Pāriet uz saturu

Latvijas Centrālā padome

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latviešu Centrālā padome)
Latvijas Centrālās padomes sesija trimdā (Hānava, 1946. gada 19. februāris).

Latvijas Centrālā padome (LCP) bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam (aktīvi darbojās līdz 1951. gadam), ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. LCP deklarēja, ka „Latvijas tautas politika jādibina uz neatkarības un demokrātijas principiem bez agrākās demokrātijas trūkumiem un kļūdām”. LCP uzskatīja ka Latvijā joprojām ir spēkā 1922. gada 15. februāra Satversme un saskaņā ar to pēdējais Saeimas priekšsēdētājs un LCP loceklis Pauls Kalniņš ir likumīgs Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs līdz jauna prezidenta ievēlēšanai un ka nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima. 1944. gada 8. septembra LCP sēdē Pauls Kalniņš parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Pēc viņa nāves trimdā esošās LCP sesijas laikā 1947. gadā Valsts prezidenta funkcijas apstiprināja Saeimas priekšsēža biedram Jāzepam Rancānam, kas bija arī LCP priekšsēdis.

Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas iestādes arestēja un notiesāja vairākus LCP locekļus un tās memoranda parakstītājus.

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patriotisko pretestības grupu sastāvs bija jau kristalizējies padomju okupācijas laikā, un šajā laikā gūtā pieredze pierādīja šāda pretestības kustības centra, kurš spētu apvienot visus Latvijas neatkarību un demokrātisku politisko iekārtu atbalstošos politiskos spēku, nepieciešamību.

1941. gada beigās dažu demokrātisko politisko partiju pārstāvji uzsāka darbību šādas organizācijas izveidē. Jau 1942. gada sākumā dažas pretestības grupas darbojās ciešā kontaktā ar profesoru Konstantīnu Čaksti un kapteini Krišu Upelnieku. Tās darbojās gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās un lauku centros. Grupas savā darbībā meklēja sakarus ar Latvijas Saeimā līdz 1934. gada 15. maijam pārstāvētajām politiskajām partijām. Šo darbu galvenokārt veica K. Čakste, kurš uzņēma sakarus ar bijušo lielāko politisko partiju pārstāvjiem. Īpaši aktīvi bija Demokrātiskā centra pārstāvji, kas ap sevi organizēja akadēmisko jaunatni un vairākus pazīstamus politiķus ar advokātu Jāni Breikšu priekšgalā. 1942. gada februārī savu darbību pagrīdē atjaunoja arī Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. Katrā ziņā 1942. gadā noformējās divas Latvijas pilsoņu grupas — demokrātu un sociāldemokrātu, kas norobežojās no sadarbības ar Ostlandes varas iestādēm.

Vēl viens svarīgs iemesls šāda vienota pretestības centra dibināšanai bija grūtības, kādas Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs radīja nepieciešamība pastāvīgi atspēkot viedokli, ka plašas latviešu aprindas brīvprātīgi iesaistījušās kolaborācijā ar vācu okupācijas iestādēm un atbalsta Vācijas politiskos mērķus. Šo uzdevumu atvieglotu iespēja pierādīt nopietnas pretestības kustības esamību Latvijā.

Tādēļ jau 1942. gada beigās Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais sāka meklēt iespējas ierosināt šādu pretestības kustību. 1943. gada 29. martā viņš ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli caur Igauniju uz Rīgu nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā. Sūtījumu saņēma Verners Tepfers un to nodeva sociāldemokrātu un Demokrātiskā centra pārstāvjiem.

