Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Apvienotā Zemes padome)
Jump to navigation Jump to search
Apvienotās Zemes padomes delegācija Berlīnē (1918). Sēž: E. Delingshauzens (vidū), H. Štriks, K. Breverns, A. Rehekampfs, T. Hāns. Stāv: V. Bulmerinks, A. Krastkalns, E. Dehio, P. Tarasks, J. Valdmanis, G. Nurms, Otass.

Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) bija 1918. gada 10. aprīlī Vācijas impērijas karaspēka okupētajās Vidzemes un Igaunijas guberņās izveidota pārstāvniecība, kas 12. aprīlī parakstīja aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 22. decembrī Latviešu Tautas partija A. Krastkalna vadībā sasauca apspriedi Latvijas likteņu apspriešanai. Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Pēc pamiera laušanas 1918. gada no 18. februāra līdz 4. martam Vidzemes, Latgales un Igaunijas teritoriju ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks un Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome 23.-24. februārī pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai". Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka vācu policija okupēs Vidzemi un Igauniju līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. Pēc Kurzemes hercogistes atjaunošanas pasludināšanas 1918. gada 20. martā arī Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A. Krastkalns, Fr. Veinbergs, K. Pēkšēns, K. Lejiņš, J. Brigaders, A. Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu.

Delegātu izvirzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes landrātu kolēģijas vēstule Sāmsalas landrātu kolēģijai ar uzaicinājumu deleģēt 5 pārstāvjus Apvienotajai Vidzemes-Igaunijas padomei (1918. gada 23. martā).
  • Vidzemes tālākās iekārtas nolemšanai 1918. gada martā Vidzemes landtāgs nolēma 10. aprīlī Rīgā sasaukt Vidzemes Zemes sapulci (Livländische Landesversammlung) ar sekojošu pārstāvniecību: no muižu īpašniekiem 32, no lauku draudzēm 32, no Vidzemes bruņniecības 4, no draudžu prāvestiem 8, no pilsētām 10 (Tērbatas 3, Pērnavas 2, Valmieras 1. Cēsīm 1, Valkas 1, Veravas 1, Vīlandes 1), no Tērbatas Universitātes 1.

Sapulcei bija jāievēl 24 delegāti (8 no muižniekiem, 8 no lauku draudzēm, 1 no bruņniecības, 3 no garīdzniecības, 3 no pilsētām un 1 no Tērbatas Universitātes) Vidzemes un Igaunijas Zemes padomei, kuras pirmā sēde bija plānota 12. aprīlī Rīgā, lai paustu savu viedokli par Livonijas atdalīšanos no Krievijas.

  • Tādās pašās proporcijās un skaitā jāizvirza 24 delegāti arī Igaunijas Zemes sapulcei.
  • Saziņā ar Oberosta izveidotā Sāmsalas apgabala vadību Vidzemes Zemes padomē tika aicināti arī 5 Sāmsalas delegāti (pa vienam no bruņniecības, muižniecības, draudžu vecākajiem, garīdzniecības, Ārensburgas pilsētas).
  • Arī no Rīgas pilsētas bija aicināti 5 pārstāvji.

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izlemtu ieņemto teritoriju valstisko kārtību, 1918. gada 12. aprīlī tika izveidota Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome, kuras sastāvā bija 35 vācbaltieši, 13 igauņi und 10 latvieši.[1] Zināms, ka padomes sastāvā citu starpā bija:[2]

Kā Apvienotās Zemes padomes latviešu tautības pārstāvji minami:[2]

A. Krastkalnu un J. Valdmani ievēlēja Apvienotās padomes prezidijā.

Padome nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā.

Neatkarības atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 27. augusta Berlīnes līgumā Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Baltijas provincēm. Tajā pašā dienā izveidoja Baltijas zemju militāro pārvaldi, kas sadalījās provinciālpārvaldes apgabalos,[3] jeb kantonos: Igaunijas (Estland), Sāmsalas (Gouv. Ösel), Ziemeļvidzemes, Dienvidvidzemes, Rīgas (Gouv. Riga), Kurzemes (Gouv. Libau) un Latgales (Letgallen).

