Jēkabpils vēsture

Krustpils (pa kreisi) un Jēkabpils (pa labi aiz salas) 18. gadsimta beigās (no Broces kolekcijas).

Jēkabpils vēsture aptver laika periodu kopš Krustpils dibināšanas bīskapam Albertam fon Bukshēvdenam piešķirtajā Jersikas ķēniņvalsts daļā līdz mūsdienām.

Livonijas Konfederācijas laiks

13. gadsimta sākumā tagadējās Jēkabpils teritorija Daugavas labajā krastā atradās Jersikas valsts Asotes pilsnovadā. 1211. gadā bīskaps Alberts fon Bukshēvdens Asotes pilsnovadu pievienoja Livonijas bīskapijai, bet mežainās Daugavas pretējā krasta zemes 1218. gadā ieguva Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes. Jau pirms 1237. gada Rīgas bīskaps Daugavas labajā krastā nodibināja Krustpili (Kreutzburg), kas kā nocietinājums aizstāja nopostīto un pamesto Jersikas pilsētu un kalpoja par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru.

Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks

Jēkabpils kaujas norises attēlojums gravīrā (pa labi saskatāma Daugava ar Jēkabmiestu).

Pēc Livonijas kara Krustpils cietoksnis ietilpa Pārdaugavas hercogistes daļā, bet Daugavas kreisais krasts — Kurzemes un Zemgales hercogistes daļā. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gadā Krievijas caristes karaspēks ieņēma tagadējo Baltkrievijas teritoriju, hercogiste pasludināja neitralitāti un mežainajā apvidū iepretī zviedru pakļautībā esošajai Krustpilij izveidojās kara bēgļu apmetne, ko tās iemītnieki dēvēja par brīvciemu. Kad Krievijas cars Aleksejs I Romanovs 1656. gada jūlijā gar Daugavu uzsāka karagājienu uz Rīgu, zviedri Daugavas seklākajās vietās pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas. Tā kā milzīgā krievu karaspēka apgāde mēnešiem ilgā Rīgas aplenkuma laikā notika pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem, krievi pirms krācēm bija spiesti savus kara materiālus un pārtiku pārkraut vezumos un tālāk vest pa zemes ceļu līdz Koknesei, kur tagadējā Krievkalna salā bija ierīkota osta ar kuģubūvētavu. Sloboda Daugavas kreisajā krastā izveidojās par lielu pārkraušanas punktu.

Pēc karadarbības beigām hercogs Jēkabs brīvciemā lika nometināt visus kara bēgļus, kas ticības dēļ tika vajāti un bija izbēguši no Polijas-Lietuvas kopvalsts, Krievijas caristes un Zviedru Vidzemes. Tā pie Salas kroga pēc 1660. gada izveidojās krievu vecticībnieku apmatne. Pamazām godīgo iedzīvotāju vairākums piespieda nemierīgos elementus no slobadas pazust, un tur nodibinājās kārtība un miers. Iedzīvotāji drīzā laikā kļuva pazīstami gar visu Daugavu kā droši plostnieki un laivinieki. Salasmuižas plostnieki pazina visas krāces un klintis, viņus sāka cienīt, un viņu labklājība pieauga.

