Balvu vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Balvu muižas kungu māja 20. gadsimta sākumā

Balvu vēsture aptver laika periodu kopš Balvu dibināšanas līdz mūsdienām.

Atzeles zemes sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlajā dzelzs laikmetā Balvi atradās Atzeles zemē, kuru apdzīvoja latgaļi. Atzeles centrs atradās Alūksnē vai Gaujienā un tā bija sadalīta sešos novados - Gaujienā, Alūksnē, Purnavā, Bērzenē, Ābelenē un Abrenē. Domājams, ka visticamāk Balvi ietilpa Purnavas pilsnovadā, kura centrs atradās Viļakas ezerpilī.

Rīgas arhibīskapijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1224. gada Tālavas un Adzeles dalīšanas mūsdienu Balvi atradās Rīgas arhibīskapijas Marienhauzenas pilsnovada sastāvā. Kad 1549. gadā Kokneses soģis Gotarts Neils tika apvainots vecās zemes grāmatas nenodošanā, nodokļu slēpšanā, zemnieku mantas atņemšanā un prettiesiskā zemes lietošanā, viņa taisnošanās pierakstā pieminēta Purnava, Bērzene un Balvi (Balbe). 1551. gada 3. martā Rīgas arhibīskaps Vilhelms izlēņoja zemi pie Balvu ezera bruņiniekam Hansam Meihsneram. Pieminēts arī vecais un jaunais Balvu ceļš, Balvu ezers, pie kura atrodas akmens ar iezīmētu krustu, un Bolupe.[1]

Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hilzenu dzimtas ģerbonis

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma Balvi 1561. gadā tika iekļauti Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijā. 1621. gadā pēc Poļu - zviedru kara Vidzemes teritorija nonāca Zviedrijas sastāvā, bet atlikusī Latgales teritorija tika pārdēvētā par Inflantijas vaivadiju, Balvi nonāca Viļakas trakta sastāvā.

Savukārt Viļakas trakts bija sadalīts Balvu, Viļakas un Baltinavas galos. Traktu pārvaldīja Viļakas stārasts, kura rezidence atradās Marienhauzenas pilī Viļakā. 1738. gada Viļakas muižas inventarizācijas datos Balvu galā minētas 14 sādžas, starp tām arī Pērkonu un Steķintavas sādžas. Ap 1765. gadu Viļakas stārasta sieva Konstancija Hilzena nodibināja Balvu pusmuižu. Balvu pirmā katoļu koka baznīca par Viļakas stārasta Hilzena līdzekļiem tika uzcelta 1769. gadā. Tā atradusies pretī tagadējai mūra baznīcai kapsētā uz kalniņa. Sākotnēji baznīcu apkalpojuši prāvesti no citām draudzēm, līdz 1780. gadā Balvos uz pastāvīgu dzīvi ieradās prāvests Mārtiņš Simanovskis.[1]

Viļakas stārastu uzskaitījums

Vārds Valdīšanas laiks
Nikolajs Suhodoļskis ap 1598.
Jans Karols Hodkevičs
Georgs Konstantīns Hilzens 1712. - 1721.
Jans Augusts Hilzens 1721. -
Justiāns Hilzens - 1772.[2]

Krievijas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1772. gadā Latgales teritorija Polijas pirmās dalīšanas rezultātā tika pievienota Krievijas impērijai. Sākotnēji Latgales teritorija nonāca Pleskavas guberņā (1772-1776), pēc tam Polockas (1776-1796) un Baltkrievijas guberņās (1796-1802), bet no 1802. līdz 1920. gadam Balvi atradās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī. Viļakas muižu, tādējādi arī Balvu pusmuižu, pēc pievienošanas Krievijas impērijai pārņēma valsts. Muiža tika piešķirta Krievijas galma kancelejas vadītājam un hofmeistaram Ivanam Jelaginam. Pēc Jelagina nāves Viļakas muižu mantoja viņa znots Nikolajs Buturļins, kas to savukārt pārdeva Semjonam Horožanskim. Horožanski par savu dzīvesvietu izvēlējās Balvu muižu, un kopumā šī dzimta muiža saimniekoja 70 gadus. 1832. gadā Balvos tika uzcelta pareizticīgo baznīca. 1876. gadā Balvu muižu nopirka Oto fon Tranzē-Rozeneks, kura saimniekošanas laikā pārbūvēja kungu māju neoklasicisma stilā, uzcēla klēti un citas saimniecības ēkas.