Pārliecībā, ka nacionālsociālistiskā Vācija karu zaudēs un ka pēc Otrā pasaules kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, pretestības kustības dalībnieki plānoja uzņemt sakarus ar ārvalstīm un jo sevišķi ar vēl aktīvajiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem. Pirmais mēģinājums uzņemt tiešus sakarus no Latvijas puses notika 1943. gada februāra vidū, taču beidzās ar dažu personu arestu. Tomēr pierādījumu trūkuma dēļ viņas tika atbrīvotas. 1943. gada 22. jūlijā no Ventspils ar zvejnieku laivu Gotlandē izdevās ierasties Leonidam Siliņam. Viņš uz Stokholmu nogādāja plašu informācijas materiālu par padomju okupācijas laiku, par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī okupācijas varas izdoto likumu un rīkojumu kopojumu. No šiem materiāliem sastādīja ziņojumu, ko vēlāk nosūtīja visiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs.

Izveide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par oficiālo LCP dibināšanas dienu uzskata 1943. gada 13. augustu, kad profesors Konstantīns Čakste Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā saaicināja līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus. Šajā sanāksmē tika panākta vienošanās par jaundibināmās organizācijas nosaukumu — LCP, kā arī par organizācijas politisko mērķi — apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot katra veida diktatūru. Savu piekrišanu piedalīties LCP darbā deva sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, Latgales kristīgo zemnieku, kā arī Zemnieku savienības pārstāvji. Šīs partijas reprezentēja latviešu tautas vairākumu, jo pēdējās Saeimas vēlēšanās 1931. gada rudenī tās bija ieguvušas 49% vēlētāju balsu. LCP dibināšanas sapulcē piedalījās K. Čakste, Dr. Pauls Kalniņš, bīskaps Jāzeps Rancāns, J. Breikšs, Brūno Kalniņš, V. Bastjānis, Ā. Klīve un Ludvigs Sēja. Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja K. Čaksti, par viņa vietnieku — B. Kalniņu, par ģenerālsekretāru — L. Sēju. Ievēlētie veidoja LCP prezidiju, kura uzdevums bija sagatavot LCP sēdes, īstenot LCP lēmumus, pārstāvēt LCP, pārraudzīt LCP komisiju darbu un kārtot saraksti ar ārvalstīm. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļi — bijušais Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš, viņa pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs J. Rancāns. Tas piešķīra LCP valstisku autoritāti un norādīja uz saikni ar agrāko legālo Latvijas valsts varu. LCP prezidija sēdēm bija jānotiek katru otro dienu, bet plenārsēdēm reizi trijās nedēļās. Latvijā LCP darbojās septiņu locekļu sastāvā. Katrai no minētajām partijām LCP bija viens pārstāvis, bet pārējie trīs — Saeimas prezidija locekļi. Drošības apsvērumu dēļ plenārsēdēs piedalījās tikai četri LCP locekļi.

Sanāksmē nolēma dibināt septiņas komisijas — Ārlietu, Militāro, Informācijas, Juridisko, Ekonomisko, Līdzekļu vākšanas un Sakaru uzturēšanas. Šo komisiju sastāvā nolēma kooptēt vairākas sabiedrībā plaši pazīstamas personas, piemēram, Fēliksu Cielēnu, Mintautu Čaksti, Verneru Tepferu, J.Breikšu, K.Upelnieku, V.Bastjāni, Mārtiņu Peniķi, Vili Janumu, Arnoldu Aizsilnieku, u.c. Provincē visaktīvāko darbību izrādīja militārās komisijas Jelgavas un Ventspils grupas (pēdējā vēlāk iesaistījās bēgļu evakuācijas akcijā uz Zviedriju).

Darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstu lapa.