1670. gadā hercogs Jēkabs brīvciemam piešķīra Magdeburgas tiesības un deva vārdu Jakobstadt (Jēkabmiests), kā arī tika noteikts ģerbonis. Jaunajai pilsētai hercogs dāvināja apkārtnes zemes un tajā drīkstēja apmesties krievi, poļi un lietuvieši, arī amatpersonas bija poļi un krievi. Jēkabmiestā hercogs Jēkabs lika iekārtot laivu ostu dzelzs ražojumu izvešanai, ko kausēja Biržu dzelznamā (tagad Salas pagasta "Kapeni"). Tur darbojās naglu un enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, kālija un ziepju vārītava, stikla, kaļķu un darvas ceplis. Tās iedzīvotāji paši ievēlēja birģermeistaru un rāti, te drīkstēja celt baznīcas un skolas. Jēkabmiestā nodibinājās krievu un poļu amati, un tirgoņi apvienojās ģildē. 6 gadus jaunatnācējiem tika atlaisti nodokļi. Pilsētas pārvalde sastāvēja no diviem birģermeistariem, četriem rātskungiem, tiesas pārziņa un rakstveža. Šeit bija bāriņtiesa, bet apelācijas tiesu sprieda Sēlpils virspilskungs. Hercoga kase ievāca nodokli — spundes naudu, izsludināja 3 gadatirgus un nedēļas tirgu — katrā ceturtdienā. Uzskata, ka Jēkabpilī 1684. gada 15. aprīlī vietējā amatnieka Samuela Skavronska un viņa sievas Elizabetes Moricas ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Pēc citas versijas viņas priekšteči cēlušies no Minskas apkārtnes dzimtcilvēkiem. Abas versijas ir apvienojamas, ja pieņem, ka Skavronski bijuši Otrā Ziemeļu kara bēgļi, kas apmetušies Jēkabpils slobodā.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1700. gadā hercogisti ieņēma zviedru karaspēks, bet Jēkabpils krievu draudze 1703. gadā uzcēla jaunu pareizticīgo baznīcu. 1704. gadā krievu karaspēks ieņēma Jēkabpili, bet 26. jūlijā tās nomalē pie Sēlpils ceļa notika liela kauja starp zviedriem un krieviem ("Kauja pie Jēkabpils"), kurā zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā sakāva daudzkārt lielāko krievu karaspēku un novērsa tā iebrukumu hercogistē.

Pēc kara un Lielā mēra laikiem atkal uzplauka tirdzniecība. Strūgas no Baltkrievijas un Lietuvas ieveda labību, linsēklas, augu eļļas, medu, taukus, tabaku, degvīnu, audumus, amatnieku darbarīkus u. c. preces par 10—12 miljoniem rubļu gadā. Savukārt sauszemes transports no Jaunjelgavas 1760.—1770. gados bija 8000—9000 vezumu gadā Kamēr Daugava bija vaļā, gar krastu, pret straumi iedami, strūgas vilka burlaki (laivu vilcēji). Garām vijās hercoga pasta ceļš — no Jelgavas caur Frīdrihštati uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pārceltuve uz Krustpili, šajā pat gadā Jēkabpilī tika dibināta pirmā aptieka.

Hercogu laikos Jēkabpils pilsoņi pārsvarā bija krievvalodīgie, hercoga Pētera laikā izveidojās arī vācvalodīgu amatnieku kopiena, bet ebrejiem pilsētā bijis aizliegts pat pārnakšņot.

Pēc Pirmās Polijas dalīšanas, kā rezultātā 1772. gadā Latgali ar Krustpili pievienoja Krievijas Impērijai, jēkabpilieši sūdzējās hercogam, ka no Krustpils ierodoties krievu muitnieki, kas pārmeklē Jēkabpilī piestājušās laivas, ņem muitu un izmanto savus mērus un svarus. Šīs darbības tā iebiedējušas abtrukušos tirgotājus, ka tie, neko nepārdevuši, devušies prom. Pamazām tirdzniecība Jēkabpilī apsīka un uzplauka Krustpils.

Krievijas Impērijas laiks

1797. gada pilsētas plāns

1807. gadā celtā luterāņu baznīca 1910. gadā.

Pēc Trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jēkabpili iekļāva Krievijas Impērijā, par pirmo pilsētas galvu apstiprināja līdzšinējo birģermeistaru Helvigu. Savukārt 4 km uz dienvidiem, Brodu ciemā, kas arī tobrīd atradās pilsētas teritorijā, sāka nometināt notiesātos.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai [1795. gadā] pēdējā sāk sūtīt savus notiesātos noziedzniekus nometināšanai uz Jēkabpils apkārtni. Ārpus Jēkabpils ir viņu pirmā nometne, tā saucamie Brodi.

