Kokneses vēsture

Kokneses vēsture sākas ar Indriķa hronikas aprakstu par 1205. gada notikumiem Livonijas krusta karu laikā.^[1] Kokneses pils bija viens no stiprākajiem viduslaiku cietokšņiem Livonijā, pie kura risinājušās vairākas lielas kaujas. No 1277. gada līdz 17. gadsimta beigām Koknesei bija pilsētas tiesības un tā ietilpa Hanzas savienībā.

Kokneses valsts

No 1. gadu tūkstoša p.m.ē. 4–7 m biezā kultūrslānī atrastas arheoloģiskas liecības par pirmajiem iedzīvotājiem Kokneses pils un priekšpils vietā (izrakumi 1961.—1966.). Pils aizņēma 0,2 ha, priekšpils 0,4 ha un senpilsēta 3,6 ha. 11.—13. gadsimtā Koknese bija valsts galvaspilsēta pie Daugavas ūdensceļa. Tai bija spēcīgi nocietinājumi, zemju un koka aizsargvalnis, kā arī daudz koka dzīvojamo un saimniecības ēku. Pils iedzīvotāju augsto dzīves līmeni 13.gs. sākumā raksturo atrastie greznuma priekšmeti (apzeltītas rotas, sudraba granulām rotāts jātnieka piesis). Rakstīto dokumentu pazīšanu apliecina 11. gs. svina piekarzīmogs. 12. gadsimta beigās Kokneses senpilsētā (latīņu: Kukenoys), kas atradās tagadējo Kokneses pilsdrupu apkārtnē, dzīvoja latgaļi un sēļi, pār kuriem valdīja kristīts ķēniņš Viesceķis (rex Vesceka de Kukenois), kurš senkrievu hronikās dēvēts par Vjačko. 1205. gadā pie vācu nodedzinātās Aizkraukles pils Viesceķis salīga mieru ar bīskapu Albertu. 1207. gadā Kokneses ķēniņš lauza sadarbību ar lietuviešiem un polockiešiem, kļūdams par Rīgas bīskapa Alberta vasali, pretī saņemdams pusi no agrākajām zemēm un pili kā lēni.

1208. gada pavasarī Lielvārdes pils bruņinieks Daniēls ar savu karadraudzi ielauzās Koknesē un sagūstīja Viesceķi. Bīskaps Alberts lika viņu atbrīvot, bet viņš atriebjoties nogalināja vācu iebrucējus, kas cēla mūra pili un aicināja Polockas kņazu doties karagājienā uz Rīgu. Tomēr, kad vācieši kopā ar līviem sapulcējās garagājienam pret Koknesi, Viesceķis pats lika nodedzināt savu pili un ar dažiem pavalstniekiem pārcēlās uz Pleskavu, 1224. gadā krita Tērbatas aizstāvēšanā pret zobenbrāļiem. Pēc Jersikas miera līguma noslēgšanas ar bīskapu Albertu 1212. gadā Polockas kņazs zaudēja savu meslu kunga stāvokli Daugavas lejtecē.^[2]

Livonijas konfederācijas sastāvā (13.—16. gs.)

1238. gadā Koknese pārgāja Rīgas bīskapu pakļautībā. 1269. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs vairākus novadus Koknesē izlēņoja bruņiniekam Teodorikam un viņa sievai Sofijai. Pēc Teodorika nāves īpašumi nonāca Sofijas otrā vīra H. fon Tīzenhauzena īpašumā, kas vēlāk izraisīja daudzus bruņotus konfliktus starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Tīzenhauzeni vēl joprojām sevi uzskata par "Kokneses hercoga Vjačko" mazmeitas Sofijas pēcnācējiem (1). 1277. gadā Koknese (vācu: Kokenhusen) ieguva pilsētas tiesības un vēlāk kļuva par Hanzas savienības locekli. 1397. gadā Koknesi atkal pievienoja Rīgas arhibīskapijai. 1413. gadā cauri Koknesei no Siguldas uz Daugavpili ceļoja Žilbērs de Lanuā, kas to aprakstīja kā nocietinātu pilsētu un pili Livonijā (une ville fermée et chastel en Liuflant nommée Cocquenhouse), kas pieder Rīgas bīskapam."^[3]

1420. gadā Kokneses pils kļuva par Rīgas arhibīskapa vasaras rezidenci, bet pārējā laikā arhibīskaps uzturējās galvenokārt Raunas pilī. 1529. gadā Koknese kļuva par arhibīskapa Tomasa Šēninga pastāvīgo rezidenci. Tajā uzturējās arī arhibīskapa galms, pie kam 800 — 900 cilvēku ik nedēļas maizei un alum vien patērējuši 3900 pūru labības.

