Jaunjelgavas vēsture

Luterāņu Baltās baznīca (pa kreisi) un Katoļu baznīca (pirms 1940).

Skats un Jaunjelgavu pāri Daugavai (pirms 1940).

Trīs konfesiju Jaunjelgavas baznīcas: priekšplānā katoļu baznīca (1902), aiz tās luterāņu Baltās baznīcas tornis (1652), pa labi krievu pareizticīgo baznīcas (1896-1897) tornis

Jaunjelgavas vēsture aptver laika periodu kopš Jaunjelgavas dibināšanas Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā līdz mūsdienām.

Livonijas konfederācijas laiks

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka līdz Livonijas krusta kariem apmēram 5 km no mūsdienu Jaunjelgavas Sērenes pilskalnā atradās sena sēļu pils. Ap 1450. gadu izveidojās Vecsērenes muiža (apmēram 3 km no Jaunjelgavas). Rīgas tirdzniecībā pa Daugavas ūdensceļu šeit veidojās viena no preču pārkraušanas vietām, jo tālāk uz augšu sākās krāces un liela daļa no precēm tika pārvadāta pa zemesceļu līdz ordeņa pilij Sēlpilī.

Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks

Jaunjelgavas plāns 1646. gadā (ziemeļi ir uz leju).

1567. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers ostu pie Daugavas nosauca par Neištati (vācu: Neustadt, Jauno pilsētu), kurai 1590. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers piešķīra miesta tiesības. 1596. gadā miestā dzīvoja apmēram 60 ģimenes. 1621. gadā Polijas-Zviedrijas kara laikā pilsētiņu nopostīja. 1646. gadā atjaunoto miestu hercoga Frīdriha atraitne Elizabete Magdalēna nosauca par Frīdrihštati, dāvināja tam 2830 desetīnas zemes (ap 40 km²) un 1647. gada 14. jūlijā Polijas-Lietuvas valdnieks Vladislavs IV apstiprināja pilsētas privilēģijas un ģerboni. Savukārt par hercoga Jēkaba līdzekļiem apmēram 1652. gadā uzcēla Mārtiņa (Balto) luterāņu baznīcu, kas nodega 1947. gadā. Jaunās pilsētas uzplaukumu pēc 1656. gada veicināja Otrā Ziemeļu kara laikā notikušā Rīgas karagājiena apgāde pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem. Zviedru Vidzemes aizstāvji pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas, tādēļ no Jēkabpils līdz Jaunjelgavai kara materiālus un pārtiku nācās vest ar pajūgiem. Tāpat pilsētas turību vairoja pēc kara izpostītās Vidzemes apgāde ar pārtiku.

1710. gadā pilsētā plosījās Lielais mēris. Pilsēta bija apbūvēta ar koka mājām, kas atradās ļoti tuvu viena otrai. Jumti bija no salmiem vai koka lubām, tāpēc, kad pilsētā izcēlās ugunsgrēki, uguns ātri pārņēma lielu tās daļu. Bieži notika arī plūdi, īpaši spēcīgi plūdi bija 1740., 1743., 1771. un 1778. gadā, kad gāja bojā vairāk kā 100 māju. Polijas dalīšanas laikā 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jaunjelgavu inkorporēja Krievijas impērijā.

19. gadsimtā

Jaunjelgavas luterāņu Baltā baznīca Pirmā pasaules kara laikā.

1812. gada kara laikā pilsētas apkārtnē notika sadursmes ar Napoleona armiju, 1831. un 1848. gados Jaunjelgavā bija holēras epidēmija. Pēc Kurzemes guberņas izveides 1795.—1924. gados Jaunjelgava bija apriņķa pilsēta. 19. gadsimta pirmajā pusē no Jēkabpils uz Jaunjelgavu gada laikā pārvesti aptuveni 8000 pajūgi ar precēm, pilsētnieki piedalījās preču pārvadāšanā ar saviem pajūgiem un viņiem piederēja noliktavas un krogi plostniekiem, 1820. gadā pilsētā bija 24 traktieri.

1861. gadā pēc Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas Daugavas ūdensceļa piestātne zaudēja savu nozīmi, tomēr vēl 1891. gadā pilsētā bija apmēram 10 dažādu banku un apdrošināšanas kompāniju, 23 rūpnieciski un amatnieciski uzņēmumi, 60 tirdzniecības uzņēmumi, slimnīca ar trīs ārstiem. Darbojās 12 ceptuves un konditorejas, seši gaļas veikali, tipogrāfija, divas juvelieru, četras pulksteņu darbnīcas, fotogrāfa ateljē un mūzikas instrumentu remontdarbnīca.

