Latgaļi

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Latgalieši.

Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.—13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm. Attēlotas Jersikas, Kokneses, Tālavas valstis

Letgaļu zemes (Gercike, Kukenois, Tholova, Atzele) ap 1200. gadu (R. Vitrams, 1939, 1954).

Letgaļu (die Letten) pagānu dievību pielūgšana pirms 13. gadsimta (attēls no Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši...", 1797)

Latgaļi, arī letgaļi vai leti (lībiešu: lett, igauņu: latgalid; latīniski rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli; vāciski rakstītajos avotos: Letti, Lethi, baltkrievu: łatyhoły) bija austrumbaltu cilts, vēlāk pārveidojās par tautību,^{[nepieciešama atsauce]} kas pēc Vidzemes līvu asimilēšanas izveidoja latviešu nācijas pamatu.^{[nepieciešama atsauce]} Rakstītajos vēstures avotos minēti kopš 11. gadsimta, pēc apbedīšanas tradīcijām par latgaļiem drošas ziņas ir no 6.—7. gadsimta. Iespējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DA 6.—7. gadsimta, daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem. Latgaļiem bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.-16. gadsimtos. Livonijas Konfederācijas pastāvēšanas laikā Rīgas arhibīskapijas „Letu galā” dzīvojošo latgaļu valoda saplūda ar citu novadu izloksnēm, izveidojot latviešu valodu. Hidronīmi ar sakni let-, lat- saglabājušies līdz mūsu dienām (piemēram Latvīte, Letes ezers). Vēl 17. gadsimtā latgaļi saukti par „latvjiem” un no šī vārda vēlāk radies vārds „latvietis”, ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus. Ar laiku nosaukums ieguva arī teritoriālu nozīmi.

Nosaukuma izcelsme

Pēc Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" skaidrojuma vārdam latgaļi ir tāda pati cilme kā vārdam latvieši. Vārds pirmo reizi sastopams Nestora hronikas aprakstos par 11. gadsimta notikumiem. Livonijas Indriķa hronikas autors lieto divus vārdus kā sinonīmus: Lethi vel Letthigalli — „leti jeb letgaļi”. Savukārt Atskaņu hronikas autors latgaļus dēvē vienīgi par „letiem” (Letten), bet viņiem radniecīgos lietuviešus par „lietuvjiem” (Lettowen). Novgorodas hronikas autors par 13. gs. notikumiem pirmo reizi lietojis vārdu latgaļu zemei „Latgale” (Лотыголa). Nosaukumi „Latgale” un „latgalieši” atdzimuši 19.—20. gadsimta mijā Franča Kempa rakstos, lai izvairītos no poļu ieviestā apzīmējuma „Inflantija”, kas varētu būt atvasināts no vācu „Liefland” (līvu zeme). Problēma ir etnonīma variantu Letti — Lettigalli un atbilstošās teritorijas nosaukuma variantu Lettia — Letthigallia latvisko atveidi. Abi etnonīma varianti Livonijas Indriķa hronikā pirmoreiz minēti līdzās (X, 3), turklāt divas reizes:

a) ..Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli.. — „..aicinājuši [..] letus, kas īstenībā saucas letgaļi..”, b) Lethi vel Letthigalli.. — „leti jeb letgaļi..”.

Indriķa hronikā abi etnonīmi lietoti pamīšus, taču daudz biežāk — forma Letti, iespējams, vienkāršāka pieraksta dēļ. Forma Letigalli pēdējo reizi sastopama 1208. gada notikumu aprakstā (XII, 1), bet pēc tam vairs tikai lietots nosaukums Letti. Arī letgaļu apdzīvotās zemes nosaukuma variants Lettia sastopams daudz biežāk nekā otrs variants, kas Hronikā piecreiz lietots ka vienīgais līdz XII, 6 (Leththigallia, 1208), pēc tam vairs tikai — Lettia. Tas varētu norādīt uz zemes ietekmes samazināšanos vai vienkārši ir saīsināts zemes nosaukums.

