Liepājas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Liepājas Jaunais tirgus pirms 1910. gada (tagad Rožu laukums).
Liepāja Prūsijas hercogistes pakļautības laikā. Redzami: A. Liepāja (Lÿbo) ar baznīcu. B. Tilta gala bastioni. C. Pārvaldes nams. E. Osta upes grīvā. F.G.H. Valsts iestāžu ēkas. J. Kāpas. K. Ciems (17. gadsimta sākuma plāns no Zviedrijas kara arhīva).

Liepājas vēsture aptver Liepājas vēsturi no 1253. gada, kad Piemares Kursas zemē pirmoreiz minēta līvu vai Līvas ciems (villa Liva), bet tirdzniecības vieta pie Liepājas ezera iztekas jūrā pastāvējusi jau kopš vikingu laikiem.[1]

13. — 16. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja izveidojusies stratēģiski svarīgā vietā, kur senais Baltijas jūras piekrastes ceļš šķērsoja Liepājas ezera izteku jūrā, caur kuru veda ūdensceļš uz Ālandes upes baseinu. Kapsēdē un pie Tosmares ezera atrastās 2.-3. gadsimtā kaltās romiešu monētas netieši liecina par tirdzniecības sakariem ar Romas impēriju t.s "Dzintara ceļa" pastāvēšanas laikā. Villa Liva (līvu vai Līvas ciems) Piemares kuršu zemē pirmoreiz minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Nosaukums "Lyva" dažādos vēstures avotos minēts līdz pat 16. gadsimtam. 1263. gadā pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva bija liels zvejniekciems, Grobiņas fogtejas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem un daudziem kuršu zvejniekiem.

No Prūsijas uz Rīgu ceļojošais bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā savās piezīmēs Līvas ciemu 1413. gadā aprakstīja šādi: "Un tā, tai [Žemaitijai] cauri ceļojot, es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to ir iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva (une ville nommée le Live), kas atrodas pie Līvas upes, kas dala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Klaipēdas līdz Līvai".[2]

Līva bija nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā bija visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar kokmateriālu, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nebija nocietināta un atradās tuvu kareivīgajai Lietuvas lielkņazistei — ordeņa ienaidniekiem — tad tā nevarēja cerēt uz strauju izaugsmi. Vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tika nodedzināts.

Varas pārmaiņas Līvu jeb Libow piemeklēja līdz ar ordeņa laika beigām. Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads bija Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvoja savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā bija 60 vācu ģimenes, tātad 16.—17. gadsimtu mijā vācu iedzīvotāju skaits bija 250—300 personas, un tas turpināja palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvēja par miestu, uzmērīja un sastādīja tā aprakstu. Vezegīns minēja 28 apbūves gabalus. Kurzemes un Zemgales hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriezās 1609. gadā.

17. - 18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas luterāņu Sv.Trīsvienības katedrāles altāris.

1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprināja arī Polijas—Lietuvas ūnijas karalis Sigismunds III Vāsa.

1638. gadā Liepājā bija ap 1000 iedzīvotāju. Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laiks bija 17. gadsimta vidus un otrā puse, kad notika ostas izbūve. 1646. gadā nodibināja Liepājas Lielo (tirgotāju) ģildi. 1661. gadā pilsētā izveidoja sardzes dienestu. 1646. un 1661. gadā pilsētu postīja mēris, rāte un tirgoņi pieņēma Mēra reglamentu. Otrā Ziemeļu kara laikā (1655—1660) pilsētu vairāk novājināja ar kontribūcijām, mazāk — postījumiem. 1671. gadā līdz ar pilsētas privilēģijām 471 latviešu tautības iedzīvotājs kļuva par pilsētas zemnieku jeb kambarnieku. 1675. gadā tagadējā vietā esošās t.s. trešās Sv. Annas baznīcas koka būvi apmūrēja ar ķieģeļiem. 1680. gadā Liepājas pilsētas skolas skolotājs Georgs Krīgers sastādīja "Pirmo Kurzemes horizontam aprēķināto kalendāru", ko nodrukāja Dancigā. G.Krīgeram tas 1686. gadā atnesa "Kurzemes astronoma" slavu.

1690. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers apstiprināja Liepājas muitas noteikumus. Liepājas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija ļoti raibs, tajā dzīvoja amatnieki un tirgotāji no Ziemeļvācijas, Polijas, Lietuvas, Holandes, Zviedrijas, Šveices.

1696. gadā rudens vētra sadauzīja 14 kuģus, kas bija noenkuroti jūrā pie pilsētas. 1697. gada 26. augustā pilsēta noslēdza līgumu ar Kurzemes hercogu par ostas būvi. Ventspils kokgriezējs Nikolass Sēfrenss izgatavoja altāri Liepājas Sv.Annas baznīcai. Ceļā uz Rietumeiropu Liepājā uzturējās Krievijas cars Pēteris I, apmetoties Hoijeres viesnīcā Kungu ielā 24. Lielāka traģēdija notika 1698. gada novembrī, kad pilsēta izdega nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā. 1699. gadā Bāriņu ielā 33 uzbūvēja birģermeistara Joahima Šrēdera namu, kurā 1700. gadā esot uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII.

