Salaspils vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Salaspils ir viena no vissenākajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kas rakstītajos avotos pieminēta kopš 1186. gada. Pēc līvu sacelšanās apspiešanas tā 1206.—1298. gadā piederēja Rīgas arhibīskapijai, pēc tam 1380.-1561. gadā Livonijas ordenim. No 1603. gada Salaspils piederēja Rīgas pilsētai. No 1993. gada pilsētas tiesības. No 2004. gada Salaspils novada centrs.

Vēstures hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunās Salaspils (Neu-Kirchholm) drupas Daugavas krastmalā pirms Pirmā pasaules kara.

Jau 9. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējās Salaspils tuvumā atradās senākā zināmā paleolīta apmetne Latvijā (Laukskolas apmetne), kurā veikti arheoloģiskie izrakumi (1964-1975). 12. gadsimta beigās—13. gadsimta sākumā Daugavas sala Holma (latīniski rakstītajos tekstos: Holme) bija ievērojams Daugavas lībiešu centrs. Nosaukuma pamatā ir sens vikingu dots vārds, ko viņi atkārtoti lietojuši uz salām izvietotu apmetņu apzīmēšanai (sal. Holm gårdNovgoroda, Stock holmStokholma, Dun holmDarema u.tml. ).

1186. gadā tirgotāju kuģu priesteris, vēlāk bīskaps Meinards ar Gotlandes mūrnieku palīdzību Salā uzcēla mūra pili un baznīcu.[1] Te norisinājās "Indriķa hronikā" aprakstītie notikumi — vietējo lībiešu kristīšana un pakāpeniska pakļaušana. 1206. gadā Salas lībiešu vadonis Ako, “kas bija uzkūdījis Polockas kņazu uz karu pret rīdziniekiem, kas bija savācis lietuvjus, sasaucis turaidiešus un visu Līvzemi cīņai”, organizēja neveiksmīgu sacelšanos pret krustnešiem (kauja pie Salaspils (1206)). Kritušā Ako galvu bīskaps Alberts Rīgā saņēma kā uzvaras zīmi pār Salas lībiešiem. 13. gadsimtā sala tika dēvēta par Baznīcas salu (Kirchholm). 1255. gadā pils nonāca Rīgas arhibīskapa īpašumā, bet 1298. gadā tā stipri cieta arhibīskapa un Livonijas ordeņa savstarpējās cīņās.[2]

1380. gadā pirmo reizi minēta jaunā Livonijas ordeņa pils Neu-Kirchholm un Sv. Jura baznīca, kuras drupas Daugavas krastmalā atrodamas vēl tagad. 1452. gadā Salaspilī tika noslēgts līgums par to, ka Rīgai ir divi feodālie senjori — Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis. 1561.gadā, sabrūkot Livonijas ordeņa valstij, Salaspils tiek iekļauta Polijas — Lietuvas valsts sastāvā esošajā Pārdaugavas hercogistē. 1577. gadā Livonijas kara laikā pils tika uzspridzināta, lai cara Ivana IV karaspēkam, tuvojoties Rīgai, nebūtu kur apmesties. Pēc tam pils vairs netika atjaunota.

Salaspils kauja (Peter Snayers, 1630). Gleznā saskatāma Daugava ar Mārtiņsalu un Salaspils baznīca.

1597. gadā slavenais dāņu astronoms Tiho Brahe esot iecerējis netāli no Salaspils esošajā Doles salā būvēt observatoriju, taču nav guvis atbalstu un savu observatoriju uzcēlis Prāgā. No 17. gs. Salaspils saukta par "Mārtiņsalu (Martinsholm). Rīgas mūra ēku pamatu būvei tika plaši izmantots Salaspils dolomīts, pie Saulkalnes bija kaļķu un ķieģeļu cepļi.

1603. gadā Salaspils muižu Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts nodeva Rīgas pilsētai apsaimniekošanā “par labu uzvešanos pret varu”. Salaspils kļuva par Rīgas pilsētas muižu uz ilgiem gadsimtiem. 1605. gada 27. septembrī pie Salaspils skaitā daudz mazāks Lietuvas dižkunigaitijas un Kurzemes hercogistes karaspēks J. K. Hodkeviča vadībā sakāva 14 000 vīru lielo zviedru armiju ("Salaspils kauja"). Zviedru karalis Kārlis IX esot tik tikko izglābies no drošas nāves. 17.gs. vidū zviedri Salaspilī izbūvēja milzīgus nocietinājumus Rīgas aizsardzībai no austrumiem (t.s. "Zviedru skanstis").

No 1721. gada Salaspils atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1753. gadā Salaspilī uzcēla draudzes skolu. 1771. gada pavasarī notika milzu plūdi Daugavā. Ledus nosprostojumu dēļ no Salaspils ūdens platā straumē traucies uz Ulbroku (Stubbensee), no turienes uz Juglas un Ķīšezeriem un ar Daugavu savienojies lejpus Rīgai. 1786. gadā atklāta Salaspils zirgu pasta stacija uz Daugavas lielceļa. 1826. gadā Salaspils zemniekiem tika doti uzvārdi. 1861. gadā sāka darboties dzelzceļa līnija Rīga—Orla. 1866. gadā iesvētīta Salaspils pagasta skola. 1898. gadā Salaspils dzelzceļa stacijas rajonā izveidota K.Šoha (dib.1836.) dārzniecība (Nacionālā Botāniskā dārza priekštece). 1915.—1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā divus gadus Salaspils atradās piefrontes joslā, tika nopostītas daudzas celtnes, arī abas baznīcas. 1941.—1944. gadā Otrā pasaules kara laikā agrāko karaspēka vasaras nometņu vietā nacisti ierīkoja karagūstekņu nometni un Salaspils koncentrācijas nometni civiliedzīvotājiem, kurā tagad atrodas Salaspils memoriāls (1967., tēln. Ļ.Bukovskis, O. Skarainis, J.Zariņš, arh. G.Asaris, O.Ostenbergs, O.Zakamennijs).

1974.—1975. gadā Salaspils vēsturiskā daļa ar Mārtiņsalu tika appludināta Rīgas HES celtniecības laikā. 1979. gadā Salaspils ieguva lauku ciemata statusu un bija lielākā lauku apdzīvotā vieta LPSR ar 14 tūkstošiem iedzīvotāju. 1993. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Salaspils ieguva pilsētas ar lauku teritoriju statusu. 2004. gada 23.novembrī Salaspils pilsēta ar lauku teritoriju kļuva par Salaspils novadu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Caune, Andris; Ose, Ieva. Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12. gadsimta beigas—16. gadsimta sākums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010. ISBN 9789984824178 378. lpp.
  2. Caune, Andris; Ose, Ieva. Latvijas viduslaiku pilis IV. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. ISBN 9984601072 444. lpp.