Siguldas vēsture

Siguldas vēsture aptver laiku kopš Turaidas un Siguldas piļu dibināšanas senajos Gaujas līvu pilsnovados līdz mūsdienām.

Vissenākie laiki

Šī apkārtne bijusi intensīvi apdzīvota no 1. gt. p.m.ē. Senatnē Siguldas apkārtnē dzīvojušas zemgaļu ciltis (tā sauktie Gaujas zemgaļi), taču 11. gs šeit jau konstatējama pie somugriem piederošā lībiešu (Gaujas lībiešu) kultūra. Teritorijas priekšrocības izskaidrojamas ar to, ka Gauja senatnē bijusi ērti kuģojama, jo ūdens līmenis ir bijis krietni augstāks kā tagad. Gar Siguldu veda nozīmīgs tirdzniecības ūdensceļš no Baltijas jūras uz Vidzemes un Dienvidigaunijas zemēm. Turaida (līvu: Toro aida - "dievu dārzs") senos laikos ir bijusi galvenā osta Gaujas lejtecē. Siguldas apkaimē atradušies vairāki pilskalni: Satezeles (Līvu) (atrodas ap 2 km uz ZA no Siguldas stacijas, pazīstams ar savu valni), Turaidas, Kārļa, Viešu, Vikmestes, Nurmižu (atrodas Nurmižu rezervāta teritorijā), Kubeseles u.c. Šeit konstatēti arī vairāki uzkalniņkapi, piemēram, pazīstamie Saksukalna uzkalniņkapi.^[1]

Krusta kari un Livonijas periods

Turaidas pils valdnieks 13. gadsimta sākumā ir bijis pretrunīgi vērtētais Kaupo, kas vēlāk sadarbojies ar vācu krustnešiem. Turaidai uzbrukts 1206. gadā, kad šeit pret Kaupo sadumpojušos turaidiešus sakāva vācu krustneši ar Kaupo un toreizējā vācu sabiedrotā zemgaļu ķēniņa Viestarda palīdzību. Pils tika nopostīta, taču vēlāk atkal atjaunota. 1212. gadā pilij uzbruka igauņi, kurus sakāva vācieši no Rīgas. Satezeles valdnieks Dabrelis bija nesamierināms krustnešu pretinieks, kura pilij 1206. gadā arī uzbruka zemgaļu karapulki. Autines sacelšanās laikā 1212. gadā vācu izveidotajiem karapulkiem neizdevās pili ieņemt ar spēku un pēc ilgstoša aplenkuma lībieši paši ar noteikumiem padevās. Ar Satezeles pils kapitulāciju beidzās lībiešu brīvības cīņas.

Siguldas vārds pirmoreiz vēstures avotos parādījās 1207. gadā, kad Siguldas apkārtnes zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas arhibīskapu Albertu un tika celta (1207 - 1209) Zobenbrāļu ordeņa pils, kas vēlāk pārgāja Livonijas ordeņa īpašumā. Tādējādi Sigulda kļuva par ordeņa valsts robežas sargu pastāvīgajos karos starp Rīgas arhibīskapiju un Livonijas ordeni. Siguldas pils bija ordeņa komturu, bet vēlāk landmaršala mītne. Savukārt Gaujas labajā krastā tika uzceltas Turaidas un Krimuldas pilis, kas nonāca attiecīgi Rīgas arhibīskapijas un Rīgas domkapitula valdījumā. Turaidas vecās koka pils vietā, kas 1212. gada bija stipri cietusi, 1214. gadā tika uzcelta mūra pils. Krimuldas pils tikusi uzcelta 1255. - 1273. gadā. Pastāvīgo karu laikā šīs pilis bieži mainīja īpašniekus.

Sākumā Siguldas pils bijusi kastellas tipa, taču ap 14. gadsimtu pārbūvēta par konventa tipa celtni. Pie pils pamazām izveidojās tirgotāju mītnes un tika celtas citas ēkas, to skaitā Siguldas baznīca (altārdaļa celta 1225. gadā). 1226. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas nodibināja Siguldas draudzi.

