Kuldīgas vēsture

Kuldīgas skats 18. gadsimta sākumā. Atzīmēta pils (1), luterāņu (2) un katoļu (3) baznīcas, rātsnams (4), zvēru dārzs (5) un Ventas rumba (Johana Georga Veiganda zīmējums).

Kuldīgas vēsture aptver Kuldīgas vēstures laika periodu kopš Kuldīgas pils uzcelšanas senajā kuršu Bandavas zemē līdz mūsdienām.

Aizvēsture

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau pirms 2. gadu tūkstoša p.m.ē. Kuldīgas apvidu dzīvojušas mednieku un zvejnieku ciltis. Senākos laikos Kuldīgas atrašanās vietu darīja nozīmīgu Ventas ūdensceļš, kur pie rumbas izveidojās upju osta satiksmei starp iekšzemi un jūru. Lejpus Ventas rumbas ap mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigām ticis izveidots Veckuldīgas pilskalns. Iespējams, ka jau 10. gadsimta sākumā vikingu Hadinga sāgā minētā kuršu pilsēta ir bijusi tagadējā Kuldīga.

Livonijas periods

Galvenie raksti: Kuldīgas komturi un Kuldīgas pils

1230. gadā Romas pāvesta sūtnis Alnas Balduīns noslēdza ar kuršu ķēniņu Lamekinu (Lammechinus rex) līgumu par suverēnas Kursas bīskapa valsts dibināšanu Romas pāvesta pakļautībā. Pēc viena uzskata Bandavas, Piemares un Ventavas zemju ķēniņš Lamekins valdījis Veckuldīgas pilī.

Rakstiskajos avotos Kuldīga pirmo reizi minēta 1242. gadā, kas tiek uzskatīta par pilsētas dibināšanas dienu. 1242.—1244. gadā pēc karagājiena uz Kursu Livonijas ordenis uzcēla ordeņa Kuldīgas komtura mūra pili pie Ventas rumbas, kas sākumā tika saukta par Jesusburg, bet vēlāk par Goldingen. Ordeņa pils tika uzcelta senajā Bandavas zemē 3 km no Veckuldīgas pilskalna. 1252. gadā pirmo reizi pieminēta Svētās Katrīnas koka baznīca. 1290. gadā Kuldīgas komturs kļuva par ordeņa meistara vietnieku Kursā. 1355. gada rakstos Kuldīga tiek dēvēta par pilsētu, viens tās iecirknis tika saukts par "kuršu pilsētu". 1368. gadā Kuldīga minēta Hanzas savienības dokumentos. 1378. gadā Kuldīgai tika piešķirtas Rīgas pilsētas tiesības (ius Rigense).

Kurzemes hercogistes periods

Kuldīgas pils ap 1680. gadu.

Pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma Kuldīgas pils kļuva par vienu no Kurzemes hercogu rezidencēm. 1567. gadā uzsāka Kuldīgas Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskā baznīcas ēkas celtniecību, kuru pēc ugunsgrēka 1672. gadā atjaunoja uz vecajiem pamatiem. 1587. – 1617. gadā pēc pirmā hercoga testamenta Kurzemes un Zemgales hercogiste tika sadalīta starp viņa dēliem. Kuldīga bija hercoga Vilhelma Ketlera pārvaldītās Kurzemes hercogistes galvaspilsēta (1596—1616). 1618. gadā izveidota Kuldīgas virspilskundzība. Kuldīgas rāte šajā laikā sastāvējusi no birģermeistara, tiesas fogta un 5 rātskungiem. 1640. gadā sākta būvēt Kuldīgas Sv. Trīsvienības katoļu baznīca. 1642. – 1682. gadā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kurzemes hercogiste un Kuldīga piedzīvoja saimniecisko uzplaukumu, tika uzbūvēta kuģu būvētava, salpetra fabrika, ķieģeļu cepļi. Kuldīgai bija tirdzniecības sakari ar daudzām valstīm. Hercogs Jēkabs veco ordeņa pili modernizēja atbilstoši tā laika prasībām. Plaukstošā pilsēta smagi cieta Otrajā Ziemeļu karā un vēl smagāk Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721) un tam sekojošajā mēra epidēmijā. 1709. gadā Kuldīgas pils tika pamesta, tās drupas izmantoja pilsētas celtniecībā.

