Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika[1] (DSFR) jeb vienkārši Dienvidslāvija bija sociālistiska vienpartijas valsts Balkānos kas pastāvēja no 1945. līdz 1992. gadam. Tā izveidojās pēc Dienvidslāvijas Karalistes pastāvēšanas beigām, un sākot ar 1991. gadu sadalījās neatkarīgās Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un Ziemeļmaķedonijas republikās.
Dienvidslāvija bija unikāla starp tā laika Eiropas sociālistiskajām valstīm, jo pēc attiecību saraušanas ar PSRS 1948. gadā tā attīstīja kontaktus ar Rietumu valstīm un kļuva par vienu no Nepievienošanās kustības līderēm.
Pēc Tito nāves 1980. gadā valstī sākās ekonomiska un politiska krīze, kas federālo valsti veda sabrukuma virzienā. 1981. gadā Kosovā notika vardarbīgi protesti, kuros tika prasīta Kosovas republikas izveidošana. 1986. gadā Slobodans Miloševičs kļuva par serbu komunistu līderi un sāka veidot serbu hegemoniju federācijā. Pārējo republiku vidū (īpaši Horvātijā un Slovēnijā) pieauga vēlme pēc pašnoteikšanās. 1990. gada sākumā pēdējais Dienvidslāvijas komunistu kongress nesaskaņu dēļ sašķēlās. Slovēnija un Horvātija pasludināja neatkarību. Dienvidslāvijas sabrukums aizsāka Dienvidslāvijas karus, kas bija asiņainākie militārie konflikti Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Nosaukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1945. gada 29. novembrī tika proklamēta Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija. 1946. gadā pēc jaunas konstitūcijas pieņemšanas nosaukums tika mainīts uz Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika, bet vēlāk, pēc 1963. gada konstitūcijas pieņemšanas,[1] tas tika mainīts uz Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms Otrā pasaules kara
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1914. gada 28. jūnijā Austroungārijas impērijas anektētajā Bosnijā dzīvojošie serbu nacionālisti, kas vēlējās apvienošanos ar Serbijas Karalisti, nošāva impērijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, kas drīz noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās. Kara rezultātā Austroungārija sabruka — mūsdienu Slovēnijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas teritorijās tika pasludināta Slovēņu, horvātu un serbu valsts, kas apvienojās ar Serbijas Karalisti, izveidojot Serbu, horvātu un slovēņu karalisti, kas 1929. gadā tika pārdēvēta par Dienvidslāvijas Karalisti.
1941. gada 6. aprīlī Dienvidslāvijā iebruka Vācijas karaspēks un ātri okupēja visu valsti. 10. aprīlī Zagrebā tika pasludināta Horvātijas Neatkarīgā valsts. Pārējā Dienvidslāvijas teritorija tika sadalīta starp Vāciju, Itāliju, Ungāriju un Bulgāriju.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1942. gada 26. novembrī tika nodibināta komunistu kontrolēta Dienvidslāvijas nacionālās atbrīvošanas antifašistiskā padome, kas sāka partizānu karu pret okupācijas spēkiem. Par padomes vadītāju tika iecelts Dienvidslāvijas komunistiskās partijas vadītājs Josips Brozs Tito. 1943. gada 29. novembrī Dienvidslāvijas nacionālās atbrīvošanas antifašistiskā padomes (AVNOJ) otrajā sesijā tika izveidota partizānu pagaidu valsts — Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija. 1944. gada 20. oktobrī partizāni atbrīvoja Belgradu. 1945. gada martā tika izveidota Tito-Šubašiča koalīcijas valdība, kurā apvienojās partizāni un karaļa trimdas valdības ministri ar premjerministru Tito. 1945. gada 15. maijā partizāni pilnībā kontrolēja Dienvidslāvijas teritoriju.[1]
Nedemokrātiskajās Konstitucionālās sapulces vēlēšanās 1945. gada 11. novembrī uzvarēja Tito komunisti. 29. novembrī sanākusī Konstitucionālā sapulce izbeidza monarhijas pastāvēšanu, un decembrī tika pasludināta Federālā Dienvidslāvijas Tautas Republika, kurā par valdošo partiju kļuva Dienvidslāvijas Komunistiskā partija. Lai arī vēlēšanu nedemokrātiskais raksturs bija labi zināms, ASV atzina jauno Tito režīmu.
