Latvijas—Polijas attiecības (1919—1939)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Kara ministrs Jānis Balodis un Polijas ārlietu ministrs Jozefs Beks Beka 1938. gada oficiālajā vizītē Rīgā
1919. gada Dmovska līnija un valstu robežas 1922. gadā

Latvijas—Polijas attiecības laikā no 1919. līdz 1939. gadam veidojās abu valstu brīvības cīņu laikā, kad Polija sniedza izšķirošo militāro atbalstu Latgales atbrīvošanā, pārcieta pārspīlēto poļu teritoriālo un politisko ambīciju gadus starpkaru periodā un beidzās 1939. gada septembrī, kad Polijas kampaņas rezultātā nacistiskā Vācija un PSRS Poliju iznīcināja.

Polijas ambīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gadā pasludinātā Polijas Otrā republika sevi uzskatīja par Polijas-Lietuvas ūnijas teritoriju mantinieci, un, izmantojot revolucionāro haosu reģionā, mēģināja atgūt 1772. gada robežas, kādas tai bija pirms Polijas dalīšanas. Poļu nacionālisti par pašsaprotamu uzskatīja poļu kontrolētu valsti, kurā iekļausies arī Lietuva. Šīs robežas iezīmēja Dmovska līnija. Poļi arī cerēja dominēt pār neatkarīgajām Baltkrievijas un Ukrainas valstīm. Politiski Polija vēlējās izveidot bloku ar Latviju, Igauniju un Somiju. Šos plānus īstenot neļāva neveiksmīgais Poļu—padomju karš un Lietuvas brīvības cīņas. Poļu sagrābtā Viļņas apgabala dēļ Baltijas reģiona valstu ciešāka sadarbība kļuva neiespējama.

Polija centās dominēt Baltijas reģionā savu vēsturisko lielvalsts ambīciju dēļ, un tāpēc, ka tā vēlējās radīt plašu aliansi karam pret boļševikiem. Tikmēr Latvijai reģiona valstu militārā alianse sniegtu drošību, un kaimiņvalstu militāro palīdzību, kas jau bija sevi pierādījusi brīvības cīņu laikā. Neatkarību ieguvušo valstu savienība arī nodrošinātu Latviju pret situāciju, kurā baltā vai sarkanā Krievija vēlētos atjaunot impērijas robežas.

Attiecību pasliktināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu laikā Polija palīdzēja ar ieroču piegādēm. Latgales atbrīvošanā Polija piedalījās ar 30 000 kareivju, par šo palīdzību neprasot finansiālu atlīdzību. Taču pieaugošās poļu teritoriālās prasības, un agresīvā uzvedība reģionā, labajām attiecībām pielika punktu.

1919. gada novembrī Varšavā ieradās pirmais Latvijas vēstnieks Atis Ķeniņš, kurš bija lietuviešu atbalstītājs. Viņš ziņoja uz Rīgu, ka poļu politiķi un Latgales poļu muižnieki pieprasa Latgali, un tiesības izmantot Latvijas ostas un dzelzceļus. Pēc kopīgās Latgales atbrīvošanas kampaņas 1920. gada 3. martā uz Poliju devās Latvijas valdības delegācija, kur saņēma poļu prasības pēc militāras alianses pret Krieviju, Vāciju un Lietuvu, poļu autonomiju Latgalē, kā arī Kurzemes ostu un dzelzceļu izmantošanu. Latvijai šie piedāvājumi nebija interesanti, un sarunas 14. martā beidzās bez rezultāta. 22. martā pēc virspavēlnieka Baloža pieprasījuma poļi izveda savu karaspēku no Latgales dienvidu daļas. Atis Ķeniņš tikmēr bija paspējis sanaidoties ar poļiem, un par nākamo vēstnieku iecēla Pēteri Oliņu. 1920. gada 25. septembrī poļi informēja Oliņu, ka tuvākajā laikā plāno sagrābt Lietuvu, kurā bija dzimis Polijas maršals Juzefs Pilsudskis. 14. oktobrī Latvijas Bruņotie spēki ieņēma pozīcijas gar Latvijas-Lietuvas robežu, brīdinot Poliju, ka aizstāvēs Lietuvas neatkarību. Polija apmierinājās ar Viļņas apgabala sagrābšanu.[1]

Attiecības, lai arī vēsas, turpinājās. 1921. gada 18. martā Polija un Padomju Krievija noslēdza Rīgas miera līgumu. Polijā neapmierinātību izraisīja agrārā reforma Latvijā, kas nacionalizēja poļu muižnieku un katoļu baznīcas zemes īpašumus. 1921. gada decembrī par sūtni Polijā tika iecelts Mārtiņš Nukša, kas amatā palika līdz 1928. gada 14. janvārim.[2] Polijas sūtnis Latvijā no 1921. gada 8. decembra līdz 1923. gada 18. oktobrim bija Vitolds Jodko-Narkevičs (Witold Jodko-Narkiewicz), kam sekoja Aleksandrs Ladošs (Ladosz), kurš amatā palika līdz 1926. gada 18. oktobrim. Viņam sekoja Juliušs Lukasevičs (Juliusz Łukasiewicz), kas amatu ieņēma līdz 1929. gada 15. februārim.

