Siguldas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Siguldas vēsture aptver laiku kopš Turaidas un Siguldas piļu dibināšanas senajos Gaujas līvu pilsnovados līdz mūsdienām.

Vissenākie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī apkārtne bijusi intensīvi apdzīvota no 1. gt. p.m.ē. Senatnē Siguldas apkārtnē dzīvojušas zemgaļu ciltis (tā sauktie Gaujas zemgaļi), taču 11. gs šeit jau konstatējama pie somugriem piederošā lībiešu (Gaujas lībiešu) kultūra. Teritorijas priekšrocības izskaidrojamas ar to, ka Gauja senatnē bijusi ērti kuģojama, jo ūdens līmenis ir bijis krietni augstāks kā tagad. Gar Siguldu veda nozīmīgs tirdzniecības ūdensceļš no Baltijas jūras uz Vidzemes un Dienvidigaunijas zemēm. Turaida (līvu: Toro aida - "dievu dārzs") senos laikos ir bijusi galvenā osta Gaujas lejtecē. Siguldas apkaimē atradušies vairāki pilskalni: Satezeles (Līvu) (atrodas ap 2 km uz ZA no Siguldas stacijas, pazīstams ar savu valni), Turaidas, Kārļa, Viešu, Vikmestes, Nurmižu (atrodas Nurmižu rezervāta teritorijā), Kubeseles u.c. Šeit konstatēti arī vairāki uzkalniņkapi, piemēram, pazīstamie Saksukalna uzkalniņkapi.

Krusta kari un Livonijas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turaidas pils valdnieks 13. gadsimta sākumā ir bijis pretrunīgi vērtētais Kaupo, kas vēlāk sadarbojies ar vācu krustnešiem. Turaidai uzbrukts 1206. gadā, kad šeit pret Kaupo sadumpojušos turaidiešus sakāva vācu krustneši ar Kaupo un toreizējā vācu sabiedrotā zemgaļu ķēniņa Viestarda palīdzību. Pils tika nopostīta, taču vēlāk atkal atjaunota. 1212. gadā pilij uzbruka igauņi, kurus sakāva vācieši no Rīgas. Satezeles valdnieks Dabrelis bija nesamierināms krustnešu pretinieks, kura pilij 1206. gadā arī uzbruka zemgaļu karapulki. Autines sacelšanās laikā 1212. gadā vācu izveidotajiem karapulkiem neizdevās pili ieņemt ar spēku un pēc ilgstoša aplenkuma lībieši paši ar noteikumiem padevās. Ar Satezeles pils kapitulāciju beidzās lībiešu brīvības cīņas.

Siguldas vārds pirmoreiz vēstures avotos parādījās 1207. gadā, kad Siguldas apkārtnes zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas arhibīskapu Albertu un tika celta (1207 - 1209) Zobenbrāļu ordeņa pils, kas vēlāk pārgāja Livonijas ordeņa īpašumā. Tādējādi Sigulda kļuva par ordeņa valsts robežas sargu pastāvīgajos karos starp Rīgas arhibīskapiju un Livonijas ordeni. Siguldas pils bija ordeņa komturu, bet vēlāk landmaršala mītne. Savukārt Gaujas labajā krastā tika uzceltas Turaidas un Krimuldas pilis, kas nonāca attiecīgi Rīgas arhibīskapijas un Rīgas domkapitula valdījumā. Turaidas vecās koka pils vietā, kas 1212. gada bija stipri cietusi, 1214. gadā tika uzcelta mūra pils. Krimuldas pils tikusi uzcelta 1255. - 1273. gadā. Pastāvīgo karu laikā šīs pilis bieži mainīja īpašniekus.

Sākumā Siguldas pils bijusi kastellas tipa, taču ap 14. gs. pārbūvēta par konventa tipa celtni. Pie pils pamazām izveidojās tirgotāju mītnes un tika celtas citas ēkas, to skaitā Siguldas baznīca (altārdaļa celta 1225. gadā). 1226. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas nodibināja Siguldas draudzi.

