Bauskas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bauskas panorāma ar hercoga pili, Sv.Gara baznīcas, Rātsnama un Sv. Trīsvienības baznīcu torņiem pirms 1706. gada.
Bauskas pils un pilsētas plāns 1701. gadā.

Bauskas vēsturi noteica tās atrašanās vieta pie tirdzniecības ceļa no Zemgales uz Lietuvu. Gadsimtu laikā Bauska piedzīvojusi uzplaukumu, iznīcības un karu periodus, kam atkal sekojusi jauna izaugsme.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi (A.Caune, J.Grūbe, no 1976. gada) liecina, ka Bauskas pilskalnā jau 1. gadsimtā pirms m.ē. bijusi seno zemgaļu apmetne. 13. gadsimta sākumā Bauskas pilskalns ietilpa Upmales zemē, kuras centrs bija netālajā Mežotnes pilskalnā. Caur to gāja Lielupes-Mūsas tirdzniecības ceļš uz žemaišu un aukštaišu zemēm. 1219. gadā Upmales zeme labprātīgi pārgāja Livonijas bīskapa aizsardzībā un to pievienoja Sēlijas bīskapijai, bet 1226. gadā Zemgales bīskapijai. 1254. gadā līgumā par Upmales zemes dalīšanu Lielupes labā krasta zemes ieguva Rīgas arhibīskapija, bet Livonijas ordenis ieguva Lielupes kreisā krasta zemes.

Vairogmiests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bauskas pils iekšpagalms

Bauskas pilsētas izcelšanās saistīta ar Bauskas pili un pie tās izaugušo Vairogmiestu. 1443. gadā pirmo reizi pieminēts, ka Livonijas ordeņa mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs senajā pilskalnā licis uzcelt cietoksni Bowsenborch, kam bija jākalpo kā ordeņa robežcietoksnim cīņās pret Lietuvas lielkņazisti. Tā kā Bauskas apkārtne tolaik bija mazapdzīvota, pils celtniecība tika veikta ar Novgorodas valstī sagūstīto votu karagūstekņu spēkiem. 1495. gadā Bauskas cietoksnis kļuva par Livonijas ordeņa Bauskas fogta rezidenci. 1568., 1590. un 1601. gadā Bauskas pilī notika Kurzemes landtāgi.

1518. gadā pirmo reizi Mēmeles un Mūsas sateces vietā, Ķirbaka pussalā pie cietokšņa, pieminēta amatnieku apmetne Schildburg ("Vairogmiests") kurā dzīvoja amatnieki, zvejnieki, tirgotāji.[1] Sašaurinātas pilsētas tiesības šai apmetnei piešķirtas jau 1511. gadā. Vairogmiestā atradās Svētās Ģertrūdes baznīca ar kapsētu, mācītāja māja, krogs, 1570. gadā uzceltā skola, muižnieku mājas, zvejnieku mājiņas. Baznīcas pamati vēl ap 1870. gadu esot bijuši redzami.

Pēc militārajām neveiksmēm Livonijas kara sākumā Livonijas ordenis Bauskas pili 1559. gadā ar apkārtni bija spiests ieķīlāt saviem sabiedrotajiem lietuviešiem. Kad pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā ordeņa valsts beidza pastāvēt, Bauskas pils apkārtne iekļāvās Kurzemes un Zemgales hercogistē.

Kurzemes un Zemgales hercogistes periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1575. gada 11. maijā hercogam piederošajā krogā izcēlās ugunsgrēks kurā nodega viss Vairogmiests (aufm Schilde) izņemot baznīcu.[2] Tā kā Vairogmiests traucēja pils aizsardzībai un tālāko pilsētiņas izaugsmi ierobežoja tās atrašanās uz šauras pussalas, 1584. gadā pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pavēles Vairogmiestu likvidēja un iedzīvotāji sāk jaunas pilsētas būvi Mēmeles kreisajā krastā, mūsdienu Bauskas vecpilsētā.

Pilsētas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atjaunotais Bauskas rātsnams
Bauskas zeltkaļa Kristofera Kelsinga darinātā sudraba sakta, 18. gs sākums
Bauskas vecpilsēta, Plūdoņa iela.

Pārcelšanās no šaurā Vairogmiesta uz jauno Bauskas pilsētu notiek vairāku gadu laikā. Jau 1573. gadā latviešu draudzei pašreizējā Saules dārza teritorijā uzcēla koka Sv. Trīsvienības luterāņu baznīcas ēku. 1688. gadā koka baznīca tiek remontēta. 1705. gadā baznīca ir tik sliktā stāvoklī, ka latviešu draudzes dievkalpojumi tiek pārcelti uz vācu Svētā Gara baznīcu. 1726. gadā tiek vākti līdzekļi baznīcas remontam, kas jau tuvojas beigām, kad 1733. gadā garā vājš skroderzellis Mihaels Heinšs to pilnībā nodedzina, aizdedzinot baznīcas salmu jumtu.

No 1591. līdz 1594. gadam pilsētas vācu draudzei uzcēla Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luterisko baznīcu, kas bija pirmā mūra ēka pilsētā. No 1705. gada dievkalpojumi šajā baznīcā notika arī latviski.

1600. gadā Bauskai hercogs piešķir pilsētas tiesības.[3] Bet 1609. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers Bauskai dāvāja zīmogu ar Kurzemes lauvas attēlu, ko tagad uzskata par pilsētas tiesību piešķiršanas gadu. 1615. gada 21. jūlijā Bauskai tiek piešķirtas arī pļavas un ganības un 1615. gada 18. decembrī Bauskas pilsēta saņēma tiesības būvēt rātsnamu un veikalus. 1635. gadā piešķirts pilsētas kārtības rullis.

Saskaņā ar hercoga Frīdriha apstiprinātajiem policijas noteikumiem Bauskas rāte sastāvēja no astoņiem cilvēkiem — birģermeistara, fogta (tiesneša) un sešiem rātskungiem. Pilsētā ieviesti nodokļi, regulēta tirdzniecība un krogu darbība. Ubagot atļauts reģistrētiem ubagiem, kam jānēsā apliecinoša alvas plāksnīte. 1632. gadā uzcelti kaļķu un ķieģeļu cepļi.

17. gadsimtā Bauska tiek uzskatīta par Kurzemes hercogistes trešo lielāko pilsētu. Tai bija regulārs kvartālu plānojums, ko veidoja divas galvenās Mēmelei paralēlās ielas, tirgus laukums ar rātsnamu, divas luterāņu baznīcas un vienstāva koka ēku apbūve.[4] Pilsētā izveidoti koka trotuāri un ieviesta naktssardze. Bauskā netrūkst turīgu iedzīvotāju, uz ko norāda atrastās greznu podiņa krāšņu atliekas, kā arī tas, ka pilsētā 1638. gadā izveidota zeltkaļu amata cunfte. Pēc Bauskas zeltkaļu Heinriha Tinnes, Bertrama Hilbranta, Hansa Gardinga un Berenta Bojensa lūguma Kurzemes hercogs Frīdrihs 1638. gadā izsniedz Bauskas zeltkaļu cunftes šrāgas (amata statūtus). Bauskas zeltkaļu cunftē bija jābūt četriem meistariem. Hercogam bija tiesības pēc saviem ieskatiem cunftē iekļaut vēl vienu zeltkali pēc saviem ieskatiem. Amata zellim zeltkaļa amats bija jāapgūst trīs gadus.[5] Bauskas zeltkaļi gatavoja dažādus zelta un sudraba priekšmetus vietējo muižnieku, baznīcu, tirgoņu un bagāto zemnieku vajadzībām. Laikā no 1686. līdz 1697. gadam Bauskā strādā zeltkalis Tobias Millers (Tobias Müller). 1712. gadā Bauskas zeltkalis Kristofers Kelzings (Christoffer Kölsing) lūdz sevi uzņem Jelgavas zeltkaļu cunftē, jo Lielajā mērī miruši visi Bauskas zeltkaļi. Kelzings mirst 1732. gadā un apglabāts Bauskā. No 1749. līdz 1796. gadam Bauskā strādā zeltkalis Frīdrihs Hermans Jakobi (Friedrich Hermann Jacobi).[6]

Kari un mēris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu-zviedru kara laikā 1620. gadu sākumā vairākus gadus Kurzemes hercogistē bija neraža. Sākās bads un tam sekoja 1623. — 1625. gada mēra epidēmija, rakstos minēts, ka "sērga šausmīgi sākās un gada laikā nolaupīja lielu skaitu ļaužu".[7] 1625. gada septembrī Bauskas pili un pilsētu ieņēma un izlaupīja Gustava II Ādolfa zviedru karaspēks. Līdz 1629. gadam pilsēta bija zviedru kontrolē.

