Uzbrukums Rīgai (1941)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kauja par Rīgu (1941))
Šis raksts ir par 1941. gada uzbrukumu Rīgai. Par citām jēdziena Uzbrukums Rīgai nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Uzbrukums Rīgai (1941)
Datums1941. gada 29. jūnijs-1. jūlijs
Vieta
Rīga
Iznākums Vērmahta uzvara
Karotāji
PSRS Trešais reihs
Komandieri un līderi
pulkvedis A. Golovko - 5. motostrēlnieku pulka komandieris

ģenerālis Zigfrīds Hēnike - 61. kājnieku divīzijas komadieris

pulkvedis Oto Lašs - 1. kājnieku divīzijas 43. pulka komandieris
Spēks

NKVD 22. motostrēlnieku divīzijas 5. motostrēlnieku pulks,
10. strēlnieku divīzija,

Rīgas brīvprātīgo bataljoni

Vērmahta XXVI. armijas korpuss:
61. kājnieku divīzija
1. kājnieku divīzija

217. kājnieku divīzija
Zaudējumi
ap 1000 kritušo 532 kritušie

1941. gada uzbrukums Rīgai bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija 1941. gada Latvijas vācu okupācijas laikā no 29. jūnija līdz 1. jūlijam. Uzbrukuma laikā tika nopostīta liela daļa Vecrīgas.

Stāvoklis pirms kaujas sākuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecrīgas un Sv. Pētera baznīcas degšana 29. jūnijā.
Sagrautais Rātsnams un Jakša nams Vecrīgā (tagadējā Rīgas Tehniskās Universitātes galvenās ēkas vieta).
Sašauts padomju tanks uz saspridzinātā Zemgales tilta.
Pamestie Sarkanās armijas tanki pie saspridzinātajiem tiltiem Pārdaugavā.
Vērmahta karavīru sveikšana uz Aspazijas bulvāra 1941. gada 1. jūlijā.

24. jūnijā Latvijas teritorijā izvietotās Sarkanās armijas 27. armijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Berzarins deva pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas gar Daugavas krastu no Rīgas līdz Līvāniem. Tālāk gar upi bija paredzēts izvietoties padomju 8. armijai, kas atkāpās no Lietuvas. Aizsardzības līnijas izveidošanas plānu izjauca straujš Vērmahta 4. tanku grupas 41. motorizētā korpusa uzbrukums Jēkabpils virzienā. 1. tanku divīzija ieņēma Krustpili, šķērsoja Daugavu un izveidoja placdarmu upes labajā krastā, bet 6. tanku divīzija 28. jūnijā ieņēma Līvānus. Vienlaikus Vērmahta 18. armijas 1. armijas korpuss sasniedza Daugavu pie Jaunjelgavas, bet 26. armijas korpuss 29. jūnijā ieņēma Jelgavu un Bausku, no kurienes izvērsa uzbrukumu Rīgai. Šajā situācijā Sarkanās armijas virspavēlniecība deva pavēli armijai atkāpties no Daugavas aizsardzības līnijas uz Veļikajas aizsardzības līniju (t.s. Staļina līniju), kas vēl pirms 1940. gada Latvijas okupācijas bija uzbūvēta aiz Latvijas—Krievijas robežas.

Sacelšanās Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši mobilizācijas plānam 1941. gada 22. jūnija vakarā no Baranovičiem Rīgā ieradās NKVD operatīvo spēku 5. motostrēlnieku pulks (komandieris A. Golovko), uz kura bāzes 23. jūnijā pavēlēja izveidot NKVD 22. motostrēlnieku divīziju (krievu: 22-я мотострелковая дивизия внутренних войск НКВД СССР) 3904 karavīru sastāvā. NKVD 1. motostrēlnieku pulks dislocējās Kauņā, bet NKVD 3. motostrēlnieku pulks Tallinā. NKVD 5. motostrēlnieku pulka uzdevums bija apspiest iespējamo vietējo iedzīvotāju sacelšanos.[1]

