Austrumtimora

Austrumtimoras Demokrātiskā Republika
Austrumtimoras Demokrātiskā Republika Repúblika Demokrátika Timór Lorosa'e; República Democrática de Timor-Leste
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: Unidade, Acção, Progresso
	Himna: Pátria;
	Location of Democratic Republic of Timor-Leste
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Dili; 410) 8°34′S 125°34′E / 8.567°S 125.567°E
Valsts valodas	tetunu, portugāļu (indonēziešu, angļu - darba valodas)
Valdība	Unitāra pusprezidentāla konstitucionāla republika
Neatkarība	no Portugāles
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
Džini koef. (2002)	38
TAI (2007)	0,514 (vidējs) (150)
Valūta	ASV dolārs (USD)
Laika josla	(UTC+9)
Interneta domēns	.tl
ISO 3166-1 kods	626 / TLS / TL
Tālsarunu kods	+670

Reliģiskās grupas (2016)^[1]

Romas katoļi (98.3%)

Protestanti (1.3%)

Musulmaņi (0.3%)

Citi (0.01%)

Austrumtimoras Demokrātiskā Republika ir salu valsts Dienvidaustrumāzijā. Austrumtimora neatkarību pasludināja 2002. gadā. Tā bija pirmā valsts, kas neatkarību pasludināja 21. gadsimtā. Vienīgā sauszemes robeža atdala Austrumtimoru no Indonēzijai piederošās salas rietumdaļas, kura pieder Nusa Tenggara Timur provincei, tāpat kā Aloras sala ziemeļrietumos. Ziemeļos atrodas Vetaras sala un uz ziemeļaustrumiem citas Indonēzijas Maluku provinces salas. Austrālija atrodas dienvidos, Timoras jūras otrā krastā.

Vēsture

16. gadsimta sākumā Timoras salā ieradās portugāļu tirgotāji. 18. gadsimta sākumā salas austrumu daļā tika izveidota Portugāles kolonija. Konflikti ar holandiešiem noveda pie 1859. gada līguma, ar kuru Portugāle atteicās no salas rietumu daļas.

Otrā Pasaules kara laikā no 1942. līdz 1945. gadam Austrumtimoru bija okupējis Japānas impērijas karaspēks. Pēc Japānas sakāves karā Portugāle atjaunoja savu koloniālo varu.

1975. gada 28. novembrī Austrumtimora pasludināja neatkarību no Portugāles, bet tikai 9 dienas vēlāk to okupēja Indonēzija un 1976. gada jūlijā to anektēja kā Timortimuras provinci. Turpmākos divdesmit gadus noritēja cīņa par neatkarības atgūšanu, kurā nogalināja 100 000 līdz 250 000 cilvēku.

1999. gada 30. augustā ANO uzraudzībā notika referendums, kurā 78,5% Austrumtimoras iedzīvotāju nobalsoja pret palikšanu Indonēzijas sastāvā. Pēc referenduma vietējas pret neatkarību vērstas bruņotas grupas, kuras organizēja un atbalstīja Indonēzija, sarīkoja plaša mēroga uzbrukumus neatkarības atbalstītājiem. Tajos 1400 cilvēku tika nogalināti, ap 300 000 bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Rietumtimoru, infrastruktūra tika smagi izpostīta. Tika nopostītas gan dzīvojamās mājas, gan skolas, apūdeņošanas sistēmas un gandrīz 100% elektrības tīklu.

1999. gada 20. septembrī ieradās Austrālijas vadītie starptautiskie miera uzturēšanas spēki (INTERFET) un izbeidza vardarbību. 2002. gada 20. maijā Austrumtimora tika starptautiski atzīta kā neatkarīga valsts.

2006.-2008. gada nemieri

2006. gada aprīlī jaunās nācijas drošību apdraudēja iekšpolitiskais saspīlējums, kad militārs apvērsums noveda pie vardarbības un gandrīz pilnīga likumīgās kārtības sabrukuma Dili. Atsaucoties uz Austrumtimoras valdības lūgumu, maija beigās Austrumtimorā ieradās Austrālijas vadītie Starptautiskie stabilizācijas spēki (ISF). Augustā ANO Drošības padome izveidoja Austrumtimoras ANO integrēto misiju (UNMIT), kura iekļāva vairāk kā 1600 cilvēku lielu autorizētu policijas personālu.

ISF un UNMIT atjaunoja stabilitāti, ļaujot Austrumtimoras valdībai sarīkot 2007. gada aprīlī un jūnijā prezidenta un parlamenta vēlēšanas salīdzinoši mierīgā gaisotnē.

2008. gada februārī nemiernieku grupa sarīkoja uzbrukumu prezidentam un premjerministram. Nemiernieku vadoni šajā uzbrukumā nogalināja un lielākā daļa dumpinieku padevās valdības spēkiem 2008. gada aprīlī.