Otrais Ziemeļu kara laikā Bausku atkal ieņēma Zviedrijas, pēc tam Polijas-Lietuvas karaspēks. Hercogs Jēkabs to atguva tikai 1660. gadā pēc tam, kad samaksāja Polijas-Lietuvas valdniekam 10 000 guldeņu. Pilsētā atkal plosījās mēra epidēmija, 1660. gada 14. februārī Bauskas pilsētas maģistrāts lika uzsākt uz ielām esošo līķu savākšanu un apbedīšanu, tikai viena mēneša laikā apbedīja 227 mēra upuru. Pēc kara un mēra beigām Bauskas pilī un pilsētā valdījusi uzdzīve, šķiet, tieši šajā laikā radies teiciens par to, ka aizbraukt no Bauskas nepiekautam ir liela laime.[8]

Drīz pēc Lielā Ziemeļu kara sākuma 1700. gadā Bausku ieņēma Saksijas karaspēks. Iespējams, ka Bauskas pili apmeklējuši Polijas karalis Augusts II un Krievijas cars Pēteris I, kas samērā netālajā Biržu pilī 1701. gada ziemā veda sarunas par tālāko kara taktiku. Pēc uzvaras pār sakšiem Daugavas kaujā 1701. gadā Bausku ieņēma Zviedrijas karaļa Kārļa XII armija, kurai to 1705. gadā īslaicīgi atņēma krievu karaspēks. 1706. gadā krievi atkāpjoties uzspridzināja Bauskas pili, ko vairs neatjaunota un laika gaitā tā pārvērtās drupās. Kara laikā tika nopostītas arī 2/3 no pilsētas apbūves. 1708. gada agrā ziema neļāva novākt visu ražu, sākas bads un sākās Lielais mēris. Lai mazinātu mēra izplatību, 1709. gada 3. jūlijā Bauskas baznīcās aizliedza dievkalpojumus un mirušos lika apbedīt ārpus baznīcām. Pēc 1708/1709. gada Lielās mēra epidēmijas Bauskā bija palikusi tikai trešā daļa no pirmskara laika iedzīvotājiem[7].

Kara un mēra nopostītā Bauska nīkuļoja līdz pat 18. gs. vidum. 1762. gadā maģistāta locekļi iecelti muižnieku kārtā un pienākumu pildīšanas laikā tiem atļauts nēsāt zobenu.

Kurzemes guberņas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Bauskas ebreji
Bauska ar ordeņa pils drupām 19. gs. vidū (Štafenhāgens).
Bauskas vecpilsēta pie Mēmeles
Bauskas komandanta zīmoggredzens, Napoleona okupācijas periods, 1812
Koka ēkas Rīgas ielā
Ķieģeļu ēka Pasta ielā

Pēc Trešās Polijas sadalīšanas 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijā, Bauska saglabāja savu pilskunga tiesas administratīvā centra statusu. 1797. gada jūlijā pilsētā izvietoja Krievijas impērijas armijas Sofijas musketieru pulku. 1806. gadā tika atvērta pirmā skola. 1799. gadā Sv. Gara luterāņu baznīcas torņa smailē iespēra zibens, tornim uzlika "pagaidu" lēzenu jumta segumu, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām. 1812. gada kara laikā Bauskas tuvumā notika vairākas sadursmes, lielākā no kurām bija Iecavas kauja. 17. jūlijā Bauskā esošo Krievijas impērijas karaspēka vienību komandieris, Poļu ulānu pulka apakšpulkvedis Kuņickis, uzzinājis par prūšu izlūkošanas vienības tuvošanos, dodas tai pretī un uzsāka kauju 4 verstis no Bauskas, taču cieta sakāvi un bija spiests atkāpties Iecavas virzienā.[9] 18. jūlijā Bausku ieņēma Napoleona armijas maršala Makdonalda prūšu korpuss, kam sekoja poļu un franču armijas vienības.

Napoleons 1. augustā izdeva rīkojumu par Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes izveidošanu, kuru vadīja astoņu cilvēku padome grāfa fon Mēdema vadībā. Pilsētniekiem bija jāmaksā kontribūcijas un uzlikts pienākums ēdināt kareivjus, kas Bauskā palika līdz decembra sākumam. 7. decembrī pilsētu atstāj 7. franču divīzija.[10]

1814. gadā tiek izveidots pilsētas plāns, pilsētā ir 108 ēkas un 28 apbūves gabali. 1815. gada 1. maijā Sv. Gara luterāņu baznīcas torņa smailē atkārtoti iespēra zibens, sabojājot arī mūra daļas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817. gadā sāk pieaugt arī pilsētas iedzīvotāju skaits.

Pēc Kurzemes guberņas administratīvās reformas 1819. gadā Bauska kļuva par Bauskas apriņķa centru. No 1820. gada Bauskas pilsētā atļauts apmesties arī ebrejiem, kas līdz tam dzīvojuši atsevišķā apmetnē aiz upes.

1823. gadā Bauskā bija 120 dzīvojamo māju, no kurām tikai seši bija mūra vai ķieģeļu nami, tāpēc pilsētu bieži postīja ugunsgrēki.[11] Pilsētā ir viena luterāņu baznīca un divas sinagogas.

1825. gada 6. jūnijā Bauskā vienu nakti pārlaiž Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs I.

No 1831. gada 17. novembra līdz 1832. gada 24. janvārim pilšētā uz ziemas atpūtu ierodas Leibgvardes sapieru bataljons, kas piedalījies novembra sacelšanās apspiešanā Polijas Karalistē.[12]

1835. gadā pilsētā dzīvo jau 2142 cilvēki. Bauskā ir divas kroņas skolas ar 61 skolnieku un divas privātas meiteņu skolas ar 18 skolniecēm. Pilsētas cietumā 17 ieslodzītie.[13]

1848. gadā zemniekiem tika atļauts brīvi apmesties visā Kurzemes guberņas teritorijā (t.sk. pilsētās), Bauskā ieradās daudz lauku amatnieku, tā kļuva par vienu no Zemgales labības, linu, linsēklu un lopu tirdzniecības centriem. Pilsētā tradicionāli rīkoti trīs lielie gadatirgi: Meteņa, Marijas un Sv. Franciska dienas (Branču). Lielākais no tiem bija Branču tirgus, kas parasti notika oktobra sākumā un ilga nedēļu.

Branču tirgus sludinājums, 1874.

Lielais tirgus apmeklētāju skaits noveda pie tā, ka Bauskā bija liels skaits iebraucamo vietu un krogu. Ar Kurzemes gubernatora pavēli 1858. gadā noteikts, ka Bauskā ir 25 krogi un iebraucamās vietas, kurās uz tirgu sabraukušajiem zemniekiem drīkst pārdot dzērienus.

