Lielvārde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Lielvārde nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Lielvārde
1905. gada revolūcijas piemineklis Lielvārdē
1905. gada revolūcijas piemineklis Lielvārdē
Ģerbonis: Lielvārde
Ģerbonis
Lielvārde
Red pog.png
Lielvārde
Koordinātas: 56°43′23″N 24°48′21″E / 56.72306°N 24.80583°E / 56.72306; 24.80583Koordinātas: 56°43′23″N 24°48′21″E / 56.72306°N 24.80583°E / 56.72306; 24.80583
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Lielvārdes novads
Pilsētas tiesības kopš 1992. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Lennewarden
Platība [1]
 - Kopējā 9,832 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.)[2]
 - kopā 6 517
 - blīvums 662,8/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-5070[3]
Mājaslapa: www.lielvarde.lv

Lielvārde ir pilsēta Vidzemes dienvidrietumos, Daugavas labajā krastā, Lielvārdes novada centrs. Viena no senākajām apdzīvotajām vietām Daugavas krastā vēsturiski veidojusies pie Rumbiņas upītes grīvas, kur atradušies gan senie baltu pilskalni, gan arī Lielvārdes (Lennewarde) mūra pils. Vairākkārt nopostīta, mūsdienu pilsēta atdzimusi uz blakus esošā Rembates pagasta zemes ap dzelzceļa staciju. 1949. gadā piešķirts pilsētciemata statuss, pilsētas tiesības no 1992. gada. Kopš 2004. gada Lielvārdes novada centrs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lieelvārdes Dievukalnā laikā no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz mūsu ēras 7.8. gadsimtam dzīvojušas baltu ciltis. No 9. līdz 12. gadsimtam Lielvārde ietilpa Daugavas līvu apdzīvotajā teritorijā.

Ir vairāki minējumi par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi. Dzejnieks Auseklis to sauca par vietu, kas "būs lielu vārdu nesusi". Visticamāk, vārds radies no skandināvu vārda warde — ‘piestātne’, ‘krāvums’ vai ‘krauja ar signālugunskuru’. Lielvārde ar nosaukumu Leenewarde pirmo reizi rakstos minēta 1201. gadā Indriķa hronikā. Apzīmējumu Leenewarden vācieši lietoja līdz 20. gadsimtam.[4]

Livonijas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās rakstiskās ziņas par Lielvārdi (Lennewarde) minētas Indriķa hronikā. Vēl pirms Lielvārdes lībiešu pakļaušanas 1201. gadā, bīskaps Alberts izlēņojis Lielvārdi dižciltīgajam Danielam no Bannerovas. Lībieši tika pakļauti tikai 1205. gadā, kad pēc vāciešu uzbrukuma tika nodedzināta lībiešu apmetne pie pils. 1206. gadā Lielvārdes lībieši tika kristīti un apsolījās Danielam maksāt nodevas (pusbirkavu rudzu no arkla). Daniels apmetās Dievukalnā iepretī lībiešu pilskalnam otrpus Rumbiņas upei. 1213. gadā notika lietuviešu iebrukums Lielvārdes zemē, viņi sagūstīja lībiešu sievas un bērnus, un aizveda tos sev līdzi. Pēc Daniela nāves Rīgas bīskaps Nikolajs Lielvārdi 1248. gadā piešķīra savam domkapitulam, bet 1255. gadā atzina to par savu īpašumu. Ap šo laiku jau bijusi uzcelta mūra pils lībiešu pilskalna teritorijā. Arhibīskapam piederošo Lielvārdes pili vairākkārtīgi savā kontrolē pārņēma Livonijas ordenis. 1262. gadā kaujā pie Lielvārdes žemaiši sakāva ordeņa karaspēku, kura atliekas patvērās pilī. 1361. gadā pili ieņēma un izlaupīja lietuviešu karaspēks. 15.gs. pirmajā pusē arhibīskaps bija spiests pili ieķīlāt ordenim. Tikai 1435. gadā arhibīskapam Heningam Šarpenbergam ar lielām grūtībām izdevās atgūt ieķīlāto pili.

