Lejasciema vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1907. gada skats uz Lejasciema luterāņu baznīcu (sagrauta 1944).
Senākā Lejasciema baznīca (Broce, 1797).

Lejasciema vēsture aptver laika periodu kopš tā dibināšanas līdz mūsdienām.

Arheoloģiskie atradumi, piemēram, akmens cirvji un citas senlietas liecina, ka Lejasciema apkārtne bija apdzīvota jau akmens laikmetā. Vēl 19. gs. Lejasciema apkārtnē dzīvojuši dienvidigauņi vai arī "leivi" (līvi), kā viņus dēvējuši apkārtējie iedzīvotāji.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1773. gadā uzcēla Lejasciema luterāņu baznīcas koka ēku. 1867. gadā uz valstij piederējušās Lejasmuižas (vācu: Aahof — "Gaujas muiža") zemes Baltijas domēņu valde dibināja ciemu, kas 1873. gadā ieguva Valkas apriņķa miesta statusu. 1895. gadā uzcēla jaunu Lejasciema luterāņu baznīcas mūra ēku.

Drīz pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, 1922. gadā, tika izveidota Lejasciema pašvaldība, bet 1928. gadā Lejasciems tika pasludināts par pilsētu. Apmēram pēc desmit gadiem Lejasciems ieguva arī ģerboni, kas, simbolizējot Gauju, tika izveidots ar horizontālu zilu joslu vidū, bet apkārt pamatne zelta krāsā. Tas apzīmēja zelta laukus upes krastos.

Lejasciems bija nozīmīgs administratīvais centrs un tajā attīstījās tirdzniecība. Taču, kad tika uzbūvēts Pļaviņu—Gulbenes—Valkas dzelzceļš, saimnieciskās aktivitātes pārvietojās tuvāk tam, un Lejasciems panīka. 1935. gadā pilsētas platība bija 153,2 km² un bija palikuši tikai 466 iedzīvotāji. 1939. gadā Lejasciems zaudēja pilsētas statusu, pamatojoties uz ekonomisko neizaugsmi. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrā pasaules karā 1944. gada septembrī gāja bojā liela daļa no Lejasciema vēsturiskā centra līdz ar baznīcu.

1945. gadā pagastā izveidoja Amšu, Lejasciema un Sudalas ciema padomes. 1954. gadā Lejasciema ciemam pievienots Sudalas ciems, 1962. gadā — Dūres ciems, 1977. gadā — daļa Sinoles ciema. 1990.gadā ciems reorganizēts par pagastu, 2009.gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Gulbenes novadā.[2]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā jau pats nosaukums liecina, tas ir ciems lejā. Un tiešām, lai no kuras puses netuvotos Lejasciemam, tieši ceļš pirms tā ved lejup. Tur Tirza ietek Gaujā, atdodot tai savus ūdeņus tālākam kopējam ceļam uz jūru. Šīm upēm, it sevišķi Gaujai, bijusi liela nozīme Lejasciema kā apdzīvotās vietas attīstībā. Upes devušas darbu apkārtnes mežcirtējiem un plostniekiem, jo kokmateriāli pludināti lejup pa Gauju. Zilā svītra Lejasciema pilsētas ģerbonī atgādina par upes ūdeņu nozīmi šejieniešu dzīvē gadsimtu gaitā. Lejasciema vēsture interesanta arī ar to, ka šejienes iedzīvotāju saknes meklējamas ne tikai baltos, bet arī somugru tautās. Šīs apdzīvotās vietas somugru izcelsmes nosaukums — "Alaküla" (latv. "ciems lejā") — varētu būt tas, no kā radies vietas latviskais nosaukums.

Izglītība Lejasciemā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lejasciema pamatskola ar skolotājiem un skolniekiem (1931).

Zviedru Vidzemes laikā 1689. gadā tika dibināta pirmā skola Lejasciemā. 1727. gadā pastāvēja skola ar 17 skolēniem, kurus mācījis skolotājs Pauls Roze. 1820. gadi — Lejasciema pagastā pastāvējušas 3 pamatskolas — Kalna, Grabažskola, Pirtsmuižas pareizticīgo skola. 1836. gadā Lejasciema draudzesskolas sākums. 1911. gadā proģimnāzijas atvēršana Lejasciemā Z.Lancmaņa vadībā. 1913.gadā uzsāk darbu Ministrijas skola. 1919. gadā Ministrijas skolu pārveidoja par darba skolu.

1920. gadā atvēra Lejasmiesta vidusskolu. 1923. gadā Lejaspagastā atvēra 2. pakāpes pamatskolu. 1925. gadā likvidēja Lejasmiesta vidusskolu. 1950. gadā Lejasciema septiņgadīgā skola sāka veidoties par vidusskolu. 1954. gadā Lejasciema vidusskolas 1. izlaidums ar 19 absolventiem. 1954. gadā vidusskolā aizsākās tradīcija iestudēt teātra izrādes. 1958.-1960. gadā Lejasciema vidusskolas ēkas celtniecība. 1960. gada 18. janvārī atklāja jauno skolas ēku. 1965.gadā uzsāka darbu Lejasciema bērnudārzs. 1986. gadā atklāja jauno Lejasciema bērnudārza ēku[3]

Lejasciema vidusskola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 1956./57.m. g. skolas direktore ir Olga Ozoliņa. Skolēnu skaits šajā laikā sasniedzis 270, skolā strādā 20 skolotāji, 10 tehniskie darbinieki. Nav telpu mācību kabinetiem un darbnīcām, skolēniem nav kur uzturēties starpbrīžos. Klasēs vājš apgaismojums, vairākas klašu telpas pēc lieluma neatbilst skolēnu skaitam. 1956.gadā arvien nopietnāk izvirzās jaunas skolas ēkas nepieciešamība. Arī skolēnu vecāki atbalsta sen apspriesto tēmu par jaunas ēkas celtniecību. Jau 1941.gada Valkas apriņķa izpildu komiteja bija nolēmusi, ka 1942.gada plānā un budžetā jāiedala līdzekļi Lejasciema pagasta nepilnās vidusskolas celtniecībā, taču šo nodomu izjauca karš, un problēmas risinājums atsākās 1956.gadā. Pēc Tautas izglītības nodaļas pieprasījuma Izglītības ministrija atvēlēja līdzekļus mācību korpusa rekonstrukcijai. Gatavu, skolai piemērotu pamatu Lejasciemā nebija, tie bija jāada no jauna pašu spēkiem. Lielāko rūpju smagumu par celtniecību uzņēmās O.Ozoliņa, gādājot ne tikai materiālus, bet bieži vien arī darbaspēku — skolotājus, skolēnus, vecākus. Par kopīgu darbu, grūtībām un pat kurioziem gadījumiem materiālu sagādē toreizējie skolēni saglabājuši daudz atmiņu. Šis posms Lejasciema vidusskolas vēsturē ir īpašs, jo jaunieši agri apguva iemaņas celtniecībā un tagad pamatoti var teikt saviem bērniem:"Šo skolas ēku uzcēlām mēs paši."[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība. (41-42)
  2. [1]
  3. Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība. (65)
  4. Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība (88-90)