1943. gada 5. aprīlī Stokholmā Baltijas valstu sūtņu apspriedē, kurā piedalījās no Latvijas puses V. Salnais, no Igaunijas — H. Laretejs un Lietuvas — V. Gilis (Gylys), izstrādāja iesniegšanai ANO paredzētas deklarācijas tekstu. Šo deklarāciju vēlāk nosūtīja arī LCP, lai tā Latvijā organizētu nepieciešamo parakstu vākšanu. 1943. gada augusta beigās «Deklarācija Apvienotajām Nācijām» tiek nosūtīta Rietumvalstu valdībām. LCP Ārlietu komisija caur Stokholmu uz ārvalstīm nosūtīja arī virkni “apkārtrakstu”, kas pa daļai bija domāti kā rīkojumi sūtņiem. LCP uzturēja sakarus ar Lietuvas augstāko atbrīvošanas komiteju un Igaunijas pretestības kustības centru. Rīgā notika visu trīs Baltijas valstu pretestības kustību konferences. 1944. gada janvārī Rīgā notika Latvijas un Lietuvas pretestības organizāciju centru pārstāvju sēde. Tā paša gada martā notika LCP un Igaunijas pretestības kustības pārstāvju kopīga sēde. 1944. gada aprīlī notika visu trīs Baltijas valstu pretestības organizāciju konference. Tāpat LCP uzturēja arī regulārus sakarus ar neitrālajām un Rietumu sabiedroto valstīm.

Pēc regulāru sakaru uzņemšanas ar Zviedriju LCP plānoja izveidot tās ārzemju delegāciju. 1944. gada 26. februārī K. Čakste par plānotās LCP ārzemju delegācijas sekretāru iecēla L. Siliņu.

LCP Informācijas komisija 1944. gada 10. martā izdeva nelegālā izdevuma „Jaunā Latvija” 1. numuru. Izdevumu Jelgavā uz rotatora 1000 eksemplāros pavairoja docents Vilis Eihe. Tāpat tika izplatīta V. Salnā Stokholmā iespiestā Neatkarīgā Latvija, kuras 1. numura 700 eksemplārus 1944. gada jūlija sākumā L.Siliņš nelegāli ieveda Latvijā.

LCP Juridiskajā komisijā darbojās M. Čakste, Dr. Fricis Menders un J. Breikšs. Galvenais Juridiskās komisijas darba virziens bija jaunās Latvijas Satversmes redakcijas principu izstrādāšana.

Ievērojot to, ka LCP aprindās valdīja cerības, ka PSRS un Vācijas savstarpējās noasiņošanas rezultātā varētu atkārtoties 1919. gada situācija, īpaša nozīme tika pievērsta Militārās komisijas darbībai. Tā savā darbā iesaistīja pulkvedi Vili Janumu, kas sniedza regulārus pārskatus par stāvokli frontē. Ar komisiju sadarbojās arī ģenerālis Mārtiņš Peniķis un ģenerālis Eduards Kalniņš. Par Militārās komisijas nominālo vadītāju kļuva ģenerālis Jānis Kurelis. Faktiskais militārās komisijas vadītājs bija kapteinis Krišs Upelnieks, kurš pēc Kureļa grupas nodibināšanas kļuva par Kureļa štāba priekšnieku. Sākotnējos radiosakarus ar Zviedriju LCP nodibināja ar Kureļa grupas starpniecību. Savukārt pēc atkāpšanās uz Kurzemi LCP nodrošināja radiosakarus Kureļa grupai. Lai gan starp LCP un Kureļa grupu nepastāvēja noteikta subordinācija (literatūrā bieži norādīts, ka Kureļa grupa bijusi LCP militārā vienība), starp abām organizācijām pastāvēja cieša sadarbība, īpaši sakaru uzturēšanā ar ārvalstīm.

Pēc LCP ierosmes 1944. gada martā F. Cielēns, piedaloties A. Teikmanim, izstrādāja «Latvijas Centrālās padomes memorandu», kuru parakstīja 188(+2) plaši pazīstami Latvijas sabiedrības pārstāvji (vēlāk parakstītājiem pievienojās vēl divas personas).[1] Memorands bija domāts iesniegšanai Rietumvalstu valdībām, taču, lai nodrošinātu iespēju parakstu vākšanai okupācijas apstākļos, tas formāli bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim. Pēc parakstu savākšanas deklarācijas norakstus izsūtīja uz ārzemēm, bet ģenerālis R. Bangerskis to kā nepareizi adresētu atteicās pieņemt.