Poļu un zviedru laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara laikā, beidzoties ordeņa varai, Lielvārde kopā ar citām pilīm tika nodota Polijas karalim. Tā tika iekļauta Pārdaugavas hercogistē. 1577. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks ieņēma Lielvārdi. 1578. gada beigās rīdzinieki aplenca pili, bet 1579. gadā krievi to atguva. Lai maskaviešiem nebūtu nocietinājumu Rīgas tuvumā, rīdzinieki pili nopostīja. 17. gs. Lielvārdes priekšpilī sāka veidoties muižas apbūve. Poļu—zviedru kara laikā Lielvārdes zemnieki tika iesaistīti abās karojošajās armijās. Karš izraisīja lielu badu un mēri.

Zviedri Lielvārdi ieņēma ap 1620. gadu un Lielvārde tika iekļauta Kokneses apriņķī. Tika izveidoti krogi, atvērta Lielvārdes draudzes skola. Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā krievu karaspēks ielauzās Vidzemē un ieņēma arī Lielvārdi, pilsēta tika izlaupīta. Pēc miera līguma noslēgšanas 1661. gadā krievu karaspēks atstāja Lielvārdi. Muižu redukcijas rezultātā Lielvārdes muiža kļuva par Zviedrijas valsts īpašumu. 1631. gada 21. jūnijā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Štetinā parakstīja lēņu grāmatu, ar kuru Lielvārdes pilsnovadu ar visām muižām piešķīra Zviedrijas sudrabkaltuvju inspektoram Heinriham Martinam Vulfam. 1646. gadā H. M. Vulfu uzņēma muižnieku kārtā ar dzimtas uzvārdu Volfenšilds (Vulfu dzimtai Lielvārdes muiža piederēja līdz pat 1920. gadam).

Krievu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudz zaudējumu Lielvārdei nodarīja Ziemeļu karš un tam sekojošais mēris. Lielā mēra laikā 1710. gadā Lielvārdē izmira apmēram 70% iedzīvotāju. Lielas pārmaiņas Lielvārdes iedzīvotājiem atnesa 19. gadsimta 50.—60. gadi, kad sākās dzelzceļa būvniecība. Netālu no Rembates muižas centra (Ringmundshof) 1861. gadā tika izbūvēta Rembates dzelzceļa stacija, ap kuru arī sāka attīstīties mūsdienu apdzīvotā vieta.[4] Uzplauka muižu saimnieciskā dzīve. Lielvārdi satricināja 1905. gada revolūcija un tai sekojošās soda ekspedīcijas. Vēl lielāku postu atnesa 1. pasaules karš. Frontes līnija gāja caur Lielvārdi, tāpēc visiem iedzīvotājiem vajadzēja evakuēties. Kara darbības rezultātā aizgāja bojā Lielvārdes muiža.

Latvijas brīvības cīņu laikā Lielvārdē vairakkārt mainījās vara. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembra beigās vācu armija Lielvārdi atstāja un īsi pirms jaunā gada Lielvārdē iebrauca sarkano strēlnieku bruņuvilciens. 1919 gada sākumā Lielvārdē tika nodibināta padomju vara, bet jau maija beigās landesvēristi Sarkano armiju padzina. Pēc Cēsu kaujām jūnijā Lielvārdē ieradās igauņu karaspēka vienība, bet septembrī Lielvārdē ienāca Latvijas nacionālās armijas daļas.

Brīvvalsts laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadā nodibinājās izpildvara. Lielvārdes apvidus, kā 1. pasaules karā daudz cietusi teritorija, saņēma lielu valsts materiālo palīdzību — sēklu, naudas aizdevumus. Zemes pirkšanai bankas deva kredītu, ko ar nelieliem procentiem vajadzēja atmaksāt 41 gada laikā. Strauji veidojās iekoptas saimniecības. Atvērās skolas kur mācības notika latviešu valodā. Attīstījās kultūras dzīve, veidojās dažādas sabiedriskās organizācijas un biedrības.

