Ogre

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Ogre nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ogre
Ogres luterāņu baznīca
Ogres luterāņu baznīca
Flag of Ogre
Karogs
Ogre
Ģerbonis
Ogre
Red pog.png
Ogre
Koordinātas: 56°49′7″N 24°36′20″E / 56.81861, 24.60556
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ogres novads
Pilsētas tiesības kopš 1928. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Oger
Platība
 - Kopējā 13,6 km²
Iedzīvotāji (01.01.2012.)[1]
 - kopā 26 549
 - blīvums 1 952,1/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-50(01-03)
Tālruņu kods (+371) 650
Mājaslapa: www.ogre.lv
Ogres karte

Ogre ir pilsēta Latvijā, Ogres novada administratīvais centrs. Pilsēta izvietojusies Daugavas labajā krastā 36 km no Rīgas pie Ogres upes ietekas. Pilsētas platība ir 13,6 km2. 2012. gada 1. janvārī Ogrē bija 26 549 iedzīvotāju.[1] 65% Ogres iedzīvotāju ir latvieši, 25% ir krievi, 4,2% baltkrievi, 1,9% ukraiņi un 1,8% — poļi.

Pilsētas nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogres pilsētas nosaukums ir cieši saistīts ar Ogres upi, par kuras vārdu ir vairāki nostāsti. Livonijas hronikā Ogres upe dēvēta par Vogeni (Wogene, Woga). Pēc igauņu vēsturnieka Alvres domām vārds Vōgene nozīmējis "straujā, viļņainā (upe)", jo līvu valodai radnieciskajā igauņu valodā voog nozīmē "straume", "plūsma", "vilnis", bet voogama — "plūst", "tecēt", "viļņot". Latviešu teika stāsta, ka laikā, kad Vidzeme tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, ķeizarienes Katrīnas I valdīšanas laikā uz šo apkaimi sūtīti zaldāti, kas vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem (krieviski- ugri), no kā it kā esot cēlies jaunais upes vārds.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Līvzemes sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogres apkaime ir bijusi apdzīvota jau pirms 3—5 tūkstošiem gadu; tas konstatēts pēc izrakumos atrastajiem akmens cirvjiem, keramikas lauskām u.c. priekšmetiem. Rakstiski Ogres apkaime pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikas 1206. gada līvu-vāciešu militārā konflikta aprakstā. Pie Ogres ir bijis viens no Daugavas lībiešu politiskajiem centriem, kur pulcējušies lībiešu vadoņi, apspriežot kopējās kara gaitas. Tajā starp aprakstītajām seno laiku apdzīvotajām vietām minēta arī vieta, domājams, pils pie Ogres upes. Domājams, ka tās atrašanās vieta līdz 9. gadsimtam ir bijusi Ķentes kalnā. Otra senvēsturiska vieta ir Ogres Zilajos kalnos, kur arī senos laikos varētu būt atradusies lībiešu apmetne. Lībieši šajā apkaimē dzīvojuši jaukti ar latgaļiem.

Rīgas arhibīskapijas, Zviedrijas un Krievijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

13. gadsimta sākumā Ikšķiles līvu pilsnovads (latīņu: castrum Ykescolae) piederēja bīskapa Alberta vasalim Konrādam no Meiendorpas. Pakāpeniski Daugavas līvus asimilēja letgaļi, un līdz pat 16. gs. Ikšķiles pilsnovads ietilpa Rīgas arhibīskapijas "latvju galā". Livonijas kara laikā novads tika izpostīts un izlaupīts, pēc tam neilgu laiku bija Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas sastāvā. Zviedru Vidzemes un Vidzemes guberņas laikā apvidus ietilpa Rīgas apriņķī. Ap 1850. gadu Ogres pilsētas vietā atradās Ikšķiles muižai piederošās Enīšu, Svelmju, Šķīparu un Tūtes saimniecības. Satiksmi starp Rīgu un Ogri šajā laikā nodrošināja zirgu pasts.

Stāvoklis būtiski mainījās pēc 1861. gada 12. septembra, kad tika atklāta Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa līnija. Rīdzinieki steidzās izmantot dzelzceļu, lai dotos ekskursijās uz skaistākajām Latvijas vietām šajā virzienā, tādām kā Ogri, Koknesi un citām. Ogre ieguva tik lielu piekrišanu, ka Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība to faktiski pārvērta par izpriecu vietu. Šim nolūkam sabiedrība no Rīgas pilsētas noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. Taču par Ogres dibināšanas gadu uzskata 1874. gadu, kad Rīgas pilsēta Ogres apkaimē sāka iznomāt privātpersonām pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. Kopš 1875. gada Ogrē sākās intensīva vasarnīcu celtniecība; to skaits līdz 1. pasaules karam sasniedza trīs simtus.