Lielā Ziemeļu kara laikā (1700—1710) Liepāja kļuva par regulāru pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu, pēc tam to piemeklēja Lielais mēris. Pēc mēra epidēmijas seku likvidācijas un ostas celtniecības darbu pabeigšanas Liepājas ostā varēja ienākt arī lielie kuģi.

1700. gadā Liepājas rāte jeb maģistrāts tiek paplašināts ar otru birģermeistaru; Ziemeļu kara notikumu gaitā rudenī pilsētu okupē zviedru karaspēks, palikdams te līdz 1709. gadam. Šajā laikā uzbūvē nocietinājumus, t.s. skanstis; Kurzemē un arī Liepājā plosās otrā lielā mēra epidēmija. 1703. gadā Ziemā tiek pabeigti galvenie Liepājas ostas izbūves darbi. 1705. gadā Liepājā ierodas pirmais akadēmiski izglītotais ārsts Melhiors Fišers (miris 1710.g. lielā mēra laikā). Pirms viņa par pilsētas ārstiem strādāja dziednieki, bārddziņi u.tml. (mūsdienu izpratnē — feldšeri). 1708. gadā dzimis vecākais Liepājas vēsturnieks Kārlis Ludvigs Tečs. 1710. gadā Kurzemē izceļas trešā mēra epidēmija. Liepājā janvārī un februārī nomirst 900 vācu draudzes locekļu; tiek izdoti jauni Liepājas tirdzniecības noteikumi. 1716. gadā Liepājā ierodas Krievijas cars Pēteris I, viņš apmetas rātsnamā.

18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogiste sāka ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju, Lietuvu, Prūsiju un Vidzemi. Tirdzniecības apjoms kļuva aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklēja apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. — 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāca vairāk nekā 200 kuģu. 1725. gadā pabeidz ostas kanāla rakšanu. Tā platums ir 43 — 65 metri. 1737. gadā izbūvēts mols un kopumā pabeigti Liepājas ostas būvdarbi. 1769. gadā Liepājas ostas kanāls tiek padziļināts līdz 4,3 metru dziļumam.

Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē bija amatniecībai. Tā izauga līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau bija 33 amati, ieskaitot kuģu būvi un mucu izgatavošanu izvedprecēm.

1742. gadā sākta Liepājas ev.lut. vācu draudzes Sv.Trīsvienības baznīcas būve. 1757. gadā pirmo reizi pilsētas vēsturē liepājnieki bauda skatuves mākslas brīnumu — Liepājā ierodas ceļojošās teātra trupas. Izrādes notiek bagātā tirgotāja Benjamina Drēzinga ārpilsētas mājā, sauktā par Drēzinga pili (Dresings Palais). 1758. gadā pabeidza un iesvētīja Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāli. 1777. gadā pēc Sv.Annas baznīcas mācītāja J.A.Grundta ierosinājuma dibināta Liepājas pilsētas bibliotēka. 1779. gadā Sv.Trīsvienības baznīca iegūst jaunas ērģeles — meistara H.A.Konciusa darināto 38 reģistru instrumentu. 1792. gadā pilsēta atsakās no viduslaiku paraduma — publiskiem nāves sodiem. Liepājnieki pēdējo reizi redz briesmīgāko no sodiem — salaušanu uz rata, kad tiek sodīti četri slepkavas.

1794. gadā Kurzemē iebrūk poļu konfederāti. Maijā pilsētai jāzvēr uzticība Polijas republikai. 9.septembrī Liepājā ierodas krievu jātnieku nodaļa un kazaki. Kurzemes hercogistes dienas ir skaitītas. 1795. gada 18. martā Kurzemes bruņniecība savā manifestā prasīja atdalīšanos no Polijas-Lietuvas ūnijas, un 27. maijā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijāKurzemes guberņa. 26. jūlijā Sv.Trīsvienības baznīcā notiek svinīga uzticības zvērēšana carienei Katrīnai II. Liepājai nonākot Krievijas pārvaldījumā, pilsētā ir 456 dzīvojamie nami, 453 cita rakstura celtnes. Liepājā dzīvo 848 ģimenes, pavisam 4548 cilvēki. 1798. gadā par Liepājas tirgotāju A.Vites un L.Hikes atstātajiem līdzekļiem atver bāriņu namu un skolu, kas pastāv līdz 1915.gadam.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas dzelzceļa stacija (arhitekts Pauls Makss Berči, 1871).

19. gadsimtā gaitā Liepāja kļuva par industriāli attīstītu centru. 1804. gadā pabeidza pilsētas vācu teātra ēkas būvi Malkas un Kungu ielas stūrī (nojaukts 1923. gadā). 1808. gadā Liepāju apmeklēja Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs I. Zivju ielā 7 atvēra pilsētas meiteņu skolu. 1809. gadā ledus iešanas laikā tika sagrauts vecais tilts pār ostas kanālu. 1810. gadā Liepāju apmeklēja Zviedrijas karalis Gustavs IV Ādolfs. 1812. gada kara laikā 1812. gada jūlijā Liepājā ieņema Napoleona karaspēka Makdonalda franču — prūšu korpusa daļas, kas uzturējās pilsētā līdz decembrim. Pāri ostas kanālam ierīkoja plostu tiltu. 1817. gadā Kurzemes guberņā atcēla dzimtbūšanu.

