Kandavas vēsture

Kandavas vēsture aptver laika posmu no Kandavas dibināšanas Vanemas zemē līdz mūsdienām.

Vanemas zemes sastāvā (10.—13. gadsimtā)

Kandava bija Vanemas zemes pilskalns pie lielā Kursas tirdzniecības ceļa, kas no Lielupes lejteces gar jūras malu, tālāk caur Tukumu un Pūri veda uz Sabili, Rendu un Zlēkām, pievienojoties Ventas ūdensceļam. Līdz 10.—11. gadsimtam Kandavas pilskalnu iekaroja kurši, atspiežot pirmiedzīvotājus līvus uz ziemeļiem un austrumiem.

Kandavas nosaukums (villa Candowe) pirmo reizi pieminēts 1230. gada Rīgas miera līgumā ar kuršiem, ko tā sauktās Miera Kursas iedzīvotāju vecākie svinīgā ceremonijā Rīgā slēdza ar Rīgas domkapitulu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas rāti. Līguma slēdzēji no kuršu puses bija Rendas, Valgales, Pedvāles, Matkules, Vānes, Pūres, Iģenes, Kandavas un Ansiņu ciemu vecākie. Kurši apņēmās kristīties katoļticībā, uzturēt katoļu priesteri, ik gadus maksāt nodevās no katra arama un ecējama zirga vienu birkavu rudzu, bet pretī kurši paturēja īpašumtiesības uz saviem laukiem un apņēmās cīnīties pret Kristus ienaidniekiem. Tas netraucēja Kandavas kuršu vecākajiem kopā ar 11 citu Vanemas pilsnovadu virsaišiem jau 1231. gada 17. janvārī noslēgt līgumu arī ar Romas pāvesta pārstāvi Alnas Balduīnu par tiešu pakļaušanos pāvestam katoliskas Kursas valsts ietvaros. Abi līgumi zaudēja spēku pēc kuršu sacelšanās 1236. gadā. 1242. gadā Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs fon Grīningens vadīja jaunu krusta karagājienu uz Kursu. Pēc kuršu karaspēka sakāves viņu vecākie sūtīja uz vācu karaspēka nometni sūtņus, kas piedāvāja atjaunot 1230. un 1231. gadā slēgtos miera līgumus. Tomēr 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, kurši zaudēja brīvību un Vanemas zeme tika sadalīta un tās dienvidu daļu turpmāk pārvaldīja Livonijas ordenis. Līgumā pieminēts, ka starp Kandavu un Zemgali plešas neapdzīvots biezoknis.

Livonijas ordeņvalsts sastāvā

Pēc 1253. gada Kandava nonāca Livonijas ordeņa pakļautībā un te ilgākā laika periodā svarīgā Rīgas—Kurzemes kara un tirdzniecības ceļa malā tika uzcelta mūra pils, kas kalpoja kā "Kurzemes vārti" no Rīgas puses. No Rīgas līdz Kandavai jātnieks varējis nokļūt dienas laikā, nākamajā dienā pieveikt ceļa gabalu līdz Kuldīgai, aiznākamajā līdz Grobiņai un tālāk cauri Klaipēdai uz ordeņa Prūsijas zemēm. Pils būvi ap 1259. gadu pabeidza mestrs Burhards fon Hornhūzens un 1312. gadā tā kļuva par Kandavas fogtu galveno cietoksni un bijušās Vanemas zemes dienviddaļas pārvaldes centru. 1334. gadā mestrs Eberhards fon Monheims pili paplašināja. Kandavas pilī uzturējās visa novada pārvaldnieks (fogts). 1366. gadā pieminēta apmetne pie pils, kas 1496. gadā jau tiek dēvēta par miestiņu. 1534. gadā pieminēts krogs, 1536. gadā — kalve, 1540. gadā —skola, bet 1565. gadā — baznīca.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā

Skats uz Kandavas pilsdrupām ar Pulvertorni pāri Abavai (1790).

Skats uz hercoga Jēkaba pulvera sudmalām Kandavā (20. gadsimta sākumā).

Hercogu laikos Kandavas pils kļuva par pilskunga tiesas (Hauptmannshaft Candau) pārvaldes centru, kas savukārt no 1617. gada pakļāvās Tukuma virspilskungam. 1625. gadā Kandavai piešķīra miesta tiesības un hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā pēc 1642. gada Kandavā un tās apkārtnē uzcēla daudzas ražotnes jeb manufaktūras. Kandavas pulvera maltuvē (1645—1676) ražoja šaujamo pulveri no vietējā sēravotu sēra un salpetra, ko veda no Kuldīgas un Slampes, bet vēlāk vārīja arī Kandavā. Miestā bija linu austuve. Apkārtnē bija vairāki ogļu cepļi, kuros strādāja ogļudeģi (saglabājies vietvārds "Dekšņas"). Pa Abavas upi uz Ventspili pludināja kokus. Iedzīvotāju skaits sasniedza 1000, bet tās uzplaukumu pārtrauca Otrais Ziemeļu karš, kad 1659. gada 16. jūnijā zviedri ieņēma un izpostīja Kandavas pili. 1687.—1690. gadā tika uzcelta mūra baznīca. Lielā Ziemeļu kara laikā zviedri 1703. gadā no jauna ieņēma pili un uzbūvēja skanstis. 1710. gadā sākās mēra epidēmija, pēc kuras no 600 iedzīvotājiem dzīvi palika tikai daži amatnieki. Pils zaudēja savu militāro nozīmi un 1750. gadā pilskunga rezidenci pārcēla uz māju miestā. 1730. gadā atvēra 2 skolas, 1728. gadā nodegušās baznīcas vietā 1736. gadā uzcēla tagadējo baznīcu, bet ap 1769. gadu provizors Dītrihs Grūbe atvēra aptieku.