Jau naktī uz 23. jūniju notika Latvijas nacionālo partizānu uzbrukums ēkai, kurā dzīvoja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas darbinieki. 25. jūnijā LKP pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš izsauca 18 Rīgā dzīvojošos Spānijas pilsoņu kara veterānus, kuriem uzdeva izveidot brīvprātīgo bataljonus Rīgas tiltu aizsardzībai. Pirmo bataljonu komandēja Arturs Narbatovičs un Georgs Broziņš, otro bataljonu Krišs Godkalns un Kārlis Rozenbergs, trešo bataljonu Fridrihs Veisenfelds un Jānis Beniķis, bataljonos iesaistījās arī Žanis Grīva, Alberts Spalāns, Makss Gurevičs un citi.[2] Izveidoja arī komjauniešu rotu Arvīda Rendnieka vadībā. 27. jūnijā pirmais bataljons ieņēma pozīcijas pie Pontonu tilta, otrais bataljons pie Dzelzceļa tilta un Rīgas Centrāltirgus, bet trešo bataljonu nosūtīja aizsargāt Ķeguma HES.[3]

27. jūnija pēcpusdienā pie Centrāltirgus paviljoniem notika kauja starp 2. strādnieku bataljonu un nacionālo partizānu grupu, kuras laikā lielākā daļa no tās krita. Arī 1. bataljona pozīcijas tika apšaudītas no Daugavmalas namu logiem. 28. jūnijā nemiernieki ieņēma Rīgas radio ēku un pārraidīja paziņojumu par "Latvijas pagaidu valdības" izveidi.[4]

Kaujas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

28. jūnija vakarā pāri Rīgas tiltiem atkāpās sakautā 10. strēlnieku korpusa vienības. 62. kājnieku pulks ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Daugavas krastmalu, NKVD 5. motostrēlnieku pulks izvietojās dažādās vietās pilsētā un centās nepieļaut diversijas un atkāpšanos. Dzelzceļa tiltu sargāja Sarkanās armijas bruņuvilciens.

Vērmahta 18. armijas 16. armijas korpuss uzbruka pilsētai no Bauskas un centās nepieļaut Sarkanās armijas 10. strēlnieku korpusa un 12. mehanizētā korpusa tanku divīzijas daļu atkāpšanos pāri Rīgas tiltiem. 29. jūnija rītā Vērmahta 61. kājnieku divīzija (komandieris ģenerālis Zigfrīds Hēnike (Siegfried Hänicke)) ieņēma Pārdaugavu, tomēr nespēja ieņemt Daugavas tiltus, jo tika saspridzināti divi no trim tiltiem (Pontonu tilts un Zemgales tilts). Kaujas notika Torņakalna apkaimē, kur Sarkanarmijas Rīgas karaskolas kursantu vienība atkāpās pa Vienības gatvi un pāri Dzelzceļa tiltam sasniedza pilsētas centru.

29. jūnijā notika kauja par Rīgas Dzelzceļa tiltu, kurā pēc vācu avotu ziņām krita 532 Vērmahta karavīri.[5] Pulkveža Oto Laša komandētā Vērmahta 1. kājnieku divīzijas 43. kājnieku pulka triecienvienība ap 12.00 pāri vēl neuzspridzinātajam Daugavas dzelzceļa tiltam ar sešiem tankiem, vieglo artilēriju un mīnmetējiem izlauzās līdz Rīgas autoostas apkārtnei, kur Sarkanā armija tos ielenca un iznīcināja. Vienlaikus padomju sapieri uzspridzināja Daugavas dzelzceļa tiltu. Sarkanās armijas 10. strēlnieku korpusa vadība sazinājās ar Mangaļsalas artilēristiem un lūdza viņu palīdzību. Līdz pulksten 12.00 uz centra pusi tika pagriezti 130 mm un 152 mm kalibra krasta apsardzes lielgabali, kas atklāja netēmētu uguni Rīgas virzienā.[6]

Kaujas laikā Vecrīgā sākās ugunsgrēks, nodega Rīgas Sv. Pētera baznīca, Melngalvju nams, Rātsnams un citas Vecrīgas ēkas ap to (Kamarinu nams, Resursa biedrības nams, Jakša nams u.c.). Zināms, ka Pētera baznīcas torņa skatu laukumā bija iekārtots sarkanarmijas novērošanas punkts artilērijas apšaudes koriģēšanai un tajā atradās munīcija. Abas karojošās puses vēlāk vainoja viena otru baznīcas nodedzināšanā.

