blīvums 1,27 g/cm³[1]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums 8,69 m/s²[1]
0,886 g
2. kosmiskais ātrums 21,3 km/s[1]
Sideriskais periods −0,71833 dienas
17 h 14 min 24 sekundes[3]
Lineārais ātrums uz ekvatora 2,59 km/s
9 320 km/h
Ass slīpums 97,77°[3]
Ziemeļu pola rektascensija 17 h 9 min 15 s
257,311°[3]
Ziemeļu pola deklinācija −15,175°[3]
Albedo 0,300 (saites)
0,51 (ģeom.)[1]
Virsmas temperatūra min vid maks
1 bar level[7] 76 K
0,1 bar
(tropopauze)[8]		 49 K 53 K 57 K
Redzamais spožums no 5,9[6] līdz 5,32[1]
Leņķiskais diametrs 3,3"–4,1"[1]
Atmosfēra[8][10][11]
Scale height 27,7 km[1]
Sastāvs

(pie 1,3 bāru spiediena)

83 ± 3%ūdeņradis (H2)
15 ± 3%hēlijs
2,3%metāns
0,009%
(0,007–0,015%)		ūdeņraža deitērijs (HD)[9]
Ledus:
amonjaks
ūdens
amonjaka hidrosulfīds (NH4SH)
metāns (CH4)

Urāns (grieķu: Ouranos — 'debess') ir viena no Saules sistēmas milzu planētām, kā arī septītā planēta no Saules, kuru 1781. gadā atklāja britu astronoms Viljams Heršels.[12][13] Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas.[14] Urāns ir nosaukts sengrieķu mitoloģijas debess dieva — Urāna — vārdā.[12][15]

Urānam ir vismaz 28 pavadoņi, kā arī gredzenu sistēma, kas sastāv no vismaz 13 šauriem gredzeniem.[16] Pēc uzbūves Urāns ir ļoti līdzīgs pārējām Saules sistēmas gāzu planētām, kam atšķirībā no Zemes grupas planētām nav cietas virszemes un kas galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija.[17] Tomēr atšķirībā no Jupitera un Saturna tā iekšējo uzbūvi ievērojami sastāda arī smagāki elementi kā, piemēram, metāns un citi ledus veidojošie savienojumi (ūdens un amonjaks), kur līdz ar to nereti Urāns kopā ar Neptūnu tiek klasificēti arī par ledus gigantiem (ice giants).[16][18]

Mūsdienās Urāns ir vairāk pazīstams kā planēta, kurai pieder aukstākā atmosfēra Saules sistēmā, kur gaisa temperatūra troposfēras augstākajos slāņos var nokrist līdz pat −220 °C (53 kelvini).[19][20] Tāpat tiek uzskatīts, ka Urāna atmosfēras dzīlēs varētu līt dimantu lietus, kas varētu būt raksturīga parādība ledus gigantiem.[20][21]

Urānam ir divi astronomiskie simboli. attēlo stilizētu "H" burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt tāpat kā Marsa simbols atspoguļo vīrišķo.

Atklāšana un nosaukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Urāns no Zemes ir saredzams ar neapbruņotu aci, tas ir ļoti blāvs, kur kustības ziņā tas pārvietojas tik lēni nakts debesīs, ka to samērā viegli ir iespējams noturēt par blāvu attālu zvaigzni.[20] Šī iemesla dēļ Urāns nebija zināms cilvēkiem, kas dzīvoja aizvēsturē, senajos laikos un viduslaikos.

Tomēr arī jauno laiku sākumā, izmantojot pirmos teleskopus, astronomiem bija salīdzinoši grūti pamanīt un atklāt to, ka Urāns patiesībā bija planēta, nevis zvaigzne. Tā, piemēram, jau 1548. gadā slavenais itāļu astronoms un matemātiķis Galileo Galilejs bija novērojis Urānu, taču kļūdaini to noturēja par blāvu zvaigzni.[15] Tāpat arī 1690. gadā angļu astronoms Džons Flemstids (John Flamsteed) sekmīgi novēroja Urānu, taču tāpat kā Galilejs nebija spējīgs to identificēt kā atsevišķu planētu.[15] Kopumā vēstures avoti norāda, ka līdz brīdim, kamēr Urāns tika oficiāli atklāts, astronomu un pētnieku vidū tas tika novērots vismaz 21 reizi.[15]