1946. gada 31. janvārī tika apstiprināta federālās valsts konstitūciju, kas pamatvilcienos kopēja PSRS 1936. gada konstitūciju. Tā paredzēja lielu iekšējo autonomiju republikām, kā arī atsevišķas komunistiskās partijas izveidošanu katrā no republikām. Tika izveidots divpalātu parlaments, ar Federālo palātu, kur uz katriem 50 000 pilsoņu bija viens deputāts, un Tautību palātu, kurā katrai republikai bija 30 deputāti, bet autonomajai Vojvodinai 20 un Kosovai 15. Partizānu armijas vietā izveidoja 400 000 kareivju lielu armiju ar Tito kā virspavēlnieku.
Lielākās dienvidu slāvu tautas — slovēņi, horvāti, serbi, melnkalnieši — saņēma savas republikas. Horvātijas teritoriju palielināja tai pievienojot Dalmāciju, no kuras tika padzīti 250 000 itāļu. Strīdīgajā Maķedonijā, uz kuru ilgstoši pretendēja arī Bulgārijas Karaliste, tika izveidota republika un turpmāk stiprināta maķedoniešu identitāte. Etniski un reliģiski jauktajā Bosnijā izveidoja Bosnijas-Hercegovinas republiku, kamēr albāņu dominētajā Kosovā izveidoja autonomu republiku Serbijas sastāvā, un albāņu nacionālisms turpmāk aktīvi apspiests. Serbijas ziemeļos izveido Vojvodinas autonomo provinci, jo tur dzīvo liels skaits ungāru. Lai līdzsvarotu konfliktus par tautību ietekmi, Džilass pat ierosina pārcelt valsts galvaspilsētu no serbu Belgradas uz multietnisko Sarajevu.
1946. gadā arestēja un par fašistisko ustašu atbalstīšanu uz 16 gadiem notiesāja katoļu baznīcas primātu, arhibīskapu Aloiziju Stepinaku (Aloysius Stepinac). Bēguļojošais serbu četņiku līderis Draža Mihailovičs tika notverts 1946. gada 26. martā, tiesāts par nodevību un sodīts ar nāvi 17. jūlijā. Kopumā 1945.—1946. gadā ap 100 000 politisko pretinieku tika sodīti ar nāvi.[2]
1946. gadā izveidoja komisiju, kuras uzdevums ir izstrādāt valsts pirmo piecgades plānu. 70% uzņēmumu tika nacionalizēti, un 1947. gadā tika sasniegti 1938. gada ražošanas apjomi. Staļiniskais piecgades plāns paredzēja līdz 1951. gadam dubultot 1939. gadā sasniegto ienākumu līmeni.
Jaunais Dienvidslāvijas komunistiskais režīms radīja draudus Itālijai, kur komunisti bija iekļauti valdībā un Grieķijas Karalistei, kurā noritēja pilsoņu karš.
Attiecību saraušana ar PSRS
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tito ambīcijas sniedzās tālāk par paklausīgas marionetes lomu, kādu tam bija paredzējis Staļins. Tito vēlējās Dienvidslāvijai pievienot itāļu apdzīvoto Triestes pilsētu un nelielo Albānijas Tautas Republiku, atbalstīja Grieķijas komunistus pilsoņu karā, un kopā ar radniecīgo dienvidu slāvu apdzīvoto Bulgāriju plānoja Balkānu federācijas izveidošanu. 1947. gada augustā abas valstis parakstīja Bledas vienošanos par ciešāku sadarbību. 1948. gada februārī Staļins izsauca pie sevis abu valstu vadītājus un kritizēja tos par nesankcionēto politiku. Maskava turpināja saasināt attiecības ar Dienvidslāviju pārliecībā, ka komunistu partija saglabās lojalitāti Staļinam un gāzīs nepaklausīgo Tito. 1948. gada 19. martā no valsts tika atsaukti padomju militārie padomnieki, kam sekoja civilie speciālisti. Dažas dienas vēlāk tika lauzts tirdzniecības līgums. Tito noraidīja padomju kritiku un publiski pauda lojalitāti Padomju Savienībai, taču uzsvēra, ka vienlīdz spēcīgi mīl savu dzimteni.[3] Maijā Rankovičs pavēlēja sākt pirmos padomju atbalstītāju arestus. 1948. gada 28. jūnijā Dienvidslāvijas Komunistiskā partija tiek izslēgta no PSRS izveidotās komunistisko partiju apvienības — Kominforma. Turpmākajos gados visā Austrumeiropā tika izvērstas plašas titoistu medības un politiskās tiesas prāvas. Paralēli, Dienvidslāvijā ap 200 000 cilvēki tika arestēti, kā Staļina kursa piekritēji. 1949. gadā Goli Otokas salā tika izveidota koncentrācijas nometne, kurā ieslodzīja 32 000 politiski neuzticamo komunistu, no kuriem 3200 gāja bojā.[4]