15. gadsimtā šeit jau bija izveidojusies neliela pilsētiņa, kuru 1413. gadā Žilbērs de Lanuā aprakstīja šādi: "Un es devos pie landmaršala, kas atradās kādā pilsētā, septiņas jūdzes no turienes [Rīgas], blakus kādai pilsētai, vārdā Sigulda (ville que l’on nomme Zeghevalde)."^[2] Livonijas karā (1558-1583) Siguldu divreiz izpostīja Ivana IV karaspēks.

Pārdaugavas hercogiste

Jau 1561. gadā, pēc Livonijas Konfederācijas spēku sagrāves Ērģemes kaujā, pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš vēlāk kļuva par Kurzemes hercogistes pirmo hercogu, nodeva Livonijas zemes Polijai - Lietuvai. Rezultātā visa Vidzeme ar Latgali un Dienvidgauniju nonāca Pārdaugavas Livonijas provincē (nedaudz vēlāk - hercogistē). Tā kā Rīgas pilsēta atteicās parakstīt padošanās aktu, hercogistes administrators ("Livonijas hetmanis") Jānis Hodkevičs par savu rezidenci izvēlējās Siguldas pili. Vēlāk, kad pils ar pilsētiņu nonāca Cēsu vaivadijas sastāvā, Siguldas pils bija stārastijas centrs. No šī laika saglabājušās vērtīgas ziņas par pili un blakus esošo pilsētiņu, jo tika veikta pils revīzija. Te atradusies baznīca, stallis, amatnieku darbnīcas un tirgotāju mītnes. Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumposmā, 1601. gadā, pili ieņēma zviedri, taču drīz vien lietuvieši un poļi to atkaroja. Tikai kara beigās pili atkal pārņēma zviedri. Lielgabalu apšaudes rezultātā pils un pilsētiņa tika sagrauta. 1601. vai 1602. gadā zviedri ieņēma arī Krimuldas pili, taču drīz vien to atstāja, nopostīdami pili un nepilnīgi arī pilsētiņu, lai poļu karaspēkam nebūtu apmešanās vietas. Krimuldas apkārtni zviedri atkal pārņēma 1621. gadā. Šajā laikā risinājušies notikumi saistībā ar Turaidas Rozi - Maiju, kas iemūžināti Raiņa traģēdijā "Mīla stiprāka par nāvi" (1927). Kaut gan bieži šie notikumi tiek saukti par leģendu, to pamatā ir reāli fakti un personības.

Zviedru Vidzeme

Pēc kara Vidzeme tika iekļauta Zviedrijas karaļvalsts sastāvā. Tā kā Siguldas pils tika sagrauta, tad tā zaudēja savu militāro nozīmi un kļuva par muižas centru. Vecajā priekšpilī tika uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas un pilsmuižas īpašnieki sāka vairāk pievērsties saimnieciskajai darbībai. Gustavs II Ādolfs pili nodeva Gabriēlam Okseršernam (1587—1640; Gabriel Gustafsson Oxenstierna), taču pēc Kārļa XI veiktās muižu redukcijas pils nonāca kroņa (Zviedrijas karaļa) īpašumā. Zviedru laikos pilsmuižas klētī tika izveidota draudzes skola, tāpat kā daudz kur citur Vidzemē. Vienīgā lasāmviela te bija kristiešu dziesmu grāmatas. Tomēr skolas apmeklējuma līmenis bija zems, tas izskaidrojams gan ar saimnieciskiem, gan reliģiskiem apsvērumiem. Tā kā šajā laikā pilsmuiža tika nomāta, nevis bija muižnieka īpašums, pieauga muižnieku vardarbība un zemnieku ekspluatācija. Muižnieks centās iegūt maksimālus labumus sev, jo zināja, ka muižu viņš nemantos. Saglabājušās ziņas arī par zemniekiem no Siguldas apkaimes, kas devušies sūdzēties pie zviedru valstsvīriem, tomēr parasti tas nedeva nekādus rezultātus.^[3] Arī Krimulda 1625. gadā tika dāvināta jau minētajam Zviedrijas valsts padomniekam Okseršernam. Attīstoties šaujamieročiem, visas trīs pašreizējās Siguldas pilsētas teritorijā ietilpstošās pilis zaudēja savu cietokšņa nozīmi un tika izmantotas saimnieciskiem nolūkiem, to akmeņi izmantoti citu būvju mūrēšanai un tās pamazām pārvērtās drupās.

