Lejasciema vēsture

1907. gada skats uz Lejasciema luterāņu baznīcu (sagrauta 1944).

Senākā Lejasciema baznīca (Broce, 1797).

Lejasciema vēsture aptver laika periodu kopš tā dibināšanas līdz mūsdienām.

Arheoloģiskie atradumi, piemēram, akmens cirvji un citas senlietas liecina, ka Lejasciema apkārtne bija apdzīvota jau akmens laikmetā. Vēl 19. gs. Lejasciema apkārtnē dzīvojuši dienvidigauņi jeb leivi, kā viņus dēvējuši apkārtējie iedzīvotāji.

Vēsture

1773. gadā uzcēla Lejasciema luterāņu baznīcas koka ēku. 1867. gadā uz valstij piederējušās Lejasmuižas (vācu: Aahof — "Gaujas muiža") zemes Baltijas domēņu valde dibināja ciemu, kas 1873. gadā ieguva Valkas apriņķa miesta statusu. 1895. gadā uzcēla jaunu Lejasciema luterāņu baznīcas mūra ēku. Lejasciems bija nozīmīgs administratīvais centrs un tajā attīstījās tirdzniecība. Taču, kad tika uzbūvēts Pļaviņu—Gulbenes—Valkas dzelzceļš, saimnieciskā darbība pārvietojās tuvāk tam, un Lejasciems panīka.

Drīz pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1922. gadā izveidoja Lejasciema pašvaldību, bet 1928. gadā Lejasciema pilsētu. Apmēram pēc desmit gadiem Lejasciems ieguva ģerboni, kas, simbolizējot Gauju, tika izveidots ar horizontālu zilu joslu vidū, bet apkārt pamatne zelta krāsā. Tas apzīmēja zelta laukus upes krastos. 1935. gadā pilsētas platība bija 153,2 km² un bija palikuši tikai 466 iedzīvotāji. 1939. gadā Lejasciems zaudēja pilsētas statusu, pamatojoties uz ekonomisko panīkumu. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrā pasaules karā 1944. gada septembrī gāja bojā liela daļa no Lejasciema vēsturiskā centra līdz ar baznīcu.

1945. gadā pagastā izveidoja Amšu, Lejasciema un Sudalas ciema padomes. 1954. gadā Lejasciema ciemam pievienots Sudalas ciems, 1962. gadā — Dūres ciems, 1977. gadā — daļa Sinoles ciema. 1990.gadā ciems reorganizēts par pagastu, 2009.gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Gulbenes novadā.

Nosaukums

Kā jau pats nosaukums liecina, tas ir ciems lejā. Un tiešām, lai no kuras puses netuvotos Lejasciemam, tieši ceļš pirms tā ved lejup. Tur Tirza ietek Gaujā, atdodot tai savus ūdeņus tālākam kopējam ceļam uz jūru. Šīm upēm, it sevišķi Gaujai, bijusi liela nozīme Lejasciema kā apdzīvotās vietas attīstībā. Upes devušas darbu apkārtnes mežcirtējiem un plostniekiem, jo kokmateriāli pludināti lejup pa Gauju. Zilā svītra Lejasciema pilsētas ģerbonī atgādina par upes ūdeņu nozīmi šejieniešu dzīvē gadsimtu gaitā. Lejasciema vēsture interesanta arī ar to, ka šejienes iedzīvotāju saknes meklējamas ne tikai baltos, bet arī somugru tautās. Šīs apdzīvotās vietas somugru izcelsmes nosaukums — "Alaküla" (latv. "ciems lejā") — varētu būt tas, no kā radies vietas latviskais nosaukums.

Izglītība Lejasciemā

Lejasciema pamatskola ar skolotājiem un skolniekiem (1931).

Zviedru Vidzemes laikā 1689. gadā nodibināja Lejasciema skolu. 1727. gadā pastāvēja skola ar 17 skolēniem, kurus mācīja skolotājs Pauls Roze. 1820. gados Lejasciema pagastā pastāvēja Kalna un Grabažskola pagastskolas un Pirtsmuižas pareizticīgo skola. 1836. gadā sāka darboties Lejasciema draudzes skolu. 1911. gadā Lejasciemā atvēra Z. Lancmaņa proģimnāziju. 1913. gadā sāka darboties Lejasciema ministrijas skola. 1919. gadā ministrijas skolu pārveidoja par darba skolu.

1920. gadā atvēra Lejasmiesta vidusskolu. 1923. gadā Lejaspagastā atvēra 2. pakāpes pamatskolu. 1925. gadā likvidēja Lejasmiesta vidusskolu. 1950. gadā Lejasciema septiņgadīgo skolu pārveidoja par nepilno vidusskolu. 1954. gadā bija Lejasciema vidusskolas 1. izlaidums ar 19 absolventiem. 1954. gadā vidusskolā aizsākās tradīcija iestudēt teātra izrādes. 1958.-1960. gadā noritēja Lejasciema vidusskolas ēkas celtniecība. 1960. gada 18. janvārī atklāja jauno skolas ēku. 1965. gadā uzsāka darbu Lejasciema bērnudārzs. 1986. gadā atklāja jauno Lejasciema bērnudārza ēku.