Lai mazinātu komunistu kritiku, Tito pasludināja, ka ir uzticīgs patiesajam ļeņinismam un pat paātrināja lauksaimniecības kolektivizācijas programmu. Publiskajās runās Tito joprojām uzsvēra, ka šķelšanās ir tikai pagaidu pārpratums, taču pilnīgs politisko, diplomātisko un ekonomisko attiecību sabrukums ar Austrumu bloku nozīmēja, ka valsts izdzīvošanas dēļ ir strauji jāaudzē tirdzniecības apjoms ar Rietumvalstīm un jārod vietējie risinājumi ekonomikas problēmām. Šķelšanās starp PSRS un Dienvidslāviju noveda pie atjaunotiem Dienvidslāvijas un ASV sakariem un finansiālā atbalsta saņemšanas, jo ASV interesēs bija neatkarīgas Dienvidslāvijas pastāvēšana. Tā kā PSRS uzspiestā ekonomiskā izolācija noveda Dienvidslāviju līdz bada slieksnim, 1950. gadā valsts sāka saņemt pārtikas un finansiālo palīdzību no Rietumvalstīm, galvenokārt no ASV. Attiecību uzlabošanai ar ASV, Dienvidslāvija izbeidza palīdzības sniegšanu Grieķijas partizāniem.[5] Laikā no 1950. līdz 1953. gadam valsts saņēma palīdzību 620 miljonu USD vērtībā. Rietumvalstu palīdzība līdz 1955. gadam kopumā sasniedza 1,5 miljardus USD.
Bailēs no iespējamā padomju iebrukuma Dienvidslāvijas armija tika palielināta līdz 600 000 kareivjiem 1951. gadā. Pēc Korejas kara sākuma Tito uzskatīja, ka Staļina organizēts uzbrukums ir reāls drauds un pastiprināja militāros sadarbību ar NATO valstīm Grieķiju un Turciju. Dienvidslāvija saņēma plašu militāro palīdzību no NATO valstīm, taču pēc Staļina nāves un iebrukuma draudu mazināšanās Tito atsacījās no iestāšanās aliansē.
Attiecību saraušana ar PSRS lika līdz šim dogmatiski lojālajiem Dienvidslāvijas komunistiem no jauna definēt savu ideoloģiju un valsts vietu pasaulē. Tito bija neapstrīdamais valsts un partijas līderis līdz pat savai nāvei 1980. gadā. Blakus viņam stāvēja vadošais dienvidslāvu sociālisma ideologs un visu četru valsts konstitūciju līdzautors Edvards Kardels. Līdz 1954. gadam vadošus amatus ieņēma Milovans Džilass, kas par ideju ieviest divpartiju sistēmu tika atstādināts no amatiem un arestēts, taču turpināja publicēties. 1966. gada jūlijā Kardela vadītie liberāļi panāca ilggadīgā Tito līdzgaitnieka un drošības dienesta vadītāja Aleksandra Rankoviča atstādināšanu no amatiem.
Kursa maiņa ekonomikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1950. gadā sākās ideoloģiska pāreja no dogmatiskā staļinisma uz Dienvidslāvijas sociālismam turpmāk raksturīgo uzņēmumu pašpārvaldi (samoupravljanje) un strādnieku padomēm, kas izbeidza PSRS stila neelastīgo valsts birokrātiskā aparāta kontroli pār ražošanu un nodeva to uzņēmumu darbinieku padomēm, ka ievēlēja uzņēmuma valdi. Paralēli tika samazināts partijas centrālais aparāts, kā arī palielināta republiku kontrole pār ekonomiku. Tikai valsts dzelzceļu tīkls, pasts un upju/gaisa satiksme palika federālo ministriju kontrolē.