No 1855. gada 17. septembra līdz 1856. gada 26. jūnijam pilsētā uzturas 1.Sumas huzāru pulks.[14]

Pilsēta ir ne tikai lauksaimniecības preču tirdzniecības centrs, šeit sāk attīstīties zemniekiem nepieciešamo preču ražošana. 1862. gadā sāk darboties Hansberga arklu darbnīca.[15]

Hansberga arklu sludinājums, 1875

1870. gadā ieviesta tirgus plača nodeva: Par katru liellopu 5 kapeikas, sīklopiem 2 kap. Par ratiem vai ragavām ar vienu zirgu — 3 kap., ar diviem zirgiem — 6 kapeikas.[16]

19. gadsimta vidū pilsētā bija 126 amata meistari, tai skaitā 23 kurpnieki, darbojās 35 veikali, 37 krogi, vilnas vērptuve, Augšas un Lejas ūdensdzirnavas, kokzāģētavas, lauksaimniecības rīku fabrika, ķieģeļu ceplis. Pilsētas apkārtnē bija daudzi augļu dārzi. 1873. gadā darbu sāk Teodora Lodinga alus darītava. 1869. gadā nodibināta Bauskas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība; 1876. gadā pilsētas krājaizdevu kase.

Pilsētas dzīvi lielā mērā apgrūtināja tiltu trūkums pār Mūsu un Mēmeli. 1874. gadā pāri Mēmelei uzcelts plosta tilts. 1888. gada 10. jūlijā oficiāli tiek atklāts jaunceltais Mūsas tilts. Uz akmens balstiem būvētā tilta celšanas darbi sākās 1886. gada 1. jūnijā un izmaksāja 89 000 rubļu. Atklāšanā piedalās Kurzemes gubernators, vietējo muižnieku vecākais, citi augstmaņi un amatpersonas. Gubernatoru pie tilta sagaida pilsētas valde un ugunsdzēsēju orķestris. Augstie viesi pirmie ar kājām šķērso tiltu, viņiem seko pārējie iedzīvotāji. Notiek svinīgs bankets. Pēc gubernatora aizbraukšanas publiskās svinības turpinās Bornsmindes muižā.[17]

1893. gada 11. novembrī latviešu, krievu un vācu valodās 1000 — 1500 eksemplāru tirāžā sāka iznākt pirmais pilsētas laikraksts "Bauskas Sludinājumi", ko līdz pat Pirmajam pasaules karam izdeva Nahmans (Nikolajs) Jankelovičs.

19. gadsimta vidū Bauska bija daudznacionāla pilsēta, kurā joprojām vairākas no senākiem laikiem mantotas privilēģijas saglabāja vācbaltieši, kuru rokās atradās arī visa pilsētas pārvalde. 1889. gadā Bauskā, līdz ar citām pilsētām, tiek likvidēts no 1511. gada pastāvošais vācu maģistrāts un ieviesta visā impērijā pastāvošā pilsētas pārvaldes sistēma. Tirdzniecībā rosīgākie bija ebreji, kuru tolaik bija vairāk kā puse no pilsētas iedzīvotājiem un kuriem 1863. gadā piederēja septiņdesmit no pilsētas 75 bodītēm. Kopš 19. gs. beigām turīgāko pilsētas namsaimnieku, amatnieku un uzņēmēju vidū minēti arī latvieši.[11]

1882. gadā Bauskas pilsētas teritorija bija 72 desetīnas 1423 kv. asis. Papildus, pilsētai vēl piederēja 269 desetīnas un 406 kv. asis zemes. Pie daudziem namiem atradās plaši augļu dārzi.[18]

19.gs. beigās un 20.gs. sākumā pilsētā plašumā izvērtās ķieģeļa ēku celtniecība. Pilsētas centrālā daļa joprojām atradās Mēmeles kreisajā krastā un bruģēta bija tikai Lielā iela (tagadējā Rīgas iela) un Tirgus laukums (tagadējais Rātslaukums), kur divreiz nedēļā (otrdienās un piektdienās) notika tirgus. Pa Cūku ielu (tagadējo Plūdoņa ielu) laucinieki uz tirgu dzina lopus.

Pilsētā dzīvojošie luterāņi dalījās vācu un latviešu draudzēs, kas abas izmantoja Bauskas Sv. Gara luterāņu baznīcu. Ebrejiem bija Lielā un Mazā sinagoga. 1864. gadā uzcelta katoļu baznīca. 1881. gadā uzcēla Svētā Georgija pareizticīgo baznīcu. 19. un 20. gs mijā pilsētā darbojas Bauskas apriņķa skola, Julianas Beķeres privātā meiteņu ģimnāzija un Žibeika komercskola, kā arī ebreju reliģiskā skola ješiva. No 1902. gada 24. aprīļa līdz savai nāvei 1918. gadā (ar neilgiem pārtraukumiem) pilsētu vadīja Oskars Brandenburgs. Šajos gados pilsētā modernizēta slimnīca, uzcelta lopu kautuve, daļēji izbūvēta kanalizācija, atklāta pilsētas telefona centrāle, kas Bausku savienoja ar Jelgavu un Rīgu.

1905. gada revolūcijas laikā Bauskā 1905. gada sākumā notika streiks. 23. oktobrī zem sarkanā karoga pilsdrupās notika mītiņš kurā piedalījās pāris tūkstoši cilvēku. Gada beigās tika nodibināta revolucionārā rīcības komiteja, kas varu kontrolēja līdz 1906. gada janvāra sākumam, kad to apspieda soda ekspedīcija. Tika nošauti vairāki revolucionārie aktīvisti.

1906. gada 17.-18. februārī notika pilsētas domes vēlēšanas. Pirms tām asa cīņa izvērsās starp 1902. gada vēlēšanās uzvarējušo vāciešu (10 vietas) un ebreju (2 vietas) koalīciju un opozīcijas latviešu deputātiem (8 vietas). Tā kā balsot varēja tikai noteiktu ienākumu līmeni sasniegušie, tad, lai samazinātu latviešu vēlētāju skaitu, vairākiem latviešu namniekiem tika pazemināta māju vērtība, lai tā būtu zem noteiktās 300 rubļu robežas.[19]

1909. gadā pilsētā bija ap 7000 iedzīvotāju. Kā lielā tirdzniecības centrā, pilsētā bija 15 alus bodes, 6 traktieri, 4 viesnīcas-krogi, 4 alus noliktavas, 4 vīna pagrabi, 2 degvīna noliktavas, 1 dārza restorāns un Lodinga alus darītava, kura gadā saražo ap 100 000 spaiņiem alus. Pilsētā darbojas 14 dažādas biedrības, 3 krājaizdevumu kases. 1908. gadā notikušas 14 teātra izrādes latviešu valodā. Bērnus māca 8 skolas, no kurām 4 ir otrās šķiras un 4 elementārskolas, kopumā skolēnu ir ap 900. Pilsēta skolas pabalsta ar 400 rubļiem gadā.[20]

Pirmais pasaules karš un Latvijas brīvības cīņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Bauskā dzīvoja 8300 cilvēki. Gandrīz pusi pilsētas iedzīvotāju (galvenokārt ebrejus) Krievijas varas iestādes pirms vāciešu ienākšanas 1915. gadā piespieda doties bēgļu gaitās.

Vācu okupācijas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada 28. jūlijā Vācijas impērijas karaspēks atspieda Krievijas impērijas armiju līdz Lielupei. 31. jūlijā vācieši forsēja Lielupi pie Bauskas un ap plkst. 15:00 Bausku ieņēma Vācijas impērijas armija, gūstā saņemot 1450 kareivju un kara trofejas.[21] Vācu okupācijas laikā 1916. gadā Bauskā uzcēla elektrostaciju, ierīkota pilsētas elektriskās apgaismošanas sistēma, bet līdz pilsētas pievārtei izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Meitene — Bauska.[11]

Bauskas aizstāvēšana no lieliniekiem 1919. gadā

1918. gada martā-novembrī Bauska ietilpa vācbaltiešu atjaunotās Kurzemes hercogistes un Apvienotās Baltijas hercogistes sastāvā, kas 18. novembrī zaudēja varu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai.