15. gs. šeit jau bija izveidojusies neliela pilsētiņa, kuru 1413. gadā Žilbērs de Lanuā aprakstīja šādi: "Un es devos pie landmaršala, kas atradās kādā pilsētā, septiņas jūdzes no turienes [Rīgas], blakus kādai pilsētai, vārdā Sigulda (ville que l’on nomme Zeghevalde)."[1] Livonijas karā (1558-1583) Siguldu divreiz izpostīja Ivana IV karaspēks.

Pārdaugavas hercogiste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas spēku sagrāves Ērģemes kaujā, pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš vēlāk kļuva par Kurzemes hercogistes pirmo hercogu, nodeva Livonijas zemes Polijai - Lietuvai. Rezultātā visa Vidzeme ar Latgali un Dienvidgauniju nonāca Pārdaugavas provincē (nedaudz vēlāk - hercogistē). Tā kā Rīgas pilsēta atteicās parakstīt padošanās aktu, hercogistes administrators ("Livonijas hetmanis") Jānis Hodkevičs par savu rezidenci izvēlējās Siguldas pili. Vēlāk, kad pils ar pilsētiņu nonāca Cēsu vaivadijas sastāvā, Siguldas pils bija stārastijas centrs. No šī laika saglabājušās vērtīgas ziņas par pili un blakus esošo pilsētiņu, jo tika veikta pils revīzija. Te atradusies baznīca, stallis, amatnieku darbnīcas un tirgotāju mītnes. Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumposmā, 1601. gadā, pili ieņēma zviedri, taču drīz vien poļi to atkaroja. Tikai kara beigās pili atkal pārņēma zviedri. Lielgabalu apšaudes rezultātā pils un pilsētiņa tika sagrauta. 1601. vai 1602. gadā zviedri ieņēma arī Krimuldas pili, taču drīz vien uzbrūkošo poļu dēļ atstāja, nopostīdami pili un nepilnīgi arī pilsētiņu, lai poļu karaspēkam nebūtu apmešanās vietas. Krimuldas apkārtni zviedri atkal pārņēma 1621. gadā. Šajā laikā risinājušies notikumi saistībā ar Turaidas Rozi - Maiju, kas iemūžināti Raiņa traģēdijā "Mīla stiprāka par nāvi" (1927). Kaut gan bieži šie notikumi tiek saukti par leģendu, to pamatā ir reāli fakti un personības: Maija, Greifs, Viktors Heils, Jakubovskis, Skudrītis u.c.

Zviedru Vidzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turaidas pilsdrupas

Pēc kara Vidzeme tika iekļauta Zviedrijas karaļvalsts sastāvā. Tā kā Siguldas pils tika sagrauta, tad tā zaudēja savu militāro nozīmi un kļuva par muižas centru. Vecajā priekšpilī tika uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas un pilsmuižas īpašnieki sāka vairāk pievērsties saimnieciskajai darbībai. Gustavs II Ādolfs pili nodeva Gabriēlam Okseršernam (1587—1640; Gabriel Gustafsson Oxenstierna), taču pēc Kārļa XI veiktās muižu redukcijas pils nonāca kroņa (Zviedrijas karaļa) īpašumā. Zviedru laikos pilsmuižas klētī tika izveidota draudzes skola, tāpat kā daudz kur citur Vidzemē. Vienīgā lasāmviela te bija kristiešu dziesmu grāmatas. Tomēr skolas apmeklējuma līmenis bija zems, tas izskaidrojams gan ar saimnieciskiem, gan reliģiskiem apsvērumiem. Tā kā šajā laikā pilsmuiža tika nomāta, nevis bija muižnieka īpašums, pieauga muižnieku vardarbība un zemnieku ekspluatācija. Muižnieks centās iegūt maksimālus labumus sev, jo zināja, ka muižu viņš nemantos. Saglabājušās ziņas arī par zemniekiem no Siguldas apkaimes, kas devušies sūdzēties pie zviedru valstsvīriem, tomēr parasti tas nedeva nekādus rezultātus. Arī Krimulda 1625. gadā tika dāvināta jau minētajam Zviedrijas valsts padomniekam Okseršernam. Attīstoties šaujamieročiem, visas trīs pašreizējās Siguldas pilsētas teritorijā ietilpstošās pilis zaudēja savu cietokšņa nozīmi un tika izmantotas saimnieciskiem nolūkiem, to akmeņi izmantoti citu būvju mūrēšanai un tās pamazām pārvērtās drupās.