Lauksaimniecības stāvokļa uzlabošanai pēc 1950., 1952. un 1954. gada sausuma tika izbeigta kolektivizācijas kampaņa. 1953. gada 30. martā tika izdots dekrēts, kas ļāva zemniekiem izstāties un izņemt savu zemi no kolektīvajām saimniecībām. Jau 1954. gadā 80% lauksaimniecības zemes atkal bija privātās rokās.
Vairs netika veidots detalizēts piecgades plāns, to aizvietoja vispārējs ekonomikas attīstības dokuments, kas norādīja galvenos valsts attīstības projektus nākamajam gadam.
Triestes konflikts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Konflikts starp Itāliju un Dienvidslāviju par Tito partizānu daļēji ieņemtā Triestes apgabala piederību bija viens no pirmajiem pēckara Austrumu-Rietumu konfliktiem. Reģionā, kuru apdzīvoja itāļi, slovēņi un horvāti, pēc neveiksmīgiem strīdiem par teritorijas un Triestes pilsētas piederību, tika izveidota Triestes Brīvā teritorija. Teritoriālais strīds atrisinās ar 1954. gada kompromisu, kad Itālija paturēja Triestes pilsētu, bet Dienvidslāvija ieguva lielāko daļu apgabala teritorijas. Dienvidslāvijas pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs regulāri iepirkšanās braucieni uz Triesti kļuva par normu valsts iedzīvotājiem.
Pēc 1953. gada
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
1953. gada 13. janvārī tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paredzēja pārveidot valsti balstoties uz strādājošo pašpārvaldes un decentralizētā sociālisma modeli, kas oficiāli bija ieviests jau 1950. gadā. Atsakoties no staļiniskā pārvaldes modeļa, valsts tika decentralizēta, dodot vairāk varas vietējā līmeņa partijas komitejām. Skupščinas Tautību palāta tika aizvietota ar Ražotāju palātu un tika izveidota Federācijas padome. Komunistiskās partijas nosaukums tika mainīts uz Dienvidslāvijas Komunistu Savienību (Savez komunista Jugoslavije).
Tomēr republikām jaunajā konstitūcijā vairs nebija paredzētas tiesības atdalīties no valsts. Neatrisināts bija arī albāņu un musulmaņu jautājums. Starp 1953. un 1966. gadu vairāk nekā 231 000 musulmaņu un albāņu, varas spiediena rezultātā reģistrējās kā etniskie turki un saņēma atļauju emigrēt uz Turciju.[6]
Šajos gados turpinājās ekonomiskās reformas, kurām sekoja arī ierobežotas politiskās brīvības. 1955. gadā tika atļauta investīciju kredītbanku darbību, un valstī sākās inflācijas ēra. Tika uzsākts otrais piecgades plāns (1957—61.), kas tika veidots ņemot vērā uzņēmumu pašpārvalžu ieteikumus. Ekonomika auga tik strauji, ka 1961. gadā sākās krīze, kas noveda pie trešās piecgades plāna pārtraukšanas. Lai apturētu inflāciju un pieaugošās ekonomikas problēmas, 1962. gadā tika iesaldētas algas un apturētas investīcijas attīstības projektos.
1961. gadā Belgradā tika nodibināta Nepievienošanās kustība un pieauga Tito starptautiskais prestižs. Hruščova uzsāktā attiecību normalizācija vainagojās ar viņa vizīti Dienvidslāvijā 1955. gada maijā un Tito vizīti Maskavā 1956. gada jūnijā, taču tikai dažus mēnešus vēlāk, pēc Ungārijas revolūcijas asiņainās apspiešanas, attiecības atkal ievērojami pasliktinājās. Savukārt PSRS atkal kritizēja Dienvidslāviju, kā problēmu avotu Austrumeiropas sociālistiskajā nometnē.
