Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Apvienotās Zemes padomes delegācija Berlīnē (1918). Sēž: E. Delingshauzens (vidū), H. Štriks, K. Breverns, A. Rehekampfs, T. Hāns. Stāv: V. Bulmerinks, A. Krastkalns, E. Dehio, P. Tarasks, J. Valdmanis, G. Nurms, Otass.
"Rigasche Zeitung" 13. aprīlī ziņo par lēmumu pievienoties Vācijas Impērijai

Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) bija Livonijas guberņu un Autonomo Igaunijas guberņu okupējušās Vācijas Impērijas militārās pārvaldes un vietējo vācbaltiešu organizēts pārstāvniecības orgāns, kas 1918. gada 12. aprīlī pieņēma lēmumu par atdalīšanos no Krievijas, personālūniju ar Prūsijas karali un konstitucionālas monarhijas (Apvienotā Baltijas hercogiste) veidošanu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar okupācijas iestāžu atļauju, 1917. gada 9. (22.) decembrī Latviešu Tautas partija Andreja Krastkalna vadībā Rīgā sasauca sanāksmi Latvijas politiskās nākotnes apspriešanai. Okupācijas iestāžu iejaukšanās dēļ, no plānotās dalības sanāksmē atteicās Demokrātiskā bloka partijas. Sanākušie 200-300 dalībnieki pieņēma rezolūciju, ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Vidzemes Zemes padomes locekļu vēlēšanās tika ievēlēti juristi Andrejs Krastkalns, Gustavs Ķempelis, Frīdrihs Veinbergs un Kārlis Eglītis, mācītāji Kārlis Bēmanis un Alfrēds Ģīmis, ārsts Morics Lejiņš, arhitekti Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube un Aleksandrs Vanags, tautsaimnieki Juris Blaus un Frīdrihs Brēdermanis, inženieris Jānis Nelkus, muižnieks Jānis Neilands, baņkieris Jānis Bukolts, fabrikants Jānis Muške, namīpašnieki Aleksandrs Freijs un Fricis Beržinskis, zemkopis Krišjānis Rozītis un skolotājs Mārtiņš Eihe.[1]

Laužot Vācijas-Krievijas pamieru, operācijas "Dūres sitiens" laikā no 1918. gada 18. februāra līdz 4. martam mūsdienu Vidzemi, Latgali un Igauniju iekaroja Vācija. Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome 23.-24. februārī pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai". Marta sākumā noslēgtais Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka Vācija okupēs Vidzemi un Igauniju, līdz šo zemju varasiestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību.

Pēc Kurzemes hercogistes atjaunošanas pasludināšanas 1918. gada 20. martā, arī Rīgas pilsētas dome vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas imperatoru un Prūsijas karali Vilhelmu II kā valdnieku. Latviešu domnieki (A. Krastkalns, Fr. Veinbergs, K. Pēkšēns, K. Lejiņš, J. Brigaders, A. Freijs u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu (Latgali).

Delegātu izvirzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes Landrātu kolēģijas vēstule Sāmsalas landrātu kolēģijai ar uzaicinājumu deleģēt 5 pārstāvjus Apvienotajai Vidzemes-Igaunijas padomei (1918. gada 23. martā).

Bijušās Livonijas guberņas tālākās politiskās iekārtas noteikšanai, 1918. gada martā Vidzemes landtāgs nolēma 10. aprīlī Rīgā sasaukt Vidzemes Zemes sapulci (Livländische Landesversammlung) ar sekojošiem delegātiem: no vācbaltu muižu īpašniekiem 32, no latviešu lauku draudzēm 32, no Vidzemes bruņniecības 4, no draudžu prāvestiem 8, no pilsētām 10 (Tērbatas 3, Pērnavas 2, Valmieras 1. Cēsīm 1, Valkas 1, Veravas 1, Vīlandes 1), no Tērbatas Universitātes 1. Šai sapulcei bija jāievēl 24 delegāti (8 no muižniekiem, 8 no lauku draudzēm, 1 no bruņniecības, 3 no garīdzniecības, 3 no pilsētām un 1 no Tērbatas Universitātes) Livonijas un Igaunijas Zemes padomei, kuras pirmā sēde bija plānota 12. aprīlī Rīgā.

Tādās pašās proporcijās un skaitā izvirzīja 24 delegātus Igaunijas Zemes sapulcei. Sāmsalas apgabala vadību aicināja nosūtīt 5 delegātus (pa vienam no bruņniecības, muižniecības, draudžu vecākajiem, garīdzniecības, un Ārensburgas). Arī no Rīgas pilsētas uzaicināja 5 pārstāvjus.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izlemtu Vācijas okupēto teritoriju valstisko kārtību, 1918. gada 12. aprīlī Rīgā izveidoja Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienoto Zemes padomi, kuras sastāvā bija 35 vācbaltieši, 13 igauņi und 10 latvieši.[2] Pilns sastāvs atrodams tā laika presē.[3] Zināms, ka padomes sastāvā citu starpā bija:[4]

Kā Apvienotās Zemes padomes latviešu tautības pārstāvji minami:[4]

12. aprīļa lēmums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīga, 1918. g. 12. aprīlī

Savienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas Zemes Padome nolemj:

  1. Lūgt Vācu ķeizaru arī turpmāk uzturēt Vidzemes un Igaunijas militārisku apsardzību un sekmīgi pabalstīt viņas, galīgi izvedot savu atdalīšanos no Krievijas.
  2. Izsacīt vēlēšanos, ka no Vidzemes, Igaunijas, Kurzemes priekšgulošām salām un Rīgas pilsētas tiek sastādīta monarhistiski-konstitucionāla valsts ar apvienotu satversmi un patvaldīšanu, kas pie Vācu valsts pieslieta caur personālūniju ar Prūsijas ķēniņu, un lūgt Vācu ķeizaru šo Baltijas iedzīvotāju vēlēšanos visžēlīgi pieņemt un likt izpildīt.
  3. Lūgt Vācu ķeizaru:

1) ka viņš atvēlētu pašu zemes iestāžu dibināšanu priekš Vidzemes un Igaunijas, kuras līdz Baltijas apgabalu galīgai apvienošanai vadītu Vidzemes un Igaunijas pārvaldīšanu,

2) ka starp Vācu valsti un Prūsiju un to no Baltijas apgabaliem dibināmu valsti tiktu noslēgtas vajadzīgās militār-, monētu, satiksmes, muitas, mēru, svaru un citas konvencijas.[5][6]

Neatkarības atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 1918. gada 27. augusta Berlīnes papildvienošanos Padomju Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Baltijas provincēm. Tajā pašā dienā Vācija izveidoja Baltijas zemju militāro pārvaldi, ko sadalīja provinciālpārvaldes apgabalos,[7] jeb kantonos: Igaunijas (Estland), Sāmsalas (Gouv. Ösel), Ziemeļlivonijas (Dienvidigaunijas), Dienvidlivonijas (Vidzemes), Rīgas (Gouv. Riga), Kurzemes (Gouv. Libau) un Latgales (Letgallen).

1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augusta Berlīnes papildvienošanās 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācijas Impērija atzīst Baltijas zemes par no Krievijas varas brīvu un patstāvīgu apgabalu. 19. un 20. oktobrī Rīgas pilī notika Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienoto Zemes padomju pastāvīgās komisijas sēde, kurā tika pieņemti sekojoši lēmumi:

1) Pēc tam kad Vidzeme, Igaunija, Rīga un Sāmsala valsts tiesiskā ziņā no Krievijas šķīrušās un atzītas kā neatkarīgi apgabali, kā šo zemju suverēnās varas nesējs ir ieskaitāma atzīšanas pamatrakstā no 22. septembra minētā apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotā Zemes padome, kuras izpildu orgāns ir no Zemes padomes viņas 12. aprīlī šinī gadā ievēlētā pastāvīgā komisija.

2) Sakarā ar Zemes padomes lēmumiem no 12. aprīļa šinī gadā nekavējoši jāsper soļi, lai Baltijas zemes apvienotu kopīgā monarhistiski-konstitucionālā valstī. Lai to panāktu, jāuzaicina Kurzemes Zemes padome iestāties apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotā Zemes padomē. Šij tādā kārtā izveidotai Zemes padomei jāuzdod:

a) dibināt vienu no visām iedzīvotāju aprindām un tautībām sastādītu Zemes komisiju, kurai visīsākā laikā jāizstrādā Baltijas valsts satversmes projekts;
b) dibināt pagaidu Baltijas zemes valdību.

3) Tāpēc jālūdz:
a) Lai Vācijas valsts saskaņā ar Zemes padomes šinī gadā aprīlī izteiktu lūgumu arī turpmākam nodrošina zemei militārisku apsardzību;
b) lai līdz tam laikam, kamēr zemes pārvaldību uzņemas pašu Baltijas zemes iestādes, vācu iestādes Baltijas zemēs turpina savu darbību.

4) Attiecīgā vietā pret to jāizsaka protests, ka par Baltijas zemju priekšstāvjiem, kā tas nesen bijis, zīmējas personas, kurām priekš tam nav nekādas tiesiskas pilnvaras.[8]


Pēc Andreja Krastkalna ierosinājuma Vācijas valsts kancleram tika nosūtīta telegramma ar lūgumu neatvilkt līdz turpmākam laikam no Latgales karaspēku un neizdot simtiem tūkstošiem Latgales iedzīvotāju lielinieku patvarībām. Nobeigumā Krastkalns uzdevis sapulcei jautājumu, vai sapulce grib atzīt latviešu valodai pilnīgas līdztiesības valdībā, skolās, tiesās un visās atklātās iestādēs un latviešu tautas piedalīšanos valdībā u.t.t. saskaņā ar jau sen izteikto paritātes principu. Sapulce esot devusi uz minēto jautājumu vienbalsīgu pozitīvu atbildi. [9]

Baltijas valsts pasludināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģentu padomes 1918. gada 18. novembra sēdes protokols: ņemot vērā Igaunijas un Latvijas Republiku proklamēšanu, padome uzskata, ka to atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.

1918. gada 5. novembrī Apvienotā Zemes padome Rīgā paziņoja par Apvienotās Baltijas hercogistess nodibināšanu. Apvienotās zemes padomes sēde 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārlietās un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Tajā ietilpa

Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Baltijas Zemes komiteju (Baltisches Landesausschuß) no 60 locekļiem Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.[10]

Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Baltijas hercogistes Reģentu padome 18. novembrī pasludināja, ka Igaunijas un Latvijas valstu atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses. Taču vēl 10 dienas vēlāk tā pieņēma lēmumu par savas pastāvēšanas beigām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Dokumenti stāsta (1988)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 15. jūnijā.
  2. ↑ Georg von Rauch. Geschichte der baltischen Staaten. Stuttgart: W. Kohlhammer, 1970. - S. 55.
  3. ↑ «Baltija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 10. septembrī.
  4. ↑ 4,0 4,1 Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976.
  5. ↑ Dokumenti stāsta
  6. ↑ Weetejās ziņas
  7. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 192. sleja.
  8. ↑ "Baltijas valsts izveidošana", laikraksts "Dzimtenes Ziņas" 1918. gada 23. oktobrī no [1]
  9. ↑ laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 23. oktobrī no [2] Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vidzemes,_Igaunijas,_Sāmsalas_un_Rīgas_Apvienotā_Zemes_padome&oldid=3961929"