Krievijas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siguldas Jaunā pils. Pa labi redzams Ata Kronvalda piemineklis

Lielais Ziemeļu karš un mēris paņēma ļoti daudzu Siguldas apkārtnes iedzīvotāju dzīvības. Siguldas pilsmuiža karā tika stipri izpostīta, un mēra rezultātā 75,8% visu Siguldas draudzes locekļu nomira. Pēc kara dzīve šeit pamazām atjaunojās un miers sekmēja uzplaukumu. Mainījās arī Siguldas pilsmuižas īpašnieki - sākumā tā nokļuva Krievijas valsts, bet vēlāk fon Lasī, Braunu, Borhu un vēlāk Kropotkinu dzimtu īpašumā. Gar Rīgas - Pleskavas ceļu tika uzcelti 6 krogi, kuri kalpoja gan kā naktsmājas, gan kā vietējās sabiedrības satikšanās vieta. Pār Gauju darbojās plostu vai laivu pārceltuve. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā sākās klaušu laiki, bet vēlāk notika zemes izpirkšana. Izglītību nodrošināja Siguldas draudzes skola un pagastskola, taču apmeklējuma līmenis nebija visai augsts. 1878. - 1881. gadā Olgas Kropotkinas valdīšans laikā tika uzcelta neogotiskā Siguldas Jaunā pils. Satiksmi ar Rīgu nodrošināja jaunais Rīgas - Pleskavas lielceļš, bet Siguldas kā Krievijā populāras atpūtas vietas uzplaukums sākās ar dzezceļa līnijas Rīga - Valka atklāšanu 1889. gadā. Šo projektu virzīja kņazs Nikolajs Kropotkins. kas atbalstīja arī zemnieku zemes izpirkšanu, kā arī zemes izpirkšanu tirgotāju un citu privātpersonu vajadzībām. Pēc Šveicē redzētā parauga viņš izveidoja arī ragavu nobrauciena trasi ar vienu virāžu netālu no savas muižas, tādējādi kļūdams par bobsleja aizsācēju Siguldā. Ap šo laiku Siguldā tika atklāta arī viesnīca Hotel Segewold, kas funkcionē vēl mūsdienās. Daudzi turīgi cilvēki šeit būvēja vasarnīcas un ap 1909. gadu Siguldā dzīvoja jau ap 900 cilvēku, bet kopumā vasarās šis skaitlis bija daudz lielāks. Siguldā uzturējušies tādi tajos un tagadējos laikos pazīstami cilvēki kā Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Paula Baltābola, Felicita Ertnere, Vilma Egliņa-Nāra, Alfrēds Kalniņš, Teodors Zaļkalns, Mārtiņš Buclers, Anna Brigadere, Reinis Kaudzīte. Arī Krimuldai Krievijas impērijas laikos nomainījās īpašnieki: 1726. - 1817. gadā tā bija kapteiņa Helmersena īpašumā, bet 1817. - 1921. gadā tā piederēja firstam Johanam Līvenam, kura laikā izveidojas vēl mūsdienās redzamā muižas apbūve. 1854. gadā Krimuldas pilī atvaļinājumu pavadīja Vidzemes ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs, bet 1863. gadā te ciemojies pat cars Aleksandrs II. Šim apmeklējumam gatavojoties, 1862. gadā tika uzbūvēts Serpentīna ceļš uz Krimuldu. Turaidas pils stipri cieta ugunsgrēkā, kas pilī plosījās 1776. gadā. Pirmā pasaules kara gados tika nopostītas daudzas vasarnīcas un pansijas, Sigulda zaudēja daļu savas skaistās koka apbūves.