1918. gada novembrī pilsētā atradās apmēram 300 vācu armijas kareivju militārā komandanta fon Firksa pakļautībā. 30. novembrī izveidoja pilsētas valdi piecu cilvēku sastāvā un par pirmo Bauskas pilsētas galvu kļuva advokāts Jānis Kļaviņš, bet par viņa vietniekiem R. Gutmans, J. Viļumsons, J. Izraelsons un E. Rijkurs. Jau pirmajā sēdē nolēma, ka sēdes turpmāk notiks latviski līdzšinējās vācu vai krievu valodas vietā. 1. decembrī jaunā valde pieņēma lēmumu, ka kārtību pilsētā uzturēs septiņi miliči.[22]

Lielinieku vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties Padomju Krievijas karaspēkam, pēdējie 30-40 vācu Dzelzs divīzijas kareivji Bausku pameta 1919. gada 4. janvārī. Vara pilsētā palika Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgā pilsētas galvas advokāta Kļaviņa rokās. Tā kā viņš paziņoja, ka no sarkanajiem strēlniekiem nav jābaidās, jo tie nav nekādi lielinieki, bet gan kārtīgi latvieši, vācu pilsētnieki Kļaviņu centās atbrīvot no amata.

5. janvārī Bauskā atgriezās 12 Dzelzs divīzijas kareivji, lai turpinātu savāktu iepriekšējā dienā nepaņemtās mantas. Kļaviņa komandētā milicija viņus arestēja, vienlaikus arestēja arī vairākus pilsētas uzņēmējus vāciešus. Pilsētā valdīja lieliniecisks noskaņojums. Kad 6. janvārī atkāpjoties no lieliniekiem, pilsētai cauri devās krievu baltgvardu vienība krievu formastērpos, pilsētnieki tos noturēja par sarkanarmiešiem, un viņi tika uzaicināti uz balli viesnīcā "Kurzeme". 7. janvārī Bausku sasniedza lielinieku sakauta landesvēra vienība. Landesvēristi sarunām nosūta delegāciju virsnieka vadībā, kuru Kļaviņš lika arestēt. Landesvēra spēki atbildēja ar kauju, kas beidzās ar landesvēra uzvaru un ieslodzīto atbrīvošanu. Kļaviņš un vēl seši miliči tika nošauti. Tai pašā dienā landesvērs pilsētu atstāja.

9. janvārī Bauskā ienāca Padomju Latvijas armijas kavalērija, kam 10. janvārī sekoja kājnieki un artilērija. Regulārās sarkanarmijas vienības devās tālāk, taču pilsētā palika vairāki lielinieku aktīvisti, kas ieviesa padomjus varu. Revolucionāro tribunālu un kaujas vienību vadīja Zvirbulis. Politisko departamentu vadīja Namnieks. Izpildkomiteju vadīja Sīlis. Sākas iedzīvotāju vervēšana Sarkanajai armijai, piesakās ap 100 brīvprātīgo.[23]

Pilsētā notika māju pārmeklēšanas un mantu konfiskācijas, gandrīz visām vāciešu ģimenēm atņēma drēbes, sudrablietas un pārtiku. 13. janvārī izpildīja pirmos revolucionārā tribunāla piespriestos nāvessodus. Pilskalna parkā nošāva Edgaru fon Ulotu un mācītāju Ansi Bīlenšteinu. Fon Ulots tika nošauts par to, ka vadījis policiju 1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā, bet Bīlenšteins par darbošanos vācu okupācijas pārvaldē. Lielinieku varas mēnešos tika nošauti vairāki tirgotāji, kā arī latvieši un vācieši, kas apsūdzēti neatļautās spekulācijās, vai sadarbībā ar vācu armiju.

12. martā Sv. Gara baznīcā notika sapulce, uz kuru bija jāierodas visiem pilsētas iedzīvotājiem. Politiskās nodaļas vadītājs Namnieks asi kritizēja mācītāju Kristapu Strautmani. Pēc tam, kad landesvēra vienības no lieliniekiem atbrīvoja Jelgavu, 19. martā pilsētas lielinieku vidū izcēlās panika un tie ar vairākiem gūstekņiem, tai skaitā mācītāju Strautmani, pameta pilsētu, taču 20. martā atgriezās. Mācītājs Strautmanis un vēl citi gūstekņi tika nošauti Vecsaules mežā. Lai nekļūtu par lielinieku terora upuri, 21. martā vācu draudzes mācītājs Fricis Štafenhāgens paslēpās kaimiņa dārza mājiņā. Bagātie uzņēmēji brāļi Lodiņi pāris dienas pavadīja savā alus brūzī, slēpjoties tukšā alus mucā.

Landesvēra un Bermonta laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. martā ap 7:00 no rīta no ziemeļiem un austrumiem pilsētā ienāca grāfa Jorka nodaļa, kuru atbalsta Brandisa nodaļa. Bausku aizstāvēja Padomju Latvijas armijas 99. pulks, kuru atbalstīja 3. un 8. latviešu sarkano strēlnieku pulku vienības. Kaujas rezultātā saņemti 400 karagūstekņi un 4 ložmetēji.[24]

Briesmas pārcietušo Bruno Lodiņu 30. martā iecēla par Bauskas pilsētas galvu. Frontes līnija nostabilizējās uz zimeļiem no Bauskas, un tuvākajos pāris mēnešos tās tuvumā regulāri notika kaujas. 1919. gada 22.-24. aprīlī vietējo latviešu virsnieku vadībā tika izveidots Baltijas landesvēra Bauskas bataljons ar 300 brīvprātīgajiem kareivjiem. Par bataljona komandieri iecēla Bauskas komandantu fon Betiheru, bet par rotu komandieriem latviešu virsniekus Bērziņu, Krastu un Ermani.

26. aprīlī lielinieki sāka pilsētas artilērijas apšaudi. Kad 28. aprīlī lielinieki no Codes puses sāka uzbrukumu Bauskai un tuvojās Mēmeles tiltam, 50 apbruņoti Bauskas bataljona kareivji leitnanta Viļa Olava vadībā straujā triecienā ielauzās Derpeles muižā un atsita lielinieku uzbrukumu. 1. maijā Bauskas bataljons kopā ar vāciešiem devās pretuzbrukumā no Lietuvas puses uzbrūkošajiem lielinieku spēkiem, cīņu gaitā saņēma gūstā 35 pretinieka karavīrus un ieguva 2 ložmetējus. Turpmākās nedēļas bataljons cīnījās Lietuvā. 18. maijā tika atsists pēdējais lielinieku uzbrukums no Ceraukstes puses.[25]

1919. gada 22. maijā varu pilsētā pārņēma Andrieva Niedras valdības valdība, bet 1919. gada septembrī Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija. Bermontiādes cīņu laikā Latvijas armijas Valmieras un Jelgavas pulku kareivji Bausku atbrīvoja 1919. gada 17. novembra rītā, no ienaidnieka iegūstot simtiem šauteņu, desmitiem ložmetēju un divus vagonus ar artilērijas lādiņiem.