Rembatei 1925. gadā piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1926. gadā Rembati pievienoja Lielvārdes pagastam. 1931. gadā Rembati pārdēvēja par Lielvārdi (dzelzceļa staciju pārdēvēja jau 1926. gadā). 1935. gadā Lielvārdes ciemā dzīvoja 709 cilvēki. Tur darbojās 3 pārtikas preču tirgotavas, 2 traktieri (krodzniecības veikali), 2 bufetes, l konditoreja, 2 gaļas un desu, l saldumu un rokdarbu, l valsts degvīna un vīna, 3 koloniālpreču, l galantērijas preču, l grāmatu un rakstāmlietu, l radio piederumu tirgotava, l drogu veikals, l aptieka, 4 frizētavas, 2 zārku tirgotavas. Pilnā sparā ritēja Ķeguma HES celtniecība. Saimnieki saņēma kompensāciju par applūdināmajām zemes platībām. Prezidents Kārlis Ulmanis personīgi ieradās Lielvārdē un iepazinās ar situāciju pirms ūdenskrātuves izveides. Trīsdesmitajos gados Lielvārdē rosīgi darbojās jaunatnes organizācijas: mazpulki, skauti, mazskauti, gaidas. Arveda Paegles vadībā stādītas liepas gar tagadējām Slimnīcas un Parka ielām. Darbojās arī aizsargu organizācija.

Padomju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gadā Lielvārdes pagastā, kurā tajā laikā ietilpa Lielvārdes apdzīvotā vieta, nodibināja Lielvārdes un Kaibalas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1949. gadā Lielvārdei piešķīra strādnieku ciemata statusu (no 1961. gada — pilsētciemata) un izveidoja Lielvārdes lauku teritoriju, pakļaujot ciematam likvidēto Kaibalas ciemu.

1948. gada jūnijā nodibināja kolhozu «Lāčplēsis», kas laika gaitā izveidojās par vienu no spēcīgākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijas PSR. Ilggadīgs kolhoza priekšsēdētājs bija sociālistiskā darba varonis Edgars Kauliņš (1903-1979). Kolhoza centrs izveidojās Lielvārdes ciemata austrumu pusē pie vēsturiskā Lielvārdes centra un bijušās pagasta valdes un ieguva nosaukumu Lāčplēsis. 1956. gadā Lielvārdes lauku teritorijai pievienoja likvidēto Lielvārdes ciemu, 1977. gadā — daļu Jumpravas ciema teritorijas. 1950. un 60. gados Lielvārdē galvenokārt būvēja vienģimenes dzīvojamās mājas. Laikā no 1975. līdz 1990. gadam notika straujāka apbūve, kad uzcēla gandrīz visas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (šobrīd to ir ap 40), universālveikalu, pastu, vidusskolu, bērnudārzu, poliklīniku un kultūras namu. 1970. gados ziemeļos no Lielvārdes Rembates ciema teritorijā tuvumā izbūvēja militāro lidlauku un armijas vajadzībām pilsētciemata ziemeļu daļā uzcēla daudzdzīvokļu māju kvartālu.[4]

Pēc 1990. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lielvārdei 1992. gada 5. martā piešķīra pilsētas tiesības. 2004. g. 16. novembrī Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju pārveidoja par Lielvārdes novadu. Tajā pašā gadā Lielvārdes pilsētai pievienoja bijušo Lāčplēša kolhoza ciematu.