Kurzemes guberņas sastāvā

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas un inkorporācijas Krievijas Impērijas sastāvā 1797. gadā Kandavā bija tikai 439 iedzīvotāji. 1799. gadā Kandavā atļāva apmesties ebrejiem, kuri sāka dibināt tirdzniecības un amatniecības uzņēmumus. 1812. gadā Kandavu īslaicīgi okupēja Napoleona karaspēks, Kandavu iekļāva veidojamās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes sastāvā. Pēc 1819. gada administratīvās reformas Kandavas draudzes novads nokļuva Talsu apriņķa sastāvā, bet Kandavu pārvaldīja miesta priekšnieks. 1832. gadā pieminēta Kandavas zēnu skola, bet ap 1850. gadu dibināta divklasīgā pagastskola ar internātu. 1870. un 1881. gadā koka apbūvi iznīcināja ugunsgrēki. 1873. gadā uzcēla četru arku akmens tiltu pāri Abavai. 1892. gadā Kandavā dzīvoja 2100 iedzīvotāji, un miests ieguva daļējas pilsētas tiesības. 1893. gadā ievēlēja pirmo pilsētas domi un pirmo pilsētas vecāko. 1904. gadā atklāja dzelzceļa līniju Ventspils—Maskava ar tuvāko staciju Cērē, ko vēlāk nosauca par Kandavas staciju. 1903. gadā pilsētā atklāja dūņu dziedniecības iestādi.

1905. gada revolūcijas laikā Kandavā uz vairāk nekā mēnesi (28. novembrī—30. decembrī) varu pārņēma Rīcības komiteja. 1914. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 2300, bet lauku teritorijā — 4000, pilsētā darbojās pamatskola un pilsētas skola, elektrostacija, ūdensdzirnavas, vilnas pārstrādes uzņēmums, kokzāģētavas, galdniecības, kaļķu cepļi, ķieģeļnīca. Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gadā ap 75% iedzīvotāju bija spiesti doties bēgļu gaitās. 1917. gadā Kandavai piešķīra pilnas pilsētas tiesības. 1918. gada 8. martā pēc Krievijas izstāšanās no kara Kurzemes guberņas vietā atjaunoja Kurzemes un Zemgales hercogisti, kuru vēlāk pievienoja Baltijas hercogistei.

Latvijas Republikas sastāvā

Kandavas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū pilsētas galva Kārlis Kārkliņš.

Neilgi pēc neatkarības pasludināšanas Brīvības cīņu laikā no 1918. gada 31. decembra līdz 1919. gada 14. martam Kandavu bija ieņēmuši lielinieki, tad landesvērs, līdz jūnijam tā formāli atradās Niedras valdības rokās, kam pretojās J. Gricmaņa vadītie partizāni. 1920. gadā pilsētā bija tikai 1045 iedzīvotāji, 1930. gadā 1628 iedzīvotāji. Pilsētā darbojās pašvaldība, pasta kantoris, telefona centrāle, miertiesa un divas pamatskolas. Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Kandava nokļuva PSRS, 1941. gadā nacistiskās Vācijas, 1945. gadā no jauna PSRS varas iestāžu pārvaldībā.

Līdz 1950. gadam Kandava administratīvi ietilpa Talsu apriņķī, pēc tam bija Kandavas rajona centrs (1950—1959), tad Tukuma rajonā (1960—2009). 1945. gadā dibināja lauksaimniecības tehnikumu, 1958. gadā Kandavas internātskolu. 1950. gadā, apvienojot vairākus kolhozus, Kandavā izveidoja kolhozu "Abava". Kolhozs audzēja liellopus, cūkas, putnus, specializējās piena, gaļas un kartupeļu audzēšanā. 1957.-1958. g. kolhozs bija PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes dalībnieks. 1963. gadā izveidoja Rīgas radiorūpnīcas cehu radio detaļu un radioaparātu ražošanai. Pēc neatkarības atjaunošanas 1990./1991. gadā izveidoti vairāki kokapstrādes un tirdzniecības uzņēmumi. Kā pirmais Latvijā 1996. gadā tika izveidots Kandavas novads, kurā apvienojās Kandavas pilsēta, Kandavas pagasts un Cēres pagasts. 1997. gadā novadam pievienojās Matkules pagasts un Zemītes pagasts, bet 2009. gadā Vānes pagasts un Zantes pagasts. Kandava iekļauta īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā "Abavas ieleja".