Ventspils vēsture
Ventspils vēsture aptver laika periodu no Ventspils dibināšanas Ventas grīvā līdz mūsdienām.
Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz 1230. gadam Ventas upes grīva bija Kurzemes kuršu ķēniņa Lamekina valsts sastāvā ar nosaukumu Saggara. 1253. gada 4. aprīļa latīniski uzrakstītajā līgumā par Kurzemes ziemeļu daļas sadalīšanu, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, tā pieminēta kā apdzīvota vieta Ventavas zemē Sagare ex ultraque Winda (Sagare abās Ventas pusēs). Winda kā Livonijas ordeņa pils Ventas grīvā pirmoreiz minēta 1290. gadā, bet baznīca 1298. gadā.[1] No 1369. gada saglabājies pirmais Ventspils zīmogs un ģerbonis, bet pilsētas tiesības pieminētas kādā 1378. gada dokumentā. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija Hanzas savienības locekle.
Kurzemes un Zemgales hercogistes periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes un Zemgales hercogistes, sevišķi hercoga Jēkaba laikā (1642-1682) bija svarīga ostas pilsēta un kuģubūves centrs. No Ventspils hercoga kuģi devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago. Šajā laikā tika uzbūvēti 44 karakuģi un 79 tirdzniecības kuģi, no kuriem daļa tika pārdoti citām Eiropas valstīm. Pilsētā darbojās linu austuve, metāla, koka un dzintara manufaktūras. 1562. gadā tika atvērta pilsētas latīņu skola, 1610. gadā tika uzcelta jauna luterāņu baznīca. Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega. Pēc Lielā Ziemeļu kara ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā vairums pilsētas iedzīvotāju, pilsēta panīka un tās ienākumu pamatavots bija zvejniecība. 1783. gadā Krievijas Impērija uzspieda Kurzemes hercogistei tirdzniecības līgumu, pēc kura liela daļa Ventspils ostas eksporta tika novirzīta caur Rīgu.
-
Skats uz Liepājas (Der Lyba) un Ventspils (Der Winda) pilsētu torņiem (holandiešu zīmējumi no Broces kolekcijas) -
Ventspils plāns 1796. gadā. Redzams forts pie Ventas ietekas jūrā, agrākā Livonijas ordeņa pils (vidū) un pilsētas apbūve labajā pusē -
Ventspils un Ventas grīva (H.F. Wäber, 1814)
Kurzemes guberņas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1795. gada hercogistes inkorporācijas Krievijas Impērijā Ventspils bija pilskunga tiesas (vācu: Hauptmannschaft Windau) centrs un visas Ziemeļkurzemes pārvaldes centrs, 1834. gadā tika atvērta apriņķa skola, 1835. gadā iesvētīta tagadējā ampīra stilā celtā Ventspils luterāņu baznīca. Tomēr osta nīkuļoja un tikai 1853. gadā tika atjaunota Ventspils kuģubūvētava, bet 1859. gadā atjaunoja molus. 1868. gadā uzcēla plostu tiltu pār Ventu. 1870. gadā nodibināja jūrskolu un 1889. gadā tika pieņemts lēmums par lielas Krievijas Impērijas lauksaimniecības produkcijas eksportostas celtniecību Ventspilī. Ventas upes kreisajā krastā izbūvēja jaunu Ziemas ostu, kur kuģiem patverties ledus iešanas laikā, bet vecajā Ziemas ostā Vintrāfenā (vācu: Winterhafen — ‘Ziemas osta’), iekārtoja zvejas ostu. 1897. gadā ločus no Ventspils pils torņa pārcēla uz Loču torni, kas sagrauts Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā. 1904. gadā atklāja Ventspils—Ribinskas dzelzceļa līniju un eksportosta tika pārcelta uz Ventas upes labo krastu, kur uzbūvēja lielu labības elevatoru un saldētavu sviesta uzglabāšanai. Iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1913. gadā, bet ostas apgrozījums no 2 miljoniem rubļu 1901. gadā līdz 130 miljoniem 1913. gadā. 1861. gadā tika uzcelta Ventspils baptistu baznīca, 1898. gadā katoļu baznīca, 1901. gadā pareizticīgo baznīca.[2]
-
Ventspils ordeņa pils (19. gadsimta beigas) -
Ventspils osta ar Loču torni (nopostīts 1915. gadā)
20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētas uzplaukumu pārtrauca Pirmais pasaules karš, kad karadarbības dēļ Krievijas Impērijas varas iestādes steidzīgi evakuēja vērtīgas ostas iekārtas un lielu daļu iedzīvotāju. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 30. janvārī Ventspili ieņēma LSPR armija, bet 24. februārī to atkaroja Baltijas landesvērs. Pēc kara beigām Ventspils osta nespēja konkurēt ar Liepājas ostu un kalpoja kā zvejniecības un kokmateriālu eksportosta.