Latvijas Republikas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņu laikā tika nopostīta vecā Siguldas dzelzceļa stacija. Brīvvalsts laikā pamazām sākās jauns Siguldas uzplaukums. Siguldas jaunā pils līdz ar agrārreformu 1922. gadā pārgāja Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības (vēlāk Latviešu preses biedrības) īpašumā, kas to izveidoja par atpūtas vietu. Krimuldas pils ar tuvējo apkārtni agrārreformas gaitā tika atsavināta un nodota Latvijas Sarkanā Krusta pārziņā, kas šeit izveidoja bērnu sanatoriju kaulu tuberkulozes slimniekiem. Turaidas pils 1924. gadā tika iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, tomēr nekādi atjaunošanas darbi te netika veikti.

Atjaunojās biedrības "Vidzemes Šveice" darbība, kura tika izveidota jau Krievijas impērijas laikā, un veidojās arī jaunas biedrības un pašdarbības kolektīvi: Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, teātris "Arkādija", "Raiņa klubs" un daudzi citi. 1925. gadā Siguldai tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss, bet 1928. gadā Sigulda ieguva pilsētas tiesības. Kopš 1923. gada Siguldas apbūvi noteica pamazām topošais pilsētas plāns. Tika uzcelta jaunā romantisma stilā būvētā Siguldas stacija, kas nereti tiek dēvēta par vienu no tā laika skaistākajām dzelzceļa stacijām Latvijā. 1930. gadā pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta Siguldas luterāņu baznīcai tika uzcelts arī tornis. Siguldā kādu laiku uzturējies slavenais tautasdziesmu vācējs Krišjānis Barons. Sākoties Ulmaņa diktatūrai, daudzas biedrības tika slēgtas, un turpmāk pilsētas valdi iecēla Iekšlietu ministrs. Šai laikā tika uzcelts Siguldas tilts, kas ievērojami atviegloja satiksmi pār Gauju.

Padomju un nacistu okupācijas un inkorporācija PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tad pienāca 1940. gads un padomju varas nodibināšanās Siguldā, arī no Siguldas uz Sibīriju tika deportēti cilvēki. Kad vācu karaspēks tuvojās Siguldai, atejošā sarkanā armija uzspridzināja Gaujas tiltu. Vācu okupācijas laikā Siguldas jaunajā pilī izvietojās armiju grupas Nord štābs. 2. pasaules kara laikā tika nopostīta arī Siguldas dzelzceļa stacija un brīvdabas estrāde.