— Jānis Meders , "Jēkabpils" (1933)

1796. gadā pilsētā atcēla tautību cenzu, ļaujot tajā apmesties visu tautību iedzīvotājiem. Jau 1800. gadā ebreju skaits bija pieaudzi tiktāl, ka tie sev bija uzbūvējuši pirmo sinagogu, bet 1808. gadā tirgotājs Markuševičs uzcēla vēl vienu sinagogu, kas atradās pašreizējā Vecpilsētas laukuma teritorijā. Tā kā netālā Salas muižas luterāņu baznīca 1800. gadā nodega un vietējai luterāņu draudzei savas baznīcas vairs nebija, tad ar 4300 dālderu lielu kroņa atbalstu pabeidza un 1807. gadā iesvētīja vēl 1769. gadā aizsākto Jēkabpils luterāņu baznīcu.

1803. gadā Jēkabpilī dzīvoja ap 100 latviešu, vairums no kuriem bija dzimtļaudis, un tikai 3 — brīvlaistie latviešu zemnieki, turklāt daļa no brīvajiem latviešiem vēlāk pārvācojās. 1811. gadā Jēkabpilī bija pierakstīts 31 vācu ierēdnis, no kuriem 7 muižnieki, un 12 poļu muižnieki, kā arī 13 krievu un 6 vācu tirgotāji. Kopējais iedzīvotāju skaits bija 1457.

Auga pilsētas iedzīvotāju labklājība, un kopš 1796. gada Jēkabpilī strādāja Jaunjelgavas apriņķa ārsts, bet kopš 1804. gada Jēkabpilī atradās viens no trim Kurzemes skolu pārvaldes iecirkņiem, un drīz pēc tam, 1805. gadā, atvēra elementārskolu un apriņķa skolu.

1812. gada karš

Napoleona Krievijas kampaņas laikā, 1812. gada 21. jūlijā, ģenerāļa Granžāna 7. franču divīzija bez kaujas ieņēma neaizsargāto Jēkabpili. Sākotnēji pie Jēkabpils izvietojās līdz 8000 vīru liela karaspēka nometne, kas pilnībā pārpludināja pilsētu. Līdz 1. augustam Brīvības ielā 203, Jēkabpilī atradās 10. franču-prūšu korpusa maršala Žaka Makdonalda štābs, pēc tam štābu līdz ar vairumu Jēkabpilī izvietoto kareivju pārcēla uz Kalkūniem.

1812. gada 19. augustā Rīgas kara gubernators Esens ziņoja, ka franči Jēkabpilī esot veikuši priekšdarbus tilta pār Daugavu būvniecībai, taču ar darbu sākšanu vilcinoties. Tāpat ziņots, ka franči atņem tirgotāju laivas un veic rekvizīcijas abos Daugavas krastos.

1812. gada 12. novembrī, kamēr barons Nikolajs Korfs atradās prombūtnē, meklēdams glābiņu Rīgā pie ģenerālgubernatora Pauluči, Krustpilī ar 3 lielgabaliem pār Daugavu pārcēlās 150 vīru liela bavāriešu vienība, kas pieprasīja miestam 48 000 rubļu lielu kontribūciju. Nākamajā naktī barons Korfs no Ļaudonas paslepus Krustpilī esot ievedis Filatova krievu armijas nodaļu ar 450 kājniekiem, kas trīs stundu laikā padzina iebrucējus, paņemot gūstā 37 vīrus un visus trīs lielgabalus. Bavāriešiem atkāpjoties no Krustpils, daļa no lielgaballodēm nogrima Daugavā. 1812. gada 15. decembrī decembrī atlikušās franču armijas daļas atstāja arī Jēkabpilī.

Pēc franču atkāpšanās esot rīkotas svinības, kuru laikā uz pilsētas rēķina mieloti 200 trūcīgākie pilsētnieki, bet tirgotājs Markuševičs esot cienājis 80 vietējos ebrejus.

Drīz pēc 1812. gada kara beigām Sēlpils virspilskungs Bistrams pārskatā par Jēkabpils saimniecisko stāvokli ziņoja, ka novērojams saimnieciskās rosmes un tirdzniecības apsīkums, kā rezultātā pilsēta esot noslīdējusi līdz brīvciema līmenim. Karadarbības rezultātā pilsētnieki zaudēja ievērojamu daļu ražas. Ceturtdaļa iedzīvotāju nezinot, kā nodrošināt iztiku līdz ziemai, bet daudziem amatniekiem trūkst darba. Viņš nevarot uzskaitīt ne četrus jēkabpiliešus, kuru īpašums pārsniegtu dažu tūkstošu dālderu vērtību. Saglabājušos namu vairums ir nomales būdiņas. Saimnieciskā pagrimuma iemeslus virspilskungs skaidro ar 1773. gada Jēkabpils ugunsgrēku un apstākli, ka pēc Latgales pievienošanas Krievijas impērijai 1772. gadā tirdzniecības uzplaukumu piedzīvoja Krustpils, kamēr daudzi turīgākie tirgotāji Jēkabpili pameta.

