Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Apvienotā Zemes padome)
Jump to navigation Jump to search
Apvienotās Zemes padomes delegācija Berlīnē (1918). Sēž: E. Delingshauzens (vidū), H. Štriks, K. Breverns, A. Rehenkampfs, T. Hāns. Stāv: V. Bulmerinks, A. Krastkalns, E. Dehio, P. Tarasks, J. Valdmanis, G. Nurms, Otass.

Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) bija 1918. gada 10. aprīlī Vācijas impērijas karaspēka okupētajās Vidzemes un Igaunijas guberņās izveidota pārstāvniecība, kas 12. aprīlī parakstīja aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 22. decembrī Latviešu Tautas partija A. Krastkalna vadībā sasauca apspriedi Latvijas likteņu apspriešanai. Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Pēc pamiera laušanas 1918. gada no 18. februāra līdz 4. martam Vidzemes, Latgales un Igaunijas teritoriju ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks un Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome 23.-24. februārī pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai". Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka vācu policija okupēs Vidzemi un Igauniju līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. Pēc Kurzemes hercogistes atjaunošanas pasludināšanas 1918. gada 20. martā arī Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A. Krastkalns, Fr. Veinbergs, K. Pēkšēns, K. Lejiņš, J. Brigaders, A. Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu.

Delegātu izvirzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes landrātu kolēģijas vēstule Sāmsalas landrātu kolēģijai ar uzaicinājumu deleģēt 5 pārstāvjus Apvienotajai Vidzemes-Igaunijas padomei (1918. gada 23. martā).
  • Vidzemes tālākās iekārtas nolemšanai 1918. gada martā Vidzemes landtāgs nolēma 10. aprīlī Rīgā sasaukt Vidzemes Zemes sapulci (Livländische Landesversammlung) ar sekojošu pārstāvniecību: no muižu īpašniekiem 32, no lauku draudzēm 32, no Vidzemes bruņniecības 4, no draudžu prāvestiem 8, no pilsētām 10 (Tērbatas 3, Pērnavas 2, Valmieras 1. Cēsīm 1, Valkas 1, Veravas 1, Vīlandes 1), no Tērbatas Universitātes 1.

Sapulcei bija jāievēl 24 delegāti (8 no muižniekiem, 8 no lauku draudzēm, 1 no bruņniecības, 3 no garīdzniecības, 3 no pilsētām un 1 no Tērbatas Universitātes) Vidzemes un Igaunijas Zemes padomei, kuras pirmā sēde bija plānota 12. aprīlī Rīgā, lai paustu savu viedokli par Livonijas atdalīšanos no Krievijas.

  • Tādās pašās proporcijās un skaitā jāizvirza 24 delegāti arī Igaunijas Zemes sapulcei.
  • Saziņā ar Oberosta izveidotā Sāmsalas apgabala vadību Vidzemes Zemes padomē tika aicināti arī 5 Sāmsalas delegāti (pa vienam no bruņniecības, muižniecības, draudžu vecākajiem, garīdzniecības, Ārensburgas pilsētas).
  • Arī no Rīgas pilsētas bija aicināti 5 pārstāvji.

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izlemtu ieņemto teritoriju valstisko kārtību, 1918. gada 12. aprīlī tika izveidota Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome, kuras sastāvā bija 35 vācbaltieši, 13 igauņi und 10 latvieši.[1] Zināms, ka padomes sastāvā citu starpā bija:[2]

Kā Apvienotās Zemes padomes latviešu tautības pārstāvji minami:[2]

A. Krastkalnu un J. Valdmani ievēlēja Apvienotās padomes prezidijā.

Padome nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. Pēc tam, kad, 1918. gada 27. augustā parakstot Berlīnes papildvienošanos, Padomju Krievija atteicās no augstākās varas Vidzemē un Igaunijā, radost apstākļus Baltijas valsts izveidošanai.

Reģentu padomes un Zemes komitejas izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģentu padomes 1918. gada 18. novembra sēdes protokols: ņemot vērā Igaunijas un Latvijas Republiku proklamēšanu, padome uzskata, ka to atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.

1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par no Krievijas varas brīvu un patstāvīgu apgabalu. Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Tajā ietilpa

Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Baltijas Zemes komiteju (Baltisches Landesausschuß) no 60 locekļiem Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.[3]

Vēlākie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 27. augusta Berlīnes līgumā Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Baltijas provincēm. Tajā pašā dienā izveidoja Baltijas zemju militāro pārvaldi, kas sadalījās provinciālpārvaldes apgabalos,[4] jeb kantonos: Igaunijas (Estland), Sāmsalas (Gouv. Ösel), Ziemeļvidzemes, Dienvidvidzemes, Rīgas (Gouv. Riga), Kurzemes (Gouv. Libau) un Latgales (Letgallen). Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas hercogiste tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Georg von Rauch. Geschichte der baltischen Staaten. Stuttgart: W. Kohlhammer, 1970. - S. 55.
  2. 2,0 2,1 Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976.
  3. Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā
  4. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 192. sleja.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]