1923. gada martā Polija atjaunoja prasības pēc Ilūkstes apriņķa Bornes, Borovkas, Demenes, Kalkūnes, Salānajas un Skrudalienas pagastiem, kā arī robežu pie Daugavpils, lai arī tikai 12,5% iedzīvotāju šeit bija poļi. Polija pie poļiem šeit pieskaitīja baltkrievus un lietuviešus. Turpmākajos gados Polija protestēja pret visiem Latvijas un Lietuvas mēģinājumiem izveidot ciešākas attiecības. Tā arī negatīvi izturējās pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ciešāku sadarbību, vēloties paturēt Lietuvu pēc iespējas vājāku un izolētāku.

Attiecību uzlabošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1927. gada 22. decembrī Latvija un Polija parakstīja tirdzniecības līgumu, kas palielināja poļu ogļu piegādes Latvijai. Attiecības atkal uzlabojās, sākās abpusējas politiķu un virsnieku delegāciju vizītes. 1929. gada 12. februārī Polija atzina pastāvošo robežu ar Latviju, kā arī noslēdza vienošanās par tirdzniecības un muitas atvieglojumiem Latvijas precēm. Viļņas konflikta dēļ robežas demarkācija ievilkās līdz 1938. gadam, Latvijai nevēloties sadusmot Lietuvu. Latvija poļu muižniekiem izmaksāja 5 miljonu latu kompensāciju par agrārās reformas laikā nacionalizētajām zemēm. No 1930. līdz 1934. gadam vēstnieks Polijā bija Oļģerds Grosvalds, kamēr Polijas sūtnis Latvijā no 1932. gada 2. janvāra līdz 1935. gada 20. oktobrim bija Zigmunts Beckovičs (Zygmunt Beczkowicz).

Attiecību pasliktināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1931. gadā attiecības saasinājās pēc tam, kad tiesa 1. oktobrī slēdza Latvijas poļu savienību un Latvijas poļu katoļu jaunatnes biedrību, kas Ilūkstes apriņķī veica pārpoļošanu un aizstāvēja šo zemju pievienošanu Polijai. Slēdza arī vienu poļu laikrakstu un sešas pamatskolas. 6. un 8. oktobrī Polijas vēstnieks Arciševskis pieprasīja atcelt šos tiesas lēmumus. Polijā notika demonstrācijas pie Latvijas pārstāvniecībām. 13. oktobrī Polijas visepremjers un Ārlietu ministrs Jozefs Beks Latvijas vēstniekam draudēja pārskatīt robežu Ilūkstes apgabalā.

Konflikts izbeidzās 1932. gada martā, atļaujot jaunas "Poļu tautas apvienības Latvijā" nodibināšanu. Tā arī turpmāk nodarbojās ar pārpoļošanu un saņēma naudu no Polijas.[3]

1932. gada novembrī par Polijas ārlietu ministru kļuva Jozefs Beks. Polijai bija saspringtas attiecības ar visām kaimiņvalstīm, tās vienīgā sabiedrotā bija Francija. Beks sāka attiecību uzlabošanu ar PSRS un Vāciju, 1934. gadā noslēdzot un pagarinot neuzbrukšanas līgumus. Šādi nodrošinājusies, Polija atsāka aktīvu politiku Baltijā, cenšoties izolēt Lietuvu, tā veidoja ciešākas attiecības ar Igauniju, traucēja Baltijas Antantes veidošanā un dažādi mēģināja iebiedēt Latviju. Polijā atkal atsākās runas, ka Dancigas koridoru varētu atdot Vācijai, tā nodrošinot labas attiecības ar to, bet ostas iegūt Lietuvas un Kurzemes piekrastē.

Attiecību uzlabošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1936. gadu attiecības atkal uzlabojās. No 1936. gada 22. janvāra līdz 1938. gada 28 martam Polijas vēstnieks bija Francišeks Čarvaks (Franciszek Charwat). 1936. gada 30. martā vizītē uz Poliju devās Vilhelms Munters. 1937. Poliju apmeklēja Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, aizsargu priekšnieks Kārlis Prauls, ministri Alfrēds Bērziņš un Ludvigs Ēķis (kurš kļuva par jauno vēstnieku). Latviju apmeklēja Polijas ģenerālštāba vadītājs ģenerālis Vaclavs Stahevičs (Wacław Stachiewicz).[4]

Daudzajās Latvijas zemnieku saimniecībās, kas radās agrārās reformas rezultātā, akūti trūka darbaspēka, tāpēc aizvien vairāk lietuviešu un poļu sezonas strādnieku ieradās šeit strādāt. 1938. gada 29. oktobra līgums ar Poliju nodrošināja Latviju ar 40 000 poļu laukstrādniekiem.

1939. gadā, pastiprinoties nacistiskās Vācijas diplomātiskajiem un militārajiem draudiem Polijai, poļi atsāka centienus izveidot sadarbību ar Baltijas valstīm.

Sākoties Vācijas uzbrukumam, 1939. gada 5. septembrī Latvijas vēstniecība sāka pamest Varšavu. Jau kara pirmajās dienās gar Latvijas—Polijas robežu izvietoja papildus aizsargu un robežsargu spēkus. Sabrūkot poļu valstij, Ulmaņa valdība 21. septembrī slēdza Polijas vēstniecību Rīgā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]