Revolūciju un karu laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogrei negāja secen 1905.—1907. gada soda ekspedīcijas, kad asiņaini izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas aktīvistiem. Nošauto revolucionāru vidū bija arī sociāldemokrāti Fricis Dzelszgalvis, Artūrs Piegāzs u.c. Revolūcijas laikā Ogrē darbojās nelegāls sociāldemokrātu pulciņš, kas savā darbībā aptvēra arī Ikšķili, Turkalni un Tīnūžus. 1. pasaules kara laikā Ogre no 1915. gada līdz 1917. gadam atradās tiešā frontes tuvumā. Ogres salā bija ierakumi, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji bija aizklīduši bēgļu gaitās. 1918. gada 2. janvārī vāciešus padzina Sarkanā armija, kuras sastāvā bija arī Latviešu strēlnieku pulks. Komunisti nodibināja padomju varu, taču tā noturējās tikai līdz maijam. Pēc šiem juku laikiem svarīgs notikums bija Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Republikas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties Latvijas brīvības cīņām, Ogrē sāka atjaunoties saimnieciskā dzīve. 1920. gadā pilsētā bija ap 600 iedzīvotāju, un atšķirībā no pirmskara perioda līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, t.i. savu pašvaldību, bet 1928. gada 25. februārī Ogrei tika piešķirtas pilsētas tiesības. Visus šos gadus atpūtnieku piesaistīšanas jomā spēcīgs konkurents Ogrei bija Jūrmala, kas vēlāk Ogri tomēr izkonkurēja savas smilšainās pludmales un mazāko postījumu dēļ. 1930. gadā Ogrē dzīvoja jau 1300 iedzīvotāju. Liela daļa no tiem bija mājkalpotāji, dārznieki un apkopēji mājsaimnieku ģimenēs. Ogres teritorija, kas aptvēra Vecā parka rajonu un Pārogri, kļuva par šauru, tāpēc 1927. gadā Ogrei tika pievienota Mālkalne (vēlāk tur izveidojās Jaunogre). 1929. gadā pilsētai tika pievienota Grebsala jeb Jaunais parks un 1932. gadā, paplašinot pilsētas teritoriju R virzienā — Grīvas muižas rajons. Pilsētas statusa iegūšanas laikā (1928. gadā) Ogrē bija izveidojušies vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi — to vidū J. Stārķa kokzāģētava Jaunogrē un Kalniņa kokzāģētava Pārogrē. No citiem uzņēmumiem minama E. Liepas papesfabrika, E. Zonnera ūdensdzirnavas Grebsalā un Ciņa cementa cauruļu un stabu lietuve Vecā parka rajonā. Šajā laikā Ogrē bija arī 26 dažādas pārtikas un rūpniecības preču tirgotavas, 4 apavu darbnīcas, 6 drēbnieku un 4 kalēju darbnīcas, 2 dārzniecības, 5 viesnīcas (pansijas), 2 restorāni, 2 tējnīcas; darbojās vairāk nekā 10 dažādas biedrības. Un tas viss nelielajam iedzīvotāju skaitam — 1300 pastāvīgo iedzīvotāju ziemā un apmēram 5000—10000 iedzīvotāju vasarā.

20. un 30. gados ievērojamākie objekti pilsētā bija:

  • Ogres Kūrmāja (tagad r/a "Daiļrade" suvenīru veikals Brīvības ielā 32),
  • A. Pudāna viesnīca restorāns "Esplanāde" (vēlāk Ogres 1. vidusskola, tagad mākslas skola, veikali Brīvības ielā 11),
  • 1861. gadā celtā Ogres dzelzceļa stacija, ēdnīca Skolas ielā 1),
  • K. Ausbika restorāns "Ogre" (tagad komunālo uzņēmumu kombināts, veikali Brīvības ielā 4),
  • kooperatīvo un sabiedrisko organizāciju darbinieku atpūtas nams sanatorija "Saulstari" (tagad sanatorija "Saulstari" Saulstaru ielā 2),
  • P. Šīrona aptieka un peldu iestāde (tagad aptieka, bērnu virtuve, dzīvokļu komunālās saimniecības "Namnieks" pārvalde Brīvības ielā 24),
  • Meijersona pārtikas preču veikals (tagad grāmatnīca "Auseklis", veikali Brīvības ielā 2),
  • Tautas nams (pēckara gados kultūras nams, tagad veikalu u.c. ēka Rīgas ielā 15),
  • Luterāņu baznīca (Brīvības ielā 51).

Līdz 1940. gadam starp līdzīgiem Latvijas kūrortiem (Sigulda, Saulkrasti) Ogre bija izvirzījusies vadošajā vietā pēc kūrorta apmeklētāju skaita. Taču šajā jomā tā stipri atpalika no Jūrmalas, kurai bija vēl izdevīgāki satiksmes apstākļi ar Rīgu.