Krievijas Impērijas sastāvā

Lielais Ziemeļu karš un mēris paņēma ļoti daudzu Siguldas apkārtnes iedzīvotāju dzīvības. Siguldas pilsmuiža karā tika stipri izpostīta, un mēra rezultātā 75,8% visu Siguldas draudzes locekļu nomira. Pēc kara dzīve šeit pamazām atjaunojās un miers sekmēja uzplaukumu. Mainījās arī Siguldas pilsmuižas īpašnieki - sākumā tā nokļuva Krievijas valsts, bet vēlāk fon Lasī, Braunu, Borhu un vēlāk Kropotkinu dzimtu īpašumā. Gar Rīgas - Pleskavas ceļu tika uzcelti 6 krogi, kuri kalpoja gan kā naktsmājas, gan kā vietējās sabiedrības satikšanās vieta. Pār Gauju darbojās plostu vai laivu pārceltuve. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā sākās klaušu laiki, bet vēlāk notika zemes izpirkšana. Izglītību nodrošināja Siguldas draudzes skola un pagastskola, taču apmeklējuma līmenis nebija visai augsts. 1878. - 1881. gadā Olgas Kropotkinas valdīšans laikā tika uzcelta neogotiskā Siguldas Jaunā pils. Satiksmi ar Rīgu nodrošināja jaunais Rīgas - Pleskavas lielceļš, bet Siguldas kā Krievijā populāras atpūtas vietas uzplaukums sākās ar dzezceļa līnijas Rīga - Valka atklāšanu 1889. gadā.^[4] Šo projektu virzīja kņazs Nikolajs Kropotkins. kas atbalstīja arī zemnieku zemes izpirkšanu, kā arī zemes izpirkšanu tirgotāju un citu privātpersonu vajadzībām. Pēc Šveicē redzētā parauga viņš izveidoja arī ragavu nobrauciena trasi ar vienu virāžu netālu no savas muižas, tādējādi kļūdams par bobsleja aizsācēju Siguldā. Ap šo laiku Siguldā tika atklāta arī viesnīca Hotel Segewold, kas funkcionē vēl mūsdienās. Daudzi turīgi cilvēki šeit būvēja vasarnīcas un ap 1909. gadu Siguldā dzīvoja jau ap 900 cilvēku, bet kopumā vasarās šis skaitlis bija daudz lielāks. Siguldā uzturējušies tādi tajos un tagadējos laikos pazīstami cilvēki kā Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Paula Baltābola, Felicita Ertnere, Vilma Egliņa-Nāra, Alfrēds Kalniņš, Teodors Zaļkalns, Mārtiņš Buclers, Anna Brigadere, Reinis Kaudzīte. Arī Krimuldai Krievijas Impērijas laikos nomainījās īpašnieki: 1726. - 1817. gadā tā bija kapteiņa Helmersena īpašumā, bet 1817. - 1921. gadā tā piederēja firstam Johanam Līvenam, kura laikā izveidojas vēl mūsdienās redzamā muižas apbūve. 1854. gadā Krimuldas pilī atvaļinājumu pavadīja Vidzemes ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs, bet 1863. gadā te ciemojies pat cars Aleksandrs II. Šim apmeklējumam gatavojoties, 1862. gadā tika uzbūvēts Serpentīna ceļš uz Krimuldu. Turaidas pils stipri cieta ugunsgrēkā, kas pilī plosījās 1776. gadā. Pirmā pasaules kara gados tika nopostītas daudzas vasarnīcas un pansijas, Sigulda zaudēja daļu savas skaistās koka apbūves.

Latvijas Republikas laiks

Brīvības cīņu laikā nopostīja veco Siguldas dzelzceļa stacijas ēku. Brīvvalsts laikā pamazām sākās jauns Siguldas uzplaukums. Siguldas jaunā pils līdz ar agrārreformu 1922. gadā pārgāja Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības (vēlāk Latviešu preses biedrības) īpašumā, kas to izveidoja par atpūtas vietu. Krimuldas pils ar tuvējo apkārtni agrārreformas gaitā tika atsavināta un nodota Latvijas Sarkanā Krusta pārziņā, kas šeit izveidoja bērnu sanatoriju kaulu tuberkulozes slimniekiem. Turaidas pili 1924. gadā iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, tomēr atjaunošanas darbus neveica.

