Tēja

Tēja

Longjing zaļā tēja ievelkas iekš gaiwan
Tips	Karsts vai auksts dzēriens
Izcelsmes valsts	Ķīna
Ieviests	Pirmo reizi reģistrēta Ķīnā 59. gadā pirms mūsu ēras, lai gan, iespējams, lietota agrāk

Zaļā tēja

Tēja ir dzēriens, ko pagatavo ar karstu ūdeni, aplejot tējas koka (Camellia sinensis) daļas un ļaujot tām dažas minūtes ievilkties. No citiem augiem gatavotas tējas sauc par zāļu tējām.

Vēsture

Ķīnas leģenda vēsta, ka 2737. gadā pirms mūsu ēras imperators un zinātnieks Čens Nungs nejauši atklāja tējas īpašības, kad vējš iepūta tējas krūma lapas katlā ar verdošu ūdeni.

Pirmās ziņas par tēju atrodamas dokumentos, kas attiecināmi uz 780. gadu p.m.ē. Šajā laikā ķīnietis Lu Lu sarakstīja lielu grāmatu ar nosaukumu "Ča Čing" ("Svētā grāmata par tēju"). Šajā grāmatā autors aprakstīja tējas ražošanas klasifikāciju un metodes, dažas no kurām tiek lietotas vēl tagad.

Tradicionāli tēja tikusi audzēta Ķīnā, Japānā, Indijā un Šrilankā, taču mūsdienās arvien vairāk tiek audzēta arī Bangladešā, Vjetnamā un Kenijā.

17. gadsimta sākumā ar portugāļu un holandiešu tirgotājiem tēja nokļuva Eiropā. 17. gadsimta vidū tā parādījās Anglijā. 19. gadsimta vidū briti sāka kultivēt tējas krūmus Indijā un Šrilankā.

Sastāvs

Tējas krūmā ir aptuveni 100 dažādu vielu, 30—50% no tām pāriet ūdens šķīdumā, ko dzeram. Tējas lapas satur alkaloīdus (kofeīnu, mazā daudzumā teofilīnu, teobromīnu), miecvielas (tanīnus), niecīgos daudzumos A, B1, B2, C, K, P, PP vitamīnus, minerālvielas (kāliju, mangānu, cinku, fluoru). Tēja satur dabiskos antioksidantus: flavonoīdus, organiskās skābes; kā arī tajās ir 0,5—1% ēterisko eļļu.

Tējas daudzveidība

Strādnieki tējas plantācijā Šrilankā

Dažādus tējas veidus iegūst no viena auga — Ķīnas tējaskrūma (Thea sinensis sin. Camellia sinensis). Melno un zaļo tēju iegūst no jaunajiem dzinumiem, kam izaugušas 3—5 lapiņas. Arī balto, dzelteno, ulunu, pueru un citas tējas iegūst no tējaskrūma lapām, atšķirību panākot ar apstrādi ražošanas procesa laikā. Par viskvalitatīvāko tiek uzskatīta tēja, kas iegūta no krūma augšējām galotnes lapiņām un dažkārt arī pumpuriem.

Tējas plantācijas atrodas Ķīnā, Japānā, Indijā, Šrilankā, Zimbabvē, Kenijā, Argentīnā, Paragvajā, Gruzijā, Krievijā, Indonēzijā, Malaizijā un citās zemēs.

Pēc novākto lapu lieluma, tējas iedala veselo lapu, lauzto vai griezto lapu un sasmalcināto lapu tējās.

Veselo lapu tējām ir augstvērtīgs aromāts un garša. Lapu tēju ievilkšanās laiks ir apmēram 6—8 minūtes, kā arī tās ir piemērotas atkārtotai apliešanai.

Smalcināto lapu tējās lielās lapas tiek sagrieztas vai salauztas, lai tēju varētu vieglāk un ilgāk uzglabāt, kā arī, aplejot ar ūdeni, tā kļūtu stiprāka. Tas tiek darīts, sarullējot vēl zaļas tējas lapiņas. Šādas sīki sasmalcināto lapu tējas ir visvairāk pirktās. Šī tēja arī tiek pildīta tējas maisiņos, jo tā ātri izdala aromātu un krāsu un tās ievilkšanās laiks ir tikai 3—4 minūtes.

Audzēšana un savākšana

Tējas pagatavošanas izejviela ir tējas krūma lapas, ko audzē lielos daudzumos īpašās plantācijās. Ķīnā, Indijā un Āfrikā, kur tiek ražots lielākais tējas īpatsvars, novākšana tiek veikta līdz četrām reizēm gadā. Visvairāk novērtētas ir pirmo divu ražu tējas. Ziemeļrietumu robeža teritorijai, kur tējas audzēšanas ir ekonomiski pamatota, atrodas aptuveni pie Kaukāza grēdas.