PSRS sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas aneksijas un iekļaušanas PSRS sastāvā Ogrē notika krasas pārmaiņas. Tika nacionalizēti visi restorāni, viesnīcas, pansijas, sanatorijas, tirdzniecības uzņēmumi u.c. To vietā pēc PSRS parauga sāka veidot centralizētas padomju tirdzniecības, rūpniecības u.c. organizācijas. Uz laiku šos procesus pārtrauca Otrais pasaules karš. Kara laikā Ogres pilsēta cieta samērā maz. Saspridzināts tika dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. 1944. gada 9. oktobrī, padzenot vāciešus, pilsētā ienāca Sarkanā armija. Straujā uzbrukuma dēļ vācieši nepaspēja savas aizsardzības pozīcijas nostiprināt, tādēļ viņu pretošanās spējas bija ļoti vājas. No pilsētas vāciešus padzina 1. Baltijas frontes 10. armija, kā arī 48. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzija. Pēc kara sākās Ogres pilsētas "pārveidošana" atbilstoši impēriskajai padomju sabiedriskajai iekārtai. 1947. gadā Ogre kļuva par apriņķa centru (1950. gadā Ogres apriņķi pārdēvēja par Ogres rajonu, un Ogre kļuva par administratīvā rajona centru). 60. un 70. gados Ogrē tika uzcelts trikotāžas kombināts. Līdz ar šā rūpniecības giganta uzcelšanu Ogre zaudēja kūrortpilsētas nozīmi, kļūdama par parastu, disbalansētu rūpniecības centru ar lielajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru (apkalpes sfēru). Attīstoties privātiniciatīvai un tirgus ekonomikai, stāvoklis šajā jomā uzlabojas.

Ogres ģerbonis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogres ģerbonis

Pirmo reizi par Ogres ģerboni tika runāts 1921. gadā, taču sakarā ar to, ka Ogre nebija pilsēta, bet tikai miests, tika saņemts Latvijas Heraldiskās komitejas atteikums. Pēc pilsētas tiesību piešķiršanas Ogrei 1928. gadā ģerboņa jautājums atkal kļuva aktuāls. Gāja gadi, tika sagatavoti dažādi ģerboņa projekti un skices. 1936. gadā Heraldiskā komiteja savā sēdē, kurā piedalījās arī ikšķilietis Mākslas akadēmijas rektors Jānis Kuga, nolēma izgatavot Ogres pilsētas ģerboņa darba zīmējumu variantus. Ģerboņa ideja — zilā laukā trīs zelta vai melnas priedes, bet apakšējā daļā viļņveida sudraba josla, kas simbolizētu ūdeņus, pie kuriem Ogre atrodas. Priedes un viļņveida josla simbolizēja pilsētu kā kūrortu. Ģerboņa zilais fons norādīja uz to, ka Ogre ir klimatiskais kūrorts. Ģerboņa projekta tālāko izstrādi uzticēja Latvijas Mākslas akadēmijas docentam Kārlim Krauzem. Faktiski ģerbonim ir divi autori — Ogres pilsētas darbinieks, mākslinieks Vilis Mednis un Kārlis Krauze. Mūsu dienās Ogres pilsēta savu klimatiskā kūrorta nozīmi ir gandrīz zaudējusi, un no jauna apstiprinātais vēsturiskais ģerbonis kalpo par simbolu pilsētas pagātnei un varbūt arī nākotnei, bet to rādīs laiks.

Daba[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristāliskais pamatklintājs sastāv no dažādiem granītiem un gneisiem un atrodas 950—1000 m dziļumā, un to šķērso dažāda dziļuma tektoniskie lūzumi, kas it kā monolīto pamatklintāja masīvu sadala dažāda lieluma blokos. Atšķirībā no litosfēras lūzumiem kalnu rajonos šie lūzumi nav tik dziļi, kas kopumā piešķir platformas apgabaliem salīdzinošu stabilitāti. [nepieciešama atsauce]

Virs kristāliskā pamatklintāja nāk pamatiežu stāvs, kura biezums Ogres apkaimē ir 930 — 995 m. No tiem Ogres upes krastos atsedzas tikai virsējie devona vecuma pamatieži — dolomīti un dolomītmerģeļi. Tie radušies simtiem miljonu gadu ilgā laika periodā, kad daudzkārt tagadējā Ogres teritorijā valdījuši jūru apstākļi un norisinājušies iežu daļiņu sacementēšanās procesi, kurus vēlāk veicināja arī virsējo slāņu spiediens. Vietām tekošais ūdens dolomītos izskalojis iedobumus (kavernas), kuros izveidojušies kalcīta kristālu sakopojumi, t.s. drūzas.

Virs pamatiežiem atrodas kvartāra nogulumiežu sega, ko atstājis pēdējais apledojums. Nogulumiežu segas biezums mainās 5—70 m robežās. Visbiezākie nogulumiežu slāņi ir zem pauguriem, turpretī upju krastos to biezums sasniedz tikai dažus metrus. Nogulumiežus veido grants, smilts, oļi, mazāk māls. Zilajos kalnos vairāk izplatīta smilts, bet Pārogrē — grants. Pēc kara tika veikta intensīva grants ieguve, palikuši nerekultivēti karjeri. Pilsētas teritorijas reljefs vietām ir stipri paugurains. Tas izskaidrojams ar pēdējā apledojuma kušanas ūdeņu darbību, kas tagadējās pilsētas teritorijā bijusi ļoti spēcīga. No Ikšķiles līdz Ķegumam cauri Ogrei DA virzienā stiepjas garu vaļņveida pauguru virkne — Ogres Kangari. Ģeomorfoloģiski šādus paugurus sauc par osiem.