Pēc Napoleona Krievijas kampaņas Zvanītājos pie Jēkabpils izvietojās karaspēka daļa ar pulverpagrabiem, artilērijas poligonu, sapieru un pontona bataljona apmācības laukumu. 1839. gada 22. maijā kādā no artilērijas noliktavām pie Kapču kroga uzsprāga aptuveni 4 līdz 6 podi šaujampulvera. No sprādziena otrpus Daugavai esošajā Krustpils pilī izbira logi.

Pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemē

1818. gadā Jēkabpilī 198 mājās dzīvoja 1652 iedzīvotāji.

1826. gadā astronoms V. Strūve Jēkabpilī veica astronomiskos un ģeodēziskos mērījumus. 1834. gadā Jēkabmiestā atvēra lazareti, kurā 1847. gadā veica amputāciju ar narkozi. Šajā laikā pilsētā sāka darboties teātris un bibliotēka, iesāka ielu bruģēšanu un apgaismošanu.

1835. gadā Jēkabpilī bija 2615 iedzīvotāji, tai skaitā 71 cunftīgs birģeris, 966 namnieki, 12 zemnieku un 1566 strādnieki

1860. gadi

Krustpils dzelzceļa stacija 1899. gadā

1861. gadā līdz ar dzelzceļa līniju Rīga-Daugavpils atklāja arī Krustpils staciju. Darbā par ierēdni tajā pieņēma agrāko tirgotāju Ludvigu Heinrihu Eberhardu Neimani, kurš kopā ar ģimeni Krustpilī bija ieradies no Grēvesmīlenes. Viņa dēls, vēlākais arhitekts Vilhelms Neimanis, Krustpilī dzīvoja līdz 1864. gadam, kad stājās darbā Rīgas-Daugavpils dzelzceļa birojā Rīgā pie arhitekta Paula Maksa Berči.

Pēc dzelzceļa atklāšanas preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. Ienesīga nodarbošanās gan vēl arvien bija plostu pludināšana. 19. gadsimta vidū pa Daugavu gar Jēkabpili nopludināja pat 12 tūkstošus plostu gadā. 1857. gadā Jēkabpilī bija 82 loči. Jēkabmiesta tirgotāji un krodzinieki priecājas par to, ka Daugavas gultne joprojām nav padziļināta, kā bija iecerēts. Tādā veidā krāces viņiem gādā ienākumus, jo pilsētā apmetušies un dzīvo daudz garāmbraucēju. Caurbraucošie strūdzinieki un plostnieki gadā izdzēruši 8000 spaiņu degvīna. Turklāt jēkabpilieši pelnījās ar lāču dresēšanu — apkārtnes mežos netrūka mazo lācēnu, kurus varēja pieradināt.

1866. gadā Krustpilī, Krasta ielā darbnīcu atvēra ērģeļmeistars Frīdrihs Veisenborns no Tīringenes, kurš arodu bija apguvis pie Augusta Martina Rīgā. Par zeļļiem viņš pieņēma vietējos jauniešus, tostarp, jēkabpilieti Mārtiņu Krēsliņu, kurš kļuva par pirmo patstāvīgo latviešu ērģeļmeistaru un savā mūžā izgatavoja 140 ērģeles. Tā 19. gadsimtā Jēkabpils ar Krustpili līdztekus Rīgai un Liepājai kļuva par vienu no trim Latvijas ērģeļbūvniecības centriem. Ērģeļbūvniecības tradīciju pārtrauca Otrā pasaules kara nestās politiskās pārmaiņas un Padomju Savienībā valdošais reliģijas noliegums.