Ievērojamas vietas un objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lielvārdes pilskalns un pilsdrupas - Rīgas arhibīskapa pils celta ap 1229.gadā senās lībiešu koka pils vietā. Mūra pils nopostīta Livonijas kara laikā 1577.gadā
  2. Lielvārdes (Lāčplēša) parks - parka veidošana uzsākās 19. gadsimta beigās Lielvārdes muižas barona A.Vulfa vadībā. 1988.gadā parkā uzstādītas 16 ozolkoka skulptūras - eposa "Lāčplēsis" tēli, to autori ir V.Ansavs, P.Mellis un Ē.Deplers, kuri strādājuši J.Karlova vadībā.
  3. Dievkalns - otrpus Rumbiņas ietekai Daugavā. Senlietu atradumi liecina, ka baltu ciltis šo pilskalnu apdzīvojušas no 1. gt.p.m.ē. līdz 6. - 7.gs. m.ē.
  4. Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs - "Kraujās". Ēka celta 19. gs. sākumā kā muižas klēts, vēlāk izmantota kā dzīvojamā ēka. Daļēji izpostīta 1917.g., restaurēta 1922.gadā, kad piebūvēta veranda. 1970.gadā ēkā iekārtots muzejs, ekspozīcija veltīta eposam "Lāčplēsis" un tā autoram Andrejam Pumpuram (1844 - 1902).
  5. Lāčplēša gulta - svars: 80 tonnas. Atrodas pie Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja.
  6. Lāčplēša sega - Lāčplēša gultas atlūza, svars 22 tonnas. Lai Lāčplēša segu un gultu neapplūdinātu zem Ķeguma HES ūdenskrātuves ūdeņiem, sākotnēji tos no Lielvārdes salas pārvietoja uz Ķegumu, bet 1976.gadā novietoja Lielvārdē. Teikas vēstī, ka Lāčplēsis naktī nākot atpūsties uz akmeņiem.
  7. Spīdalas bluķis - atrodas netālu no Lāčplēša segas. Bluķis atvests no Aizkraukles.
  8. Uldevena koka pils - 12. gs. senlatviešu koka pils atveidojums, darināts mākslinieka A.Liepiņa vadībā. Senlatviešu pils veidota kā versija par Lielvārdes novada virsaiša Uldevena rezidenci, balstoties uz arheoloģisko izrakumu materiāliem. Apmeklējot pilskalnu, iespējams iepazīties ar 12. - 13. gs. latviešu feodāļu cietokšņa aizsarggrāvjiem, dzīvojamām mājām, sadzīvi, tērpu rekonstrukcijām, kā arī pašiem pagatavot maltīti uz ugunskura un piedalīties atrakcijās.
  9. Lielvārdes putnu dārzs - Lielvārdē, Parka ielā 3. Eksotisko mājputnu un dzīvnieku audzētava, kurā apskatāmi fazāni, baloži, karaliskās pīles, Tulūzas zosis, bronzas tītari, paipalas, fredkas un truši.
  10. Rembates parks - plešas no Daugavas līdz Lielvārdes dzelzceļa stacijai. Parks 13 ha platībā veidots kā baronu Rautenfeldu muižas ainavu parks 1858. gadā. Parkā ir dīķis.
  11. Spīdalas saliņa - atrodas Rembates parkā, dīķī. Savu nosaukumu ieguva pēc nelielas akmens estrādes uzbūvēšanas, atzīmējot eposa "Lāčplēsis" 80 gadu jubileju 1968. gadā.
  12. Lielvārdes luterāņu baznīca - 1932.gadā celtā baznīca atrodas 1747.g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sagrautās baznīcas vietā. Baznīcas altārgleznu "Jēzus Ģeztemanes dārzā" - Lielvārdes dzelzceļa aizsargu dāvinājumu - 1939. gadā darinājis K.Miesnieks. Baznīcas altāris, kancele un baznīcēnu soli ir mākslas pieminekļi. 1997. g. Lielvārdes draudze atzīmēja 540. gadadienu un baznīcas 250. gadskārtu. Pie baznīcas austrumu gala sienas atrodas daļēji zemē iegrimis akmens krusts (Krustakmens).
  13. Rumbiņas ūdenskritums - 1,8 m augstais ūdenskritums izveidojies uz nelielās Rumbiņas upītes. Lejpus ūdenskrituma apmēram 50 m garā posmā upītes krastos skatāmi smilšakmens atsegumi.