Ogres Kangari ir 20 km gara osu virkne, kas 3—4 km garumā ietilpst pilsētas teritorijā; vietām tai ir nelieli atzarojumi. Šī vaļņveida pauguru grēda apgrūtina virszemes ūdeņu noteci uz Daugavu, veicinot apkārtnes pārpurvošanos uz Z no grēdas, sevišķi Pārogrē pie Lazdu kalniem. Liela daļa Ogres teritorijas atrodas Daugavas virspalu terasēs, kuru platums sasniedz 1500 m. Daugavas paliene ir vāji izteikta, un to tāpat kā terases klāj 1,5 — 3 m biezs smilšu slānis, zem kura atrodas dolomīta pamatieži. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pauguriem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Jaunogrē stiepjas Zilie kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas kalns un Viršu kalns; pilsētas centrā atrodas Vilku kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas jeb Krēģera kalns un Mīlestības kalns; gar Turkalnes ielu stiepjas Sērķīšu (Zaķu) kalni. Pārogrē ir Grants kalni, kuru augstākie pauguri ir Bākas kalns un Kazaku kalns, tālāk stiepjas Lazdu kalni ar slaveno Ķentes kalnu, kurš lielā mērā ir norakts. Pie Urgas upītes atrodas arī tāda paša nosaukuma kalns. Visos šajos kalnos ir ievērojami grants krājumi; tas rada saimniecisko un ekoloģisko interešu sadursmi. Par dabas aizsardzības pārkāpumiem un bezsaimnieciskumu liecina jau Pārogrē esošie karjeri un piesārņotā vide, sevišķi būvmateriālu rūpnīcas apkārtnē. Ir jāapbrīno dabas mīļotāja J. Špakovska uzņēmība, Lazdu kalnos ierīkojot dendroloģisko un atpūtas parku, attīrot daļu aizaugušās teritorijas un par saviem līdzekļiem to labiekārtojot.

Iekšējie ūdeņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Urgas upe Pārogrē

Ogres pilsēta atrodas Daugavas labajā krastā pie Ogres ietekas. Ogres upe ieplūst pilsētā ZA daļā un met vairākus līkumus. Pirms Rīgas ūdenskrātuves izveidošanas un ar to saistītās ūdenslīmeņa celšanās Daugavā Ogrei bija liels kritums pilsētas robežās. Upe tecēja strauji, krāčaini, efektu vēl vairāk pastiprināja straujās dolomīta kraujas. Ogres upe visai dziļi iegrauzusies pamatiežos, vietām tās gultnē ir daudz laukakmeņu, sevišķi vietā, kur Ogre šķērso Ogres Kangaru osu grēdu. Daudzviet upes gultne gludi "noklāta" ar līdzenām dolomīta plātnēm. Paceļot Daugavā ūdenslīmeni, Ogres lejtecē straumes ātrums kļuvis ļoti mazs — var uzskatīt, ka te ir stāvošs ūdens, kas siltās vasarās veicina aļģu masveida savairošanos un ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Bez Daugavas un Ogres cauri pilsētai tek arī vairākas nelielas upītes. Pārogrē gar dzelzceļu tek Urgas upīte; tai ir lēzena, pārpurvota gultne. Pilsētas ZA daļā gar Ogres kapiem tek Norupīte, bet mazā Lebiņa, kas kādreiz atdalīja Jaunogri no Ogres, tagad lielākoties plūst pa betona caurulēm zem Mālkalnes prospekta un tikai aiz pilsētas stadiona atkal "ierauga dienasgaismu". Pirms ietecēšanas nosprostotajā Ogres upes labajā attekā Lebiņa sadalās, veidodama krūmiem apaugušu salu, un pirms ietekas atkal savienojas. Iztīrot un gaumīgi apzaļumojot šo apkaimi, šeit varētu izveidot nelielu atpūtas un pastaigu vietu. Diemžēl vasarā Ogres aizdambētās attekas ūdens sanitārepidemioloģiskais stāvoklis ir neapmierinošs, jo stāvošajā ūdenī savairojas mikroorganismi. Vēsāks un tīrāks ūdens ir meža ielokā esošajā Mežezerā, kas faktiski ir mākslīgi veidota ūdenskrātuve (no tās iztek mazā Lebiņa). Gruntsūdeņi pilsētas teritorijā atrodas līdz 30 m dziļi. Sevišķi dziļi gruntsūdeņi ir zem pauguriem, savukārt osu ziemeļu nogāzu pakājēs tie vietām iznāk pat zemes virspusē, izraisot apkārtnes pārpurvošanos, sevišķi pilsētas ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā.

