Jēkabpils vēsture

Krustpils (pa kreisi) un Jēkabpils (pa labi aiz salas) 18. gadsimta beigās (no Broces kolekcijas).

Jēkabpils vēsture aptver laika periodu kopš Krustpils dibināšanas bīskapam Albertam fon Bukshēvdenam piešķirtajā Jersikas ķēniņvalsts daļā līdz mūsdienām.

Livonijas Konfederācijas laiks

13. gadsimta sākumā tagadējās Jēkabpils teritorija Daugavas labajā krastā atradās Jersikas valsts Asotes pilsnovadā. 1211. gadā bīskaps Alberts fon Bukshēvdens Asotes pilsnovadu pievienoja Livonijas bīskapijai, bet mežainās Daugavas pretējā krasta zemes 1218. gadā ieguva Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes. Jau pirms 1237. gada Rīgas bīskaps Daugavas labajā krastā nodibināja Krustpili (Kreutzburg), kas kā nocietinājums aizstāja nopostīto un pamesto Jersikas pilsētu un kalpoja par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru.

Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks

Jēkabpils kaujas norises attēlojums gravīrā (pa labi saskatāma Daugava ar Jēkabmiestu).

Pēc Livonijas kara Krustpils cietoksnis ietilpa Pārdaugavas hercogistes daļā, bet Daugavas kreisais krasts — Kurzemes un Zemgales hercogistes daļā. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gadā Krievijas caristes karaspēks ieņēma tagadējo Baltkrievijas teritoriju, hercogiste pasludināja neitralitāti un mežainajā apvidū iepretī zviedru pakļautībā esošajai Krustpilij izveidojās kara bēgļu apmetne, ko tās iemītnieki dēvēja par brīvciemu. Kad Krievijas cars Aleksejs I Romanovs 1656. gada jūlijā gar Daugavu uzsāka karagājienu uz Rīgu, zviedri Daugavas seklākajās vietās pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas. Tā kā milzīgā krievu karaspēka apgāde mēnešiem ilgā Rīgas aplenkuma laikā notika pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem, krievi pirms krācēm bija spiesti savus kara materiālus un pārtiku pārkraut vezumos un tālāk vest pa zemes ceļu līdz Koknesei, kur tagadējā Krievkalna salā bija ierīkota osta ar kuģubūvētavu. Sloboda Daugavas kreisajā krastā izveidojās par lielu pārkraušanas punktu.

Pēc karadarbības beigām hercogs Jēkabs brīvciemā lika nometināt visus kara bēgļus, kas ticības dēļ tika vajāti un bija izbēguši no Polijas-Lietuvas kopvalsts, Krievijas caristes un Zviedru Vidzemes. Tā pie Salas kroga pēc 1660. gada izveidojās krievu vecticībnieku apmatne. Pamazām godīgo iedzīvotāju vairākums piespieda nemierīgos elementus no slobadas pazust, un tur nodibinājās kārtība un miers. Iedzīvotāji drīzā laikā kļuva pazīstami gar visu Daugavu kā droši plostnieki un laivinieki. Salasmuižas plostnieki pazina visas krāces un klintis, viņus sāka cienīt, un viņu labklājība pieauga.

1670. gadā hercogs Jēkabs brīvciemam piešķīra Magdeburgas tiesības un deva vārdu Jakobstadt (Jēkabmiests), kā arī tika noteikts ģerbonis. Jaunajai pilsētai hercogs dāvināja apkārtnes zemes un tajā drīkstēja apmesties krievi, poļi un lietuvieši, arī amatpersonas bija poļi un krievi. Jēkabmiestā hercogs Jēkabs lika iekārtot laivu ostu dzelzs ražojumu izvešanai, ko kausēja Biržu dzelznamā (tagad Salas pagasta "Kapeni"). Tur darbojās naglu un enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, kālija un ziepju vārītava, stikla, kaļķu un darvas ceplis. Tās iedzīvotāji paši ievēlēja birģermeistaru un rāti, te drīkstēja celt baznīcas un skolas. Jēkabmiestā nodibinājās krievu un poļu amati, un tirgoņi apvienojās ģildē. 6 gadus jaunatnācējiem tika atlaisti nodokļi. Pilsētas pārvalde sastāvēja no diviem birģermeistariem, četriem rātskungiem, tiesas pārziņa un rakstveža. Šeit bija bāriņtiesa, bet apelācijas tiesu sprieda Sēlpils virspilskungs. Hercoga kase ievāca nodokli — spundes naudu, izsludināja 3 gadatirgus un nedēļas tirgu — katrā ceturtdienā. Uzskata, ka Jēkabpilī 1684. gada 15. aprīlī vietējā amatnieka Samuela Skavronska un viņa sievas Elizabetes Moricas ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Pēc citas versijas viņas priekšteči cēlušies no Minskas apkārtnes dzimtcilvēkiem. Abas versijas ir apvienojamas, ja pieņem, ka Skavronski bijuši Otrā Ziemeļu kara bēgļi, kas apmetušies Jēkabpils slobodā.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1700. gadā hercogisti ieņēma zviedru karaspēks, bet Jēkabpils krievu draudze 1703. gadā uzcēla jaunu pareizticīgo baznīcu. 1704. gadā krievu karaspēks ieņēma Jēkabpili, bet 26. jūlijā tās nomalē pie Sēlpils ceļa notika liela kauja starp zviedriem un krieviem ("Kauja pie Jēkabpils"), kurā zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā sakāva daudzkārt lielāko krievu karaspēku un novērsa tā iebrukumu hercogistē.