Termini Lettigalli — Letthigallia Indriķa hronikas tulkojumā atveidoti ar „letgaļi” — „Letgale". Valodas dotumi vienlīdz pieļauj formas „letgaļi” un „latgaļi” resp. „Letgale” un „Latgale”. Līvi, kas kopā ar latgaļiem ir dzīvojuši ilgāk par vāciešiem, lieto vārdu läti un tur ir skaidri sadzirdams platais patskanis „e”. Hronikas tulkojumā dota priekšroka formām ar „e”, bet komentētāja tekstā lietota mūsdienu arheoloģiskajā literatūrā pieņemtā forma ar „a”.

Garīgā un materiālā kultūra

Galvenā pazīme, kas liecina par latgaļu savdabīgo garīgo un materiālo kultūru, ir apbedīšanas tradīcijas. 7.—12. gadsimtā latgaļi mirušos guldījuši līdzenajos kapulaukos un uzkalniņkapulaukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos (A un R), līdzi dodot bagātīgas kapu piedevas (rotas, ieročus, retāk — darbarīkus). Plašāk izpētīti Nukšu un Kivtu kapulauki, Lejasbitēnu, Odukalnu un Kristapiņu kapulauki. Labi izpētītas ir arī latgaļu dzīvesvietas — Asotes, Kokneses un Jersikas pilskalni, Lokstenes un Oliņkalna pilskalni.

Teritorija

Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvoja tagadējā Vidzemes austrumu daļā, Latgalē un Krievijas rietumos, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Ziemeļu virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam un līdz mūsdienu Latvijas — Igaunijas robežai. Austrumos letgaļu apdzīvotās teritorijas robeža aptuveni atbilda mūsdienu Latvijas robežai, bet dienvidos tā robežojās ar Nalsenes zemi un sēļu zemēm. Rietumos letgaļu zemes robežojās ar līvu zemēm.

Reliģija

Senatnē baltu ticība ar Dieviņu, Māru un viņu dēlu — Pērkonu, kas dzīvoja pasaulē ar daudzām mātēm un daudziem tēviem, kuri katrs atbildēja par noteiktu dzīves sastāvdaļu. Jau pirms 11. gadsimta no Polockas un vēlāk no Pleskavas latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Zināms, ka 12. gadsimtā latgaļi, atkarībā no kauju iznākuma, maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem.

Dokumenti

Nestora hronika par latgaļiem:

I. daļa. IEVADS. "Tad sāksim stāstu šo. Pēc plūdiem Noasa trīs dēli sadalīja zemi — Šems, Hams un Jafets. Un tika austrumi Šemam: [..]. Hamam turpretī tika dienvidi: [..]. Jafetam turpretī tika ziemeļu un rietumu zemes: [..]. Jafeta daļā mīt krievi, igauņi (чудь) un visādas tautas: meri, muromieši, vesi, mordvieši, komi, permieši, pečorieši, somi (ямь), ugri, lietuvieši (литва), zemgaļi (зимигола), kurši (корсь), letgaļi (летгола), līvi (либь). Turpretī poļi (ляхи) un prūši (пруссы), igauņi mīt pie Baltijas jūras (близ моря Варяжского)."

Literatūra

• Ernests Brastiņš „Latgale”. — Pieminekļu Valdes Izdevums, Rīga 1928.
• Pēteris Zeile „Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām”. — Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzekne 2006. ISBN 9984291073
• Boļeslavs Brežgo „Latgolas pagōtne / 1”. — Vl. Lōča izdevnīceiba, Daugavpils 1943.
• Juris Cibul̦s „Latgaliešu ābeces 1768 - 2008”. — Zinātne, Rīga 2009. ISBN 9984808556
• Pīters Zarin̦š „Latgal̦u tradicijas”. — P/s Latgal̦u izdevnīeciba, München 1975.
• Janīna Kursīte „Kāzas Latgalē”. — Madris, Rīga 2008.
• Antons Svarāns „Kā radās un kā izzūd plaisa, kas šk̦ir̦ Latgali no pārējās Latvijas”. — Pagalms, Rīga 1934.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Nestora hronika par latgaļiem (krieviski)
• Indriķa hronika par letgaļiem (latviski)
• Atskaņu hronika par latgaļiem (latviski)
• Latgalīšu volūdys gramatika (krieviski)