1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par no Krievijas varas brīvu un patstāvīgu apgabalu.

19. un 20. oktobrī Rīgas pilī notika Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienoto Zemes padomju pastāvīgās komisijas sēde, kurā tika pieņemti sekojoši lēmumi:

1) Pēc tam kad Vidzeme, Igaunija, Rīga un Sāmsala valsts tiesiskā ziņā no Krievijas šķīrušās un atzītas kā neatkarīgi apgabali, kā šo zemju suverēnās varas nesējs ir ieskaitāma atzīšanas pamatrakstā no 22. septembra minētā apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotā Zemes padome, kuras izpildu orgāns ir no Zemes padomes viņas 12. aprīlī šinī gadā ievēlētā pastāvīgā komisija.

2) Sakarā ar Zemes padomes lēmumiem no 12. aprīļa šinī gadā nekavējoši jāsper soļi, lai Baltijas zemes apvienotu kopīgā monarhistiski-konstitucionālā valstī. Lai to panāktu, jāuzaicina Kurzemes Zemes padome iestāties apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotā Zemes padomē. Šij tādā kārtā izveidotai Zemes padomei jāuzdod:

a) dibināt vienu no visām iedzīvotāju aprindām un tautībām sastādītu Zemes komisiju, kurai visīsākā laikā jāizstrādā Baltijas valsts satversmes projekts;
b) dibināt pagaidu Baltijas zemes valdību.

3) Tāpēc jālūdz:
a) Lai Vācijas valsts saskaņā ar Zemes padomes šinī gadā aprīlī izteiktu lūgumu arī turpmākam nodrošina zemei militārisku apsardzību;
b) lai līdz tam laikam, kamēr zemes pārvaldību uzņemas pašu Baltijas zemes iestādes, vācu iestādes Baltijas zemēs turpina savu darbību.

4) Attiecīgā vietā pret to jāizsaka protests, ka par Baltijas zemju priekšstāvjiem, kā tas nesen bijis, zīmējas personas, kurām priekš tam nav nekādas tiesiskas pilnvaras.[4]


Pēc A. Krastkalna ierosinājuma Vācijas valsts kancleram tika nosūtīta telegramma ar lūgumu neatvilkt līdz turpmākam laikam no Latgales karaspēku un neizdot simtiem tūkstošiem Latgales iedzīvotāju lielinieku patvarībām. Nobeigumā A. Krastkalns uzdevis sapulcei jautājumu, vai sapulce grib atzīt latviešu valodai pilnīgas līdztiesības valdībā, skolās, tiesās un visās atklātās iestādēs un latviešu tautas piedalīšanos valdībā u.t.t. saskaņā ar jau sen izteikto paritātes principu. Sapulce esot devusi uz minēto jautājumu vienbalsīgu pozitīvu atbildi. [5]

Baltijas valsts pasludināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģentu padomes 1918. gada 18. novembra sēdes protokols: ņemot vērā Igaunijas un Latvijas Republiku proklamēšanu, padome uzskata, ka to atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.

1918. gada 5. novembrī Apvienotā Zemes padome Rīgā paziņoja par Baltijas hercogistes dibināšanu. Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Tajā ietilpa

Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Baltijas Zemes komiteju (Baltisches Landesausschuß) no 60 locekļiem Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.[6]

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas Baltijas hercogistes Reģentu padome 18. novembrī pasludināja, ka Igaunijas un Latvijas valstu atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Georg von Rauch. Geschichte der baltischen Staaten. Stuttgart: W. Kohlhammer, 1970. - S. 55.
  2. 2,0 2,1 Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 192. sleja.
  4. "Baltijas valsts izveidošana", laikraksts "Dzimtenes Ziņas" 1918. gada 23. oktobrī no [1]
  5. laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 23. oktobrī no [2]
  6. Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]