Augstas kvalitātes tēju izejvielas bieži aug mazos stādījumos (apmēram 0,5 hektāru platībā), kas atrodas izkaisīti kalnu nogāzēs, tāpēc, lai novāktu lapas, ir nepieciešams pārvietoties no vienas plantācijas uz otru. Tējas lapas novāc un šķiro ar rokām. Novācēju darbs ir diezgan grūts un vienmuļš: gatavās melnās tējas un neapstrādātu lapu masas attiecība ir aptuveni ¼, tas ir, kilograma tējas pagatavošanai nepieciešami četri kilogrami lapu (apmēram 2000 lapu). Ražošanas ātrums savācējiem ir 30-35 kg lapu dienā, turklāt ir jāievēro kvalitātes standarti un no krūmiem jāņem tikai noteiktas lapas.

Nepieciešamība pēc manuālas novākšanas ierobežo tējas audzēšanas iespējas: tai ir jēga tikai reģionos ar pietiekami augstu produktivitāti un pietiekami zemām savācēju darba spēka izmaksām. Vairākkārt tika mēģināts mehanizēt tējas lapu savākšanu un šķirošanu, jo īpaši PSRS, kur 1958. gadā tika izveidota mehanizētā tējas novākšanas mašīna, taču mehanizētās savākšanas tehnoloģija joprojām nav pabeigta: ar kombainu savāktām lapām ir pārāk zemā kvalitāte, galvenokārt lieku nevajadzīgu daļiņu dēļ, līdz ar to šādu savākšanas metodi pielieto zemākās kvalitātes tējas ražošanai vai farmācijas rūpniecībā turpmākai pārstrādei, lai izolētu kofeīnu un citas tējā esošās vielas.

Tēju iespējams audzēt arī vienkāršos dzīvokļa apstākļos.

Tējas veidi

Eiropā un Ziemeļamerikā komerciāli biežāk ir izplatītās ir melnā un zaļā tēja, bieži vien ar šo tēju vieglāku iegūšanas procesu un līdz ar to zemākām ražošanas izmaksām, kamēr tādas tējas kā baltā tēja un puers ir uzskatāmas par elitārām.

Melnā tēja

Rietumos pazīstama kā melnā tēja, kaut gan pareizi to būtu saukt par sarkano tēju. Vispopulārākā Ķīnas sarkanā tēja ir Keemun (Qímén Hóng Cha), zināma arī kā Cihun. Zināmākās Indijas melnās tējas — Assam un Darjeeling.

Zaļā tēja

Zaļā tēja

Tāpat kā melnā tēja satur antioksidantus. Tā netiek fermentēta un tajā saglabājas daudzas svaigo tējas lapu īpašības. Un, jo īsāks lapu vītināšanas laiks, jo tai vairāk kopīgu īpašību ar balto tēju.

Tēju lapiņu rullēšana piešķir dažādām šķirnēm atšķirīgu izskatu. Stipri sarullētas tējas lapiņas izskatās pēc skrotīm vai kādreiz Britu kolonijā lietotā šaujampulvera — nelielām bumbiņām, tāpēc tā tiek dēvēta par Gunpowder (no angļu: šaujampulveris). Ķīnā šādi sarullētas tējas tiek dēvētas par pērļu tējām.

Baltā tēja

Šī tēja ir viena no izsmalcinātākajām un dārgākajām tējām. Baltā tēja netiek tvaicēta. Lai saglabātu tās lapu dabisko izskatu, tā tiek žāvēta saulē. Baltā tēja ir veselīgāka un aromātiskāka nekā citas tējas, taču to ir grūti transportēt un ilgstoši uzglabāt, jo tā nav fermentēta.

Puers

Puers

Puers (Pu-erh) tēju tradicionāli pagatavo no vecu savvaļas tējas krūmu lapām, izvēloties īpašus krūmus ar platām tējas lapām, kas ir sastopami Ķīnas Dienvidrietumos. Tradicionāli tēju nogatavina vairākus gadus saulē. Atšķirībā no citām tējām ilgāks puera glabāšanas laiks padara šo tēju kvalitatīvāku un vērtīgāku, pastiprinot tās garšas īpašības.

