Aizputes vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Skats uz Pasta ielu Aizputē (1910. gada pastkarte).

Aizputes vēsture aptver laiku no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Aizpute bija Kurzemes bīskapijas domkapitula pilsēta (1378—1513), Piltenes apgabala galvaspilsēta (1617—1795/1819), Aizputes virspilskunga iecirkņa un Aizputes apriņķa centrs (1818—1949), Aizputes rajona centrs (1950—1962), pēc tam Liepājas rajona pilsēta. No 2009. līdz 2021. gadam tā bija Aizputes novada centrs.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta veidojusies pie Aizputes pilskalna Tebras upes labajā krastā, kas piederēja kuršu zemei Bandavai. Upes kreisais krasts piederēja Piemares zemei. Pēc Kurzemes sadalīšanas 1253. gadā, Aizpute (līguma tekstā Hasepotten) nonāca 1234. gadā dibinātās Kurzemes bīskapijas pakļautībā. Iepretī senajai kuršu pilij Tebras otrā krastā ordeņmestrs Dītrihs fon Groningens 1249. gadā uzsāka Aizputes ordeņa pils būvniecību. Tomēr jau 1260. gadā Durbes kaujas laikā kuršu karavīri pārgāja žemaišu pusē un atteicās no Kurzemes bīskapa kundzības.

Lai apspiestu kuršu sacelšanos, 1261. gadā Livonijas ordeņa karaspēks aplenca Aizputes pili (hronikas tekstā Asseboten). Pilī patvērušies kurši nolēma pārstāt draudēt krustnešiem un slēdza mieru, kā ķīlu atdodami labiešu bērnus. ​

Nosaukuma cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākās kuršu vietvārda formas bija Asimputte, Acciputten, Asenputt (kuršu: Āspute — 'vieta aiz kāpas'[nepieciešama atsauce]), kas vāciskotajā variantā kļuvis par Hasenpoth.

Kurzemes domkapitula pilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes dompkapitula pilsētas Aizputes ģerbonis 14. gadsimtā.

1295. gadā Aizputes pilī apmetās Kurzemes bīskaps un bīskapijas domkapituls, 1338. gadā pirmo reizi pieminēta Kurzemes bīskapa domkapitula pils, kurā atradās Svētā Jāņa baznīca. ​1378. gada 17. martā Kurzemes bīskaps Oto Aizputei piešķīra pilsētas tiesības.

1513. gadā Kurzemes domkapituls pameta Aizputes pili, bet 1521. gada janvārī, sakarā ar Vācu ordeņa valsts sabrukumu, Kurzemes bīskapija kļuva neatkarīga (Stift Kurland) un 1526. gadā bīskaps Hermanis Ronnebergs kļuva par Svētās Romas impērijas firstu. Šajā laikā no Prūsijas Aizputē sāka ieceļot ebreji. 1558. gadā bīskaps Johans IV fon Minhauzens savu valsti pārdeva Dānijas karalim Frederikam II.

Piltenes apgabala pilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta otrajā pusē sākās Aizputes uzplaukums, Sakas upes grīvā tika izveidota tirdzniecības osta. Pēc Piltenes mantojuma kara Aizpute 1617. gadā kļuva par par autonomā Piltenes apgabala galvaspilsētu. Aizputē atradās tā augstākās pārvaldes iestādes — landrātu kolēģija un tiesa.

Tebras otrā krastā atradās Kurzemes hercogistes teritorija ar pili, kuru Otrā Ziemeļu kara laikā izpostīja zviedru karaspēks, tomēr 1665. gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietojot garnizonu un lielgabalnieku komandu.

Šajā laikā Tebras labajā krastā atradās Piltenes-Aizputes draudzes novads (Piltens-Hasenpoth), bet kreisajā krastā Ordeņa Aizputes draudzes novads (Ordens-Hasenpoth). 1760. gadā uzbūvēta Aizputes pilsmuiža.

Apriņķa pilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1795. gadā Aizpute kļuva par Kurzemes guberņas Aizputes virspilskunga iecirkņa, 1819. gadā par Aizputes apriņķa centru. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga, ieceļojot Lietuvas ebrejiem, bet vēlāk samazinājās zem pieaugošās Liepājas iespaida.[1]

1900. gadā atklāja Aizputes-Liepājas dzelzceļu. 1905. gada revolūcijas laikā pie Aizputes notika kauja, kurā tika sakauta krievu soda ekspedīcijas karaspēka vienība (skat. Aizputes karš).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 151. sleja.