20. gadsimtā

V. A. Ozoliņa Tirdzniecības skola Jaunjelgavā (1914)

1909. gadā nodibināja telefona sakarus ar Rīgu, Jelgavu un Bausku, 1911. gadā tika ieviests elektriskais apgaismojums.

No 1919. gada 17. oktobra līdz 15. novembrim pie Jaunjelgavas notika 4. Valmieras kājnieku pulka kaujas ar Bermonta karaspēku, kuru laikā tika sagrauta liela daļa no pilsētas ēkām. 1930. gadu beigās uzcēla 3,5 kilometrus garu un 3 metrus augstu dambi, kas pilsētu sargāja no plūdiem līdz Pļaviņu HES uzcelšanai.

Jaunjelgavas ebreji

Heimaņa sinagoga Rīgas ielā 62 pēc Pirmā pasaules kara (celta 1883).

Jaunjelgavas koloniālpreču veikals (pirms 1918).

Jaunjelgavas ebreju kapi Pirmā pasaules kara laikā.

Jaunjelgavai ir nozīmīga vieta ebreju vēsturē Latvijā. Jaunjelgavā dzimušais publicists Hermanis Rozentāls uzskatīja, ka Frīdrihštates ebreju kopiena radās 18. gadsimta beigās no Lietuvas un Baltkrievijas izceļotājiem. Ernesta Johana Bīrona valdīšanas laikā hercogistes ebrejiem piešķīra dažādas tiesības un pārvietošanās brīvību. 19. gadsimta sākumā Jaunjelgavas ebreji bija starpnieki Krievijas preču (graudu, linu, baļķu, kažokādu, ādu) eksportēšanā uz Angliju un Vāciju. Tajā laikā no importētajām izejvielām Jaunjelgavā ražoja cigārus, ziepes, adatas un šokolādi. 1858. gadā tika atklāta pirmā valsts ebreju skola.

Pēc dzelzceļa līnijas Rīga-Daugavpils atklāšanas un Daugavas ūdensceļa tirdzniecības nozīmes zuduma daudzi ebreji pārcēlās uz dzīvi Rīgā vai arī caur Liepājas ostu emigrēja uz ārzemēm, galvenokārt, ASV. 1881. gadā no pilsētas 5820 iedzīvotājiem 71% (4128) bija ebreji. 1891. gadā no pilsētas domes 28 deputātiem 11 bija ebreji, pārvaldē strādāja 6 cilvēki, no tiem 2 bija ebreji. Pilsētas rabīns 1891. gadā bija Levins Kāns, pilsētā darbojās Lielā sinagoga, "vecais siltais" lūgšanu nams, "stingri ticīgo" sinagoga, Heimaņa sinagoga. Saimnieciskās depresijas dēļ 1897. gadā ebreju īpatsvars Jaunjelgavā jau bija samazinājies līdz 63% (3256).

1912. gadā no 19 pilsētas domes deputātiem vairums bija vācieši un latvieši, un vairs tikai viens ebrejs. Pirmā Pasaules kara sākumā 1915. gadā visiem Jaunjelgavas ebrejiem Krievijas valdība pavēlēja atstāt pilsētu, daudz bēgļu pārcēlās uz Rīgu. Pēc kara 1926.-1927. gados ar emigrējušo ASV dzīvojošo ebreju finansiālu palīdzību Jaunjelgavā uzcēla jaunu ebreju reliģisko skolu.

1935. gadā Jaunjelgavā pārsvarā dzīvoja latvieši, bet ebreju bija 25% (530). 1941. gada jūnija deportāciju laikā tika izsūtītas četras ebreju ģimenes, bet sekojošā holokausta laikā gandrīz visi pilsētas ebreji tika nogalināti 1941. gada 2. augustā. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas ebreju kapsētā un pārapbedījumu vieta iezīmēta ar pieminekli upuriem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jaunjelgavas pašvaldība kopā ar ebreju reliģisko biedrību Šamir veica ebreju kapsētas teritorijas uzkopšanu. 2000.-2008. gados par jaunu tika uzlikti apmēram 90 nokritušu, sašķiebušos, vai zemē iegrimušu pieminekļu.