1869. gadā Jēkabpilī atvēra 1. (zemākās) kategorijas jūrskolu, kur apmācīja tuvbraucējus stūrmaņus. Tā bija vienīgā iekšzemes jūrskola Latvijā, kas savu darbību nespēja attaisnot, jo jēkabpiliešiem nebija jūrā iešanas tradīciju, un 1880. gadā jūrskola tika slēgta audzēkņu trūkuma dēļ.

1878. un 1880. gada ugunsgrēki

1878. gada 18. jūnijā sāka degt viens no Pasta ielas namiem. Liesmas izplatījās strauji, tādēļ uguns dzēšanas darbiem izsauca palīdzību no Rīgas. Kamēr dzēsēji atbrauca ar speciālvilcienu un pārcēlās pār Daugavu, pilsētas centrālā daļa, ieskaitot rātes namu, slimnīcu, bibliotēku, labības noliktavas, alus darītavu, aptieku un veikalus, jau bija nodegusi. Uguns nelaimē cieta arī uniātu baznīca un tai iepretī esošais cietums. Nodega ap 300 no pavisam 460 pilsētas namiem. 1878. gada 26. jūlijā Jēkabpils palīdzības komitejas priekšsēdētājs H. Heincs izdevumā Baltijas Vēstnesis ziņoja, ka līdz 15. jūlijam bija saziedoti vairāk kā 17 000 rubļu ugunsgrēkā cietušajiem jēkabpiliešiem.

1880. gada jūnija pašvaldību vēlēšanās agrākās Jēkabpils palīdzības komitejas priekšsēdētāju H. Heincu ievēlēja par pilsētas galvu. Pavisam domes mandātus ieguva 12 vācieši, 10 ebreji, 6 krievi vai poļi un 2 latvieši. Balsstiesības ieguva turīgie vīriešu kārtas pilsoņi-namsaimnieki, tirgotāji un brīvo profesiju darbinieki, ja tie maksāja tiešu nodokli valstij. Ebreji, kas atbilda iepriekšminētajam cenzam, varēja piedalīties vēlēšanās tikai, ja Jēkabpilī dzīvoja pirnis 1835. gada. Pavisam balsstiesīgi bija 373 iedzīvotāji. Salīdzinoši, 1881. gada Kurzemes guberņas tautas skaitīšana Jēkabpilī uzrādīja 5362 iedzīvotājus, tostarp 2254 ebrejus, 1510 krievus, 1133 latviešus, 371 vācieti, 281 poli, 48 lietuviešus un 14 čigānus.

1880. gada 22. maijā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega 30 nami pilsētas rietumdaļā, ko nebija skāruši 1878. gada uguns postījumi, bet 1881. gadā izcēlās ugunsgrēks klosterī. Pēc 1880. gada ugunsgrēka Jēkabpilī ieradās baptistu namdari no Jaunjelgavas, kas ap sevi sapulcināja aizvien lielāku skaitu ticības piekritēju un kļuva par vienu no visstraujāk augošajām konfesijām pilsētā.

Gadsimtu mija

Krasta iela Jēkabpilī (pirms 1914).

Jēkabmiesta Lielā iela 1920. gados.

Pirmajā pasaules karā sagrautie Krasta ielas nami Jēkabpilī.

1883. gadā sāka darboties Hikšteina alus darītava. Pirms 1903. gada pie tās izveidojās Jūlijas Hikšteines kundzes viesnīca un krogs Bellevue. Vēl viens alkoholisko dzērienu ražotājs bija liķieru fabrikas un neogotikas stilā celtās Kena muižas īpašnieks Alfreds Kens. Abi kungi savstarpēji sacentās par skaistākā dārza iekopšanu pilsētā. Tā tapa Kena parks ar vietējo koku un krūmu stādījumiem un Hikšteina parks ar svešzemju koku stādījumiem.

Kopsakarībā ar cara Aleksandra III veicināto pārkrievošanas politiku, 1890. gadā Jēkabpils domē apsprieda prasību sēdes noturēt krieviski, uz ko domnieks Jēkabs Skulme ieteica lietot latviešu valodu, kas visiem pārējiem domniekiem esot bijusi saprotama. Vairums tam nepiekrita, taču arī neiebilda, ka Skulme, apliecinot savu latvisko izcelsmi, visās sēdēs runās tikai latviski.