Pēc 1963. gada
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Problēmas ekonomikā saasināja politiskās diskusijas starp decentralizācijas un centralizācijas aizstāvjiem. No 1961. gada sākās darbs pie jaunas konstitūcijas, kas tika pieņemta 1963. gadā. Tā paplašināja pašpārvaldes sistēmu, taču radīja četras jaunas federālās institūcijas ekonomikas, izglītības, kultūras un veselības pārraudzībai. Valsts nosaukums tika mainīts uz Sociālistisko Federatīvo Dienvidslāvijas Republiku. Nacionālo republiku prezidentiem ieviesa divu termiņu ierobežojumu, kas saprotamu iemeslu dēļ neattiecās uz federālo prezidentu Tito. Atkal tika reorganizēts Federālais parlaments, un ieviestas četras profesiju kameras. Jaunā konstitūcija īsti neapmierināja nevienu, tāpēc 1967., 1968., un īpaši jau 1971. gadā tā tika ievērojami papildināta un labota.[7]
Partijas vadībā un republikās notika diskusijas par turpmāko attīstības kursu. Uzvarēja Kardela vadītais liberālais spārns, kas 1965. gadā panāca jaunu ekonomikas reformas kursu, un 1966. gada jūlijā no visiem amatiem atcēla ilggadējo Tito līdzgaitnieku, slepenpolicijas vadītāju, Dienvidslāvijas viceprezidentu un konservatīvā centralizācijas spārna līderi Rankoviču, kurš bija populārs Belgradā, bet ienīsts mazajās republikās.
1965. gada jūlijā parlaments pieņēma vairāk nekā 30 likumus, kas regulēja tirgus sociālisma modeli. Virknei produktu atcēla cenu kontroli, tika samazinātas vai atceltas importa un eksporta nodevas. Dienvidslāvijas dinārs tika devalvēts par 70%. Turpmāk katru gadu bija inflācija. Arī bezdarbs pieauga no 6,3% 1964. gadā līdz 14,5% 1982. gadā. Tika atcelti arī emigrācijas ierobežojumi un daudzi iedzīvotāji devās peļņā uz Rietumeiropu. 1967. gadā atļāva kopuzņēmumu veidošanu ar ārzemju uzņēmumiem.[8]
Decentralizācija un liberalizācija noveda pie republiku sūdzībām par to individuālo interešu neievērošanu. Ekonomiskā nevienlīdzība neizbēgami tika formulēta etniskajās kategorijās. Bagātās un attīstītās Slovēnija un Horvātija bija neapmierinātas, ka liela daļa tajās nopelnīto līdzekļu tiek ieguldīti nabadzīgajos valsts dienvidos, īpaši Kosovā. Horvāti vēlējās paši kontrolēt ienākumus no Dalmācijas strauji uzplaukstošās tūrisma nozares. Problēmas radīja arī sarūkošā dzimstība horvātu vidū un valsts iekšējā migrācija, kā dēļ horvāti sāka baidīties no serbu skaita pieauguma. Kamēr gandrīz 10% horvātu devās darbā uz Vācijas Federālo Republiku, serbi no trūcīgajiem valsts novadiem pārcēlās strādāt uz Horvātiju. Tikmēr Serbijā un Melnkalnē pieauga bailes un nepatika pret albāņu skaita pieaugumu.
Horvātu pavasaris
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rankoviča atcelšana 1966. gadā strauji samazināja politisko apspiešanu un noveda pie liberāļu aktivitātes pastiprināšanās, īpaši jau Horvātijā, kur aktīvisti, kuru pusē nostājās arī Horvātijas komunistiskās partijas vadība, sāka pieprasīt vairāk ekonomisko un politisko brīvību horvātu tautai un Horvātijas republikai.
1967. gada martā tika publiskots inteliģences aicinājums horvātu literārās rakstu valodas aizstāvībai, kurā bija izteikts aicinājums atdalīt un aizsargāt horvātu rakstīto valodu no vispārēji lietotās serbhorvātu valodas. Tā kā serbhorvātu valoda bija viens no dienvidslāvu vienotības un kopības kustības aizsākumiem 19. gadsimtā, nostāšanās pret to nozīmēja nostāšanos pret dienvidslāvu kopību. Lai arī vēstules autori tika nosodīti kā nacionālisti, no 1968. gada oficiālajos dokumentos sāka lietot arī nedaudz atšķirīgo horvātu rakstību. 1970. gadā Zagrebā notika horvātu inteliģences konference, kas aicināja skolās vairāk mācīt horvātu literatūru un kultūru un mazāk citu republiku literatūru.[9]
1971. gadā Tito šo kustību sāka kritizēt kā horvātu nacionālisma izpausmi un Horvātijas kompartijas vadītāji bija spiesti atkāpties no amatiem. Vairāki tūkstoši tika arestēti, daudzi nosūtīti uz koncentrācijas nometni Goli salā, citi pameta valsti un devās trimdā. Mazāka apjoma tīrīšanas 1972. gadā tika veiktas arī Slovēnijā, Maķedonijā un Serbijā, kur atbrīvoja liberālo kompartijas vadītāju. Vadošie liberāļi zaudēja amatus un tika aizvietoti ar Tito lojālistiem.
