Viļānu vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Janovsku linu fabrika Viļānos 19. gadsimtā.

Viļānu vēsture aptver laika periodu kopš Viļānu dibināšanas līdz mūsdienām.

Livonijas ordeņa pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Viļāni minēti 1495. gadā nomas līgumā ar nosakumu Wielona (vācu: Welonen) jeb Veļona, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Livonijas ordeņa mestrs Valters Pletenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli Jāni de Loi.[1] Zemi līdz ar latgaļu zemniekiem tajā izlēņoja vasaļiem, pieprasot nodevas, klaušas un karavīrus. 1507. gadā Viļānu muiža pārgāja Overlaku dzimtas rokās.

Polijas—Lietuvas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1603. gadā Poļu—zviedru kara Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds III Vāsa Overlakam kā neuzticamam Viļānus atņēma, muiža tika nodota T. Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu senās dinastijas pārstāvim L. Ofenbergam. Šīs ģimenes valdījumā Viļāni palika līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma Latgalē ietekmīgi muižnieku dzimtas pārstāvji — brāļi I. un J. Riki.

1752. gadā Viļānu muižu ieguva Miķelis Riks (Michał Ryk). Viņš uzaicināja uz Viļāniem bernardiešu ordeņa mūkus un 1753. gadā iesāka celt baroka Sv. Erceņģeļa Miķeļa baznīcu un klosteri.

Krievijas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļānu muižas kungu māja un fabrika (Napoleona Ordas akvarelis, ap 1875).
Viļānu muižas pils 20. gs. sākumā.

Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Inflantijas vaivadiju likvidēja un pievienoja Pleskavas guberņai, 1796. gadā Baltkrievijas guberņai, bet 1802. gadā Vitebskas guberņai. Bernardiešu klosteris Viļānos no 1826. gada uzturēja draudzes skolu un bibliotēku ar 463 garīga satura grāmatām latīņu un poļu valodā. Pēc 1830. gada Polijas Novembra sacelšanās Krievijas varas iestādes klosteri slēdza. tomēr bernardieši Viļānus pilnīgi pameta tikai 1848. gadā. 1830. gadā Katrīna Riks un Marija Manteifele, Gustava Manteifeļa māte, īpašumu pārdeva Kārlim Manteifelim. 1839. gadā Viļānu muižu nopirka Vikentijs Janovskis, kas blakus muižas kungu mājai Maltas upes krastā uzcēla trīsstāvu linu fabriku (vairāk nekā 200 strādnieku 1869. gadā). Viļānos atradās arī ādas fabrika, divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika, ūdens dzirnavas, alus brūži. 1862. gadā Viļāniem piešķīra miesta tiesības. Viļānos bija vairākas tirgotavas, noliktavas, divstāvu mūra Baltais krogs (kādreiz zirgu pasta stacija), ceptuves. Viļānu attīstību apturēja Pirmā pasaules karš. Kara sākumā ādu fabrika, kas ražoja produkciju armijas vajadzībām, tika evakuēta uz Krieviju.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1918. gada decembra Viļāni bija Latvijas SPR sastāvā, Rēzeknes atbrīvošanas operācijas gaitā 1920. gada 11. janvārī Viļānus ieņēma Latvijas bruņotie spēki. Pēc 1920. gada agrārās reformas miestam pievienoja zemes piegriezumu, tā izveidojot jaunus apbūves gabalus. Kad 1928. gadā Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tiem jau piederēja 163 ha zemes un uz tās atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi. 1924. gadā mariaņu priesteris Benedikts Skrinda atjaunoja klostera darbību. 1932. gadā Viļānos izbūvēts elektrības sadales tīkls, bet 1936. gadā — lopkautuve. Pilsētā darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas.

1940. gada jūnijā Viļānos ienāca Sarkanā armijas, sākās padomju okupācijas iestāžu darbība. 1941. gadā padomju okupācijas iestādes apcietināja un izsūtīja daudzus viļāniešus, tostarp pēdējo muižas īpašnieku atvasi Juliānu Janovski. 1941. gada 25. jūlijā Viļānos nodibinājās vācu okupācijas režīms. Otrā pasaules kara laikā nacisti iznīcināja apmēram pusi Viļānu iedzīvotāju, tostarp gandrīz visus ebrejus. Karā tika izpostīta arī pilsēta. Atkāpjoties vāciešu uzspridzināja klostera telpas[2]. 1944. gada 28. jūlijā Viļānos ienāca PSRS karaspēks. 1947. gadā skolas vajadzībām tika konfiscētas klostera telpas, atstājiet mūkiem nelielu daļu, izlikšanas laikā gāja bojā tēvs Benedikts Skrinda. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta arī citi Viļānu iedzīvotāji. 1959. gadā mariāņiem tika aizliegts darboties draudzē.

1919. gadā, un no 1947. līdz 1949. gadam Viļāni bija Viļānu apriņķa centrs. No 1949. līdz 1962. gadam Viļānu rajona centrs. 1950. gadā uz Maltas upes sāka darboties Viļānu hidroelektrostacija, tās darbību atjaunoja 1994. gadā. 1952. gadā tika uzcelta Viļānu vidusskolas ēka. Pēc Otrā pasaules kara Viļānos darbojās Silmales kūdras fabrikas iecirknis, LLT darbnīcas, maizes ceptuve, remonta un celtniecības iecirknis un tipogrāfija. Pilsētas nomalē uzcēla Rēzeknes rajona sadzīves pakalpojumu kombināta ražošanas kompleksus: transportlīdzekļu remontdarbnīcu, vatelīna cehu, galdniecības cehu, ādas un trikotāžas izstrādājumu, šūšanas, apavu u. c. darbnīcas. 1956. gadā uz Ošupes linkopības un selekcijas stacijas un padomju saimniecības "Viļāni" bāzes tika izveidota Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija, kur veica zinātniskās pētniecības darbu, kas strādā vēl joprojām. 1987. gadā Viļānos atgriezās mariāņu ordenis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iltnere, A. Placēns, I. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams. 574 — 578 lpp.
  2. «Mariāņu kongregācija». Skatīts: 2017. gada 25. martā.