1821. gadā uzbūvēja Liepājas ostas mūra loču torni. 1823. gadā D. F. Zagers nodibināja pirmo Liepājas tipogrāfiju. 1824. gadā iznāca pirmais Liepājas laikraksts Libausches Wochenblatt. 1825. gadā F. Hagedorns pilsētā atvēra krājkasi. 1830. gadā pabeidza jaunā koka tilta būvi pār Liepājas ostas kanālu; tika izstrādāts projekts dzelzceļa izbūvei no Liepājas caur Rucavu, Darbēniem un Kretingu uz Jurbarku, ko dzīvē neīstenoja. 1833. gadā dibināja Sērensena eļļas spiestuvi. 1834. gadā Liepājā, atgriežoties no Berlīnes, uzturējās Krievijas imperators Nikolajs I. Pilsētas ielās parādījās gāzes laternas, kurās izmantoja no akmeņoglēm iegūto gāzi. 1841. gadā atklāja Liepājas — Grobiņas šoseju. 1843. gadā Alkšņu birzī sāka pilsētas jeb Aleksandra parka (tagadējā Raiņa parka) izveidi. 1843. gadā dibināja jūrskolu, kas sākotnēji bija privāta, bet kopš 1876. gada valsts jūrskola. 1846. gadā nodibināta Liepājas augstākā meiteņu skola. 1847. gadā liepājnieks Hermanis veica Sv.Trīsvienības baznīcas ērģeļu paplašināšanu līdz 77 reģistriem.

1855. gadā Krimas kara laikā Liepājas ostā ienāca vairāki angļu karakuģi un aizveda no neaizsargātās ostas Liepājas tirgotājiem piederošus 8 kuģus; pilsētā iestājās liels sīknaudas trūkums. Lai to novērstu, Liepājas krājkase izlaida papīra maiņas zīmes 50, 75 kap. un 1 rbļ. vērtībā. Papīra sīknaudas izdošana turpinās līdz 1863. gadam. 1860. gadā pēc Lielās ģildes eltermaņa K.G.S. Ūliha ieteiktā projekta Liepājas jūrmalā atklāja "kungu un dāmu peldiestādi", kuru izmantoja Krievijas troņmantnieks un citi ķeizariskās ģimenes locekļi.

1861. gadā sākās Liepājas ostas padziļināšana. 1862. gadā miesnieku cunfte pie Jaunā tirgus (tag. Rožu laukums) uzbūvēja gaļas skārni. 1865. gadā Liepājas proģimnāziju pārveidoja par sešu klašu pilna kursa ģimnāziju ar jūrniecības klasi. 1868. gadā sāka darboties Liepājas lielā bāka; Pētera ielā 11 uzbūvēja sinagogu. 1870. gadā sāka veidot Liepājas jūrmalas parka apstādījumus; atklāja siltā jūras ūdens vannu iestādi — Nikolaja peldiestādi. 1875. gadā uzbūvēja Kūrmāju (arhitekts P.M. Berči) ar viesnīcu, restorānu, teātra izrāžu un koncertu zāli. 1877. gadā iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā "Liepājas Pastenieks"; uzbūvēja "Ramzay & Co" alus darītavu; vācu teātra telpās notika pirmās izrādes latviešu valodā.

Baltijas rusifikācijas laikā arī uz Liepāju attiecināja Krievijas impērijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredzēja vēlētu pilsētas domi un pilsētas valdi, kuras locekļu skaitu brīvi noteica dome. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvienoja domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks bija četri gadi. 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim Liepājā notika pirmās pilsētas domes vēlēšanas, kurās no 54 domnieku vietām vācbaltieši ieguva 44, ebreji septiņas, poļi divas un latvieši vienu domnieka vietu. Liepājas pilsētas galva no 1886. līdz 1902. gadam bija Hermanis Adolfi (1841-1924).

No 1869. līdz 1876. gadam noritēja Liepājas— Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kas savienoja Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. 1873. gadā dzelzceļš caur Mažeiķiem un Jelgavu savieno Liepāju ar Rīgu un Daugavpili. Tiešie dzelzceļa sakari ar Krievijas impērijas iekšējo tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.—1880. gados sekmēja rūpniecības izaugsmi pilsētā. Metālapstrādes nozarē strādāja ap 50% pilsētas strādnieku, otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veidoja kokapstrādes uzņēmumi.

