Limbažu vēsture

Limbažu skats 1916. gada pastkartē.

Limbaži ir viens no senākajiem Latvijas administratīvajiem centriem, kas pilsētas tiesības ieguva 1385. gadā. Viena no Rīgas arhibīskapu rezidences vietām 14.-16. gadsimtā.

Vēsture

Livonijas laikmets

Limbažu pils drupas (1999).

Jau kopš 10. gadsimta tagadējā Ķezberkalnā atradies stratēģiski svarīgs līvu Metsepoles novada pilskalns tirdzniecības un militārā ceļa malā, kas vedis no Turaidas cauri Limbažiem un Rūjienai uz Vīlandi igauņu apdzīvotajā Sakalas novadā. Pils bija uzcelta glaciālās ielejas starp Lielezeru un Dūņezeru austrumu nogāzes pakalnā. Tolaik šī bija tirdzniecībai ērta vieta, jo pa Svētupi tā bija viegli sasniedzama ar kuģiem

Pēc J. G. Arnta domām pēc līvu pils nodedzināšanas 1223. gadā bīskaps Alberts pakalnā iepretī līvu pilskalnam vietā licis uzcelt Limbažu mūra pili, kas gan nav dokumentāli pierādāms. Zināms, ka Livonijas pilsoņu kara laikā Livonijas ordenis pili atņēma Rīgas arhibīskapam. Jau 1318. gadā virsbīskaps sūdzējies, ka ordenis Limbažus neatdodot. 14. gadsimta sākumā pie Limbažu pils izveidojās pilsētiņa pie tirdzniecības ceļa Rīga-Turaida-Limbaži-Vīlande-Tērbata-Pleskava-Novgoroda, kurā 1352. gadā pat notikusi Livonijas Hanzas savienības pilsētu sanāksme. 1359. gadā pilsētas ģilžu namā notika Rīgas arhibīskapijas mantāga ("vasaļu dienas") sanāksme. 1360. gadā Rīgas arhibīskapam Fromholdam izdevās atgūt savu pili. 1371. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Limbažu Sv. Labrenča baznīca, kas bija pilsētas patrons un kura attēls ir bijis senākajā Limbažu ģerbonī.

1385. gadā arhibīskaps piešķīra Limbažiem pilsētas tiesības pēc Rīgas tiesību parauga. Pilsētu pārvaldīja fogts (Stiftsvogt, soģis), kas sprieda tiesu, ievāca nodokļus un piedalījās rātes sēdēs ar veto tiesībām. Katru gadu Sveču dienā pilī uz 17 nedēļām (no februāra līdz maija beigām) ieradās Rīgas arhibīskaps ar galmu. Vasarsvētkos šeit risinājās "vasaļu dienas", kur notikusi vasaļu savstarpējā tiesāšanās un apspriedes. Šajā laikā pilsētā uzturējušies ap 20 000 cilvēku, un pilsētniekiem tā bijusi laba iespēja nopelnīt. Bez tam pilsētā ik gadus notika trīs lieli gadatirgi — Vastlāvjos, Labrenča un Miķeļa dienā. 1392. gadā ārpus pilsētas tika uzcelta patversme spitālīgajiem. Slimniekus apkopušas Sv. Annas sieviešu klostera mūķenes. Pilsētā darbojies arī franciskāņu vīriešu klosteris. 14. gadsimta beigās Limbažos esot dzīvojuši ap 6000 iedzīvotāju, un tā pēc Rīgas esot bijusi otrā lielākā tā laika Latvijas pilsēta. Starp ieceļotājiem bijis daudz latviešu no arhibīskapijas "latviešu gala".

1422. gadā Limbažu mantāgs pieņēma t. s. "Vidējās bruņniecības tiesības". Tā uzturēja ciešus tirdzniecības kontaktus ar Rīgu, Vīlandi, Pērnavu, Tērbatu un citām Hanzas savienības pilsētām. Līdz 1450. gadam Limbažu pilsētas pārstāvji regulāri piedalījās Livonijas Hanzas pilsētu sanāksmēs. 1531. gadā bruņniecības sanāksmes pārcēla uz Miķeļiem.

Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaļvalstu sastāvā (16.-17. gadsimtā)

1558. gadā Livonijas kara laikā pili ieņēma un pilsētu nopostīja Ivana IV karaspēks, iedzīvotāji glābušies purvos un mežos. 1560. gadā pilsētas mūri bijuši atjaunoti, bet 1567. gadā tos izpostīja zviedru karaspēks. 1575. gadā pilsētu atkal ieņem krievi, bet 1579. gadā Limbažus atgūst poļu un lietuviešu karaspēks. 1582. gadā Pārdaugavas hercogistes sastāvā dibināta Limbažu stārastija, kas atradās Pērnavas vaivadijas sastāvā. 1600. gadā Poļu-zviedru kara laikā pilsētu ieņēma zviedri, 1601. gadā to atguva poļi, 1602. gadā atkal zviedri, kas stratēģisku apsvērumu vadīti, nojauca pilsētas mūrus un izpostīja pili. Seno pilsētas nocietinājumu vietā tagad ir Mūru iela, kas ietver Limbažu senpilsētu. 1621. gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs karā izpostītos Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm uzdāvināja Rīgas pilsētai. 1622. gadā Limbažos esot bijuši tikai 12 iedzīvotāji. Rīgas pilsētas rāte ieveda dažādus tirdzniecības ierobežojumus ārzemniekiem ar vietējiem zemniekiem, kas traucēja pilsētas izaugsmi. Neraugoties uz to, pilsētiņa tomēr atspirga. 17 gadsimta beigās te jau bija 44 dzīvojamās ēkas, 2 krogi, skola un baznīca. 1679.-1680. gadā uzcelta Sv. Jāņa luterāņu baznīca (arh. R. Bindešū). Altārglezna "Svētais vakarēdiens" (1785). 1690. gadā minēta vācu skola, no 1693. gada Limbažu draudzes skolā mācības notika ar latviešu valodā.