Augsnes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā pārsvarā ir velēnu podzolētās augsnes, kas ir samērā auglīgas. Osu tuvumā lielās platībās ir pārpurvotas augsnes ar mazsadalījušos melnas nokrāsas zāļu kūdru. Savukārt paugurainās vietās augsnes cilmiezī dominē grants vai smilts ar nelielu māla daļiņu piejaukumu. Tas padara augsni irdenu, šāda augsne vāji aiztur mitrumu un organiskās vielas. Šo efektu vēl vairāk pastiprina skuju koku meži, kas "pieskābina" cauri skujkoku vainagiem iztecējušo lietus ūdeni. Šī ūdens reakcija ir vāji skāba (pH 6,5 — 6,9), taču pilnīgi pietiekama, lai veicinātu organisko vielu izskalošanas procesus no augsnes virsējiem slāņiem dziļākos slāņos. Līdz ar to zem 15 — 30 cm bieza trūdvielu jeb humusa slāņa atrodas ap 20 — 25 cm biezs izskalošanas jeb t.s. podzola slānis, kam seko tumšāks ieskalošanas horizonts. Tā biezums variē plašā amplitūdā, vietām pārsniedzot pat 1 m. Ieskalošanas horizonts pakāpeniski pāriet smilts vai grants cilmiezī, kura biezums zem pauguriem var sasniegt vairākus desmitus metru. Savukārt Daugavas ielejā cilmieža biezums var pat nesasniegt 1 metru. Zem cilmieža atrodas pamatieži — monolīti devona dolomīti. Līdz ar to, lai uzlabotu augsnes dabisko auglību, kas Ogrē ir visai zema (apmēram 25 balles no 60 iespējamām; Zemgalē augsnes dabiskā auglība vietām ir virs 50 ballēm), nepieciešamas regulāras ikgadējas organisko vielu papilddevas, sevišķi tas attiecas uz augsnēm paugurainēs. Vietām nepieciešama augsnes nosusināšana, kaļķošana vai virsmas pacelšana. Aktīvi jācīnās pret augsnes eroziju pauguraiņu nogāzēs, tās nostiprinot, arī terasējot, sausās vasarās mākslīgi pievadot ūdeni. Nedaudz auglīgākas augsnes ir Ogres upes lejtecē, grīvas apkaimē, kā arī Daugavas ielejā. Dabiskā auglība šeit ir ap 30 — 39 ballēm; tas izskaidrojams ar karbonātu klātbūtni dolomītu slāņa sekluma dēļ (dolomītos ir kalcija karbonāts — CaCO3 — tiesa gan, augiem grūti izmantojamā veidā), šeit atrodas arī senas kultūraugsnes, jo upju piekraste bijusi apdzīvota jau no seniem laikiem.

Augājs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogre ir viena no zaļākajām Latvijas pilsētām. Vairāk par pusi no pilsētas kopplatības klāj meži vai parki, nomales aizaugušas ar krūmiem un mazvērtīgiem kokiem. Galvenā koku suga pilsētā ir priede, kuras īpatsvars ir 37%, otra izplatītākā ir egle — 29%, bet bērzu īpatsvars sasniedz 20%. Pilsētas centrā aug daudz liepu — tās labi padodas veidošanai, apgriešanai. No citiem kokiem minamas kastaņas, papeles, kļavas, tūjas, ozoli, melnalkšņi, baltegles, apses. Viena no lielākajām apsēm pilsētā aug iepretim stacijas laukumam. Paugurainēs uz smilšainajiem cilmiežiem dominē priedes ar sīklapjiem meža zemākajos stāvos. Zemākās vietās izplatītas egles, zem kurām pamežs ir daudz vājāk attīstīts (sakarā ar sliktākajiem gaismas apstākļiem). Bērzi daudz vairāk izplatīti gar transporta ceļu malām, gar stigām, slapjās augstienēs. Pārogrē pamežā daudz lazdu. Ekoloģisko apstākļu pārmaiņu dēļ mazāk izturīgie skuju koki nokalst, atbrīvodami ekoloģisko nišu mazāk izvēlīgajiem lapu kokiem, sevišķi sīklapjiem. Īpaši tas attiecas uz pilsētas centru, kur katru gadu tiek izzāģētas bojā gājušās priedes, kas ir visjutīgākās pret negatīvajām apkārtējās vides pārmaiņām. No šādiem negatīviem faktoriem varētu minēt zemsedzes izmīņāšanu un lapu nogrābšanu, kas izraisa augsnes degradēšanos, noplicināšanos, eroziju. Nesaņemot pietiekamā daudzumā barības vielas, koki novājinās, samazinās to ikgadējais pieaugums, tie kļūst uzņēmīgi pret sēnēm, kaitēkļiem. Meža dabiska atjaunošanās Ogrē ir problemātiska. Pilnīgi zudušas spējas dabiskā ceļā atjaunoties priedēm, jo pamežs ir piesārņojies ar sīklapjiem, bet priedēm ir paaugstinātas prasības pret gaismu. Vietām pamežā "aizbēguši" augi no dārziem vai apstādījumiem — kapmirte, dažas spireju sugas, krūmrozes u.c.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Negaiss Ogrē 2010. gada 23. jūnijā

Ogre atrodas rajona rietumos, kur ir siltāks un sausāks nekā lielākajā Ogres novada daļā, sevišķi, salīdzinot ar novada Z, ZA un A daļu. Ziemā Ogrē, spēcīgāk nekā pārējā novada teritorijā, jūtama Baltijas jūras un Rīgas līča ietekme. Vasarā zināmā mērā klimatu ietekmē tas, ka pilsēta daļēji atrodas Daugavas ielejā. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir −5,8 °C, bet jūlijā tā ir +17,2 °C. Visai bieži, kopš 1970. gadiem, gaisa vidējā temperatūra janvārī Ogrē svārstās ap −5,4 °C.