Gestapo vajāšanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
LCP pirmā priekšsēdētāja K. Čakstes kaps Kašupskas Grenšā Polijā.

1944. gada aprīlī Gestapo (Geheime Staatspolizei) Igaunijā izdevās pārtvert kādu lietuviešu pretestības kustības kurjeru. Ar to sākās LCP dalībnieku vajāšana. Taču pilnu informāciju par LCP Gestapo neizdevās iegūt. Apcietināja tikai dažus LCP locekļus. 27. aprīlī Rīgā arestēja LCP kurjeru studentu Žani Epneru, bet 29. aprīlī LCP priekšsēdētāju K.Čaksti, kā arī M.Čaksti. 22. maijā apcietināja LCP ģenerālsekretāru L.Sēju, bet 12. jūlijā LCP priekšsēdētāja vietnieku B.Kalniņu. Apcietināšanas bija saistītas ar plašām kratīšanām un arestiem Lietuvā un Igaunijā. Apcietināto LCP darbinieku lietu Gestapo izmeklēja līdz 1944. gada 1. septembrim, kad K. Čaksti, B. Kalniņu un L. Sēju no Rīgas centrālcietuma pārveda uz Salaspils darba nometni. No Salaspils ar tvaikoni „Celebes” viņus pārveda uz Dancigu un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. M. Čaksti un Ž. Epneru atbrīvoja.

Neskatoties uz arestiem LCP savu darbību turpināja. Pēc K. Čakstes un B. Kalniņa aresta par LCP priekšsēdētāju ievēlēja Verneru Tepferu, bet par viņa palīgiem J. Breikšu un sociāldemokrātu J. Rudzi.

Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J. Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Sēde bija sasaukta sakarā ar Dr. P. Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. Sēdē piedalījās V. Tepfers, J. Breikšs, J. Rancāns, Dr. P. Kalniņš, M. Čakste u.c. Šajā sēdē Pauls Kalniņš parakstīja «Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu»: 

 „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. Kā Latvijas Republikas Valsts Prezidenta vietas izpildītājs uz Satversmes man piešķirtās varas pamata (56.pants) esmu uzdevis N.N. sastādīt Ministru kabinetu…”

Iespējamās valdības vadītāja vārds šajā dokumentā nebija ierakstīts, taču sēdes atsevišķā protokolā norādīts, ka par Ministru prezidentu aicināms profesors K. Čakste, bet gadījumā, ja viņš nebūtu Latvijā, senators M. Čakste.

Nesekmīgas izrādījās LCP un sūtņa Stokholmā V. Salnā ieceres iegūt militāro palīdzību ārzemēs, uz vietas pārņemt varu un deklarēt Latvijas neatkarības atjaunošanu brīdī, kad Vācijas armija aizietu, bet PSRS armija vēl nebūtu ieņēmusi Rīgu. Tomēr atkāpjoties vācu karaspēka pavēlniecība novirza Latviešu leģiona vienības apkārtceļos. LCP tā arī nevarēja izmantot latviešu militāro vienību potenciālu, lai īstenotu šos neatkarības centienus un publiskotu deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un Pagaidu valdības izveidi.