Turpmākajos gados jebkādas horvātu aktivitātes tika salīdzinātas ar Otrā pasaules kara ustašiem, kamēr serbu nacionālisms tika pieciests, jo tas bija konservatīvāks un atbalstīja komunistu varu.
1974. gada konstitūcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Laikā starp 1967. un 1974. gadu politiskie un etniskie konflikti sasniedza tādu līmeni, ka pēc plašām debatēm bija nepieciešami atkārtoti 1963. gada konstitūcijas labojumi. Notika diskusijas vai valstī nepieciešama centralizācija vai decentralizācija. 1974. gada 21. februārī tika pieņemta jauna konstitūcija, kurā centralizācijas un birokrātijas pretinieks Kardels mēģina apmierināt “horvātu pavasara” prasības, faktiski aizstājot federāciju ar jaunu konfederācijas kompromisa modeli. Tajā bija paredzēts vēl vairāk varas republikām un vietējām institūcijām, saglabājot centrālo kontroli tikai pār aizsardzību, ideoloģiju un komerciju. Tā arī paplašināja pašpārvaldes konceptu, pastiprināja iedzīvotāju pārstāvniecību dalīšanu pēc profesijas principa, lielā mērā ieviešot korporatīvisma idejas. Konstitūcija bija viena no garākajām un sarežģītākajām pasaulē, ar 406 paragrāfiem un vairāk nekā 300 lappusēm teksta. Tito tika konstitucionāli pasludināts par prezidentu uz mūžu, vienlaikus, konstitūcija novērsa spēcīga pēcteča iespēju, ieviešot kolektīvās federālās prezidentūras modeli.
Paralēli centrālās varas vājināšanai, konstitūcija nostiprināja Komunistu Savienības vadošo lomu valstī. Jaunā konstitūcija cenšas nolīdzināt etniskos konfliktus koncentrējoties uz sociālistisko ideoloģiju un Dienvidslāviju, kā suverēnu sociālistisku nācijvalstu konfederāciju, kurā dienvidslāvu etniskajai vienotībai un Dienvidslāvijas identitātei nav primārās nozīmes.[10]
Serbijas autonomo republiku Vojvodinas un Kosovas pārstāvjiem kolektīvās pārvaldes orgānos tika piešķirtas neatkarīgas balsstiesības, kas aizvainoja serbu lepnumu, kuri uzskatīja tādējādi Serbija tiek netaisni sadalīta un vājināta. Aizvien vairāk varas un politisko amatu valstī tika piešķirti armijas pārstāvjiem, kā valsti vienojošam spēkam.
-
Hruščova vizīte Dienvidslāvijā, 1963 -
Tito un Niksons Baltajā namā, 1971 -
Elizabete II un Tito Belgradā, 1972
Pēc 1974. gada
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Desmitgades sākumā piedzīvotais politisko arestu vilnis norima un intelektuālā un mākslinieciskā dzīve turpmāk saskārās ar minimāliem ierobežojumiem. Vienlaikus pastiprinājās ideoloģiskais spiediens, atsākās oficiāla marksisma studēšana, kas 1977. gadā tiek ieviests kā obligātais mācību priekšmets vidusskolās. Tuvojoties Tito nāvei, pastiprinājās arī viņa personības kults.[11]
1960. gadu tirgus reformas nebija nesušās gaidītos rezultātus, tāpēc 70. gados pastiprinājās valsts kontrole pār ekonomiku. Dienvidslāvija aizvien vairāk importēja energoresursus, par kuriem maksāja nevis palielinot savu eksportu, bet ievērojami palielinot savu ārējo parādu, kas 1979. gadā sasniedza 12 miljardus USD.
Kardela idealizētais konfederācijas modelis republikām nozīmēja ne tikai brīvību, bet arī aizvien pieaugošu sacensību starp tām par kopējo resursu sadali un izmantošanu. Sākotnēji ekonomiski, vēlāk šie republiku konflikti kļuva aizvien politiskāki. Konfederācijas modelis arī vājināja centrālo varu un dienvidslāvisko identitāti, toties stiprināja katras republikas identitāti.