Latvijas Republikas laiks, 1920-1940[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13. Bauskas Aizsargu pulka parāde Bauskas Rātslaukumā, 1925. gadā
1928. gadā ievēlētā Bauskas pilsētas dome. 1. Augusts Ilziņš, 3. Juris Varenais, 16. Bruno Lodiņš (Lodings), Lodiņa alus darītavas īpašnieks

No pirmskara 8300 iedzīvotāju pilsētā bija palikuši tikai 2900. Šajā laikā Bauskā darbojās Lodinga alus darītava, Savienotās dzirnavas, kokzāģētavas, 363 tirgotavas, vairākas krājaizdevumu biedrības un interešu organizācijas.[26]

Domes vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 18. janvārī notika pirmās brīvās pilsētas Domes vēlēšanas, par pilsētas galvu 30. janvārī ievēlēja Juri Vareno.

1928. gada februāra domes vēlēšanas Latvijas Senāts ar 1928. gada 15. oktobra lēmumu atzīst par nelikumīgām un atceļ, jo tajās piedalījušies 43 pilsētas apgādībā esoši nespējnieki, kas dzīvo nevis Bauskā, bet Bauskas pagasta Durbes muižā.[27]

Atkārtotas domes vēlēšanas notiek 1928. gada 15. un 16. decembrī un tajās piedalās 2534 vēlētāji. Par „Apvienoto namsaimnieku, sabiedrisko un brīvo profesiju darbinieku un ierēdņu” sarakstu Nr.1 nodotas 295 balsis, domē ievēlēti Augusts Ilziņš, Fricis Grīslis un Jānis Priede. Par „Vācu grupas” sarakstu Nr.2 nodotas 189 balsis, domē ievēlēti Bruno Lodiņš un Arvēds Štēbens. Par „Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un Bauskas organizācijas” sarakstu Nr.3 nodotas 530 balsis, domē ievēlēti Eduards Rijkuris, Kārlis Pumpurs, Jēkabs Ļūde un Jānis Piļevskis. Par „Bauskas rūpnieku un amatnieku, veco strēlnieku-atbrīvotāju, pilsētas zemju nomnieku un ormaņu” apvienoto sarakstu Nr.4 nodotas 273 balsis, domē ievēlēti Paulis Krauze un Rūdolfs Silinieks. Par „Bauskas pilsētas kreiso strādnieku” sarakstu Nr.5 nodotas 411 balsis, dome ievēlēti Jāzeps Leitāns, Juris Šņore un Kārlis Jānuška. Par „Bauskas apvienoto ebreju bloka” sarakstu Nr.6 nodotas 287, domē ievēlēti Dāvids Hofšovics un Benjamiņš-Vole Hercenbergs. Par „Apvienoto kristīgo darba ļaužu grupas” sarakstu Nr.7 nodota 71 balss, domē ievēlēts Arvēds Kārkliņš. Par „Ebreju progresīvo strādnieku, sīkražotāju un īrnieku kandidātu” sarakstu Nr.8 nodotas 172 balsis, domē ievēlēts Aiziks Lēvenšteins. Par „Apvienoto Bauskas namīpašnieku, tirgotāju un ierēdņu” sarakstu Nr.9 nodotas 297 balsis, domē ievēlēti Juris Varenais un Jānis Viesjānis. 9 balsis atzītas par nederīgām. Valdošo koalīciju domē jau tradicionāli vada Augusts Ilziņš.[28]

Jaunā Bauska[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bauskas lielākā uzņēmuma, Savienoto dzirnavu reklāma, 1928

Kad 1920. gada agrārās reformas laikā atsavināja muižu zemes, Bauskas pilsētai piešķīra bijušās luterāņu mācītājmuižas zemes (Dārza, Akāciju, Bērzu, Pīlādžu, Pļavu, Biržu ielās) un pareizticīgo mācītājmuižas zemes (Uzvaras un Pilskalna ielās). No 1926. gada sākas ēku celtniecība Jaunajā Bauskā, rajonā ap Brīvības, Uzvaras, Skolas, Pilskalna un Krasta ielām. 1926. gadā Uzvaras ielā sāka un 1928. gadā pabeidza būvēt jauno Bauskas pamatskolu (tagadējo Bauskas Valsts ģimnāziju), kuras celtniecība izmaksājusi 863 983 Ls.

1929. gada 20. oktobrī, piedaloties Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam, atklāja Bauskas Brīvības pieminekli. Uzcēla jaunu dzelzsbetona tiltu pār Mēmeli 1928. gada Bauskas plūdu sagrautā tilta vietā.

No 1923. gada izdeva nedēļas laikrakstu Bauskas Vēstnesis, kura tirāža pieaug no 400 1920to gadu beigās līdz 3000 1930to gadu vidū. No 1930. gada 28. maija līdz 1934. gada 4. maijam iznāk nedēļas laikraksts Bauskas Avīze, kas tiek drukāta Jelgavā.

1931. gada 18. janvārī Pils (Plūdoņa) ielā 24. atklāta Latvijas Sarkanā Krusta poliklīnika, kuras apmeklējums trūcīgajiem bija bez maksas, bet turīgākiem apmeklētājiem 10 santīmi.[29]

Eduards Kasparsons, Bauskas pilsētas galva no 1934. līdz 1940. gadam un 1941. gadā.

1926. gadā pilsēta bibliotēkā ir 664 grāmatas, 1938. gadā jau 3500. 1937. gada 7. jūlijā Bauskā notika novada Dziesmu svētki.[30] Pilsēta uzturēja latviešu un ebreju pamatskolas. Latviešu pamatskolā mācījās 445 bērni ar 16 skolotājiem. Ebreju skolā mācījās 100 bērni ar 5 skolotājiem.

15. maija valsts apvērsums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. maijā par godu apvērsumam Bauskā skan baznīcu zvani, tiek izkārti valsts karogi, vakarā Svētā Gara baznīcā notiek svinīgs dievkalpojums.

1934. gada 15. maija apvērsumā piedalās arī 150 aizsargi no 13. Bauskas Aizsargu pulka, kas 16. maija rītā dodas uz Rīgu.[31] Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma aizsargi izvērš aktīvu ideoloģisko darbu — rīko kursus, teātra izrādes, koncertus. Aizsargi izveido deviņus korus un astoņus orķestrus, plašu bibliotēku. Organizē un piedalās valsts svētku pasākumos.

Bauskas vēlētās Domes darbība bija apturēta uzreiz pēc apvērsuma. 31. maijā par pilsētas galvu tiek iecelts aizsargu pulka adjutants, skolotājs Eduards Kasparsons kam nav iepriekšējas darba pieredzes pašvaldības darbā.[32] Jaunajā pilsētas valdē aktīvi darboties turpina iepriekšējie pilsētas vadītāji Augusts Ilziņš un Juris Varenais, vienīgi sociāldemokrāti un minoritātes tiek atstumti no varas. 1.—4. jūnijā 13. Bauskas Aizsargu pulks atkal dežūrē Rīgā, nodrošinot kārtību pēc apvērsuma.

Jau 1. jūnijā tiek publiskots, ka no 1933. gada rudens iznākošais, Ulmaņa oficiālajai līnijai pilnīgi uzticīgais Latviešu zemnieku savienības laikraksts Zaļā Zemgale apvienojas ar Bauskas Vēstnesi. No 8. jūnija Bauskā iznāk tikai Bauskas Vēstnesis, kurš paziņo, ka „paudīs valsts vadības kopējo domu”.[33] Pirmajās lapās regulāri sāk parādīties publikācijas par naudas ziedojumiem aizsargiem un par aizsargu pulka aktivitātēm. Tāpat parādās pirmās ziņas par Ls 50 un Ls 20 administratīvajiem sodiem par „nepamatotu baumu izplatīšanu”, kas ir segvārds kritiskiem izteikumiem pret Ulmaņa režīmu.

