Eirozona
Eirozona (angļu: Euro area, eurozone) ir 19 Eiropas Savienības Eiropas Ekonomikas un monetārā savienības dalībvalstis, kuras pēc noteiktu kritēriju izpildīšanas ir pieņēmušas eiro kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli savas valsts teritorijā.
Satura rādītājs
Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eirozona tika izveidota 1999. gadā un tajā šobrīd (2015) ietilpst Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. Pārējām septiņām Eiropas Savienības valstīm iestāšanās eirozonā ir obligāta, kad tās ir izpildījušas eiro ieviešanas nosacījumus. Izņēmums ir Dānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste, kam pievienošanās līgums paredz izvēles iespēju par iestāšanos eirozonā. Tomēr arī šīs valstis darbojas Eiropas Centrālās bankas sistēmā.[1]
Monetārā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par eirozonas monetāro politiku ir atbildīga Eiropas Centrālā banka, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir uzturēt cenu stabilitāti eirozonā, lai inflācija neradītu riskus, kas varētu novest pie eiro pirktspējas krituma. Šī uzdevuma izpildīšanai Eiropas Centrālā banka kontrolē naudas piedāvājumu un uzrauga cenu tendences.[2] Lai arī Eiropas Centrālā banka nevar tieši regulēt, piemēram, fiskālo politiku, tomēr, cieši sadarbojoties ar Eiro grupu, kurā ietilpst eirozonas finanšu ministri, banka var ietekmēt arī šos politiskos procesus. Eiropas Centrālā banka nav institūcija, kura aizvieto eirozonas centrālās bankas, jo tās darbā piedalās arī katras eirozonas valsts pārstāvji, piemēram, Eiropas Centrālās bankas Padomē, kuras galvenais uzdevums ir noteikt eirozonas monetāro politiku, kā arī noteikt procentu likmes, ar kurām komercbankas var iegūt naudu no centrālās bankas, darbojas visu eirozonas valstu centrālo banku prezidenti.[2]
Citas valstis, kas izmanto eiro[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas mikrovalstis Andora, Monako, Vatikāns un Sanmarīno ir noslēgušas vienošanos ar Eiropas Savienību, ar kuru eiro šajās valstīs ir kļuvusi par vienīgo maksāšanas līdzekli. Šī vienošanās ļauj attiecīgajām valstīm arī kalt savas eiro monētas.[3] Tomēr noslēgtā vienošanās nenozīmē to, ka attiecīgās valstis ir daļa no eirozonas. Pēc atdalīšanās no Serbijas arī Melnkalne un Kosova par vienīgo maksāšanas līdzekli izvēlējās lietot eiro.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Par Ekonomisko un monetāro savienību un eiro». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 14. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 «Eiropas Centrālā banka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. septembrī. Skatīts: 2010. gada 14. jūlijā.
- ↑ «Agreements on monetary relations (Monaco, San Marino, the Vatican and Andorra) (angliski)». Skatīts: 2010. gada 13. jūlijā..
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šis ar Eiropas Savienību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||
|