LCP dalībnieku attēli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbība Kurzemē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13. oktobrī LCP savu darbību sākumā pārcēla uz Kurzemi, kur kādu laiku uzturējās M.Čakste, Dr.P.Kalniņš, J.Breikšs, V.Tepfers u.c. Pēc V.Tepfera aizbraukšanas uz Zviedriju LCP vadību Kurzemē 1. novembrī uzņēmās Valdemārs Ģinters. Bēgļu laivu „Gulbis”, ar kuru Zviedrijā centās nonāk arī P.Kalniņš, pārtvēra vācu kuteris un nogādāja Dancigā. Tikai daļai LCP un tās komisiju locekļu izdevās nokļūt Zviedrijā. Pārējie bija spiesti pārcelties uz Vāciju un Austriju, viņu skaitā, J.Rancāns, V.Bastjānis un A.Klīve. Šī iemesla dēļ nevarēja realizēt pašpārvaldes plānu par varas nodošanu LCP, kas bija iecerēts 1944. gada oktobrī. Vācijas kapitulācijas dienā 1945. gada 8. maijā visi Latvijā palikušie LCP locekļi uzturējās Ventspilī vai tās apkārtnē, izņemot tos, kurus vācu iestādes bija apcietinājušas un turēja ieslodzījumā Liepājas cietumā. Šajā dienā Ventspils vācu komandants Rors atļāva doties uz Zviedriju visiem, kas to vēlas. Starp peldlīdzekļiem, kas todien atstāja Ventspili bija arī tvaikonis „Rota” uz kura kopā ar citiem bēgļiem atradās arī daudzi LCP locekļi. Padomju karakuģi netālu no Gotlandes „Rotu” aizturēja. Daļu pasažieru pārcēla uz padomju kuģiem un vēlāk caur Klaipēdu nogādāja uz filtrācijas nometnēm Krievijā, daļu atgrieza Ventspilī. Savukārt V.Ģintera organizētā laiva „Līga” ar vairākiem LCP locekļiem 9. maijā sasniedza Gotlandi. Latviešu leģiona komandieri rīko sapulci, lai lemtu par turpmāko darbību. Vācieši tālāk karot atsakās. Frontes noturēšana un atsevišķas, neatkarīgas valsts izveide bez viņu palīdzības nav iespējama. Liela daļa karavīru izklīst mežos un mēģina nokļūt Zviedrijā. Arī pēc padomju karaspēka ienākšanas Kurzemē LCP aktīvisti turpināja bēgļu evakuāciju uz Zviedriju, taču tam bija maz panākumu. Pēdējā LCP organizētā laiva Kurzemi atstāja 13. jūnija rītā. Tos LCP dalībniekus, kas gaidīja laivas no Zviedrijas Jūrkalnē apcietināja jau maija vidū. Notika arī plaši aresti LCP aktīvistu vidū Ventspilī.

Latvijas Centrālā padome uzturēja sakarus ar vairākām nacionālo partizānu vienībām un LCP grupa, kas turpināja darboties Ventspilī centās atjaunot regulārus radiosakarus ar Zviedriju, taču nesekmīgi.

Bēgļu laivas uz Zviedriju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Bēgļu laivas uz Zviedriju

LCP ārzemju delegācijai, ko vadīja sūtnis V. Salnais, izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju, izmantojot jūras ceļu. 1944. gada 15. jūlijā Stokholmā nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi. Evakuācijas tehnisko vadību uzticēja L. Siliņam. No 1944. gada augusta līdz septembra beigām evakuācijā piedalījās aptuveni 30 braucēju ar vairāk nekā 10 laivām, taču laika posmā no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam gan finansējuma trūkuma, gan klimatisko apstākļu dēļ braucēju un laivu skaits strauji samazinājās. Kopumā ar LCP organizētajām laivām uz Zviedriju izdevās izvest vairāk kā 3500 bēgļu,[2] kuriem vēl jāpieskaita ap 400 sarakstos nereģistrētu bērnu un apmēram 1000 ar citu zvejnieku palīdzību pārvesto. Zviedrijas pusē piereģistrēti 4559 atvestie latvieši.[3] Visi galapunktu nesasniedza, jo pārlādētās laivas bija nedrošas un bēgļus tvarstīja gan vācu, gan krievu jūras spēku vienības.[4] Bēgļu transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā. Lai gan 1944. gada otrajā pusē Ostlandes teritorijā esošie ebreji jau gandrīz pilnībā bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt un izvest uz Zviedriju vairākus ebrejus.

Ar Zviedrijas drošības dienesta palīdzību tika nodrošināti LCP radiosakari starp Kurzemi un Zviedriju.