Vasarā gaisa temperatūras maiņas pilsētā ir mazāk krasas, jo apkārtējie pauguri un meži daļēji aiztur vējus piezemes gaisa slānī, uz gaisa temperatūras svārstībām izlīdzinoši darbojas arī Daugavas ūdensvirsma. Ziemā valdošie vēji ir DR un D vēji, bet vasarā — ZR un R vēji. Pavasarī vējš samērā bieži iegriežas no Z un ZA, atnesdams agrīnas un vēlīnas salnas. Bezsala periods pilsētā ilgst 140 dienas. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 600–650 mm. Nokrišņi izkrīt vidēji 185 dienas gadā.

Ogrē ir samērā mazs apmākušos dienu skaits gadā, vidēji 126 (Rīgā — 160, Ķemeros — 146). Šāds mazs apmākušos dienu skaits Latvijā ir vēl tikai Zemgales līdzenuma dienvidu daļā.

Ogres klimats
Mēnesis Vidējā diennakts gaisa temperatūra, °C Nokrišņi, mm
Janvāris -6 24
Februāris -5,8 22
Marts -2,6 26
Aprīlis 4,8 32
Maijs 11,3 60
Jūnijs 14,8 64
Jūlijs 17,2 87
Augusts 16,0 74
Septembris 11,2 69
Oktobris 5,6 74
Novembris 0,3 49
Decembris -3,7 28
Gadā 609

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.
1920 600
1925 800
1930 1 300
1935 1 700
1939 1 700
1959 7 500
1970 15 700
1979 26 100
1981 27 000
1989 29 656
1990 29 900
1991 30 025
1992 29 200
1993 28 800
1994 28 400
1995 28 300
2000 26 573
2001 26 458
2002 26 283
2003 26 178
2004 26 170
2005 26 046
2006 26 110
2007 26 150
2008 26 238
2012 26 549


Iedzīvotāju etniskais sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2003. gada februārī Ogrē dzīvoja 17 153 latvieši (64,55% no Ogres iedzīvotāju skaita), 6545 krievi (24,63%), 1116 baltkrievi (4,2%), 516 ukraiņi (1,94%), 466 poļi (1,75%), 210 lietuvieši (0,79%), citu tautību cilvēku bija 2,18%. Tai skaitā 48 igauņi, 40 ebreji, 31 tatārs, 30 vācieši, 25 armēņi, 16 moldāvi, 16 čigāni, 9 karēļi, 8 mordovieši, 7 somi, 6 amerikāņi, 6 grieķi, 6 uzbeki, 5 bulgāri, 4 afgāņi, 4 avāri, 4 baškīri, 3 komieši, 2 francūži, 2 kazahi, 2 permieši, 1 korejietis, 1 krimčaks, 1 lezgīns, 1 norvēģis, 1 osetīns, 1 rumānis un 1 tadžiks. 2003. gada februārī Ogrē dzīvoja 26573 iedzīvotāji, no tiem 11860 bija vīrieši un 14713 sievietes . 22 064 ogrēnieši bija dzimuši Latvijā. Ogrē dzīvojošie latvieši bija dzimuši ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs — Krievijā, 1 Somijā, 1 Vācijā, 2 Azerbaidžānā, 29 Baltkrievijā, 2 Čehijā, 1 Gruzijā, 18 Igaunijā, 22 Lietuvā, 1 Maķedonijā, 1 Moldovā, 1 Norvēģijā, 5 Polijā, 19 Ukrainā, 1 Ungārijā, 3 ASV, 15 Kazahstānā, 8 Austrālijā (kopā 155 cilvēki). Latviešu valodu kā dzimto valodu nosaukuši 10 igauņi, 5 ebreji, 10 vācieši, 3 azeri, 2 moldāvi, 8 čigāni un 2 somi (kopā 40 cilvēku).

Ogres iedzīvotāju etniskais sastāvs (%)

1935.g. 1979.g. 1989.g.
Iedzīvotāju skaits (tūkstoši) 1,7 26,1 30,2
Latvieši (%) 83,4 61,4 59,1
Krievi (%) 5,1 27,8 30
Vācieši (%) 4,2  —  —
Poļi (%) 3,7 1,9 1,4
Ebreji (%) 2,8 0,4 0,4
Baltkrievi (%)  — 4,9 4,4
Ukraiņi (%)  — 1,9 2,2
Lietuvieši (%)  — 0,8 0,5
Pārējie (%) 0,8 0,9 2

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums Ogrē un Latvijā (uz 1000 iedzīvotājiem)

1935 1960 1970 1979 1985 1986 1989 1992 1993 1994
Ogrē
Dzimstība
Mirstība
Dabiskais pieaugums