1880. gadā tika apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1879. gadā pabeigta dzelzceļa tilta būve pāri ostas kanālam. 1880. gadā nodibināja Liepājas Latviešu labdarības biedrību; A. Kīlers nodibināja eļļas spiestuvi. 1881. gadā uzbūvēja izgriežamo dzelzs tiltu pāri ostas kanālam; nodibināja Liepājas biržas sabiedrību. 1882. gadā sāka iznākt K. Ukstiņa rediģētais sabiedriski politiskais nedēļas laikraksts "Latvietis"; nodibināja Drāšu un naglu rūpnīcu "Bekers un komp."; darbu uzsāka Liepājas gāzes fabrika. 1884. gadā uzcēla Liepājas Nikolaja ģimnāzijas ēku Vilhelmīnes ielā 4 (arhitekts P.M. Berči). 1885. gadā uzsāka darbu inženiera K. Štrupa mašīnbūves fabrika un čugunlietuve. 1886. gadā uzsāka darbu zviedru firmas korķu fabrika "Vikanders un Larsons", Liepājas pilsētas slimnīca pārcēlās uz jaunuzcelto ēku Dārtas ielā (arhitekts P.M. Berči). 1887. gadā Zāģeru laukumā uzcēla Liepājas biržas ēku (arhitekts P.M. Berči). 1889. gadā iesvētīja Bārenbuša (Līvas) kapsētu; pabeidza apgabaltiesas ēkas celtniecību Rožu ielā 6.

Liepājas centra karte, 1914

1893. gadā pabeidza Sv. Annas baznīcas ceturto pārbūvi, dievnams ieguva pašreizējo izskatu. 1894. gadā uzsāka Sv. Jāzepa katoļu baznīcas pārbūve. 1897. gadā visā Latvijā notika plaši jaunstrāvnieku aresti, Liepājas cietumā ieslodzījumā no 27. jūnija līdz 14. augustam atradās advokāts J. Pliekšāns (Rainis). 1899. gadā Liepājā atklāja līdzstrāvas elektrostaciju; pilsēta pirmā Baltijā iegūst elektrisko tramvaju. Atklāj Liepājas — Aizputes dzelzceļu. Atvēra sieviešu ģimnāziju (līdz tam — augstākā meiteņu skola).

1899. gada pavasarī apstiprināja Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā uzbūvēja kara ostu, ierīkoja 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Kā pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas Impērijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogremdētais Krievijas Impērijas karakuģis "Gromoboj" (Громобой) pie Liepājas (1922).
Liepājas aizsardzībai uzbūvētā bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919).
Mītiņš pie Liepājas Sv. Annas baznīcas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā.
1934. gadā iesvētītais Liepājas Lutera draudzes nams.
Liepājas Armijas ekonomiskais veikals (pirms 1940).

Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu — japāņu karā mazināja Liepājas bāzes nozīmi. 1908. gada 1. novembrī ķeizars Nikolajs II apstiprināja Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni 1909. gadā, uz Liepāju vairs neattiecās cietokšņa statuss, atsākās plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība ir Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos nodarbināja 7810 strādniekus, kas veidoja 8,4 % no visa Latvijas strādnieku skaita. Gadsimta sākumā Liepāja kļuva par lielāko Krievijas impērijas emigrācijas centru. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā — no 1906. gada jūnija uzturēja četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot — 11. 1907. gadā caur Liepāju labākas dzīves meklējumos izbrauca 56,5 tūkstoši, bet 1913. — 70,1 tūkstoši emigrantu.

1905. gada revolūcija Liepājā sākās janvārī ar ģenerālstreiku, februārī kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāka atbruņot gorodovojus, maijā notika četru dienu politisks ģenerālstreiks, jūnijā stihisks matrožu dumpis Karostā, augustā, protestējot pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu — japāņu karā, pavadot mobilizētos uz staciju, notika sadursme ar dragūniem: nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki, oktobrī atkārtots ģenerālstreiks, no Liepājas cietuma tika atbrīvoti 13 politieslodzītie, Pilsētas domes ārkārtas sēdē nolēma panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu. No 1900. līdz 1910. gadam notika trīs Liepājas pašvaldības vēlēšanas. 1907. gadā tika atvērts latviešu dramatiskais teātris. 1914. gadā Liepājā un Rīgā koncentrējās četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums bija 104,2 miljoni rubļu — gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā. Liepājā dzīvoja ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu — vairāk nekā 100 000.

Pirmais pasaules karš 1914. gada 2. augustā sākās ar Liepājas ostas apšaudi, bet Vācijas impērijas karaspēks Liepāju okupēja 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā bija palikuši vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Liepājā valdīja vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.

1918. gada 20. novembrī uz Latviešu biedrības nama sāka plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā. 1919. gada 19. janvārī notika Liepājas pašvaldības vēlēšanas. Tās bija pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvarēja Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju "Bundu", iegūstot 54% balsu. Par pilsētas galvu ievēlēja Ansi Buševicu. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta. Liepājā sāka iznākt valdības oficiālais laikraksts "Latvijas Sargs", 27. februārī izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, uzsāka finanšu reformu. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Latvijas Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Pēc puča likvidēšanas 27. jūnijā valdība, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriezās krastā. Šajā datumā Liepāju atstāja vācu karaspēks.

1919. gada 5. jūlijā Liepāju pasludināja par Lejaskurzemes apgabala pilsētu, par tās priekšnieku iecēla Liepājas domes priekšsēža biedru Andreju Bērziņu, bet par kara gubernatoru angļu pulkvedi-leitnantu Rovan-Robinsonu. 21. jūlijā Lejaskurzemes apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš izdeva rīkojumu par latviešu valodas lietošanu sludinājumos un uz izkārtnēm. Pēc Andreja Bērziņa iecelšanas 1920. gada 5. februārī par Latgales apgabala priekšnieku, par Lejaskurzemes apgabala priekšnieku kļuva Jānis Goldmanis. Apgabalu likvidēja 1920. gada augustā.[3] Lejaskurzemes apgabalu pārdēvēja par Kurzemes apgabalu.