Atjaunoja Vidzemes guberņas laikā dibināto biedrību "Vidzemes Šveice", un veidojās arī jaunas biedrības un pašdarbības kolektīvi: Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, teātris "Arkādija", "Raiņa klubs" un daudzi citi. 1923. gadā Siguldai apstiprināja apbūves plānu. 1925. gadā Siguldai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, bet 1928. gadā Sigulda ieguva pilsētas tiesības. Romantisma stilā uzcēla jaunu Siguldas stacijas ēku, ko dēvēja par vienu no tā laika skaistākajām dzelzceļa stacijām Latvijā. 1930. gadā pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta Siguldas luterāņu baznīcai uzcēla torni. Siguldā kādu laiku uzturējās Krišjānis Barons. Sākoties Ulmaņa diktatūrai, daudzas biedrības slēdza, un turpmāk pilsētas valdi iecēla Iekšlietu ministrs. Šai laikā uzcēla Siguldas tiltu, kas atviegloja satiksmi pār Gauju.

Padomju un nacistu okupācijas un inkorporācija PSRS

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā arī Siguldā 1941. gadā notika iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju. Kad vācu karaspēks tuvojās Siguldai, atejošā Sarkanā armija uzspridzināja Gaujas tiltu. Vācu okupācijas laikā Siguldas Jaunajā pilī izvietojās armiju grupas Nord štābs. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gadā nopostīja Siguldas dzelzceļa staciju un brīvdabas estrādi.

Pēc kara Sigulda pamazām atkopās no kara nodarītajiem postījumiem un tajā izveidojās mazpilsētām raksturīgā apbūve. 1946. gadā izstrādāja pilsētas attīstības plānu, atjaunoja Gaujas tiltu, uzbūvēja jaunu dzelzceļa staciju u.c. ēkas. 1949. gada marta deportācijas laikā atkārtojās Siguldas apkārtnes iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju. No 1950. līdz 1961. gadam tā bija Sigulda rajona centrs. 1953. gadā pilsētā iekļāva Turaidas un Krimuldas vēsturiskos centrus. 1953. gadā sākās Turaidas pils restaurācijas darbi un 1976. gadā Turaidā sākās intensīva arheoloģiskā izpēte.

Latvijas PSR laikā Siguldā darbojās trīs sanatorijas, kā arī viena tūristu bāze Turaidā. 1969. gadā tika izveidots gaisa trošu ceļš uz Krimuldu. Dabas aizsardzību ap Siguldu sekmēja Gaujas nacionālā parka izveidošana 1973. gadā. 1979. gadā uzcēla kājnieku tiltu pār Gauju pie Laurenčiem. Tika uzcelts televīzijas tornis, sāka darboties Siguldas 2. vidusskola. Netālu no Siguldas pils 1985. gadā Siguldā atklāja Krišjāņa Barona pieminekli, bet Turaidā atklāja Dainu kalnu ar Induļa Rankas veidotajām skulptūrām. Ar dienvidslāvu speciālistu palīdzību 1986. gadā uzcēla bobsleja trasi. Pilsētā darbojās vairāki deju, koru kolektīvi. 1988. gadā izveidoja Turaidas muzejrezervātu, kurš ietver 41 ha lielu platību. Atmodas kustības laikā izveidojās Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Siguldas nodaļas. 1989. gada pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes pārstāvji.

Transports

Sabiedriskā transporta satiksmi nodrošināja Ogres 37. ATU Siguldas filiāle. Siguldā bija šādi pilsētas maršruti.

Stacija - Turaida (atklāts 1962. gada jūnijā, reisi pl. 9.20, 10.00, 12.10, 13.30, 15.20, 16.00).
Nr. 60 Stacija - Institūts (atklāts 1964).
Nr. 61 Oši - Gleznotājkalns (atklāts 1964. gadā, maršruts: Nurmižu iela - Dārza iela - Stacija - 2. vidusskola - Sanatorija - Gleznotājkalns)
Nr. 78 Stacija - Internātskola - SCO ciemats (atklāts 1964).