20. gadsimta sākumā Jēkabpili darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u. c. rūpnieciskie uzņēmumi.

1901. gadā, līdz ar būvdarbu sākumu dzelzceļa līnijā Maskavas—Ventspils, atklāja Zīlānu staciju. Tajā atradās depo 16 lokomotīvēm, rampa lokomotīvju apgriešanai, remontdarbnīcas, noliktavas, ūdenstornis, trīs kilometrus garš ūdensvads ar sūkņu staciju Daugavas krastā, vairāk nekā desmit lielas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem, pirts, dzelzceļa skola un telegrāfa līnija. Pavisam Zīlānu stacijas teritorijā bija 6 sliežu ceļi. Plašā dzelzceļa infrastruktūra to padarīja par lielāko un nozīmīgāko staciju posmā no Rīgas līdz Zilupei. Pašu dzelzceļa līniju atklāja 1904. gada 24. novembrī, un jau 1905. gadā Zīlāni no nelielas sādžas bija kļuvuši par miestu ar 906 iedzīvotājiem.

Tā kā līdz šim ar dzelzceļu savienota bija tikai Krustpils, arī jēkabpilieši vēlējās dzelzceļa savienojumu, paredzot tiltu pār Daugavu pretī Jēkabmiestam. Šī iecere neīstenojās, jo projektētāji esot lūguši "kukuli", kura summa toreiz izrādījusies nesamaksājama. Tāpēc inženieri, spītējot pilsētas galvu skopumam, dzelzceļa tiltu ieplānoja no Jēkabpils attālākā vietā, pie Zeļķiem. Pēc citiem avotiem "kukuli" samaksājuši Jēkabpils un Krustpils pārceltuvju turētāji, lai tilts neatņemtu peļņu pārceltuvju īpašniekiem.

1912. gadā Augstākā dzelzceļu lietu komisija ziņoja, ka laikā līdz 1917. gadam plānota dzelzceļa līnijas Kauņa—Krustpils būvniecība, kas, iespējams, ar dzelzceļu būtu savienojusi arī Jēkabpili, taču Pirmā pasaules kara dēļ šī iecere neīstenojās.

Pirmais pasaules karš

1915. gada 12. septembrī vācu vienības ģenerāļa Oto fon Belova vadībā ieņēma Jaunjelgavu un Viesīti un virzījās Jēkabpils virzienā, kā rezultātā Daugavas kreisajā krastā no Robežkroga līdz Dignājai izveidojās Jēkabpils placdarms. No 1915. gada 7. līdz 9. novembrim un atkārtoti 1916. gada 21. martā krievu karaspēks veica neveiksmīgus uzbrukumus nolūkā atspiest vācu pozīcijas no Jēkabpils, lai pārrautu fronti un sasniegtu Panevēžu. Savukārt 1916. gada 16. maijā vācu karaspēks uzbruka placdarma labajam flangam Robežkroga apvidū un ieņēma Iepukņus. Krievu armijas sapieri inženiera M. Vegnera vadībā pēc Jēkabpils būvtehniķa Drukerta ierosinājuma aizdambēja Ziemeļsusējas upi, appludinot Biržu pļavas, kas mudināja vācu vienības pārcelt savus ierakumus tālāk no Jēkabpils uz Kugu kalniem Biržu pusē.

Pozīciju kara apstākļos krievu karaspēka morāles kritums Jēkabpils placdarmā bija novērojams jau 1916. gada 18. maijā, kad ar nāvessodu notiesāja 3 karavīrus par musināšanu neiet uzbrukumā. 1917. gada 18. jūlijā Jēkabpilī notika 28. armijas korpusa karavīru mītiņš, kurā piedalījās ap 3000 kareivju un pieņēma rezolūciju pret uzbrukumiem frontē un Pagaidu valdības kontrrevolucionāro politiku. Drīz pēc tam, 20. jūlijā, Jēkabpilī 733. strēlnieku un 3. Kaukāza pulks atteicās izpildīt pavēli par uzbrukumu, uz ko vairāk kā 800 kareivju arestēja un nodeva karatiesai Daugavpilī.