Pirmā jaunās pilsētas valdes sēde notiek 1934. gada 11. jūnijā. Izveidota revīzijas komisija iepriekšējās domes darba izmeklēšanai, kas gan vairāk formāla, jo atceltais pilsētas vadītājs Ilziņš ir iecelts par pilsētas valdes locekli, bet revīzijas komisiju vada bijušais pilsētas vadītājs un domnieks Juris Varenais.

Ulmaņa laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bauskas karte, 1936

1935. gada 17. jūnijā pēc pilsētas galvas Kasparsona ierosinājuma 29 vietējie iedzīvotāji nodibināja Latvijas Aerokluba Bauskas nodaļu. 1935. gadā tai iznomāts 12,2 ha pilsētas pļavu par 500 latiem gadā uz 10 gadiem aerodroma izbūvei, kas izmaksā 2270 Ls. 1937. gada pavasarī pašu spēkiem uzbūvēti divi planieri (buru lidmašīnas) un vēlāk arī trešais. Uzcelts arī angārs lidaparātu uzglabāšanai.

1930. gadu vidū pilsēta iegādājas ēku Pils ielā 26, veselības kopšanas punktu Vienības ielā 17 un veikala ēku tirgus laukumā. Dāvinājumā pilsēta iegūst bērnu vasarnīcu „Marija” Asaros, Melitas ielā 8 un ēku Uzvaras ielā 4 — bibliotēkas un muzeja vajadzībām.

Tiek veikta kanalizācijas tīkla izbūve Skolas, Rūpniecības, Aizsargu un Lielajā Baznīcas ielā. Jaunajā Bauskā tiek būvēts ielu segums Skolas, Dārza, Pilskalna un Lielajā Baznīcas ielā.[34] 1938. gada oktobrī tiek pabeigti trīs gadus ilgušie Mēmeles dolomīta sēkļu spridzināšanas darbi posmā no pilskalna līdz dzirnavām. To laikā izbūvēts 12 metrus plats un pusmetru dziļš kanāls, lai atvieglotu kokmateriālu plostu plūsmu ļoti seklajā upē.[35] 1938. gadā sāka Bauskas slimnīcas celtniecību, ko pabeidza 1942. gada novembrī.

Pussalā starp Bauskas pili un Ķirbaksalu 1937. gadā sākta 15. maija parka stādīšana un izveide. 1937-1938. gadā Bauskas pilī veikta drupu nostiprināšana un tornī ierīkots skatu laukums, ko 1938. gada jūnijā apmeklē arī Kārlis Ulmanis.[36]

30to gadu beigās, kad tradicionālie tirgi kļuva mazāk populāri, pilsētas ienākumus papildināja lopkautuves darbs, kas tika iznomāta par 6000 latiem gadā. 1937-1938. gadā lopkautuve paplašināta, izveidota arī saldētava.[37]

Pēc valsts apvērsuma Bauskas lauksaimnieku krājaizdevu sabiedrība, Bauskas latviešu krājaizdevu kase un Bauskas namīpašnieku kredītsabiedrības tiek apvienotas Bauskas krājaizdevu sabiedrībā. 1938. gada beigās tajā ir 1200 biedri. Kopā izdoti kredīti 1,69 miljonu latu apmērā Bauskas pilsētas un apriņķa uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

Bauskas-Meitenes vilciens gāja vairākas reizes dienā un savienoja pilsētu ar Jelgavu un Rīgu. Autobusu satiksmi ar Rīgu nodrošina firma „Raimunds Liepkalns” un biļete līdz Rīgai 30to gadu beigās maksā 3 latus.

Elektrifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gada 1. novembrī pilsētas īpašumā pāriet Bauskas elektrotīkli, bet elektrības ražošanu joprojām nodrošina AS Savienotās dzirnavas. Elektrības vadu modernizēšana līdz 1934. gadam izmaksā 20 000 Ls. Pāreja no līdzstrāvas uz maiņstrāvu izmaksā vēl 12 000 Ls.

Elektrības patēriņš 1933. gadā bija 137 800 kilovatstundas, bet 1937. gadā 180 000. Pilsētas peļņa no elektrības pārdošanas pieaugusi no 16 700 uz 26 900 Ls. Elektrība pārdota par Ls 0,40 kilovatstundā mājsaimniecībām, Ls 0,25 rūpniecības uzņēmumiem un Ls 0,19 pašvaldības iestādēm.[37]

Līdz 1939. gada decembrim elektrību pilsētai pārdeva AS Savienotās dzirnavas, kuras ģeneratoru darbināja upes ūdens. 1939. gada 5. decembrī Bauska sāk saņemt jaunuzbūvētā Ķeguma HES elektrību.

Pilsētas vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrais Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Demonstrācija par godu Oktobra revolūcijai, 1940. gada novembris
Bauskas slimnīcas atklāšana, 1943

Pēc Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas Latvija nokļuva PSRS ietekmes zonā.

Vācbaltiešu izceļošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas kampaņas beigām 1939. gada nogalē no Bauskas uz nesen okupēto rietumu Poliju izceļoja gandrīz visi pilsētas vācbaltieši. 1939. gada 15. oktobrī pēdējo dievkalpojumu noturēja vācu draudze. 12. novembrī aptuveni 170 cilvēki atstāja pilsētu, tika slēgti 3 veikali, dažas darbnīcas un aptieka.[38] Izzuda viena no tradicionālajām pilsētas iedzīvotāju grupām, vācbaltieši. Palika dažas, pārsvarā jauktās ģimenes, kuras nevēlējās pamest savas mājas. Starp izbraucējiem bija Bauskas vācu draudzes mācītājs Ekerts, ārsti Treijs un Kolbe, alus darītavas īpašnieks Lodiņš ar ģimeni, veikalnieki Milleri u.c.[39] Aizbraukušo vāciešu dzīvokļus un veikalu telpas izīrēt varēja tikai ar Bauskas apriņķa priekšnieka atļauju.

Padomju okupācija, 1940-1941[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 17. jūnijā pilsētu okupēja Sarkanā armija. 1940. gada 10. jūlijā tika publiskots lēmums par visu līdzšinējo Latvijas pašvaldību vadītāju atbrīvošanu no amatiem. Ar Iekšlietu ministra Viļa Lāča rīkojumu par Bauskas pilsētas vecāko tika iecelts Jāzeps Leitāns.[40]

Privātīpašumā esošie uzņēmumi un ēkas tika nacionalizēti. Lielākais nacionalizētais uzņēmums bija Savienotās dzirnavas kurās strādāja 148 cilvēki. Četrās nacionalizētās ēku jaunbūvēs tika iekārtoti dzīvokļi desmit ģimenēm. Starp Saules, Kalēju un Plūdoņa ielu plānoja ierīkot bērnu spēļlaukumu.[41]

1940. gada 21. jūlijā notika mītiņš par godu "Tautas Saeimas" sanākšanai, bet 6. augustā mītiņš par godu Latvijas uzņemšanai PSRS, kurā piedalījušies ap 5000 cilvēku.[42] 1941. gada 11. janvārī par godu 12. janvāra PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām tirgus laukumā notika mītiņš, kurā piedalījās vairāki tūkstoši pilsētnieku. Mītiņa noslēgumā tika pieņemts lēmums nosūtīt apsveikuma telegrammu Staļinam.[43]

Padomju varas gadā no represijām un deportācijām cieta ap 100 baušķenieku.