Kopš 1974. gada 1. aprīļa pilsētas, piepilsētas un starppilsētu autobusu maršrutus apkalpo Cēsu autokombināta Nr. 9 (tagad - CATA) Siguldas filiāle, tāpēc maršrutu numerācija tika pieskaņota AK-9 sistēmai.

Nr. 110 Stacija - Institūts.
Nr. 111 Oši - Gleznotājkalns.
Nr. 112 Stacija - SCO.

Ap 1975. gadu AK-9 ieviesa jaunu dienas izlaidumu numerāciju ar nepāra skaitļiem, bet ar pāra skaitļiem apzīmēja nākamās dienas reisus divu dienu izlaidumiem ar šoferu nakšņošanu citā pilsētā (piem, 63/64 Cēsis-Jaunpiebalga ar naktsmītni Jaunpiebalgā). Siguldas filiālē līdz 1980. gadu beigām maršrutus ikdienā veica 12 autobusu (izlaidumi 205 - 227). Pilsētas maršrutu numerācija bija šāda:

Nr. 9 (205. izlaidums) Autostacija - Institūts.
Nr. 10 (207. izlaidums) Autostacija - PMK - SCO (likvidēts, daļēji iekļauts maršrutā Nr. 13).
Nr. 11 (209. izlaidums) Autostacija - Gleznotājkalns.
Nr. 12 (209. izlaidums) Autostacija - Krimulda.

Maršruti Nr. 7 un 8 kursēja Limbažos, Nr. 15, 16, 17 Saulkrastos.

2000. gados darbojās šādi maršruti:

Nr, 9 Stacija - Institūts. Likvidēts, iekļauts maršrutā Nr. 13.
Nr. 11 Stacija - Ķipari.
Nr. 12 Stacija - Krimulda.
Nr. 13 Stacija - Kaķīši - Institūts (kopš 2012).
Nr. 14 Stacija - Gleznotājkalns.

Mūsdienas

Sigulda turpina veidoties par tūrisma un ziemas sporta centru. Siguldā darbojas vietējais "Radio Sigulda", kas dibināts 1991. gada 15. maijā. 1996. gadā tapa iesvētīta Siguldas katoļu baznīca. 2001. gadā darbību uzsāka Siguldas koncertzāle "Baltais flīģelis", kurā izvietojusies arī mūzikas un mākslas skola. Te notiek arī festivāls "Kremerata Baltica". 2006. gadā atjaunoja Serpentīna ceļu augšup uz Krimuldu. 2007. gada 9. - 12. augustā Siguldā notika pilsētas 800 gadu svētki. Pilsētas teritorijā ir reģistrētas 7 draudzes. Plašu publiku piesaista opermūzikas svētki, kas notiek Siguldas pilsdrupās. Krimuldas pils teritorijā darbojas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", kura 2002. gadā pēc privatizācijas procesa kļuva par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Turaidas pilī pēc restaurācijas vēl joprojām darbojas muzejs, kas vēsta par pils seno vēsturi.

Atsauces

↑ Inese Berga, Edgars Ceske, Indra Čekstere, Mirdza Dziļuma, Rudīte Hahele, Maija Pastere, Jānis Strautmanis. Siguldas Novadmācība. Sigulda (Siguldas valsts ģimnāzija) : a/s Preses Nams, 2002. 73.–75.lpp. lpp. ISBN 9984-19-250-4.
↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
↑ K. Vētra, A. Velde. Sigulda. Rīga : Latvijas valsts izdevniecība, 1962. 17.. lpp.
↑ Kārlis Vanagu. Atceries Latviju Nr 1 Vidzeme. Rīga : Sabiedrība "Pētergailis", [1939]. 48. lpp.

[1] Inese Berga, Edgars Ceske, Indra Čekstere, Mirdza Dziļuma, Rudīte Hahele, Maija Pastere, Jānis Strautmanis. Siguldas Novadmācība. Sigulda (Siguldas valsts ģimnāzija) : a/s Preses Nams, 2002. 73.–75.lpp. lpp. ISBN 9984-19-250-4.

[2] «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.

[3] K. Vētra, A. Velde. Sigulda. Rīga : Latvijas valsts izdevniecība, 1962. 17.. lpp.

[4] Kārlis Vanagu. Atceries Latviju Nr 1 Vidzeme. Rīga : Sabiedrība "Pētergailis", [1939]. 48. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]