Bermontiādes laikā 1919. gada 27. septembrī Liepājas un Aizputes apriņķos izsludināja Latvijas bruņoto spēku mobilizāciju. Rietumkrievijas armijas daļas nocietinājās Skrundas un Priekules apkārtnē, bet no Jelgavas sāka uzbrukumu Tukuma un Kandavas virzienā. 30. oktobrī Liepājas dzelzceļa darbnīcas nodeva Liepājas garnizonam pirmo bruņuvilcienu "Kalpaks". Kad 2. novembrī sākās Bermonta armijas uzbrukums Liepājai, tajā izsludināja aplenkuma stāvokli. Angļu eskadras komandieris paziņoja, ka militāri atbalstīs Liepājas garnizonu. 3. novembrī Rietumkrievijas armijas 2. prūšu gvardes pulks kopā ar Kuldīgas jēgeru pulku, jātnieku eskadronu un artilērijas daļām sāka uzbrukumu Liepājai un 4. novembrī sasniedza pilsētas nocietinājumus. Lielā salā Liepājas aizstāvēšanas kaujas turpinājās līdz 14. novembrim, bet līdz 27. novembrim ienaidnieku padzina no Lejaskurzemes pāri Latvijas-Vācijas robežai. 29. novembrī Lejaskurzemes apgabalā atcēla aplenkuma stāvokli.

Latvijas Republikas sākumgados Liepājas sabiedrībā valdīja uzskats: “Tagad no senās dzīves atlikusi tikai mirstošā pilsēta.” Liepājā bija 67 400 iedzīvotāju, 300. jubilejas priekšvakarā bija reģistrēti 1738 bezdarbnieki. Pilsētas budžetā bija deficīts, līdzekļu tā segšanai nebija. Īsā laikā Liepāja piedzīvoja vairākas pilsētas galvu maiņas, līdz 1921. gada 16. martā ievēlēja Ēvaldu Rimbenieku. Pēc kara beigām, salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā bija samazinājies vairāk nekā 12 reizes, tomēr saimnieciskā un kultūras dzīve pakāpeniski atjaunojās. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi zaudējusi. Šādā situācijā dzima iecere par Liepājas brīvostu un 1931. gada 22. septembrī lika pamatakmeni pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā.

Liepāja kļuva par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāka otrā vidēji tehniskā skola Latvijā — Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāziju pārdēvēja par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tik atvēra Latvijā pirmo mākslas amatniecības skolu. 1922. gadā dibināja Liepājas operu, 1922. gadā nodibināja Liepājas konservatoriju, 1927. — Liepājas filharmoniju. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējās Liepājā Lejaskurzemes dziesmu svētkos. 1924. gadā apmeklētājiem atvēra Pilsētas muzeju.

Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanā bija 1929. gadā atklātajai Liepājas-Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai. 1931. gada 22. septembrī sāka būvēt noliktavas Liepājas brīvostā. Pēc 1935. gada rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšanas datiem Liepājā bija 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem. 1937. gada 15. jūnijā Liepāju ar Rīgas Spilves lidostu savienoja regulāra gaisa satiksme.

Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietver mašīnu fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atrodas 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks. 1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Otrs lielākais pilsētas uzņēmums ir Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, iegūst KOD. Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem ir arī ādu fabrika a/s “Korona”. Liepājas saimnieciskajā dzīvē savas stabilas pozīcijas ir arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem. Piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīca.

1930. gados Liepāja piedzīvo lielu būvniecības aktivizēšanos: pārvarējusi 20 gadus ilgušās grūtības un sarežģījumus, savu jauno dievnamu 1934. gadā iegūst Liepājas ev. lut. Lutera draudze. 1935. gada 18. maijā tiek atvērta Armijas ekonomiskā veikala jaunbūve, 27. oktobrī notiek jaunā Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana, 1937. gadā atveras jaunā Liepājas krājkase un lombards, 1938. gada 2. oktobrī iesvēta un atklāj jauno 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu.

1939. gada 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstīja atklātu protokolu, kas noteica vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Pārvietošana sākas 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veica paši vācbaltieši. Pēc statistikas datiem Liepājā dzīvoja 4520 vāciešu — 8 % no pilsētas iedzīvotāju skaita. 3. novembrī darbu uzsāka repatriācijas iecirknis, 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības tur bija attiekušies 8396 vācbaltieši.

Pēc 1939. gada Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 padomju karavīru. Jau 1939. gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņoja, ka "satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta." 1939. gada 22. oktobrī Liepājas ostā ieradās padomju kara flotes kreiseris "Kirovs", kas Ziemas kara laikā 1. decembrī no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres salā, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku. 1940. gadā tiek pieprasīta māju atbrīvošana no latviešu iedzīvotājiem Tosmares apkārtnē , kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana. 1940. gadā sākās nekontrolējams PSRS militārpersonu ieplūdums Liepājā, daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.