Pēc kara beigām

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emigrācijā LCP sadalījās divās daļās, kas turpināja savu darbību lielā mērā autonomi. LCP vairākums uzskatīja, ka jāpiekopj nogaidīšanas taktika, jo cerēja, ka Rietumvalstis pildīs Atlantijas hartā paustos principus. Pēc Dr. P. Kalniņa nāves 1945. gada 27. augustā LCP vadību formāli pārņēma Saeimas priekšsēdētāja vietnieks bīskaps Jāzeps Rancāns. Sakarā ar izstrādāto satversmi demokrātiski ievēlētie LCP pārstāvji jeb tā sauktais „trimdas parlaments” satikās darba sesijās parasti pa 3 mēnešiem reizi kādā bēgļu nometnē.

Darbība Vācijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijā esošā LCP daļa savu pirmo sēdi noturēja 1945. gada 3. oktobrī Lustenavā (Austrijā). Tajā piedalījās arī sūtnis J.Feldmanis. Šajā sēdē sociāldemokrātus pārstāvēja V. Bastjānis, Demokrātisko centru — Fr. Ķempelis (vēlāk viņu nomainīja B.Krūka), Zemnieku savienību — A. Klīve, Latgales katoļus un progresistus — J. Rancāns. Vēlāk LCP iestājās arī jaunsaimnieki A. Bļodnieks un V. Šļakāns. Lustenavas sēdē LCP nolēma nepiedalīties bēgļu vadībā Vācijā, atstājot bēgļu aprūpi Latvijas Sarkanajam krustam. Par LCP ģenerālsekretāru uzaicināja R. Liepiņu. Tika nolemts iesniegt petīciju sabiedrotajiem un pāvestam, kā arī lūgt Latvijas sūtņus spert soļus Vašingtonā un Londonā latviešu karavīru atbrīvošanai no gūsta. Otrā sesija notika 1945. gada 18. novembrī Detmoldas, trešā sesija 1946. gada 19. februārī Hānavas bēgļu nometnē Vācijā. Tajā piedalījās Arveds Švābe, Aleksandrs Kacēns, Eduards Grosbergs, Jānis Lavenieks, Alfrēds Valdmanis, Andrejs Punka, Jānis Goldmanis, Pēteris Stērste, Jānis Celms, Fricis Gulbis, Kārlis Kundziņš un citi pārstāvji. LCP sekretariāta vadītājs bija Artūrs Reinholds Neparts.

LCP sesijā, kas notika 1947. gada 26. aprīlī Eslingenē, tika pieņemts lēmums LCP priekšēdētājam Jāzepam Rancānam kā leģitīmajam Saeimas priekšsēža biedram apstiprināt Valsts prezidenta funkcijas.[5]

Savu darbību Vācijā LCP turpināja līdz latviešu bēgļu masveida izceļošanai uz ASV, Kanādu un Austrāliju 1950. gadā. Savu pēdējo sēdi Vācijas LCP noturēja 26. novembrī. Sakarā ar LCP priekšsēdētāja J.Rancāna un tās locekļu A. Klīves, V. Bastjāņa un A. Bļodnieka izceļošanu uz ASV, nolēma Vācijā atstāt LCP delegāciju ģenerālsekretāra R. Liepiņa vadībā, taču faktiski tā darbību vairs neturpināja. Arī uz ASV izceļojušie savu darbību kā LCP locekļi vairs neatjaunoja.

Darbība Zviedrijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā LCP sēde Zviedrijā notika 1944. gada decembrī. To vadīja V.Tepfers. LCP Zviedrijas daļa Stokholmā tika rekonstruēta pēc Saeimas parauga. Tajā sastāvēja 6 sociāldemokrāti, 5 Zemnieku savienības, 4 liberāļu un 4 Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Ģenerālis V.Tepfers 1946. gadā atteicās no priekšsēdētāja amata, un viņa vietā par LCP priekšsēdētāju ievēlēja B.Kalniņu. Sakarā ar viņa ievēlēšanu savu darbību LCP pamazām pārtrauca Zemnieku savienības un Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Līdz ar to arī LCP Zviedrijas grupā iestājās stagnācija un līdz 1951. gada beigām tās darbība gandrīz pilnībā apsīka.

