Valdemārpils vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sasmakas miests 1905. gadā.

Valdemārpils vēsture aptver laika periodu kopš tās dibināšanas līdz mūsdienām. Šeit atradās Dupurkalna pilskalns, viens no Vanemas zemes centriem, vēlāk Sasmakas miests (Kurzemes bīskapijā, Piltenes novadā un Kurzemes guberņā), ko 1926. gadā pārdēvēja par Valdemārpili.

Livonijas konfederācijas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas krusta karu laikā mūsdienu Valdemārpils atradās Vanemas zemes Ārlavas pilsnovada teritorijā, kur Sasmakas ezera krastā atrodas Dupurkalna pilskalns (47 m). Par šis vietas aizvēsturisko nozīmīgumu liecina Elku liepa Sasmakas parkā, kulta vieta Ozolu Svētkalnā un skandināvu kultūrai raksturīgās "velna laivas" pilsētas apkārtnē. Ārlava pieminēta 1231. gada līgumā starp kuršiem un Romas pāvesta vietvaldi Alnas Balduīnu. 1253. gadā pēc kuršu sacelšanās apspiešanas Ārlavas apkārtne nonāca Kurzemes bīskapijas sastāvā. Sasmakas (Sansmagen) vārds pirmo reizi rakstos minēts 1582. gada nodevu sarakstos, kad pēdējais Kurzemes bīskaps Magnuss jau bija kļuvis par Polijas-Lietuvas kopvalsts vasali. Domājams, ka tirgotāju apmetnes veidošanos veicināja 1570. gadā ebrejiem izdotā atļauja brīvi ieceļot Kurzemes bīskapijā. Sasmakas ciems tajā laikā bija izlēņots Johanam Manteifelim-Scēgem un tajā bijušas 10 mājas.

Piltenes apgabala sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārpils luterāņu baznīca (celta 1793).

1628. gadā Piltenes apgabala Ārlavas draudzes novada Sasmakas ciemā dzīvoja ap 20-30 ģimeņu. 1644. gadā Sasmaka ieguva brīvciema statusu, 1646. gadā tika pabeigta luterāņu baznīcas būve, ko apmaksāja muižas īpašnieks Kristofers fon Hoenastenbergs-Vīgands (Hohenastenberg genannt Wigandt). Sakarā ar Kurzemes hercoga Jēkaba veiksmīgo ekonomisko politiku arī Sasmaka piedzīvoja saimnieciskās dzīves uzplaukumu. Sasmakas keramikas cepļos tika ražoti ķieģeļi, krāsns podiņi un māla trauki. 1656. gadā hercogs nopirka nomas tiesības uz Piltenes apgabalu un Sasmakas ciemam piešķīra miesta tiesības. Pa Sasmakas ezeru un Rojas upi notika preču nogāde Rojas ostā. Otrā Ziemeļu kara laikā zviedru karaspēks izpostīja Kurzemes saimniecību, bet Lielā Ziemeļu kara laikā sākušās Lielā mēra epidēmijas laikā 1710.-1711. gadā nomira liela daļa no tā iedzīvotājiem. 1793. gadā tika uzcelta tagadējā mūra baznīca.

Kurzemes guberņas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārpils pirms Otrā pasaules kara.