Adminstratīvais iedalījums

Pamatraksts: Austrumtimoras administratīvais iedalījums

Austrumtimoras administratīvo iedalījumu veido 13 distrikti. Distrikti sīkāk iedalās 65 apakšdistriktos.

Distrikti

Distrikts	Distrikts portugāļu valodā	Administratīvais centrs	Platība (km²)^[2]	Iedzīvotāju skaits (2011)^[3]	Apakšdistriktu skaits	ISO 3166-2
Aileu distrikts	Aileu	Aileu	&0000000000000676019999676,02	&000000000004656900000046 569	4	TL-AL
Ainaro distrikts	Ainaro	Ainaro	&0000000000000869789999869,79	&000000000006217100000062 171	4	TL-AN
Baukau distrikts	Baucau	Baukau	&00000000000015079500001 507,95	&0000000000117348000000117 348	6	TL-BA
Bobonaro distrikts	Bobonaro	Maliana	&00000000000013808199991 380,82	&000000000009670900000096 709	6	TL-BO
Dili distrikts	Dili	Dili	&0000000000000368120000368,12	&0000000000245873000000245 873	6	TL-DI
Ermeras distriks	Ermera	Gleno	&0000000000000770830000770,83	&0000000000122990000000122 990	5	TL-ER
Kova Limas distrikts	Cova Lima	Suai	&00000000000012066600001 206,66	&000000000006246500000062 465	7	TL-CO
Lautenas distrikts	Lautém	Lospalosa	&00000000000018131099991 813,11	&000000000006281300000062 813	5	TL-LA
Likisas distrikts	Liquiçá	Likisa	&0000000000000550950000550,95	&000000000006661300000066 613	3	TL-LI
Manatuto distrikts	Manatuto	Manatuto	&00000000000017859600001 785,96	&000000000004490600000044 906	6	TL-MT
Manufahi distrikts	Manufahi	Same	&00000000000013265999991 326,60	&000000000005109000000051 090	4	TL-MF
Okusi-Ambeno distrikts	Oecussi-Ambeno	Panete-Makasara	&0000000000000817230000817,23	&000000000006726600000067 266	4	TL-OE
Vikekes distrikts	Viqueque	Vikeke	&00000000000018803900001 880,39	&000000000007358100000073 581	5	TL-VI

Ekonomika

Austrumtimorā darbojas tirgus ekonomika un tā iesākumā bija atkarīga no dažādu preču eksporta. Tās pamatā bija kafija, marmors, eļļa un sandalkoks.^[4]

Šobrīd valsts ieņēmumus papildina naftas un dabasgāzes ieguve jūrā, bet no tā maz ieguvuši nelielie ciemati, kas joprojām paļaujas uz naturālo saimniecību.^[5] Gandrīz puse valsts iedzīvotāju dzīvo galējā nabadzībā.^[5]

Atsauces

↑ «Timor-Leste: Demographic and Health Survey, 2016». General Directorate of Statistics, Ministry of Planning and Finance & Ministry of Health. 35. lpp. Skatīts: 2018. gada 21. aprīlis.
↑ Direcção Nacional de Estatística: 2010 Census Wall Chart Arhivēts 2011. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē. (englisch, PDF; 2,7 MB)
↑ Direcção Nacional de Estatística: Timor-Leste in figures 2011 (englisch, PDF; 3,8 MB) Arhivēts 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē., abgerufen am 5. Mai 2013
↑ de Brower, Gordon (2001), Hill, Hal; Saldanha, João M., red., East Timor: Development Challenges For The World's Newest Nation, Canberra, Australia: Asia Pacific Press, pp. 39–51, ISBN 0-3339-8716-0
↑ ^5,0 ^5,1 Sara Schonhardt. «Former Army Chief Elected President in East Timor». The New York Times, 2012. gada 19. aprīlis.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumtimora.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Austrumtimora fotogrāfijās - lapa angļu valodā.

Šis ar Āziju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[DHS_2013-1] «Timor-Leste: Demographic and Health Survey, 2016». General Directorate of Statistics, Ministry of Planning and Finance & Ministry of Health. 35. lpp. Skatīts: 2018. gada 21. aprīlis.

[Wall-2] Direcção Nacional de Estatística: 2010 Census Wall Chart Arhivēts 2011. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē. (englisch, PDF; 2,7 MB)

[DNE2011-3] Direcção Nacional de Estatística: Timor-Leste in figures 2011 (englisch, PDF; 3,8 MB) Arhivēts 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē., abgerufen am 5. Mai 2013

[debrowser-4] Brower, Gordon (2001), Hill, Hal; Saldanha, João M., red., East Timor: Development Challenges For The World's Newest Nation, Canberra, Australia: Asia Pacific Press, pp. 39–51, ISBN 0-3339-8716-0

[Schonhardt-5] 5,0 ^5,1 Sara Schonhardt. «Former Army Chief Elected President in East Timor». The New York Times, 2012. gada 19. aprīlis.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]