1797. gada pilsētas plāns

Pēc kara un Lielā mēra laikiem atkal uzplauka tirdzniecība. Strūgas no Baltkrievijas un Lietuvas ieveda labību, linsēklas, augu eļļas, medu, taukus, tabaku, degvīnu, audumus, amatnieku darbarīkus u. c. preces par 10—12 miljoniem rubļu gadā. Savukārt sauszemes transports no Jaunjelgavas 1760.—1770. gados bija 8000—9000 vezumu gadā Kamēr Daugava bija vaļā, gar krastu, pret straumi iedami, strūgas vilka burlaki (laivu vilcēji). Garām vijās hercoga pasta ceļš — no Jelgavas caur Frīdrihštati uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pārceltuve uz Krustpili, šajā pat gadā Jēkabpilī tika dibināta pirmā aptieka. Hercogu laikos Jēkabpils pilsoņi pārsvarā bija krievvalodīgie, hercoga Pētera laikā izveidojās arī vācvalodīgu amatnieku kopiena, bet ebrejiem pilsētā bijis aizliegts pat pārnakšņot. Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā Inflantijas vaivadijai piederošo Krustpili, bet 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jēkabpili iekļāva Krievijas Impērijā.

19. gadsimtā

Krasta iela Jēkabpilī (pirms 1914).

Jēkabmiesta Lielā iela 1920. gados.

1826. gadā astronoms V. Strūve Jēkabpilī veica astronomiskos un ģeodēziskos mērījumus. 1834. gadā Jēkabmiestā atvēra lazareti, kurā 1847. gadā veica amputāciju ar narkozi. Šajā laikā pilsētā sāka darboties teātris un bibliotēka, iesāka ielu bruģēšanu un apgaismošanu.

1861. gadā atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, uzbūvēja Zīlānu un Krustpils stacijas, tāpēc preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. Ienesīga nodarbošanās gan vēl arvien bija plostu pludināšana. 19. gadsimta vidū pa Daugavu gar Jēkabpili nopludināja pat 12 tūkstošus plostu gadā. 1857. gadā Jēkabpilī bija 82 loči. Jēkabmiesta tirgotāji un krodzinieki priecājas par to, ka Daugavas gultne joprojām nav padziļināta, kā bija iecerēts. Tādā veidā krāces viņiem gādā ienākumus, jo pilsētā apmetušies un dzīvo daudz garāmbraucēju. Caurbraucošie strūdzinieki un plostnieki gadā izdzēruši 8000 spaiņu degvīna. Turklāt jēkabpilieši pelnījās ar lāču dresēšanu — apkārtnes mežos netrūka mazo lācēnu, kurus varēja pieradināt.

1869. gadā Jēkabpilī atvērta jūrskola.

19. gadsimtā Jēkabpils ar Krustpili līdztekus Rīgai un Liepājai kļuva par vienu no Latvijas ērģeļbūvniecības centriem. To starpā jēkabpilietis Mārtiņš Krēsliņš, kurš savā mūžā izgatavoja 140 ērģeles, bija pirmais latviešu ērģeļmeistars. Ērģeļbūvniecības tradīciju pārtrauca Otrā pasaules kara nestās politiskās pārmaiņas un PSRS valdošais reliģijas noliegums.

20. gadsimtā

Jēkabpils pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Jēkabpils pilsētas galva Teodors Ermansons.

Jēkabpils pilsētas plāns (1936).

20. gadsimta sākumā Jēkabpili darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u. c. rūpnieciskie uzņēmumi. Pirmā pasaules kara laikā Daugavas kreisajā krastā Krievijas armija bija izveidojusi savu placdarmu un Jēkabpilī tika sagrauti 280 nami.

1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika. 1936. gadā Jēkabpilī uzbūvēja Aizsargu namu un tiltu pāri Daugavai, Krustpili ar Jēkabpili savienoja platsliežu dzelzceļa līnija, kas tālāk kā šaursliežu dzelzceļa līnija veda līdz Daudzevai, Viesītei un Neretai.

1935. gadā no 5826 Jēkabpils iedzīvotājiem latvieši bija 3834 (65,8%), žīdi 793 (13,6%), krievi 765 (13,1%), poļi 152 (2,6%), vācieši 58 (1,0%).

Tajā laikā darbojās Jēkabpils Valsts ģimnāzija un komercskola Pasta ielā 1, pilsētas 6 gadīgā pamatskola Lielajā ielā 204, pilsētas krievu pamatskola Smilšu ielā 18, pilsētas žīdu pamatskola Lielajā ielā 229. Kuldīgas pilsētas slimnīca atradās Kalpaka ielā 2.

Otrā pasaules kara laikā tiltu pār Daugavu uzspridzināja, līdz jauna tilta uzbūvēšanai 1962. gadā darbojās pārceltuve. 1949. gada 25. martā no Krustpils stacijas notika iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju.

1962. gadā administratīvi apvienoja Jēkabpils un Krustpils pilsētas. Pilsētā darbojās šūšanas uzņēmums "Asote", Rīgas autoelektropiederumu rūpnīca, dolomīta šķembu ražotne "Dolomīts", dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, piena kombināts, gaļas kombināts, konservu ražotne, "Lauktehnika" u. c. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā ražošana sašaurinājās.