17,2
14,0
3,2

15,9
9,9
6,0

16,6
7,2
9,4

17,0
7,7
9,3

18,5
7,6
10,9

15,6
7,3
8,3

14,1
9,0
5,1

12,8
10,1
2,7

9,8
11,2
-1,4

9,4
13,0
-3,6
Latvijā
Dzimstība
Mirstība
Dabiskais pieaugums

17,6
14,2
3,4

16,7
10,0
6,7

14,0
11,8
2,2

14,1
12,7
1,4

15,2
13,1
2,1

15,8
12,1
3,7

14,5
12,1
2,4

12,0
13,5
-1,5

10,3
15,2
-4,9

9,5
16,4
-6,9

Trikotāžas kombināta darbiniekiem Jaunogrē starp dzelzceļu un Zilajiem kalniem tika uzcelts liels dzīvojamo namu mikrorajons, kurā tagad dzīvo apmēram 2/3 visu ogrēniešu. Tāda iedzīvotāju koncentrācija izraisa dažādas ekoloģiskas problēmas tuvējā apkārtnē. Līdztekus straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam krasi mainījās gan pilsētas iedzīvotāju nacionālais sastāvs, gan dzimumvecuma struktūra. Mūsu dienās, salīdzinot ar stāvokli pirm 2. pasaules kara, ir samazinājies vīriešu un ebreju īpatsvars. Baltijas vācieši 1939. gadā pēc Hitlera aicinājuma repatriējās uz Vāciju, bet ebreji 2. pasaules kara laikā vai nu devās bēgļu gaitās, vai arī tika iznīcināti.

Iedzīvotāju ataudze ir iedzīvotāju atražošanās process, ko nosaka dzimstība un mirstība; starpība starp abiem šiem rādītājiem veido iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Parasti tas ir pozitīvs un liecina, ka dzimušo skaits ir lielāks par mirušo skaitu. Taču pēdējie gadi ekonomikā un sociālā depresija liecina par pretējo — dabiskais pieaugums kļuvis negatīvs. Ja šāds stāvoklis turpināsies ilgstoši, nākotnē tam var būt nelabvēlīgas sekas. Līdz pat 90. gadu sākumam Ogrē, salīdzinot ar Latviju kopumā, ir bijusi palielināta dzimstība un pazemināta mirstība, tātad arī salīdzinoši liels dabiskais pieaugums. Cēloni tam nav grūti atrast. Tas saistīts ar lielu gados jaunu darbspējīgu cilvēku pieplūdumu darbam trikotāžas kombinātā. 80. gados Ogrē piedzima pat līdz 500 bērniem gadā, bet nomira ap 200 iedzīvotāju. 90. gadu sākumā krasi pasliktinājās iedzīvotāju sadzīves apstākļi, pieauga dzīves dārdzība. Šie un daudzi citi faktori ir ietekmējuši attieksmi pret bērnu nākšanu pasaulē. Arī medicīnas pakalpojumi kļūst aizvien dārgāki. Tas samazina dzimstību, palielina mirstību. Kopš 1993. gada dzimstība ir zemāka par mirstību. Pirms 2. pasaules kara iedzīvotāju dabiskās kustības rādītāji Ogrē būtiski neatšķīrās no Latvijas vidējiem rādītājiem. Atšķirības sākās līdz ar forsētu Ogres industrializāciju. Protams, ka izšķirošā nozīme bija lielā trikotāžas kombināta uzcelšanai kādreiz mazajā kūrortpilsētā. Iedzīvotāju dabiskās kustības rādītāji Ogres pilsētā sāka visai būtiski atšķirties no Latvijas vidējiem rādītājiem. Galvenie iemesli tam bija:

  1. stipri palielinātais 20 — 40 gadus vecu sieviešu īpatsvars; šajā vecumā sievietes parasti apprecas un tām dzimst bērni;
  2. zemais pilsētas iedzīvotāju vidējais vecums (34 — 35 gadi), tāpēc arī mirstība Ogrē bija daudz zemāka nekā Latvijā;
  3. lielā kadru mainība trikotāžas kombinātā, kuras dēļ katru gadu pilsētā ieradās jauns darbaspēks.

Ogrē pastāv sieviešu un vīriešu disproporcija. 1989. gadā 55% iedzīvotāju bija sievietes, bet 1979. gadā sieviešu īpatsvars bija pat 58%. Šī dzimumu disproporcija rada visdažādākās sociālās problēmas. Svarīgākās no tām ir:

  1. palielināts vientuļo, neprecēto sieviešu skaits;
  2. palielināta ģimeņu nestabilitāte un šķirto laulību skaits;
  3. palielināts nepilno ģimeņu, vientuļo māšu skaits;
  4. bieža darbavietu maiņa u.c.

Visnelabvēlīgākā demogrāfiskā situācija ir vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem, kurā uz 100 vīriešiem ir aptuveni 150 sieviešu. Vislabvēlīgākajā ģimeņu veidošanas vecumā (no 20 līdz 40 gadiem) bija 72% vīriešu un tikai 62% sieviešu. Jaunākā vecuma grupās, sakarā ar to, ka vidēji uz 100 zēniem piedzimst 94 meitenes, dzimumu disproporcijas nav. Ir pat neliels zēnu pārsvars, taču zēnu mirstība kopumā ir lielāka un, sasniedzot 16 gadu vecumu, proporcijas izlīdzinās. Ogres pilsētā ir vislielākais sieviešu īpatsvars Latvijas pilsētu vidū. Trikotāžas kombināta dēļ Ogrē ir liels to sieviešu īpatsvars, kuras vispār nav bijušas precējušās — ap 27%, turpretī Latvijā tas ir vidēji 17%. Visi iepriekš minētie apstākļi neveicina lielu ģimeņu veidošanos, lai gan vidējais ģimenes lielums Ogrē tomēr ir nedaudz lielāks nekā vidēji Latvijā. Pilsētā ir vairāk nekā 7000 ģimeņu, ģimenēs kopā dzīvo apmēram 83% ogrēniešu.