Karu periodā (1561—1721)

1561. gadā Livonijas kara laikā Koknesi ieņēma poļu-lietuviešu karaspēks, pilsētu pārdēvēja par Kokenhuzu. 1577. gadā Koknesē iebruka Maskavijas karaspēks. Pēc cara Ivana IV pavēles tika nogalināts viss pils aizstāvju garnizons. Kā pili, tā pilsētu izlaupīja un nopostīja, bet iedzīvotājus aizveda gūstā uz Krieviju. 1582. gadā Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs apstiprināja Koknesei jau agrāk piešķirtās Rīgas tiesības. 1601. gadā Poļu-zviedru kara laikā pie pilsētas notika Kokneses kauja, kurā poļu huzāri sakāva zviedru karaspēku. 1625. gadā zviedru karaspēks karaļa Gustava II Ādolfa vadībā 12 000 vīru sastāvā aplenca Kokneses pili, kas padevās jau pēc divām dienām. 1629. gadā Koknesi pievienoja Zviedrijai, tika nostiprināti pils mūri. Sava novietojuma dēļ tā tika uzskatīta par vienu no stiprākajām pilīm. No 1634. gada Koknese bija lēņa galvaspilsēta un trešā svarīgākā pilsēta zviedru Vidzemē blakus Rīgai un Tērbatai.^{[nepieciešama atsauce]}

Kokneses cietokšņa un pilsētas (*Stadt Kokenhusen*) attēls Zviedru Vidzemes laikā 1625. gadā.

1656.—1661. gadā Koknesi iekaroja Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs un pilsētu pārdēvēja par cara dēla Dmitrija pilsētu (krievu: Царевич-Дмитриев). Vēstulē uz Maskavu cars esot aprakstījis, kā esot ieņēmis tik varenu cietoksni, kurš būtu uzskatāms par Maskavas Kremļa "mazo brāli". Cerēdami nostiprināties Koknesē uz ilgu laiku, krievi esot plānojuši pilsētā izveidot Krievijas eksporta preču centrālo noliktavu. Kokneses vaivads Afanasijs Ordins-Naščokins (Афанасий Лаврентьевич Ордин-Нащокин) īsā laikā ierīkoja kuģu būvētavu, kurā tika konstruēti upju kuģi Rīgas ieņemšanai. Tā bija vienīgā, kaut arī ar ārzemju kapteiņiem, krievu flotile Baltijas jūras baseinā. Pēc Kardisas miera līguma 1661. gadā visi šie kuģi tika iznīcināti. 1684. gadā pils aizsardzības uzlabošanai zviedri karā nopostīto pilsētu neatjaunoja iepriekšējā vietā, bet gan tās senajā vēsturiskajā vietā tagadējā Krievkalna salā, kur tiek veidots Likteņdārzs. Kokneses pilsētas nozīme un tirdzniecība iepriekšējā apjomā vairs neatjaunojās, jo Daugavas pretējā pusē sāka dominēt Kurzemes hercoga dibinātā Jaunjelgava. 1687. gadā tika uzcelta luterāņu baznīca, kuras iecirkņa prāvests līdz 1702. gadam bija Ernests Gliks. 1688. gadā tika dibināta pirmā latviešu skola Koknesē. 1700.—1701. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Koknesi iekaroja Saksijas armija, kas to uzspridzināja, atkāpjoties zviedru pārspēka priekšā. 1709.—1710. gadā pilsētā plosījās mēris, pēc kura dzīva paliek tikai piektā daļa iedzīvotāju.

Krievijas impērijā (1721—1917)

1721. gadā Koknese tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. 1819. gadā notika zemnieku brīvlaišana, kas rosināja saimniecības un kultūras dzīves attīstību. 1861. gadā gar Koknesi izbūvēja Rīgas-Orlas dzelzceļa līniju. 1868. gadā Koknesē tika nodibināta pirmā latviešu dziedāšanas biedrība novadā. 1885.—1887. gadā Kokneses muižā dzīvoja vēlāk slavenais latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.

Rīgas arhibīskapa pils drupas pirms Pirmā pasaules kara.

1894. gadā O. fon Lēvenšterns (von Löwenstern) uzbūvēja Kokneses muižas kungu māju neorensanses stilā (arhitekts K. Neiburgers). 1905. gadā Kokneses muižas kungu māja tika nodedzināta 1905. gada revolūcijas laikā. 1914. gadā Pirmā pasaules kara laikā, Kokneses muižas pilij tika nodarīti lieli postījumi un šobrīd ir saglabājies vienīgi muižas parks. 1915. gadā Daugavas kreisajā krastā nostabilizējās vācu karaspēka frontes līnija, Daugavas piekrastes iedzīvotājiem spaidu kārtā bija jādodas bēgļu gaitās.

20. gadsimtā

1929. gadā tika atjaunota luterāņu baznīca, kopš 1939. gada sāka darboties Romas katoļu baznīca. 1966. gadā tika pabeigta Pļaviņu HES celtniecība un gleznainākā Daugavas un Pērses ielejas daļa ar Pērses ūdenskritumu pazuda zem ūdens. 2005. gadā nodibināja „Kokneses fondu” labdarības projekta „Likteņdārzs” īstenošani.

Skatīt arī

Koknese
Kokneses pagasts
Kokneses novads
Kokneses pils
Koknese (valsts) — latgaļu valsts 13. gadsimtā

Atsauces

↑ «Indriķa hronikas teksts latviešu valodā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. novembrī.
↑ Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. Köln, Graz, 1965. 525 S.
↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā. Arhivēts 2013. gada 9. novembrī, Wayback Machine vietnē.

[1] «Indriķa hronikas teksts latviešu valodā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. novembrī.

[2] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. Köln, Graz, 1965. 525 S.

[3] «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā. Arhivēts 2013. gada 9. novembrī, Wayback Machine vietnē.

[1]

[2]

[3]