1940. gada 18. jūnijā Liepājā “Tosmares” nelegālā partijas komiteja Pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju. 19. jūnijā notiek “Tosmares“ strādnieku demonstrācija, lozungs : “Nost Ulmaņa valdību!”. 20. jūnijs — mītiņš Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara. 14.-15. jūlijā Latvijas Tautas Saeimas sastāvā no Liepājas ievēlē bijušos strādniekus : J. Vierpi, LKP biedru no 1919. gada, izglītība — zemākā, tajā laikā- Liepājas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs, S. Simanoviču, LKP biedru no 1929. gada, izglītība — zemākā, tajā laikā Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs, V.Ģēbeli - LKP biedru no 1924. gada, izglītība — zemākā, tobrīd- Laukstrādnieku arodbiedrības darbinieks. Par Tautas saeimas deputātiem kļūst arī LKP darbinieks P.Plēsums un rūpnīcas “Tosmare” direktors A. Jansons. Par pilsētas vecāko nozīmē M. Edziņu. 30. jūlijā sākas rūpnīcu, uzņēmumu, namu nacionalizācijas process.

1941. gada deportācijas laikā 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem no Liepājas apkārtnes deportēja aptuveni divus tūkstošus civiliedzīvotāju.

1941. gada 23. jūnijā sākas kauja par Liepāju, kuras laikā tiek iznīcināta liela daļa pilsētas centra apbūves. Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā. “…Divīzija svinēja uzvaru, taču tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, bija aptuveni divi tūkstoši kritušo. Vēsturnieks A. Ezergailis secina: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī…”. Vāciešu noskaņojums ir naidīgs un aizdomu pilns. Kara postījumi ir plaši, deg un gruzd vēl dienām ilgi. 117 ēkas sagrautas pilnībā, 450 — daļēji bojātas. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.

Ebreju pazemošana un iznīcināšana sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot pārapbedīt kapsētā. Ebreju sinagoga Pētera ielā 9 tiek nojaukta, pilsētā atvērti speciāli veikali ebrejiem, pārtikas devas tajos mazākas nekā pārējiem pilsētniekiem. Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem tur tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni. Trīs dienu laikā no 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji, bet kopā ar apkārtnē dzīvojošiem — ap 7600. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju nogalināti 1941. gadā, no tiem decembrī - 3019. 1942. gadā Liepājas geto vēl dzīvi 800 ebreju. Geto slēdz 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā. Pētījumi liecina, ka pretošanās gars Liepājā kaut kādā mērā izpaudās lielākā līdzjūtībā pret ebrejiem nekā tas bija dažās citās Latvijas pilsētās. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaida 11 izglābtie ebreji, pats glābējs iet bojā 10. marta artilērijas apšaudē.

1941. gada 2. septembrī ar Verdi "Traviatu" sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera "Loengrīnu" un Vēbera "Burvju strēlnieku". Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.

Otrā pasaules kara beigu daļā 1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras piekrasti Lietuvas teritorijā un Kurzemē iesprostoja apmēram 200 000 Vērmahta karavīru un ap pusmiljonu civiliedzīvotāju, ieskaitot bēgļus. Oktobrī Liepāju pārpludināja kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Kaujas par tā dēvēto Kurzemes cietoksni turpinās septiņus mēnešus. Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs — apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja: "Esam laimīgi". Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: "No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze". Tikai 1945. gada 9. maijā pulksten 14:00 padomju radio paziņoja "Padomju Latvija brīva".

Staļina laikā tika radīta represīvā un pārvaldes sistēma, ekonomika pilnībā sovjetizēta, izļodzītas tautas tradicionālās morāles normas. Vienkāršā jeb mazā cilvēka tēls vārdos tika cildināts, bet faktiski varas attieksme pret viņu bija nevērīgi ciniska. Hruščova laikā notika nekonsekventas politiskās un ekonomiskās reformas. 1950. gados Liepājas iedzīvotāju skaits pieauga no 64,2 tūkstošiem 1950. gadā līdz 72,8 tūkstošiem 1960. gadā. 1959. gadā 52,4% no pilsētas iedzīvotājiem bija latvieši, 34,3% krievi, 3,6% ukraiņi, 2,4% baltkrievi, 2,8 % lietuvieši, 2,2 % poļi, 1% ebreji, 0,2% igauņi, 1,1% citu tautību pārstāvji. Nākamajās desmitgadēs latviešu skaits Liepājā samazinājās.

Latvijas PSR ekonomiku pakārtoja vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1946. gadā nodibināja Liepājas zvejnieku arteli "Boļševiks". 1954. gadā sāka strādāt Liepājas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca. Tajā pašā gadā Liepājas zvejnieki sāka zvejot Atlantijā. Liepājas skolotāju institūts tika pārveidots par Valsts pedagoģisko institūtu. 1957. gadā, apvienojot divus radniecīgus uzņēmumus, izveidoja kokapstrādāšanas kombinātu "Baltija". 1958. gadā Liepājas eļļas fabrikā uzsāka ekstrakcijas ceha būvi, 1959. gadā ražošanu uzsāka silikātķieģeļu rūpnīca, 1960. gadā rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" uzstādīja automatizētu velmētavu "350". 1964. gadā izveidoja jaunu uzņēmumu - Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi. 1965. gadā sākās jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā.