Attiecības ar PSRS šajos gados bija normālas, taču tajās svarīgu lomu ieņēma trīs galvenās ideoloģiskās pretrunas: Tito noraidīja Maskavas īpašo un vadošo lomu sociālisma pasaulē un atsacījās pārvērst Nepievienošanās kustību par Austrumu bloka sabiedroto cīņā pret rietumiem, kā arī kritizēja PSRS iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās Austrumeiropā un citur pasaulē.[12]
Pēc Tito
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1980. gada 4. maijā nomira Tito un drīz kļuva skaidrs, ka viņa izveidotais varas modelis varēja pastāvēt tikai viņa dzīves laikā. Tito neatstāja vienu varas pēcteci, un kolektīvā federālā prezidentūra un partijas vadība, kur rotācijas kārtībā par vadītāju uz vienu gadu tika ievēlēti republiku pārstāvji, bija pārāk vāja, lai novērstu pieaugošās republiku nesaskaņas, ārējā parāda pieaugumu un inflācijas krīzi.
1981. gadā tika apspiesti albāņu protesti, kuros tie pieprasīja atsevišķas Kosovas republikas izveidošanu. 1981. gadā serbi veidoja 36% no visiem Dienvidslāvijas iedzīvotājiem. 4,9 miljoni serbu dzīvoja Serbijā, 1,3 miljoni — Kosovā un 2 miljoni — pārējās Dienvidslāvijas republikās. 1986. gada februārī par Serbijas kompartijas vadītāju kļuva Slobodans Miloševičs. 1986. gadā tika publiskots Serbijas Zinātņu un Mākslu Akadēmijas pētījums, kura autori uzskatīja, ka Tito varas gados Horvātija un Slovēnija ir ekonomiski apspiedušas Serbiju, un Kosovā albāņi veikuši etnisko genocīdu pret serbiem. Tikmēr horvāti bija aizvien vairāk pārliecināti, ka serbu dominētā centrālā vara politiski, militāri un ekonomiski apspiež viņu republiku.
1989. gada martā jaunā Serbijas republikas konstitūcija likvidēja Vojvodinas un Kosovas autonomās republikas, un Serbija piesavinājās viņu divas balsis kolektīvajā prezidentūrā. Miloševičs faktiski kontrolēja arī Melnkalni, tādējādi ar četrām balsīm kontrolējot pusi no federālās prezidentūras. Turpmākajos gados Miloševičs darīja visu, lai daudznacionālās Dienvidslāvijas vietā izveidotu Lielserbijas valsti.
Sekojot komunisma sabrukumam Austrumu bloka valstīs un pieaugošajām bailēm par Miloševiča plāniem, Slovēnijas parlaments 1989. gada 27. septembrī pieņēma virkni konstitūcijas labojumu, ar kuriem tika izbeigta komunistiskās partijas vadošā loma un nostiprinātas republikas tiesības atdalīties no Dienvidslāvijas.
1990. gada 20.-21. janvārī notika Dienvidslāvijas Komunistu Savienības 14. kongress, kuru vispirms pameta Slovēnijas deputāti, kuriem drīz sekoja Horvātijas deputāti, izbeidzot federālās partijas pastāvēšanu. 1990. gadā visās republikās notika brīvas daudzpartiju vēlēšanas. Slovēnija un Horvātija sāka ceļu uz neatkarību, kas abās republikās tika pasludināta 1991. gada 25. jūnijā. Serbu kontrolētā federālā armija deva prettriecienu un sākās Dienvidslāvijas kari. 1991. gada septembrī neatkarību pasludināja Maķedonija un oktobrī — Bosnija un Hercegovina. Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika beidza pastāvēt un 1992. gada aprīlī Serbija un Melnkalne pasludināja Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas izveidošanu. Pēdējais konflikts — Kosovas krīze, tika atrisināts tikai gadsimtu mijā. Pēdējie kara noziedznieki (piemēram, Ratko Mladičs) tika izdoti Hāgas tribunālam 2011. gada vasarā.