Par kauju pie Dzelzceļa tilta Vērmahta 43. kājnieku pulka komandierim Oto Lašam 1941. gada 17. jūlijā piešķīra Dzelzs krusta bruņinieka pakāpi (Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes).[7]

Rīgas ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī uz 30. jūniju uz Valku evakuējās Latvijas PSR valdības un LKP CK locekļi ar ģimenēm. Naktī uz 1. jūliju Rīgu atstāja arī pēdējās Sarkanās armijas vienības. Pie Daugavas pienākot galvenajiem vācu spēkiem, tie uzcēla pontonu tiltu Katlakalna apkaimē, pār kuru pārgāja Daugavu un gandrīz bez pretestības 1. jūlijā ienāca Rīgā cauri Latgales priekšpilsētai.[8] Vienīgā lielākā apšaude notika Ivana kapos pie Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča baznīcas.[9]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Борьба за советскую Прибалтику в Великой Отечественной войне 1941-1945. В 3-х т. Т. 1-3. Рига: Лиесма, 1966.
  • Гальдер Ф. Военный дневник. Ежедневные записи начальника генерального штаба сухопутных войск. Т. 3. М.: Воениздат, 1971.
  • История Прибалтийского военного округа. Рига: Штаб и Политическое управление ПрибВО, 1968.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ NKVD 5. motostrēlnieku pulka komandieris pulkvedis A. Golovko vēlāk rakstīja, ka "Rīgas pilsētā aktīvu darbību izvērsa naidīgie elementi: sēja paniku armijas aizmugurē, demoralizēja štābu, valdības un padomju iestāžu darbību, kavēja vērtību izvešanu un veica diversijas. Ienaidnieki baznīcu zvanītavās, torņos, bēniņos un logos uzstādīja ložmetējus un automātus, veica ielu un Ziemeļrietumu frontes (Baltijas kara apgabala) štāba, LKP CK, Tautas Komisāru padomes, telegrāfa, dzelzceļa stacijas un NKVD ēku apšaudi. Tas lika izvērst visnežēlīgāko cīņu ar kontrrevolucionāro elementu pilsētā. Es apvienoju visus NKVD Rīgas garnizona spēkus, organizēju visu svarīgo objektu apsardzi un izvietoju posteņus un piketus uz pilsētas ielām, sistemātiski ar patruļām apsekoju visu pilsētu. Ar piekto kolonnu vedu nežēlīgu cīņu, uz katru šāvienu no loga, torņa vai baznīcas zvanītavas atbildēju ar uguni no ložmetējiem un tanku stobriem. 23., 24., 25. jūnijā piektās kolonnas aktivitāte bija apspiesta. Pēc Ziemeļrietumu frontes apsardzes priekšnieka ģenerālmajora Rakutina pavēles tika nošauti 120 noķertie nelieši no piektās kolonnas, par ko tika paziņots iedzīvotājiem ar brīdinājumu nodot ieročus. NKVD daļu darbība paralizēja piektās kolonnas aktivitāti un neļāva izpildīt fašistisko saimnieku uzdevumus..."
  2. ↑ «Lai vienmēr būtu saule! | Zīlīte, Nr. 6». periodika.lv. 1971. gada jūnijs. 4. lpp. Skatīts: 2023-09-01.
  3. ↑ J. Ozols. «Viņi pirmie gāja cīņā par Rīgu». Rīgas Balss, 1984-06-22.
  4. ↑ Марк Солонин. 22 июня. Анатомия катастрофы. citāts no Крысин М.Ю. Прибалтика между Сталиным и Гитлером. М.: «Вече», 2004.
  5. ↑ Enciklopēdija Rīga. 1988. - 578 lpp.
  6. ↑ [1] Arhivēts 2015. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē. Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Rīgā 1941. gada vasarā. Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945). Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2005. - 213 lpp.
  7. ↑ Lasch, Otto Lexikon der Wehrmacht
  8. ↑ Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā. I un II. sējumi. Red. Osvalds Freivalds un Oskars Caunītis. DV Centrālās valdes izdevums, 1970.-1972.
  9. ↑ Прочитайте это Виталий Ковалёв, 2011 (krieviski)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Uzbrukums_Rīgai_(1941)&oldid=3990440"