1917. gada 21. septembrī vācu 58. armijas korpuss ģenerāļa grāfa Šmetova vadībā atklāja stipru artilērijas uguni Dakteru māju un Jaunsēlpils iecirknī, plašos apmēros pielietojot ķīmiskos lādiņus. Krievu armija atkāpjoties nodedzināja Zeļķu dzelzceļa tiltu. 22. septembrī ap plkst. 4 no rīta vācu karaspēks iegāja Jēkabpilī, paņemot 4700 gūstekņu un 55 lielgabalus, kā arī lielu daudzumu bruņojuma un karamateriālu. Līdz ar to bija ieņemts Jēkabpils placdarms, kas divus gadus sedza Pļaviņu un Krustpils dzelzceļa mezglus un dzelzceļa līniju Rīga-Daugavpils. Turpmākos 5 mēnešus frontes līnija atradās gar Daugavu, starp Jēkabpili un Krustpili. Pār to apšaudīja namus pretējos Daugavas krastos. 1918. gada februārī, kad pēc Februāra revolūcijas bruka morāle krievu armijā, 4. Kaukāza pulks, atkāpjoties no Krustpils, uzspridzināja vairumu pāri palikušās apbūves Krustpilī. Vācu armija ieņēma Krustpili.

Krustpilī nolēmām uzspridzināt visu, ko vien var, lai neatstātu vāciešiem. Pilsēta vairākās vietās dega, rēgojās tikai dūmeņi. [...] Manai komandai iekrita pielāgot aizsardzībai barona Korfa pili, ierīkojot ložmetēju ligzdas, patvertnes.

— Aleksandrs Beļakovs ,

Pavisam Pirmā pasaules kara gaitā Jēkabpilī nopostīja ap 280 namus, tostarp viesnīcu Bellevue, tirdzniecības skolu un ražošanas uzņēmumus. Pēc Krustpils pagasta valdes datiem pilnīgi nopostīta bija 261, bet cietušas 683 dzīvojamās mājas. Savukārt 1449 saimniecības ēkas pilnīgi nopostītas un tikai 116 atlikušas necietušas.

Neatkarīgajā Latvijā

Jēkabpils pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Jēkabpils pilsētas galva Teodors Ermansons.

Jēkabpils pilsētas plāns (1936).

Latvijas Neatkarības karš

1918. gada 10. decembrī Krustpilī un 11. decembrī Jēkabpilī ienāca lielinieku armijas 8. Novgorodas pulks. Jau 12. decembrī Jēkabpilī nodibināja Kara revolucionāro komiteju, kas vadīja sarkano teroru un tribunālu. Daļu iedzīvotāju apcietināja vai ievietoja Pļaviņu koncentrācijas nometnē "Zvēru dārzs", no pārpalikušajiem rekvizēja visus atrodamos pārtikas krājumus. 17. un 18. decembrī Jēkabpilī sasauca Demokrātisko kongresu, kas apriņķa centru pārcēla no Jaunjelgavas uz Jēkabpili, bet Jēkabštati (vācu: Jakobstadt) pārdēvēja par Jēkabmiestu. Apriņķa komitejā ievēlēja 15 cilvēkus, par priekšsēdētāju izvirzot Kārli Minkēviču. 1919. gada 4. jūnijā padomju darbinieki un LKP organizācijas biedri ar specvilcienu evakuējās no Krustpils uz Maskavu.

Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā Stučkas valdība un tai pakļāvīgā Padomju Latvijas armija atkāpās uz Latgali, paverot ceļu Vidzemes atbrīvošanai. 29. maijā Igaunijas armija, kuras sastāvā darbojās Ziemeļlatvijas brigāde un Dāņu Baltijas palīdzības korpuss šķērsoja Latvijas robežu pie Alūksnes. 5. jūnijā plkst. 3 no rīta igauņu pulka 1. eskadrons kapteiņa Borisa Jakoba Lēmaņa vadībā pārtrauca vilcienu satiksmi Krustpils—Rēzeknes dzelzceļa līnijā, bet plkst. 8 ieņēma Krustpili un ar laivām pārcēlās pār Daugavu uz Jēkabpili. Plkst. 11 virs pilsētas valdes nama pacēla Igaunijas karogu.