Pēc Piltenes apgabala pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā un pilnīgas iekļaušanas Kurzemes guberņas sastāvā 1818. gadā saimnieciskā rosība atjaunojās un miestā atsāka apmesties ebreju tirgotāji un amatnieki. Sasmakas ezerā atkal ienāca jūras liellaivas, ebreju tirgotāji no līvu zvejniekiem pirka butes un cieti kūpinātas pārdeva ne tikai Sasmakā, bet arī Rīgā un Ventspilī. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1863. gadā Sasmakā dzīvoja 1182 Mozus ticīgie, veidojot 83,1% no miestiņa iedzīvotāju skaita. Šajā laikā Sasmaku mēdza dēvēt par "ebreju galvaspilsētu", tomēr pēc dzimtbūšanas atcelšanas miestā arvien vairāk sāka apmesties arī latvieši. 1834. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 600 un Kurzemes guberņas administrācija ciemam piešķīra miesta statusu, kas tā iedzīvotājiem nodrošināja plašākas sociālās brīvības, atšķirīgu nodokļu sistēmu un pašvaldības tiesības.[1] 1835. gadā Sasmakā namīpašumu iegādājās Krišjāņa Valdemāra tēvs un jau no mazotnes nākamo jaunlatviešu kustības pamatlicēju iespaidoja miesta rosīgā saimnieciskā dzīve. Zīmīgi, ka Krišjānis Valdemārs savās publikācijās aici­nājis latviešus mā­cīties no ebrejiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un pras­mi atrast jauno, noderīgo. Par Sasmakas daudznacionālo vidi liecina tas, ka 19. gadsimta beigās blakus luterāņu baznīcai bija arī sinagoga un pareizticīgo baznīca (celta 1887.-1889. gados). Par labajām izglītības tradīcijām liecina tas, ka kopš 1870. gada te darbojās E. Lindenberga zēnu skola, O. Mītela Kristīgā zēnu elementārskola, J. Pinskera ebreju elementārskola, N. Kononovas meiteņu skola un vairākas ebreju reliģiskās skolas. 20. gadsimta sākumā darbojās arī F. Freimaņa privātskola un F. Jēgera privātā elementārskola zēniem un meitenēm. Līdztekus sīktirgotavām un amatnieku darbnīcām saimnieciskā uzplaukuma gados 19./20. gadsimtu mijā Sasmakā nodibināja vilnas kārstuvi un vērptuvi, vilnas un audumu krāsotavu, alus darītavu un divas vējdzirnavas. 1894. gadā Sasmaka ieguva pašpārvaldes tiesības, bet tikai pēc tam, kad Pirmā Pasaules kara sākumā Kurzemes teritoriju 1915. gadā okupēja Vācijas karaspēks, 1917. gadā Sasmakai vienlaicīgi ar Talsiem piešķīra pilsētas tiesības. 1916.-1917. gadā caur Valdemārpili uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa atzaru Valdgale-Roja.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijusī dzelzceļa stacija

1919. gada 14. janvārī Sasmakā tika ievēlēta pirmā pilsētas valde, pēc tam vēlēšanas notika ik pēc trīs gadiem: 1922. gada 14.-15. martā, 1925. gada 31. janvārī-1. februārī (anulētas un atkārtotas 6.-7. jūnijā), 1928. gada 19.-20. maijā, 1931. gada 28.-29. martā. 1926. gadā Sasmaku pārdēvēja par Valdemārpili un noteica pilsētas robežas. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Iekšlietu ministrija ieguva tiesības iecelt pilsētas galvu. Neatkarības laikā krasi izmainījās pilsētas nacionālais sastāvs un dominējošo stāvokli ieguva latvieši, kuru skaits 1935. gadā bija 930 no 1135 (82%), atstājot ebrejus otrajā vietā - 159 (14%). 1935. gadā Valdemārpilī lielākie ražošanas uzņēmumi bija K. Mutenberga vējdzirnavas, A. Petroviča dzirnavas un elektrostacija un J. Ozola vērptuve un kārstuve. Bez tam pilsēta bija 21 sīkpreču tirgotava, 4 gaļas skārņi, 2 maiznīcas, 6 alus pārdotavas, l degvīna veikals un l vīna pagrabs. Darbojušās 5 frizētavas, 2 viesnīcas, 1 veļas mazgātava, l laikrakstu kiosks, kā arī 2 autotransporta uzņēmumi un viens taksometra pakalpojumu un auto izīrēšanas uzņēmums. Šajā laikā Valdemārpilī bija 170 dzīvojamās ēkas, no tām mūra - 35, koka - 123, jauktas konstrukcijas - 12. 158 no šīm ēkām bijušas vienstāvīgas, bet 12 divstāvu. Valdemārpils iedzīvotāju skaits 1936. gadā bija 1135 cilvēki, pašvaldības 1936. gada budžets bija Ls 27 270 jeb Ls 24,03 uz vienu iedzīvotāju. [2]. 1938. gadā Valdemārpilī notika pirmie novada dziesmu svētki ar 17 koriem un 350 dziedātājiem.

Otrā Pasaules kara laikā Valdemārpili okupēja PSRS (1940-1941), tad Vācija (1941-1945), pēc "Kurzemes cietokšņa" kapitulācijas 1945. gada 10. maijā pilsētu no jauna ieņēma Sarkanā armija. PSRS laikā Valdemārpilī bija tekstilrūpnīcas "Sarkanais rīts" filiāle, krejotava, maizes ceptuve, sadzīves pakalpojumu kombināta darbnīcas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valdemārpils / Latvijas pilsētas: valsts 20 gados: rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem, sakārtojis Hermanis Asaris. – Nebraska: Vaidava, 1979. – 376.lpp.
  2. Valdemārpils vēsture no www.valdemarpils.lv