18.-19. gadsimtā

Limbažu pilsētas skats pāri Dūņezeram 1837. gadā (T. Gelhara litogrāfija).

Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Limbaži nokļuva Krievijas Impērijas sastāvā. 1747. gadā pēc lielā ugunsgrēkā pilsētā veselas palika tikai 4 mājas. 1771. gadā uzcēla vējdzirnavas pie Umurgas ceļa. Pēc 1783. gada administratīvās reformas Limbažus iekļāva Valmieras apriņķī, un pilsēta ieguva savu pārvaldi, maģistrātu ar vienu birģermeistaru un diviem rātskungiem. 1825. gadā uzbūvēja rātsnamu, tagadējo pilsētas domes ēku. 1861. gadā Limbažos atvēra slimnīcu ar 20 gultām un nespējinieku namu. 1877. gadā Limbaži pēc Krievijas pilsētu likuma pieņemšanas atbrīvojās no Rīgas aizbildniecības un sāka strauji attīstīties. Tika nodibināta A. Tīla vilnas kārstuve, krāsotava un apdrukātava, cepuru fabrika un vērptuve. 1884. gadā dibināta Limbažu Saviesīgā biedrība, kurā darbojās Baumaņu Kārlis, kurš 1886. gadā tai uzdāvināja savu bibliotēku. Biedrībai bija savs koris.

20. gadsimtā

1919. gada 1. maija demonstrācija Jūras ielā Limbažos.

1903. gadā pilsētā darbojas Vācu biedrība, Izglītības biedrība, Lauksaimniecības biedrība un Savstarpējā amatnieku biedrība. Pilsētas galva tolaik bija Vilhelms Dobīns. 1900.-1903. gadā uzcēla Sv. Ņevas Aleksandra krievu ortodokso baznīcu. 1905. gada revolūcijas laikā pilsētā notika streiki un mītiņi, 1905. gada decembrī varu pārņēma revolucionāri. 1909. gadā pilsētā darbojās kokzāģētava, divas limonādes un zeltera fabrikas, grāmatspiestuve un divas vējdzirnavas. 1913. gadā atvēra baptistu dievnamu.

Brīvības cīņas un neatkarības periods

Sēž no kreisās: Limbažu pilsētas kasieris Kārlis Goba un pilsētas galva Rūdolfs Eglītis ar kolēģiem (1939).

Limbāžu pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā pilsētas galva Rūdolfs Eglītis.

1918. gada 21. februārī — 22. decembrī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem pilsētu okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 27. decembrī — 1919. gada maijā Limbažus pārvaldīja Pētera Stučkas valdība. 1919. gada 26. maijā pilsētu ieņēma igauņu karaspēks, vēlāk tos pārņēma Latvijas Republikas armija. 1923. gadā pie Jāņa baznīcas atklāja Brīvības cīņu pieminekli (P. Kundziņš). Neatkarīgās Latvijas laikā Limbažos attīstījās apģērbu, apavu un pārtikas ražošana, lielākie uzņēmumi bija "Limbažu filcs" (1888) un Limbažu pienotava ar sierotavu (1923). 1934. gadā atklāja Rīgas-Limbažu-Rūjienas dzelzceļa līniju.

Okupācijas periods

Latvijas okupācijas laikā 1940. gada jūnijā pilsētu ieņēma Sarkanā armija. Pēc PSRS—Vācijas kara sākuma 1941. gada 4. jūlijā Limbažus ieņēma vietējo aizsargu un dezertējušo 24. latviešu strēlnieku korpusa karavīru izveidotā bruņotā grupa pulkvežleitnanta Arvīda Rekes vadībā. Kaujā pie dzelzceļa stacijas krita virsleitnants Juris Brunovskis. Apšaudē pie milicijas ēkas krita vairāk kā 20 miliči un strādnieku gvardi, kā arī divi padomju jūrnieki. Sarkanās armijas majora Oļģerta Krastiņa vadītajai robežsargu grupai kopā ar padomju jūrnieku vienību izdevās atgūt kontroli pilsētā līdz 5. jūlija rītam, kad padomju jūrnieki, strādnieku gvardi un miliči atkāpās no Limbažiem Igaunijas robežas virzienā.

1944. gada 26. septembrī Sarkanās armijas pretuzbrukuma laikā tā ieņēma Limbažus. 1947. gadā tika izveidots Limbažu apriņķis, 1949. gadā tas tika pārdēvēts par Limbažu rajonu. 1952.-1953. gadā Limbažu rajons ietilpa Rīgas apgabalā. 1959. gadā uzcelta jauna vidusskolas ēka. 1962. gadā Limbažu rajonu pievienoja Valmieras rajonam. 1967. gadā atjaunoja Limbažu rajonu.