1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu Liepāju attīstīt kā jūras kara bāzi. 1967. gada 1. septembrī Liepājas ostu slēdza tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadāja jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā, tika ieviests pasu režīms. Personām, kuras Liepājā nebija pierakstītas, bija nepieciešamas īpašas atļaujas. 1967. gada rudens vētrā 18. oktobrī tika nodarīti lieli postījumi Liepājas parkos un jūrmalā, bet 30. decembrī 500 metru no Liepājas lidostas, apstājoties vienam no dzinējiem, nokrita pasažieru lidmašīna AN — 24, bojā gāja 43 cilvēki, izdzīvoja 7.

1970. gadā Liepājā bija 92,9 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5%. Liepājas pilsētas kompartijas organizācijas rindās bija 4765 komunisti. 1972. gadā, iedarbinot pirmās 105 stelles lenšu aušanai, darbu sāka galantērijas kombināts “Lauma”. 1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000. 1977. gada 9. augustā Liepāja tika apbalvota ar Oktobra revolūcijas ordeni. Pilsētā parādījās arvien vairāk jaunceltņu: 1972. gadā — pirmais platformāta kinoteātris Liepājā, 1975. gadā — Liepājas Metalurgu kultūras pils, jaunais mikrorajons Liepājas ezera un Pērkons kanāla malā. Uzklausot iedzīvotāju ierosinājumus, to nodēvēja par "Ezerkrastu". 1979. gads — tapa pilsētas augstākā celtne - termoelektrocentrāles dūmenis (augstums 120 metru). 1980. gadu sākumā Liepājā bija gandrīz 6400 komunistu.

1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta. 1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā. 12. novembrī notika LTF Liepājas pilsētas nodaļas pirmā konference. Liepājas tautfrontiešiem bija trīs ievēlēti vadītāji: T. Eniņš, R. Rubīns un J. Kuplais. 18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notika grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai, kas noslēdzas ar mītiņu.

1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50 un demontēja Ļeņina pieminekli.

1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi. Pašvaldības vēlēšanās par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlēja Teodoru Eniņu. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu. 1997. gada 18. martā uz pirmo sēdi pulcējas jaunievēlētie pilsētas domnieki. Par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlēja Uldi Sesku.

20. gadsimta hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1900. gadā Sv. Jāzepa katedrāli pārbūvēja tagadējā izskatā. 1902. Atklāja "Pilsētas peldu iestādi" (arhitekts P.M. Berči).

1905. No janvāra līdz oktobrim notiek Liepājas strādnieku streiki, demonstrācijas, mītiņi.

1906. Krievu-Amerikāņu Līnija atklāj tiešo pasažieru kuģu satiksmi ar Ņujorkas ostu ASV.

1907. Dibināts Liepājas latviešu dramatiskās biedrības teātris; atklāta Virsnieku saieta pils kara ostā.

1910. Jaunais tirgus no tagadējā Rožu laukuma tiek pārcelts uz pārbūvēto Pētera tirgus teritoriju.

1914. Iesvētīta Liepājas sieviešu ģimnāzijas ēka; pabeigta Liepājas vācu teātra ēkas celtniecība. 2.augustā ar vācu kreiseru apšaudi Liepāja tiek ierauta Pirmā pasaules kara notikumos.

1915. Liepāju okupē ķeizariskās Vācijas karaspēks. Pilsētai tiek atļauts kā parādzīmes izlaist savas naudas zīmes. Liepāju apmeklē Vilhelms II.

1918. Proklamēta Latvijas Republika. Novembrī tiek izveidota Liepājas Pagaidu saimnieciskā komisija, kas pārņem pilsētas valdi; sāk iznākt laikraksts "Kurzemes Vārds".

1919. No 6.janvāra līdz 27.jūnijam Liepājā uzturas Latvijas Pagaidu valdība. Liepājas pilsētas pašvaldības pirmās demokrātiskās vēlēšanas.

1920. Oktobrī Liepājā ierodas Rainis un Aspazija; atklāts Valsts Liepājas tehnikums; Liepāja kļūst par apriņķa administratīvo centru.

1922. J.Bokums atver harmoniju fabriku; dibināta Liepājas Tautas konservatorija; nodibināta Liepājas opera.

1924. Atver Pilsētas muzeju; Ziemeļu kapsētā atklāj pieminekli Latvijas brīvības cīņās kritušajiem varoņiem.

1925. Notiek plašas Liepājas 300 gadu jubilejas svinības.

1926. Atver Liepājas Mākslas amatniecības skolu.

1927. Darbību uzsāk Liepājas filharmonija.

1928. Kūrmājas dārzā atklāj pārbūvēto koncertestrādi, notiek I Lejaskurzemes dziesmu svētki; savu darbību uzsāk Latviešu vīru koru biedrības "Dziedonis" Liepājas koris.