Oficiāli Urāns tika atklāts 1781. gada 13. martā, kad vācu izcelsmes britu astronoms Viljams Heršels, izmantojot tā laika labāko teleskopu, to sākotnēji noturēja par komētu, taču vēlāk saprata, ka tā ir atsevišķa planēta Saules sistēmā.[15][22] Šī iemesla dēļ Urāns kļuva par pirmo planētu cilvēces vēsturē, kas tika atklāta caur teleskopu.[23] Tāpat 1787. gadā Heršels vēlāk atklāja arī pirmos divus un lielākos Urāna pavadoņus — Oberonu un Titāniju.[20]

Sākotnēji planētai tika dots nosaukums Georgian Sidus, kas no latīņu valodas tulkojumā nozīmē "Džordža zvaigzne" jeb "Džordža planēta", par godu tā laika britu monarham Džordžam III.[15][20] Šāds planētas apzīmējums Lielbritānijā saglabājās turpmākos 70 gadus, iekams Francijā tas bija pazīstams gluži vienkārši kā "Heršels", kur arī šāds apzīmējums franču sabiedrībā saglabājās vairākas desmitgades.[15] Visbeidzot vācu astronoms Johanns Elerts Bode (Johann Elert Bode) piedāvāja planētu nosaukt par "Urānu", kas sengrieķu mitoloģijā apzīmēja debess dieva vārdu.[15] Bode uzsvēra, ka šāds attiecīgais nosaukums dotu ļoti labu simetriju arī planētu izvietojumā, kur sengrieķu un romiešu mitoloģijā Urāns skaitījās Saturna tēvs, savukārt Saturns bija Jupitera tēvs, iekams Jupiters bija tēvs Merkuram, Venērai un Marsam.[24]

Citi alternatīvie nosaukumi, kas tajā laikā tika piedāvāti bija Kibele (Cybele — Saturna mītiskā sieva), Hypercronius (apzīmējums, kas nozīmē "virs" vai "aiz Saturna") un Minerva (seno romiešu gudrības dieviete).[15][20]

Orbitālie parametri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Urāns (labajā pusē) salīdzinājumā ar Zemi (kreisajā pusē).

Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāns pārvietojas ap Sauli pa gandrīz riņķveida orbītu, veicot vienu apriņķojumu 84 Zemes gadu laikā. Urāna rotācijas ass gandrīz sakrīt ar orbītas plakni (nobīdīta par 2°), tāpēc Urāns it kā "ripo" pa orbītu. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 17 stundās un 14 minūtēs.

Atmosfēra un klimats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.

Kultūrā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1789. gadā vācu ķīmiķis Martins Heinrihs Klaprots atklāja ķīmisko elementu, kuru vēlāk izvēlējās nosaukt par urānu, par godu sava kolēģa Viljama Heršela jaunatklātajai planētai Urānam.[17][20]

Operācija "Urāns" bija sekmīgais padomju militāri stratēģiskais pretuzbrukums, kas 1942. gada novembrī ļāva Staļingradas kaujas laikā ielenkt vācu 6. armiju un panākt lūzumpunktu Austrumu frontē.[25]

Urāns iekļauts angļu komponista Gustava Holsta ciklā "Planētas", kur tā ir sestā attēlotā planēta starp citām Saules sistēmas planētām (izņemot Zemi).

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Portal icon Astronomijas portāls