Darbība okupētajā Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarus ar Latvijā palikušajiem LCP aktīvistiem centās uzņemt LCP Zviedrijas grupa. 1945. gada 14. oktobrī no Zviedrijas pa jūras ceļu Kurzemē ieradās Artūra Arnīša vadītā grupa, taču jau 16. oktobrī viņu un Jāni Šmitu aizturēja. Jau 22. oktobrī Ventspilī no Zviedrijas ieradās Eduards Andersons. 31. oktobrī PSRS Valsts Drošības komisariāta aģenti uzsāka plašus arestus Ventspilī un līdz 9. novembrim bija apcietināti jau gandrīz visi LCP locekļi. 1945. gada nogalē un 1946. gada sākumā tika arestēti arī daudzi LCP atbalstītāji, un LCP bija spiesta izbeigt aktīvo darbību Latvijā. 33 arestētos LCP dalībniekus un viņu atbalstītājus notiesāja 1946. gada 16. maija LPSR IeM karaspēka Kara tribunāla sēdē Rīgā, piespriežot brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem, līdz pat 25 gadiem. 1946. gada 28. augustā Eduardam Andersonam LPSR IeM Kara tribunāls piesprieda nāves sodu. Tiesas spriedumā cita starpā bija rakstīts, ka LCP „sev par mērķi izvirzīja buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā ar citu imperiālistisko valstu palīdzību. [..] Bez tam Latvijas Centrālā padome vadīja bandītisko formējumu organizēšanu Latvijas teritorijā un deva vadošus norādījumus šo bandītisko formējumu operatīvajā darbībā, tātad bija vadošais centrs.”[6]

1947. gadā sāka diskriminēt Latvijā palikušos LCP memoranda parakstītājus. 1951. gada 18. janvārī čekisti Rīgā arestēja dzejnieku Valdi Grēviņu, apsūdzot sociāldemokrātu un nacionālistu grupas veidošanā, bet 1951. gada maijā apcietināja un vēlāk nogalināja pēdējo LCP Rīgas grupas vadītāju Osvaldu Bileskalnu.[7]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ LSP memorands ar parakstiem Arhivēts 2016. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē. 1944. gada 17. marts
  2. ↑ Ieva Kvāle Latvijas Centrālā padome – cīnītāji par brīvu, demokrātisku Latviju Arhivēts 2015. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  3. ↑ Juris Ciganovs Pāri jūrai — 1944. gada laivu akcija Arhivēts 2016. gada 5. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ Dzintars Ērglis Kurzemes bēgļu laivas uz Zviedriju Arhivēts 2016. gada 20. septembrī, Wayback Machine vietnē. — Kurzemes Vārds 2005. gada 10. maijā
  5. ↑ „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši - pirmais - 1945. g. 27. augustā un otrais - 1945. g. 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” (Ādolfs Šilde „Valstsvīri un demokrāti” — Grāmatu draugs, Ņujorka 1985. (227. lpp.))
  6. ↑ Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāla spriedums Latvijas Centrālās padomes dalībnieka Eduarda Andersona lietā. 1946. gada 28. augusts
  7. ↑ Slikti saskan ar realitāti diena.lv 1999. gada 20. februārī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Edgars Andersons, Leonīds Silin̦š «Latvijas centrālā padome - LCP: latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945». — LCP, Upsala 1994. ISBN 9163017466
  • Biogrāfiskā vārdnīca «Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas». — Rīga 2015. ISBN 9934827050
  • «Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. pasaules kara laikā. Latvijas Centrālā padome un „kurelieši”». — LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2010. ISBN 9984452352
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Centrālā_padome&oldid=4125886"