1912. gada vasaras olimpiskās spēles bija piektās vasaras olimpiskās spēles. Tās no 1912. gada 5. maija līdz 22. jūlijam notika Zviedrijas pilsētā Stokholmā. Oficiāli spēles atklāja Zviedrijas karalis Gustavs V. Šīs bija pirmās olimpiskās spēles, kurās piedalās visu piecu apdzīvoto kontinentu pārstāvji, tā simbolizējot kontinentu vienotību. Tāpat kā pirmajās olimpiskajās spēlēs 1896. gadā Atēnās, visas vieglatlētikas disciplīnas norisinājās viena mēneša ietvaros, lai arī atklāšanas ceremonija notika daudz agrāk. Šīs bija pēdējās olimpiskās spēles, kad disciplīnu uzvarētājiem tika dotas medaļas no īsta zelta, jo vēlāk (arī pašlaik) tās uzvarētājiem pasniedz apzeltītas sudraba medaļas.
Stokholmas olimpiskajās spēlēs piedalījās 28 valstis, kuras pārstāvēja 2407 sportisti. Kopumā tika sadalīti 102 medaļu komplekti 14 sporta veidos. Pirmoreiz olimpiskajās spēlēs startēja Latvijas sportisti (šoreiz Krievijas Impērijas sastāvā), Haralds Blaus izcīnīja bronzas medaļu māla baložu šaušanā, bet Jozefs Šomakers bronzas medaļu burātāju komandas sastāvā.
No Krievijas Impērijas komandas piecām medaļām trīs izcīnīja Baltijas provinču sportisti. Vienu sudraba medaļu izcīnīja Igaunijas cīkstonis Martins Kleins, otru sudraba medaļu komandas šaušanā ar dueļu pistoli (Nikolajs Meļņickis, Amoss Kašs, Pāvels Voilošņikovs, Geogijs Panteļeimonovs). Vienu bronzas medaļu šaušanā pa māla baložiem izcīnīja Latvijas sportists Haralds Blaus, otru bronzas medaļu akadēmiskajā airēšanā Igaunijas sportists Marts Kūsiks, bet trešo bronzas medaļu burātāju komanda (Espers Beloseļskis, Ernests Braše, Nikolajs Pušņickis, Aleksandrs Rodionovs, Filips Štrauhs, Jozefs Šomakers, Karls Lindholms).