Krievijas Impērijas sastāvā

Kuldīgas jaunais rātsnams.

1795. gadā Kuldīga līdz ar pārējo Kurzemi teik pievienota Krievijai. 19. gadsimtā pilsētā sāka strauji pieaugt ebreju skaits. 1835. gadā 57% pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, bet otra lielākā iedzīvotāju grupa bija vācieši. 1860. gadā uzcēla jauno rātsnamu. 1860.-1885. gadā pilsētā notika strauja ekonomiskā attīstība, tika dibināta adatu fabrika "Meteors" (1860), ādu fabrika (1875), sērkociņu fabrika ”Vulkāns” (1878), vilnas kāršanas fabrika (1885). 1866. gadā atjaunoja Sv. Katrīnas evaņģēliski luterisko baznīcu ar 45 m augsto torni (arhitekts Oto Dīce). 1871. gadā celta Kuldīgas Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca (arhitekts Bulanovs). 1874. gadā pāri Ventas upei uzbūvēja vienu no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā (arhitekts Oto Dīce). 1875. gadā uzcelta Kuldīgas sinagoga. 1882. gadā atklāta Kuldīgas Sadraudzīgā biedrība, kas vēlāk izveidoja bibliotēku, kori un teātri. 1886. gadā no Rīgas uz Kuldīgu pārcēla Baltijas Skolotāju semināru (dibināts 1870. gadā Rīgā). 1899. – 1904. gadā latviešu draudzes vajadzībām tiek uzcelta Sv. Annas baznīca (arh. V.Neimanis). 1905. gadā rātslaukumā notika revolucionāras manifestācijas.

20. gadsimtā

Kuldīgas pilsētas plāns (1936).

Kuldīgas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū pilsētas galva Augusts Vaidzība.

1915. – 1918. gadā pilsētu okupēja Vācijas Impērijas karaspēks. Pirms tam liela daļa iedzīvotāju (tajā skaitā praktiski visi pilsētas ebreji) bija spiesti doties bēgļu gaitās. Formāli atjaunoja Kurzemes un Zemgales hercogisti Prūsijas pakļautībā, kuru plānoja kolonizēt ar ieceļotājiem no Vācijas. 1919. gadā Kuldīga pārmaiņus atradās lielinieku, landesvēra un Bermonta armijas rokās, kas noslepkavoja vairākus simtus pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāju. 1919. gada 21. novembrī pilsētu atbrīvoja Latvijas Republikas armija. 1926. gadā sāka Kuldīgas—Skrundas šosejas būvi. 1935. gadā atklāja šaursliežu dzelzceļa līniju Kuldīga—Liepāja. 1935. gadā nodibināja Kuldīgas pilsētas muzeju.

1935. gadā no 7180 Kuldīgas iedzīvotājiem latvieši bija 5479 (76,3%), vācieši 915 (12,7%), žīdi 646 (9,0%), poļi 41 (0,6%), krievi 34 (0,5%).

Tajā laikā darbojās Kuldīgas valsts ģimnāzija Liepājas ielā 31, Vācu ģimnāzija Pētera ielā 5, 1. pilsētas pamatskola Ventspils ielā 26, 2. pilsētas pamatskola Ventspils ielā 10, pilsētas vācu pamatskola 15. maija ielā 26, pilsētas žīdu pamatskola Pils ielā 6. Kuldīgas pilsētas slimnīca atradās Kalpaka ielā 2.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā pilsētu atstāja vācbaltiešu minoritāte (13% no iedzīvotājiem). 1940. gadā Kuldīgu līdz ar pārējo Latviju okupēja PSRS. 1941. – 1945. gadā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. 1944. – 1945. gadā netālu no Kuldīgas Pelču muižas kungu mājā atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armijas grupējuma Kurland štābs. 1945. gada 10. maijā tikai pēc Vācijas kapitulācijas pilsētā ienāca Sarkanā armija. 1945. – 1991. gadā Kuldīga bija rajona centrs, kurā kopš 1960. gadiem attīstīja vietējo rūpniecību (kokapstrādes kombināts, dzelzsbetona rūpnīca, trikotāžas fabrika). Kopš 2009. gada tā ir Kuldīgas novada centrs.