1935. gadā no 15 671 Ventspils iedzīvotāja latvieši bija 13 078 (83,4%), žīdi 1246 (8,0%), vācieši 728 (4,6%), krievi 136 (0,9%), poļi 117 (0,8%).[3]
Tajā laikā darbojās Ventspils valsts ģimnāzija Kuldīgas ielā 1, Ventspils valsts komercskola un arodu skola Saules ielā 19, Ventspils žīdu draudzes ģimnāzija Užavas ielā 8, 1. pilsētas pamatskola Saules ielā 41, 2. pilsētas pamatskola Skolas ielā 2, 3. pilsētas pamatskola Maskavas ielā 39, 4. pilsētas pamatskola Pļavas ielā 15, 5. pilsētas pamatskola Kuldīgas ielā 1, 6. pilsētas pamatskola Dārza ielā 6, 7. pilsētas pamatskola Užavas ielā 8, 8. pilsētas pamatskola Pils ielā 97, 9. pilsētas pamatskola Robežu ielā Jākobsona namā, Sarkanmuižas 6 klašu pamatskola Sarkanmuižā.[3]
Ventspils pilsētas slimnīca atradās Veselības ielā 2, Diakonisu slimnīca Pils ielā 26.[3]
-
Ventspils pilsētas plāns (1936) -
Ventspils ostas skats ar zvejnieku laivām (1936) -
Ventspils pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Ventspils pilsētas galva Jēkabs Dzenis
Otrais pasaules karš un okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijai uzspiestā Savstarpējās palīdzības līguma noteikumiem PSRS Ventspilī izveidoja savu militāro bāzi, kurā stacionēja 15. aviācijas iznīcinātāju pulku un 2. sevišķā strēlnieku korpusa bataljonu. Pēc 1940. gada jūnija okupācijas tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi.
Vācu karaspēks okupēja Ventspili 1941. gada 1. jūlijā. No Ventspils apriņķa uz Ventspili ebrejus sāka pārvest pēc 1941. gada 19. jūlija. Kārlis Lobe izdeva pavēli Ventspils pilsētas un apriņķa pašaizsardzības spēkiem, kurā noteica, ka ''Visi žīdi ar sievām un bērniem Ventspils apriņķī nosūtami uz Ventspili ievietošanai kopējā nometnē''.[4] Lai noskaņotu ventspilniekus pret ebrejiem, tika pielietota propaganda arī laikrakstos.''Ventas Balss'' Ventspils iedzīvotājiem vairākkārt atgādināja, ka '' īstenam latvietim nav jādomā par žīdiem un viņu likteņiem, bet jārūpējās par to ,kā dziedēt rētas, ko sitis žīdiskais lieliniecisms visā mūsu saimnieciskā un sadzīves apratātā,'' ka ''mēs nevaram iedomāties, ka pēc tiem šausmu darbiem, kas pastrādāti mūsu zemē, var būt kāda cilvēciska līdzjūtība,'' ka ''līdzjūtība te ir lieka, vēl vairāk - noziedzīga, jo jebkura līdzjūtība ir to mūsu labāko dēlu gaišās piemiņas zaimošana, kas miruši mocekļa nāvē no žīdu čekistu netīrajām rokām''[5]
Vispirms vietējās pašaizsardzības vīri arestēja vīriešus, pēc neilga laika arī sievietes un bērnus. Ventspilī ebreju vīrieši vispirms tika ievietoti cietumā, bet sievietes un bērni - geto Kuģinieku un Ostas ielas stūrī. Vēlāk darba nespējīgas sievietes pārvietoja uz sinagogu, bet daļa vīriešus uz geto. Geto atstāja tikai darbaspējīgus cilvēkus, kuri strādāja Ventspils kokzāģētavā, lauka darbus pie saimniekiem un citur.[6] Pirmā masveida slepkavība notika 1941. gada jūlija otrajā pusē, kad vācu SD ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību Kaziņu mežā nošāva ap 300 ebreju vīriešu, 22. septembrī nošāva 67, 26. septembrī 183, bet 8. oktobrī 9. Policijas bataljons Grauela vadībā[7] nošāva 533 ebrejus,[8] piedalījās arī Arāja komanda.[8]
Pēc kara beigām Ventspils kļuva par PSRS tranzīta un zvejniecības ostu, bet vēlāk par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1968. gadā sāka darboties naftas vads Polocka — Ventspils ar jaudu 16 miljoni tonnu gadā, pa kuru nafta no Pievolgas, Urālu un Pečoras naftas laukiem caur Ventspils ostu tika eksportēta uz daudzām valstīm visā pasaulē.
Pēc neatkarības atgūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ventspils izveidojās ne vien par attīstītu tranzīttirdzniecības, bet arī par iecienītu tūrisma vietu. Kaut arī naftas vada darbība 2003. gadā tika apturēta, turpinājās naftas produktu un sauskravu piegāde pa dzelzceļu. Pateicoties ostas infrastruktūrai, Ventspils mūsdienās ir viena no turīgākajām pilsētām Latvijā. Daudzi no pilsētas vēsturiskajiem objektiem, tai skaitā dzīvojamās ēkas, tagad ir restaurēti un pieejami apmeklētājiem.
Seni attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Vasarnīcu iela (20. gadsimta sākums) -
Viesnīca Royal ar restorānu (1909) -
Pils iela (ap 1915) -
Ventspils malkas un siena tirgus (pirms 1914) -
Pontontilts pār Ventu (1905) -
Ventspils ostas muitas noliktavas (1917) -
Ventspils osta (1917) -
Ganību iela (pa ceļam uz Kuldīgu, 1918) -
Tvaikonis "Ausma" Ventspils ostā (gājis bojā 1941. gadā)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latvijas pilsētas. Preses nams. 1999. ISBN 9984-00-357-4.
- ↑ Latvijas pilsētas. Preses nams. 1999. 549. lpp. ISBN 9984-00-357-4.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Pilsētu apraksti. V. Salnais, A. Maldups. Rīga: Apgāds Gauja 1936. - 185. lpp.
- ↑ Vēsturnieku komisijas raksti 12. sējums.
- ↑ Latvijas vēsturnieku komisijas raksti 18. sējums.
- ↑ Vēsturnieku komisijas raksti 12. sējums. 113. lpp. lpp.
- ↑ Latvijas vēsturnieku komisijas raksti 23. sējums.
- ↑ 8,0 8,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 25. janvārī.
| ||||||||||||||