Iedzīvotāju migrācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogres pilsētā ilgus gadus ir bijis pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. Šo pieaugumu ir radījis iebraukušo iedzīvotāju pārsvars pār izbraukušajiem. Un tikai pēdējos gados sakarā ar neatkarīgās Latvijas atjaunošanos pierakstīšanās režīms pilsētā kļuvis stingrāks un imigrācija ir kļuvusi negatīva. Paredzams, ka daļa cittautiešu izbrauks ārpus Latvijas, taču, protams, — ne visi. Iedzīvotāju migrācijā pārsvarā piedalās pieaugušie, darbspējīgie iedzīvotāji. Vairāk nekā puse no tiem ir neprecējušies, jo tieši šī ļaužu kategorija ir vismobilākā. Migrācijas iemesli ir visdažādākie. 16 — 20 gadus vecie jaunieši iebrauc Ogrē galvenokārt turpināt mācības dažādās pilsētas skolās. Sākot ar 18 gadu vecumu, par galveno pārceļošanas cēloni sāk dominēt tieksme uzlabot savus dzīves un darba apstākļus, kā arī nodibināt ģimeni. Pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas par galvenajiem dzīves vietas maiņas cēloņiem kļūst vēlēšanās dzīvot vietā, kur pieejamas kultūras, atpūtas un medicīniskās iestādes. Turpina darboties arī tāds faktors kā labāki darba apstākļi. Dzīvojot Ogrē kā Rīgas aglomerācijas pavadoņpilsētā, šīs vajadzības lielākā vai mazākā mērā var tikt apmierinātas (vairāk gan uz galvaspilsētas rēķina, jo tās pārliekais tuvums un ērtā satiksme nav veicinājusi normālas apkalpes sfēras infrastruktūras izveidošanos Ogrē atbilstoši lielajam iedzīvotāju skaitam). Šajā ziņā pilsētā ir daudz neatrisinātu problēmu, kuras pašreizējās ekonomiskajās grūtībās ir saasinājušās. Šī iemesla dēļ iezīmējas tendence (pagaidām gan visai vāja) izbraukušo skaitam pārsniegt iebraukušo skaitu. Agrākais trikotāžas kombināta celtniecības laikā straujais Ogres iedzīvotāju skaita pieaugums ir beidzies. Pilsētu pirmām kārtām atstāj kopmītņu iemītnieki, kuriem nav cerību tuvākajā laikā saņemt atsevišķu dzīvokli. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas praktiski ir izbeigusies migrācija no bijušajām PSRS republikām. To nomainījusi emigrācija uz bijušajām dzīves vietām. Tā kā tur ekonomiskie apstākļi parasti ir daudz sliktāki nekā Latvijā, tad liela daļa cittautiešu paliek Latvijā, arī Ogrē.

Otrs iedzīvotāju migrācijas paveids ir t.s. iedzīvotāju diennakts svārstveida migrācija. Apmēram 4000 Ogres iedzīvotāju strādā Rīgā un tās apkārtnē. Lielu diennakts daļu viņi pavada Rīgā, un Ogre viņiem ir tikai savdabīga "guļampilsēta". Ogrei kā Rīgas pavadoņpilsētai ar mazāk attīstītu ekonomisko infrastruktūru ir daudz mazāks "pievilkšanas spēks". Katru darbadienu uz Ogri no apkārtnes brauc strādāt ap 800 cilvēku. Šim skaitlim ir tendence sarukt, jo krasi pieauguši transporta izdevumi. Svārstveida migrācijā vislielākā loma pasažieru pārvadāšanā ir elektrificētajam dzelzceļa transportam. Tas pārvadā vairāk nekā divas trešdaļas regulāro, uz darbu braucošo, pasažieru.

Iedzīvotāju sadalījums pa vecuma pamatgrupām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1979. gadā ogrēniešu vidējais vecums bija 32,1 gada, 1995. gadā — 35 gadi. Latvijā iedzīvotāju vidējais vecums 1989. gadā bija 34,3 gadi. Tātad vidējais statistiskais ogrēnietis ir jaunāks nekā vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs. Taču novecošanas process norisinās arī Ogres pilsētā, lai gan lēnāk nekā valstī kopumā. Tas izskaidrojams ar to, ka dzimstība, kam ir tendence samazināties sakarā ar dzīves dārdzības pieaugšanu, tomēr Ogrē ir lielāka nekā Latvijā vidēji. Šis faktors aizkavē kopējo ogrēniešu novecošanas procesu. Latvijā apmēram 25% iedzīvotāju ir pensionāri, turpretī jaunāki par darbspējīgo vecumu (15 gadiem) ir tikai 19% iedzīvotāju. Tas rāda, ka nenotiek pat vienkāršā jeb nulles iedzīvotāju skaita atražošana. Tā sekas nākotnē var būt iedzīvotāju skaita samazināšanās jeb depopulācija.

Ievērojamas vietas un objekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ogrē dzimuši:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Ogre