Pēc kara, būdama Latvijas PSR sastāvā, Sigulda pamazām atkopās no kara nodarītajiem postījumiem un tajā izveidojās mazpilsētām raksturīgā apbūve. 1946. gadā tika izstrādāts jauns pilsētas attīstības plāns, kurā tika paredzēta vietējās rūpniecības un komunālās celtniecības veicināšana. Daļu cilvēku skāra 1949. gada 25. marta deportācija, kad atkal dzelzceļa ešeloni devās uz Sibīriju. Tika atjaunots Gaujas tilts, uzceltas dzīvojamās blokmājas, universālveikals, uzbūvēta jauna dzelzceļa stacija u.c. ēkas. No 1950 - 1961 gadam Sigulda bija neliela rajona centrs. 1953. gadā pilsētas teritorijas aizgaujas daļā iekļāva Turaidas un Krimuldas vēsturiskos centrus. Padomju laikos Siguldas teritorijā darbojās 3 sanatorijas, kā arī viena tūristu bāze Turaidā, kas nodrošināja labas atpūtas iespējas. Dabas aizsardzību ap Siguldu sekmēja Gaujas nacionālā parka izveidošana 1973. gadā. 1979. gadā tika izveidots kājnieku tilts pār Gauju, kas atrodas kādu gabalu no Laurenčiem. Tika uzcelts televīzijas tornis, nodrošinot dažādu ziņu translāciju. Sāka darboties Siguldas 2. vidusskola, kas paplašināja izglītības iespējas Siguldā. Netālu no Siguldas pils 1985. gadā tika atklāts pēc Teodora Zaļkalna meta 1956. gadā izgatavotais Krišjāņa Barona piemineklis. Ar dienvidslāvu speciālistu palīdzību 1986. gadā tika uzcelta Siguldas bobsleja trase, kas sekmēja Siguldas kā sporta centra veidošanos. 1969. gadā tika izveidots arī gaisa trosu ceļš uz Krimuldu, kas atviegloja satiksmi starp šīm pilsētas daļām. Pilsētā darbojās vairāki deju, koru kolektīvi, kuri veiksmīgi izvērsa māksliniecisko pašdarbību. Jau 1953. gadā sākās restaurācijas darbi un kopš 1976. gada Turaidā notika intensīva arheoloģiskā izpēte (viens no galvenajiem arheologiem te bija Jānis Graudonis). Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejā 1985. gada jūlijā Turaidā tika atklāts Dainu kalns ar Induļa Rankas veidotajām skulptūrām. 1988. gadā tika izveidots Turaidas Muzejrezervāts, kurš ietver 41 ha lielu platību. Līdz ar 3. atmodu izveidojās Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Siguldas nodaļas. 1989. gada pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes pārstāvji un par priekšsēdētāju kļuva pazīstamais Atmodas laika aktīvists Ivars Redisons.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas Sigulda turpina veidoties par tūrisma un ziemas sporta centru. Siguldu gadā apmeklē ap 1.5 miljoni tūristu gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Siguldā darbojas vietējais "Radio Sigulda", kas dibināts 1991. gada 15. maijā. Pēc arhitektes Maijas Krastiņas projekta 1995. gadā tika sākta būvēt un 1996. gadā tapa iesvētīta Siguldas katoļu baznīca. Savu darbību 2001. gadā uzsāka Siguldas koncertzāle "Baltais flīģelis", kurā izvietojusies arī mūzikas un mākslas skola. Te notiek arī festivāls "Kremerata Baltica", kuru aizsāka slavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Norit diskusijas par jauna kultūras nama būvēšanu, jo vecais ir fiziski un morāli novecojis. 2006. gadā tika atjaunots Serpentīna ceļš augšup uz Krimuldu, kas sākotnēji tika izbūvēts 19. gs. un ir vienīgais šāda tipa ceļš Baltijā. 2007. gada 9. - 12. augustam Siguldā notiek pilsētas 800 gadu svētki. Kā svētku simbols izvēlēts trīs atslēgu apvienojums, kas simbolizē trīs Siguldas vēsturiskās daļas (trīs pilis) - pašu Siguldu (domāta pilsētas daļa pa kreisi no Gaujas), Krimuldu un Turaidu. Pilsētas teritorijā ir reģistrētas 7 draudzes. Slavens ir Siguldas pūtēju orķestris, kas daudzkārt arī piedalījies dziesmu svētkos. Dziesmu svētkos aktīvi ir piedalījies arī Olgas Jakānes vadītais Siguldas 1. pamatskolas zēnu koris. Plašu publiku piesaista graciozie opermūzikas svētki, kas notiek Siguldas pilsdrupās. Krimuldā pils teritorijā darbojas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", kura 2002. gadā pēc privatizācijas procesa kļuva par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Turaidas pilī pēc restaurācijas vēl joprojām darbojas muzejs, kas vēsta par pils seno vēsturi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.