Nacistu okupācija, 1941-1944[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīkojums par Bauskas apriņķa vīriešu mobilizāciju tā sauktajā brīvprātīgajā latviešu leģionā, 1943. gada decembris

1941. gada 28. jūnijā pilsētu okupēja Vērmahts, kas uzbruka no Žeimeles puses. Sarkanā armija pilsētu īpaši neaizstāvēja, tā ar kaujām atkāpās Rīgas virzienā. No Bauskas tika uzsākts vācu uzbrukums Rīgai.[44]

Bausku ieļāva jaunizveidotā Ostlandes reihskomisariāta Latvijas ģenerālapgabala sastāvā, sākās nacistu okupācijas gadi. Jau 1941. gada jūlija sākumā tika nodedzināta Bauskas sinagoga, 9. jūlijā aiz Salātu ielas izveidoja ebreju geto, 15. jūlijā Bauskas Tirgus laukumā publiski tika kastrēti 56 ebreji[45]. Līdz augusta beigām pilsētā un Vecsaules koncentrācijas nometnē tika nogalināti apuveni 2000 Bauskā un apkārtējā novadā dzīvojošie Latvijas ebreji.[46] Beidz pastāvēt Bauskas ebreju kopiena.

Bauskas 500 gadu jubileja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

fon Mēdems, Skalders un Drehslers Bauskas valdes namā

1943. gada 20. jūnijā plaši svinēja pilsētas 500 gadu jubileju. Par Bauskas dibināšanu toreiz pieņēma 1443. gadu, kad uzsākta Livonijas ordeņa jaunās pils celtniecība.[47] Jubilejas pasākumu apmeklēja virkne vācu okupācijas varas pārstāvju, Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs Drehslers, Jelgavas apgabala komisārs fon Mēdems, pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors Oskars Dankers u.c. Uzrunās tika uzsvērta vācu militārisma pozitīvā nozīme, kā arī vācu un latviešu kopība kara laikā.

20. jūnija svinības sākās 8.00 ar dievkalpojumiem pilsētas baznīcās, 9.00 sākās svinīgais reprivatizācijas akts pilsdrupu pagalmā, kura laikā 1000 zemes un namu īpašnieki no Jelgavas apgabala gebītskomisāra fon Mēdema saņēma īpašuma dokumentus par 1940. gadā nacionalizētajiem īpašumiem. 11.00 pilsētas valdes namā sākās svinīgais akts, kurā runā pilsētas vecākais J. Skalders, Otto Drehslers un Oskars Dankers. 12.00 Bauskas pilskalnā tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu "Vāci un latvieši, vienoti zem Vadoņa Ādolfa Hitlera cīņā pret boļševismu, svinēja Bauskas pils 500 gadu pastāvēšanu. 20.6.1943". Pilsētā atklāja mākslas izstādi. 17.00 laukumā starp slimnīcu un Korfa dārzu sākās brīvdabas uzvedums "Kāzas Jāņa tēva sētā", kuru apmeklēja ap 10 000 cilvēku.[48][49]

Kauja par Bausku, 1944[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Bauskas aizstāvjiem
Sarkanās Armijas uzbrukums Bauskai 1944. gadā.
Attēla centrā Bauskas aizstāvēšanas vadītāji — majors Uļuks un pulkvežleitnants Herbs.

1944. gada jūlija beigās Bauska uz pusotru mēnesi nonāca tiešas karadarbības zonā. Sarkanās armijas uzbrukuma operācijas Bagrations ietvaros Sarkanā Armija šķērsoja Latvijas-Lietuvas robežu un 29. jūlijā pietuvojās Bauskai. Pilsētai bija stratēģiska nozīme, jo tā aizsprostoja ceļu uz Rīgu.

Vācu armijas neaizsargāto pilsētu no ātras ieņemšanas trīs dienas aizsargāja Bauskas apriņķa priekšnieka un 13. Bauskas aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka 29. jūlijā saformētais kaujas bataljons. 300 kareivjus lielo bataljonu pamatā veidoja 13. Bauskas aizsargu bataljona aizsargi un policisti, kam pievienojās arī brīvprātīgie un mobilizētie pilsētas iedzīvotāji.[50] 29. jūlijā Uļuka bataljons ieņēma aizsardzības līniju Lielupes krastā pretī Bornsmindes sēklim un uzsāka kauju ar uzbrūkošajiem Sarkanās armijas kareivjiem. Pilsētas aizstāvji kauju sākumā nebija pietiekami apbruņoti, un lielu daļu automātisko ieroču ieguva tieši kaujas laikā, kā kara trofejas no nogalinātajiem vai gūstā saņemtajiem padomju karavīriem.[51]

30. jūlijā Bausku sasniedza 319-F policijas bataljons, kas 31. jūlijā iesaistījās kaujās. Pilsētu aizstāvēja arī 23. un 322. bataljoni, kas ietilpa vācu Kampfgruppe Gieseke. 22. augustā 319-F bataljonā bija 318 kareivji, 5. septembrī bataljons Bausku atstāja. 322-F bataljons bija saformēts Rīgā tikai 26. jūlijā, un nosūtīts uz kaujām Lietuvā pēc kurām atkāpās Bauskas virzienā un ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Mūsu, līnijā Bauska-Ceraukste-Brunava taču septembra sākumā atkāpās uz Jaunsaules apkārtni. 23. Gaujas bataljons 215. kājnieku divīzijas sastāvā jūlija beigās iesaistījās kaujās pie Bauskas, tika aplenkts un atkāpās uz Ķegumu.[52]

Pēc pirmajām trim cīņu dienām Uļuka bataljonu aizstāja 380. vācu grenadieru pulks, kas sešas nedēļas kopā ar latviešu leģionāru un policijas bataljonu vienībām aizstāvēja pilsētu pulkvežleitnanta Herba vadībā, kurš augusta vidū tiek apbalvots ar Bruņinieka krustu. Uļuka bataljona kareivji tika izdalīti pa šīm vienībām un turpināja aizstāvēšanās cīņas. Papildus vācu armijai, sešas nedēļas viena latviešu leģiona rota, aizsargu bataljons un trīs latviešu policijas bataljoni atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumus ieņemt pilsētu.[53]

Mūsas tilta rajonā nostiprinājās ap 4 km plats un 1 km dziļš aizsardzības placdarms. Sarkanās Armijas 1. strēlnieku korpusa komandierim, ģenerālim Vasiļjevam tika dots uzdevums ieņemt pilsētu. Naktī uz 18. augustu Sarkanas Armijas 179. divīzijas spēki pārcēlās Lielupei un 19. augusta agrā rītā 306. divīzijas spēki pēc spēcīgas artilērijas apšaudes šķērsoja Mūsu pa Dirdas sēkli. Sarkanarmieši uzbruka vāciešu nostiprinājumiem Mūsas tilta placdarmā iznīcinot tos un ieņēma dzelzceļa staciju. Šturma bataljons pārgāja tiltu, iebrūka pilsētā un sasniedza tās centru. Vācu armija pievilka papildspēkus, "Ferdinand" un "Tiger" modeļu tankus un pēc vairākām ciņu stundām atsvieda sarkanarmiešus uz Mūsas dienvidu krastu. Lai arī atkāpjoties sarkanarmieši uzspridzināja tiltu, vāciešiem izdevās šķersot upi un atgriezties aizsardzības placdarmā.[54] Vācieši ziņoja, ka kaujā nogalināti 400, bet gūstā saņemti 150 sarkanarmieši.[55]

6 nedēļas ilgajās cīņās Sarkanā armija neveiksmīgi centās ieņemt Bausku, šķērsojot Mūsu pa Dirdas, Vimbu kroga, Bornsmindes un Mežotnes sēkļiem. Padomju artilērija apšaudīja pilsētu no Kaucmindes puses.[56]

Bauskas civiliedzīvotāji jau jūlija beigās tika evakuēti no pilsētas, taču pilsētā pa kauju laiku turpināja darboties brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienība, darbu turpināja arī alus darītava. Augustā tiek veikta rudzu pļauja. Kārtību pilsētā uzturēja virsleitnanta Arvīda Upmaļa komandētā policija. Artilērijas apšaudē tika ievainots Bauskas katoļu baznīcas prāvests Jāzeps Maskvitis.[57]

Lai atvieglotu pilsētas ieņemšanu, 11. septembrī pilsētu sāk bombardēt padomju aviācija. Aviācijas uzlidojumos tika sagrauta trešdaļa Bauskas ēku (100 ēkas sagrautas, 300 ar dažādām postījumu pakāpēm), izdega Bauskas Valsts ģimnāzijas ēka. 14. septembra rītā sākās masīvs padomju zemes un gaisa uzbrukums, kas ap pusdienlaiku salauza pilsētas aizstāvju pretestību.