1929. Nodod ekspluatācijai Liepājas — Glūdas dzelzceļu; iesvēta Centrālo kapsētu.

1931. Izveido brīvostu.

1932. Atklāj Liepājas — Alsungas dzelzceļu; atklāj jaunu maiņstrāvas elektrisko centrāli; atver Liepājas komercinstitūtu.

1933. Darbu uzsāk Liepājas Cukurfabrika.

1934. Iesvēta Jaunliepājas luterāņu baznīcu (arhitekts J.Strandmans, būve uzsākta 1914.gadā).

1935. Liepājas kara ostas darbnīcās izgatavo pirmo lidmašīnu; atklāj armijas ekonomiskā veikala jaunceltni; atklāj jauno Liepājas Latviešu biedrības namu.

1937. Uzsākta regulāra gaisa satiksme starp Liepāju un Rīgu; Liepājas krājkase un lombards pāriet jaunuzceltajā ēkā Baznīcas ielā 4/6.

1938. Pēc bijušās "Pēterpils viesnīcas" pārbūves atklāj jauno Pilsētas viesnīcu; iesvēta un atklāj 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu (arhitekts K.Bikše).

1939. Notiek vācu tautības iedzīvotāju repatriācija caur Liepājas ostu. Liepājā ierodas pirmās padomju karaspēka daļas.

1940. Sākas pirmais padomju okupācijas gads. Notiek lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija.

1941. Turpinās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves sovjetizācija. 14.—15.jūnijs: staļiniskās deportācijas. 23.—29. jūnijs: Otrā pasaules kara aizstāvēšanās cīņas Liepājā, pilsētu ieņem vācu karaspēks. 15.—17.decembris: Šķēdes kāpās tiek noslepkavota vairāk nekā puse no Liepājas ebrejiem.

1942. Liepājā uzsāk formēt brīvprātīgo bataljonu kārtības sargu dienestam, bataljons dodas uz Austrumu fronti.

1943. Notiek Kurzemes novada 5.dziesmu svētki.

1944. Iesvēta Krusta kapsētu; oktobrī — lieli padomju aviācijas uzlidojumi. Izveidojas t.s. Kurzemes katls. Līdz novembra beigām uz Vāciju izbrauc 128 tūkstoši vācu karavīru, 10 tūkstoši latviešu karavīru, 30 tūkstoši latviešu un 5 tūkstoši vācu civiliedzīvotāju.

1945. Beidzas Otrais pasaules karš. Vācu okupāciju nomaina padomju okupācija. Darbu atjauno rūpnīca "Sarkanais metalurgs" un vēl 11 pilsētas uzņēmumi. Atklāj Liepājas Pedagoģisko skolu.

1950. Darbu uzsāk augstākā mācību iestāde — Liepājas Skolotāju institūts. Tiek slēgta Liepājas opera. Uz iebraucēju rēķina strauji pieaug pilsētas iedzīvotāju skaits.

1951. Liepājas tirdzniecības osta tiek slēgta saimnieciskai darbībai. Turpmāk to izmanto PSRS militārajiem mērķiem.

1954. Liepājas zvejnieki sāk zvejot Atlantijā.

1956. Atjauno tirdzniecības ostu.

1962. Rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" pabeidz jaunā martencena pamatu likšanu.

1964. Uzbūvē koncertestrādi "Pūt, vējiņi!"; ekspedīcijas zvejas flotes bāzes vietā izveido jaunu uzņēmumu — Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi.

1965. Sākas dienvidrietumu mikrorajona celtniecība.

1967. Sākas pilsētas gāzes vada būve; Liepājas tirdzniecības ostu pilnīgi atdod PSRS jūras kara flotei. Rudens vētra nodara lielus postījumus Liepājas parkam un jūrmalai.

1970. Rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" darbu sāk jaunā velmētava "350/250".

1972. Tekstilgalantērijas kombinātā "Lauma" uzsāk darbu pirmās 105 lenšu aušanas stelles.

1974. Atvērts platformāta kinoteātris "Liepāja".

1975. Tiek atvērta jaunuzceltā Liepājas Metalurgu kultūras pils un sporta komplekss.

1977. Liepāja tiek apbalvota ar Oktobra revolūcijas ordeni.

1979. Sākas mācības jaunuzceltajā 7.vidusskolā.

1985. Uzsāk mikrorajona "Ezerkrasts 3" būvi.

1986. Atklāj jauno pilsētas Centrālo slimnīcu.

1987. Mācības sākas jaunuzceltajā 8.vidusskolā. Novembrī notiek pirmā lielā grupas "Helsinki 86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapiem, tā pārvēršas demonstrācijā, kuru izklīdina.

1988. Notiek Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Tajā piedalās 39 liepājnieki.

1989. Mācības sākas jaunajā 15.vidusskolas ēkā; nodibina Politiski represēto klubu.

1990. 16.februārī virs Liepājas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

1991. Atjaunota Liepājas tirdzniecības osta.

1997. Latvijas Republikas Saeima pieņem Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas likumu.

21.gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2007. Darbu beidz Liepājas Cukurfabrika

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga: Preses nams. 1999. - 266. lpp
  2. Izvilkumi no Franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā (Guillebert de Lannoy) ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).
  3. Latviešu konversācijas vārdnīca. XII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 22985-22990. sleja.