1878. gadā izveidots Ludzas apriņķa apdzīvoto vietu saraksts, kurā sniegtas ziņas arī par Balvu pagastu. Kopā minēta 21 sēta ar 43 mājām. Pavisam Balvu lauku sabiedrību veidojuši 1158 vīrieši un 1063 sievietes, no viņiem lasītpratēji bijuši 721, bet sievietes šajā sarakstā nav minētas. 1880. gados Balvu pagastā bijuši 3703 brīvlaistie zemnieki, 137 apdzīvotas vietas, viena katoļu un pareizticīgo baznīca, viena skola un viena slimnīca, viena labības rezerves noliktava, viena ķieģeļnīca, vienas ūdensdzirnavas, 12 alkohola tirdzniecības vietas. Balvu pagasts bija viens no pirmajiem Latgalē, kurā zemnieki pārgāja dzīvot viensētās.

Anna Ščerbatova (1879—1942)

Ap 1896. gadu Balvu muižu pārdeva Emīlijai Trabotti, bet pēc 1905. gada revolūcijas to pārņēma Krievijas Zemes banka. 1911. gadā muižu nopirka Anna Ščerbatova, kurai muižu atsavināja 1920. gada Latvijas agrārās reformas laikā.


Balvu muižas īpašnieku uzskaitījums

Īpašnieks Pārvaldes laiks
Ivans Jelagins 1772.-1794.
Nikolajs Buturļins 1794.-1806.
Semjons Horožanskis 1806. - pirms 1836.
Pjotrs Horožanskis pirms 1836. - pirms 1870.
Aleksandrs Horožanskis pirms 1870.-1878.
Oto fon Tranzē-Rozeneks 1878.-1897.
Emīlija Trabotti 1897.-1906.
Zemnieku zemes banka 1906.-1911.
Anna Ščerbatova 1911.-1920.[1]

Latvijas valsts sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada janvārī Balvos atradās Latgales divīzijas štābs. Pēc neatkarības kara beigām, saskaņā ar 1920. gada 11. augustā parakstīto Latvijas-Krievijas miera līgumu Balvi ietilpa Latvijas Republikas sastāvā. Ar 1924. gada jūnija likumu Balvu pagastu kopā ar 11 citiem pagastiem atdalīja no Ludzas apriņķa un iekļāva jaunizveidotajā Jaunlatgales apriņķī.[3] 1925. gadā Balvi ieguva biezi apdzīvotas vietas, 1926. gadā — miesta, bet 1928. gadā 11. februārī — pilsētas tiesības, un tādējādi kļuva par pirmo pilsētu Jaunlatgales apriņķī. 1938. gada 12. oktobrī tika apstiprināts Balvu pilsētas ģerbonis.

Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 17. jūnijā Balvus ieņēma Sarkanā armija. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā no Balvu stacijas uz Krievijas austrumiem tika izvesti daudzi vietējie iedzīvotāji. 1941. gada 2. jūlijā Balvos ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks. 1941. gada 8.-9. augustā Celmenes mežā noslepkavoja Balvu ebrejus (ap 500 — 1000 cilvēku). 1944. gada vasaras kauju laikā no 1944. gada 1. līdz 28. augustam notika liels Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes uzbrukums Vērmahta aizsardzības līnijai Lubāna līdzenumā, kas stiepās no Balviem un Gulbenes līdz Līvāniem.[4] Bijušajā muižas pilī tika iekārtots vācu kara hospitālis, tajā mirušie karavīri apglabāti kapsētā pie ezera, kas iezīmēta ar piemiņas akmeni un Balto krustu.[5] Atkāpjoties vācu karaspēks pili nodedzināja, citi kara postījumi pilsētā bija nelieli.[6]

Latvijas PSR periodā 1950. gadā Balvi kļuva par jaunizveidotā Balvu rajona centru. 2009. gadā pēc administratīvi teritoriālās reformas - par Balvu novada centru.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 I.Šaicāne "Balvi - pilsēta ezeru krastos - vēstures lappusēs (1549 - 2009)
  2. Baltinavas novada mājaslapa[novecojusi saite]
  3. Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos Archived 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis - 1924.gada 26.jūnijs
  4. ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.
  5. Balvu rajona kultūrvēstures datu bāze
  6. Enciklopēdija Latvijas pilsētas. Rīga: Preses nams, 1999. - 80 lpp.