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 Dr. David R. Williams. «Uranus Fact Sheet». NASA, 2005. gada 31. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-11. Skatīts: 2007-08-10.
  2. ↑ Donald K. Yeomans. «HORIZONS System». NASA JPL, 2006. gada 13. jūlijs. Skatīts: 2007-08-08. — At the site, go to the "web interface" then select "Ephemeris Type: ELEMENTS", "Target Body: Uranus Barycenter" and "Center: Sun".
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Seidelmann, P. Kenneth; Archinal, B. A.; A’hearn, M. F.; et.al. (2007). "Report of the IAU/IAGWorking Group on cartographic coordinates and rotational elements: 2006". Celestial Mech. Dyn. Astr. 90: 155–180. doi:10.1007/s10569-007-9072-y. ISSN 0923-2958.
  4. ↑ Kirk Munsell. «NASA: Solar System Exploration: Planets: Uranus: Facts & Figures». NASA, 2007. gada 14. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-11-09. Skatīts: 2007-08-13.
  5. ↑ Jacobson, R.A.; Campbell, J.K.; Taylor, A.H.; Synnott, S.P. (1992). "The masses of Uranus and its major satellites from Voyager tracking data and Earth-based Uranian satellite data". The Astronomical Journal 103 (6): 2068–2078. doi:10.1086/116211.
  6. ↑ Fred Espenak. «Twelve Year Planetary Ephemeris: 1995 - 2006». NASA, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-17. Skatīts: 2007-06-14.
  7. ↑ Podolak, M.; Weizman, A.; Marley, M. (1995). "Comparative models of Uranus and Neptune". Planet. Space Sci. 43 (12): 1517–1522. doi:10.1016/0032-0633(95)00061-5.
  8. ↑ 8,0 8,1 Lunine, Jonathan. I. (1993). "The Atmospheres of Uranus and Neptune". Annual Review of Astronomy and Astrophysics 31: 217–263. doi:10.1146/annurev.aa.31.090193.001245.
  9. ↑ Feuchtgruber, H.; Lellouch, E.; B. Bezard; et.al. (1999). "Detection of HD in the atmospheres of Uranus and Neptune: a new determination of the D/H ratio". Astronomy and Astrophysics 341: L17–L21.
  10. ↑ Lindal, G.F.; Lyons, J.R.; Sweetnam, D.N.; et.al. (1987). "The Atmosphere of Uranus: Results of Radio Occultation Measurements with Voyager 2". J. Of Geophys. Res. 92: 14,987–15,001. doi:10.1029/JA092iA13p14987.
  11. ↑ B. Conrath et al. (1987). "The helium abundance of Uranus from Voyager measurements". Journal of Geophysical Research 92: 15003–15010. doi:10.1029/JA092iA13p15003.
  12. ↑ 12,0 12,1 Juris Baldunčiks, Kornēlija Pokrotniece. Svešvārdu vārdnīca. Rīga : Jumava, 2005. 622. lpp. ISBN 9984-05-879-4.
  13. ↑ Linda T. Elkins-Tanton. Uranus, Neptune, Pluto, and the Outer Solar System. New York : Chelsea House Publishers, 2006. 5.-7. lpp. ISBN 0-8160-5197-6.
  14. ↑ Linda T. Elkins-Tanton. Uranus, Neptune, Pluto, and the Outer Solar System. New York : Chelsea House Publishers, 2006. 7. lpp. ISBN 0-8160-5197-6.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 15,3 15,4 15,5 15,6 15,7 15,8 Linda T. Elkins-Tanton. Uranus, Neptune, Pluto, and the Outer Solar System. New York : Chelsea House Publishers, 2006. 5. lpp. ISBN 0-8160-5197-6.
  16. ↑ 16,0 16,1 «Uranus». solarsystem.nasa.gov. National Aeoronautics and Space Administration. Skatīts: 2018. gada 15. marts.
  17. ↑ 17,0 17,1 Andrew P. Ingersoll. «Uranus». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2018. gada 16. marts.
  18. ↑ Tricia Talbert. «NASA Completes Study of Future ‘Ice Giant’ Mission Concepts». nasa.gov. National Aeoronautics and Space Administration, 2017. gada 20. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 6. augustā. Skatīts: 2018. gada 16. marts.
  19. ↑ Linda T. Elkins-Tanton. Uranus, Neptune, Pluto, and the Outer Solar System. New York : Chelsea House Publishers, 2006. 23. lpp. ISBN 0-8160-5197-6.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 20,4 20,5 20,6 Charles Q. Choi. «Planet Uranus: Facts About Its Name, Moons and Orbit». space.com. Space.com, 2017. gada 17. oktobris. Skatīts: 2018. gada 16. marts.
  21. ↑ Sarah Kaplan. «It rains solid diamonds on Uranus and Neptune». washingtonpost.com. The Washington Post, 2017. gada 25. augusts. Skatīts: 2018. gada 16. marts.
  22. ↑ Franklyn M. Branley. Uranus: The Seventh Planet (1. izd.). New York : Thomas Y. Crowell, 1988. 2. lpp. ISBN 0-690-04685-5.
  23. ↑ Nola Taylor Redd. «Who Discovered Uranus (and How Do You Pronounce It)?». space.com. Space.com, 2018. gada 27. februāris. Skatīts: 2018. gada 17. marts.
  24. ↑ Linda T. Elkins-Tanton. Uranus, Neptune, Pluto, and the Outer Solar System. New York : Chelsea House Publishers, 2006. 5.-6. lpp. ISBN 0-8160-5197-6.
  25. ↑ Raymond Limbach. «Battle of Stalingrad». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2018. gada 16. marts.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
SauleMerkursVeneraMēnessZemeFoboss un DeimossMarssCereraAsteroīdu joslaJupitersJupitera pavadoņiSaturnsSaturna pavadoņiUrānsUrāna pavadoņiNeptūna pavadoņiNeptūnsPlutona pavadoņiPlutonsHaumejas pavadoņiHaumejaMakemakeKoipera joslaDisnomija (astronomija)Erīda (pundurplanēta)Izkliedētais disksOrta mākonis
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Urāns_(planēta)&oldid=4172421"