Kā nākamie plkst. 13 Krustpili sasniedza dāņu brīvprātīgo rota Gustava Borgelīna vadībā, kas ap plkst. 18 pārcēlās uz Jēkabpili. Tā kā citu varas iestāžu Jēkabpilī nebija, dāņiem nācās pildīt komandanta dienestu un uzņemties pārvaldes funkcijas, ko pilsētnieki uztvēra bez iebildēm un pat sāka nākt uz rātsnamu ar saviem lūgumiem.

Ziemeļlatvijas brigādes 4. Valmieras kājnieku pulks pulkvežleitnanta Jūlija Jansona vadībā Krustpili sasniedza plkst. 21, kur jau atradās igauņu un dāņu jātnieku daļas. Naktī uz 6. jūniju 4. Valmieras kājnieku pulka 6. rota pārcelās uz Jēkabpili, uzdodot tai veikt pilsētas aizsardzību, kā arī izveidot uz ceļiem sargposteņus. Tikai 7. jūnijā varu pilsētā pārņēma 4. Valmieras kājnieku pulks un atbrīvoja dāņus no negribētajiem pienākumiem.

6. jūnijā agrākās Jēkabmiesta sieviešu ģimnāzijas telpās notika iedzīvotāju sapulce, kur par pirmo pilsētas valdes priekšsēdētāju ievēlēja provizoru Aleksandru Lindi.

8. jūnijā 4. Valmieras kājnieku pulka 8. rotas komandiera kapteiņa Pauļa Roņa vadībā Krustpilī uzbūvēja otrā bruņuvilciena sastāvu "Komunistu iznīcinātājs" ar lokomotīvi un četriem vagoniem, kas bija bruņoti ar diviem lielgabaliem un deviņiem ložmetējiem. Bruņuvilciens Bermontiādes laikā, 9. oktobrī, sedza Latvijas Pagaidu valdības spēku atkāpšanos pār Daugavas tiltiem Rīgā, pēc tam to izmantoja Latgales atbrīvošanas operāciju laikā.

Latvijas armijā iestājās daudzi jēkabpilieši un krustpilieši. Līdz 1. jūlijam 4. Valmieras kājnieku pulks Krustpilī papildinājās ar 25 virsniekiem, 1560 instruktoriem un karavīriem. 14. jūlijā Krustpilī ieradās pulkvedis Jānis Balodis, lai pārņemtu Austrumu frontes vadību. Nedaudz vēlāk ieradās arī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un armijas virspavēlnieks Dāvids Sīmansons.

Starpkaru periods

Pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika. 1936. gadā Jēkabpilī uzbūvēja Aizsargu namu un tiltu pāri Daugavai, Krustpili ar Jēkabpili savienoja platsliežu dzelzceļa līnija, kas tālāk kā šaursliežu dzelzceļa līnija veda līdz Daudzevai, Viesītei un Neretai.

1935. gadā no 5826 Jēkabpils iedzīvotājiem latvieši bija 3834 (65,8%), žīdi 793 (13,6%), krievi 765 (13,1%), poļi 152 (2,6%), vācieši 58 (1,0%).

Tajā laikā darbojās Jēkabpils Valsts ģimnāzija un komercskola Pasta ielā 1, pilsētas 6 gadīgā pamatskola Lielajā ielā 204, pilsētas krievu pamatskola Smilšu ielā 18, pilsētas žīdu pamatskola Lielajā ielā 229.

Otrais pasaules karš

Otrā pasaules kara laikā tiltu pār Daugavu uzspridzināja, līdz jauna tilta uzbūvēšanai 1962. gadā darbojās pārceltuve. 1949. gada 25. martā no Krustpils stacijas notika iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju.

Padomju okupācijas periods

1962. gadā administratīvi apvienoja Jēkabpils un Krustpils pilsētas. Pilsētā darbojās šūšanas uzņēmums "Asote", Rīgas autoelektropiederumu rūpnīca, dolomīta šķembu ražotne "Dolomīts", dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, piena kombināts, gaļas kombināts, konservu ražotne, "Lauktehnika" u. c. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā ražošana sašaurinājās.