  14. piemineklis 1905.gada cīnītājiem - uzstādīts vietā, kur 1905.g. 28. novembrī notika tā sauktā Lielvārdes kauja, kur revolucionāri aizturēja uz Rīgu bēgošos apkārtējo muižu baronus. Pieminekļa autors ir A.Gailītis.
  15. Lāčplēša kapi - pie Daugavas šosejas. Pirmie apbedījumi šeit veikti 18.gs. Kapos uzstādīti pieminekļi bijušajam kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam (tēlnieks A.Jansons), dzejnieka Andreja Pumpura tēvam Indriķim Pumpuram (autore I.Grīsle), skolotājai Alvīnei Grīnbergai (autore A.Līce). Te apglabāti režisors Kārlis Liepa, mācītājs Krons, skolotājs Staņislavs Gribusts.
  16. Lielvārdes dzelzceļa stacija - pirmoreiz stacija Lielvārdē uzbūvēta kā divstāvu plaša ēka ap 1860.g., sagrauta 1917.g., uzcelta no jauna ap 1925.g. un otrreiz sagrauta 1944.g. Pašreizējā vienstāva nelielā stacijas ēka uzcelta ap 1946.g.
  17. Piemiņas akmens Lielvārdes draudzes skolas vietā - pie Virsaišiem. Uzstādīts 1979.g. Pirmā draudzes skola Lielvārdes pusē sāka darboties 1689.g. Šajā vietā ēka celta 1809.g., nodedzināta 1915.g. Skolā mācījies Andrejs Pumpurs (1853. - 1856.g.) un strādājis Auseklis (1872. - 1874.g.).
  18. Lielvārdes katoļu baznīca - dievnams atklāts 1992. g.
  19. mucinieka Dina Sumeraga darbnīca - Lielvārdē, Putnu ielā 1. Latvijā vecākās mucinieku dzimtas pārstāvji darbu veic jau piektajā paaudzē. Meistars turpina senās tradīcijas un darina ozola un oša koka mucas. Iepriekš piesakoties, iespējama mucu vārīšanas, savilkšanas, stīpošanas un galdniecības darba procesa vērošana, kā arī koka mucu, pirts baseinu - kubulu un ķipīšu pasūtīšana un iegāde.
  20. Andreja Pumpura iemērīta un viņa laikā stādīta aleja - Lielvārdē, Rembates ielā.
  21. Kačas kalns - leģendas zintnieces Kačas piemiņai 1991. g. kalnā uzstādīts J.Zihmaņa veidots piemiņas akmens.
  22. Lielvārdes Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca - Svētiņos. 1928. g. celtā koka baznīca nodegusi; 1936.g. atjaunota ar šīfera jumtu un ārsienu apmetumu.
  23. Pilskalns - ar kokiem apaugušais izteiktais paugurs ir arheoloģijas piemineklis.
  24. Dzejas ozoli - pie Kaibalas ietekas Daugavā. 1971.g. 21. septembrī šeit iestādīja trīs ozoliņus, jo A.Pumpura Lielvārdes muzeja sēdē tika nolemts atjaunot Ausekļa apdziedātos ozolus, nosaucot tos par dzejas ozoliem. Pirmo ozoliņu stādīja A.Pumpura dzimtas pārstāvji, otro - dzejnieki un rakstnieki, trešo - saimniecības "Lāčplēsis" pārstāvji.
  25. Vangusalu - Dinamarkas akmens - 2,7 m garais, 1,8 m platais un 1,5 m augstais robežakmens agrāk atradies stigu krustpunktā un apzīmējis četru pagastu - Jumpravas, Lielvārdes, Krapes un Rembates - robežu, 20.gs.60. gadu beigās pārvietots uz tagadējo vietu. Arī mūsdienās akmens iezīmē triju pagastu robežu krustpunktu. Akmenī iekalts Rīgas arhibīskapa simbols - sakrustots bīskapa zizlis un krusts, kā arī kaplis ar krustu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Teritorijas attīstības plāna, Esošā situācija
  2. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  3. Pasta indeksu grāmata
  4. 4,0 4,1 4,2 Lielvārdes vēsture