Pārvaldes sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dienvidslāvija bija federatīva republika, kuras sastāvā ietilpa 6 republikas — Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonijas Republika, Melnkalne, Serbija (ar divām autonomajām provincēm - Kosovu un Vojevodina), kā arī Slovēnija. Tās pirmā konstitūcija tika pasludināta 1946. gada 31. janvārī, bet 1974. gada 21. februārī tika pieņemta jauna konstitūcija.
Saskaņā ar 1974. gada konstitūciju augstākās varas un likumdevējs orgāns bija Dienvidslāvijas skupščina, kas sastāvēja no 2 palātām: Savienības večes un Republiku un novadu večes.[1] Savienības večē bija 220 delegāti (30 no katras republikas un 20 no katra autonomā novada), kurus uz 4 gadiem ievēlēja kopienu skupščinas. Republiku un novadu večē bija 88 delegāti (12 no katras republikas un 8 no katra autonomā novada), kurus deleģēja republiku un novadu skupščinas. Palātām bija dalītā kompetence. Savienības veče noteica ārpolitikas un iekšpolitikas pamatus, pieņēma konstitūciju un izdeva galvenos likumus, kā arī apstiprināja valsts budžetu. Republiku un novadu veče pieņēma likumus par ekonomiskiem jautājumiem. Abas večes kopīgā sēdē izveidoja citus augstākos valsts orgānus. Koleģiāls valsts galva bija Dienvidslāvijas Prezidijs, ko ievēlēja uz 5 gadiem. Tajā bija 1 pārstāvis no katras republikas un autonomā novada; no tiem katru gadu pēc kārtas tika ievēlēts Prezidija premjers un premjera vietnieks. Augstākais valsts pārvaldes orgāns bija Savienības izpildveče — valdība, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina.
Valdība sastāvēja no premjera, premjera vietniekiem, locekļiem, kuri tika ievēlēti pēc republikas vienlīdzīgas pārstāvības principa, kā arī no savienības sekretāriem u.c. valsts pārvaldes orgānu vadītājiem. Katrai republikai un autonomajam novadam bija sava konstitūcija, trīspalātu skupščina, prezidijs, izpildveče, konstitucionālā tiesa, republikas (novada) tiesa, prokurors, pašpārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvis. Vietējie valsts varas orgāni bija kopienu skupščinas, kas sastāvēja no 3 palātām (večēm). Skupščinas ievēlēja kopienas izpildveči un tiesu, iecēla prokuroru un pašpārvaldes sabiedrības aizstāvi.
Dienvidslāvijas vēlēšanu sistēma bija visai sarežģīta un balstīta uz delegātu principa. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem bija pilsoņiem no 18 gadu vecuma. Iedzīvotāji vispārējās, tiešajās un aizklātajās vēlēšanās uz 4 gadiem ievēlēja delegācijas, kuras savukārt deleģēja pārstāvjus uz kopienu skupščinām. Citas skupščinas tika ievēlētas daudzpakāpju vēlēšanās. Delegātu kandidātus skupščinai izvirzīja Dienvidslāvijas komunistu savienība.
Dienvidslāvijas vispārējo tiesu sistēmu vadīja Savienības tiesa, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Konstitucionālā tiesa kontrolēja normatīvo aktu atbilstību Dienvidslāvijas konstitūcijai un savienības likumiem (14 locekļi, ko uz 8 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina). Savienības prokuroru uz 4 gadiem iecēla Dienvidslāvijas skupščina. Pārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvi uz 4 gadiem ievēlēja arī Dienvidslāvijas skupščina.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Autoru kolektīvs. Enciklopēdiskā vārdnīca. 1. sējums. Rīga : Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1991. 141. lpp. ISBN 5899600225.
- ↑ Yugoslavia as History: Twice There Was a Country
- ↑ Yugoslavia as History: Twice There Was a Country
- ↑ Yugoslavia and the Soviet Union in the Early Cold War
- ↑ Yugoslavia as History: Twice There Was a Country
- ↑ Yugoslavia: A History of its Demise
- ↑ The Constitutions of the Communist World
- ↑ A Short History of the Yugoslav Peoples
- ↑ Confronting the Yugoslav Controversies: A Scholars' Initiative
- ↑ Yugoslavia: A State that Withered Away
- ↑ The Crisis of Socialist Modernity: The Soviet Union and Yugoslavia in the 1970s
- ↑ The Crisis of Socialist Modernity: The Soviet Union and Yugoslavia in the 1970s
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika.
|