Pēckara gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina ahitektūras piemineklis, kinoteātris Uzvara

Bauskā un novadā pirmos pēckara gadus aktīvi darbojās nacionālie partizāni un pretpadomju aktīvisti. No 1948. gada rudens līdz 1950. gada vasarai pastāvēja Bauskas vidusskolas jauniešu nacionālās pretošanās organizācija, ko vadīja Gunārs Zemtautis. Tā sastāvēja no Rīgā studējošiem baušķeniekiem un vietējiem jauniešiem. Organizācija izplatīja vairākus uzsaukumus un plānoja uzbrukumus padomju ierēdņiem. 1949. gada 15. septembrī organizācijas biedri nošāva kolhoza "Code" priekšsēdētāju Zīli. 1950. gada vidū organizāciju sagrāva, vadītāji tika sodīti ar nāvi.[58]

1949. gada 25. martā 19 pilsētnieki tiek deportēti uz Sibīriju.

Tipveida apbūves kvartāls

Pēc kara lēnām tika novāktas drupas, pilsētu atjaunoja, tā kļuva par Bauskas rajona centru. Tagadējā Kalna iela tiek nosaukta par Padomju ielu un 1950. gadā tiek atklāts Kultūras nams, kura zālē ir 600 sēdvietas. Bijušās viesnīcas vietā atklāts Bauskas novadpētniecības muzejs. 1951. gadā 700 skolēnu uzsāk mācības atjaunotajā 1. vidusskolā. 1954. gadā atklāts kinoteātris "Uzvara", 1959. atver Bauskas Patērētāju biedrības universālveikalu. Vecais Tirgus laukums tiek pārveidots par Oktobra laukumu mītiņiem ar Ļeņina pieminekli (1951), bet jaunais Kolhoznieku tirgus 1950. gadā tiek izveidots vecpilsētas sagrauto māju vietā starp Plūdoņa un Rūpniecības ielām. Karā sagrauto dzirnavu vietā tiek celts konservu-vīnu kombināts. Bijušajā mācītāja muižā aiz pontonu tilta 1946. gadā iekārtota konservu fabrika. Pāris kilometrus no pilsētas izveidots Bauskas inkubators un putnkopības sacija, aizsākot putnkopības nozari šeit. Gar upi turpina darboties zāģētavas. Pilsētā attīstījās pārtikas rūpniecība — piena un maizes kombināti, darbojās ražošanas apvienību "Latvijas konservi", "Latvijas balzams" filiāles, kā arī tekstilkombināta "Saule" cehs.

Bauska paplašinājās kādreizējās pilsētas pļavās un purvainajās teritorijās — tika uzceltas daudzdzīvokļu ēkas, 1963. gadā uzceltā 2. vidusskola, autoosta (1970), viesnīca, pasta un telefona centrāle (1986). Pilsētā ieplūda imigranti no PSRS un krievvalodīgo iedzīvotāju skaits desmitkāršojās.

1958. gadā tiek atklāts jaunais Mūsas tilts, 1960. gadā Mēmeles tilts.

Jaunākā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada 22. oktobrī Bauskā notiek pirmais Trešās Atmodas mītiņš "Pret migrāciju". 1989. gada 23. augustā cauri pilsētai vijas Baltijas ceļa cilvēku ķēde. 1999. gadā notiek pirmais Bauska Country mūzikas festivāls. 2000. gadā pabeigta Mēmeles tilta paplašināšana un pārbūve. 2013. gadā pabeigta Rātsnama restaurācija. 2014. gadā pabeigta Mūsas tilta pārbūve.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «bauskasdzive.lv — Par reģionu — Vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 21. novembrī. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 27. februārī. Skatīts: 2013. gada 5. decembrī.
  3. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  4. «Bauska — Par Bausku». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. maijā. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  5. «Kurzemes hercogiste». www.archiv.org.lv.
  6. Dažas Zemgales 17.-18. g.s. Sudraba Saktis
  7. 7,0 7,1 «17. un 18. gadsimta mēra epidēmijas mūspusē. (Bauska) :: PILIS UN MUIŽAS». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 22. decembrī. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  8. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  9. Стычка между гор. Бауском и мызой или кирхшпилем (погостом) Гросс-Экау
  10. Виктор Гущин. «Бессмертен тот, Отечество кто спас». Русская Народная Линия, 2012. gada 26. jūl..
  11. 11,0 11,1 11,2 «Bauskas novada dome». www.bauska.lv.
  12. «Волькенштейн А. История Лейб-гвардии Саперного батальона 1812-1852.». www.raruss.ru.
  13. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  14. «1-й гусарский Сумской генерала Сеславина полк». regiment.ru.
  15. Vēsturiskas ziņas par arkliem Vidzemē un Kurzemē
  16. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  17. No Bauskas
  18. Bauska 1882. gadā
  19. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_bals1906n015%7Carticle:DIVL23%7CissueType:P
  20. Bauska
  21. Vēstures spogulī
  22. «Frut — Ziņas > Cilvēki > Dzīve — Notikumi Bauskā pirms 90 gadiem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  23. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  24. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lzpo1919s01n117%7Carticle:DIVL29%7Cquery:bauske%7CissueType:P
  25. «C». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  26. «Bauska pilsēta». www.biographien.lv.
  27. Interesants Senāta lēmums
  28. Vēlēšanu iznākums Bauskā
  29. «Palīdzot tuvākam». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  30. «Latviešu Dziesmu svētki (1864—1940)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. decembrī. Skatīts: 2011. gada 22. maijā.
  31. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  32. «Jaunieceltais pilsētas galva Ed. Kasparsons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  33. «Vienotiem spēkiem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  34. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  35. Bauskas sēkļi izspridzināti
  36. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  37. 37,0 37,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  38. «Great Migration of 1939». www.roots-saknes.lv.
  39. «Izbraucēju skaits sarūk». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2013. gada 4. decembrī.
  40. Iecelti jauni pilsētu vecākie arī Jelgavā un Bauskā
  41. Izdaiļošanas komisijas sākušas darbu
  42. Manifestacija Bauskā
  43. Svētku noskaņojums
  44. «Chaesh1». berkovich-zametki.com.
  45. «Kurzeme's and Zemgale's Jews». www.lu.lv.
  46. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. decembrī. Skatīts: 2015. gada 16. oktobrī.
  47. «Bauskas mūšu skaitot». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 14. septembrī.
  48. Svētdien Bauskas jubilejas svētki
  49. 10.000 dalībnieku tautas sanāksmē
  50. «Kaujas pie Bauskas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 10. decembrī. Skatīts: 2007. gada 10. decembrī.
  51. Bauska -priekštilta pozicija
  52. Kaujas pie Bauskas un atiešana uz Kurzemi
  53. «Сергей Журавлёв: "Бауск от гитлеровцев впервые был освобожден в августе 1944. Окончательно – 14 сентября. Этого нельзя забывать!"». www.kompromat.lv.
  54. «ВОЕННАЯ ЛИТЕРАТУРА --[ Мемуары ]-- Белобородов А.П. Всегда в бою». militera.lib.ru.
  55. Cīņu smagums pārvietojas uz dienvidiem
  56. Bauskas priekštilta pozicija
  57. Aiz ticības vairoga
  58. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 21. septembrī.