Mačas pulveris

Uluns

Uluna tēja (oolung, woolung) ir pusfermentēta tēja, kas saglabā zaļās tējas organismu spēcinošos vitamīnus un minerālvielas, tai pat laikā sniedzot piesātinātu garšu un aromātu, kas vairāk raksturīgs Ķīnas sarkanajai tējai. Pēc apstrādes un klasifikācijas uluns atrodas starp zaļo un melno, saglabājot un apvienojot abu dzērienu labākās īpašības. Šai tējai piemīt ne vien izteikta garša un aromāts, bet arī spējas mainīt garšas īpašības ar katru tējas apliešanas reizi. Uluns tiek audzētas un ražotas Fudzijanas, Guandun un Taivānas provincēs.

Mača

Mačas pulveri (matcha) apzīmē ar Japāņu apzīmējumu 抹 茶. Mačas dzeršanas tradīcijas aizsākās Songa dinastijā (960—1279). Tikko novāktas tējas lapas tika tvaicētas, lai saglabātu tās krāsu un svaigumu, tad izžāvētas un samaltas smalkā pulverī.

Mača ir ne tikai īpaša zaļā tēja, bet arī bieži izmantojama japāņu ēdienu gatavošanā, veselības pārtikas un rietumu stila dzērienu radīšanā, piemēram, matcha latte un kokteiļos.

Zāļu tējas

Vēl viens tēju veids ir zāļu tēja, ko ievāc no dažādām augu daļām — ziedi, lapas un kāti. Tālāk augu daļas tiek žāvētas dažādās temperatūrās un iegūto produkciju fasē pa iepakojumiem.

Tējas pagatavošana

Lai pagatavotu gardu tēju, jāņem vērā 3 faktorus: tējas uzglabāšanu, pagatavošanu un pasniegšanu.

Tā, kā tējas labi uzsūc dažādus aromātus, tās jāglabā uzmanīgi un rūpīgi: jātur tumšos, sausos un cieši noslēgtos traukos (gaisma, siltums un mitrums veicina tās bojāšanos). Mājas apstākļos to var uzglabāt slēgtās metāla kārbās, kas paredzētas tējas vai kafijas uzglabāšanai, kā arī keramikas vai porcelāna traukos ar stingri noslēdzamu vāku. Tēju nav ieteicams turēt plastmasas vai plastikāta traukos, jo tie veicina mitruma rašanos un tējas sasmakšanu. Tāpat būtu jāizvairās turēt to polietilēna vai papīra maisiņos, kādos tā tiek pārdota veikalā, jo tos nav iespējams cieši noslēgt un tēja piesūcas ar īpatnējo papīra smaržu. Tikpat nozīmīgs ir tējas daudzums, kuru ieber tējkannā, jo tas nosaka dzēriena garšas īpatnības un kvalitāti. Šis daudzums ir atšķirīgs no katras kultūras paražām, taču par visoptimālāko tiek uzskatīta tējkarote ar kaudzīti tējas lapu uz 200 mililitriem ūdens.

Trauki

Tēja parasti tiek pasniegta tējkannā. Tā kā tās materiāls ietekmē tējas garšu, tas jāizvēlas īpaši rūpīgi. Par vislabākajiem materiāliem tiek ieteikts porcelāns, stikls, keramika vai tērauds. Tējas tasei vislabāk izvēlēties porcelānu.

Uzlejot tēju, vispirms ir jāsasilda tējas uzliešanas trauks. To dara izskalojot to ar nelielu daudzumu verdoša ūdens. Kad tēja uzlieta, tējkannu aiztaisa ar vāku, lai tējas aromāts neiztvaikotu. Ķīnā, piemēram, tēju iedala pēc uzlējumu skaita: pirmo izmanto tējas noskalošanai, to nedzer un tas uzreiz tiek liets ārā no tējkannas. Nākamie uzlējumi tiek dzerti. Pēc tradīcijām tikai trešo vai piekto uzlējumu uzskata par labāko. Taču tā, kā dažādiem tējas veidiem lapu atvēršanās ir atšķirīga, tad dažreiz to labākās īpašības atklājas tikai pēc pieciem vai vairāk uzlējumiem. Lai gan šeit domas dalās, jo viens no ķīniešu tējas aizliegumiem vēsta par to, ka tēja saglabā savas labās īpašības tikai pirmajā un otrajā uzlējumā, nākamajos sāk izdalīties kaitīgās vielas.

Laiks un temperatūra

Lai pagatavotajai tējai būtu lieliska garša, to gatavojot jāievēro šādus nosacījumus:

• ūdenim jābūt mīkstam un kvalitatīvam, lai tādu iegūtu, ūdeni strauji uzvāra un turpina vārīt vēl 5 minūtes. Šādi rīkojoties magnija un kalcija sāļi nogulsnējas un, līdz ar to, ūdens kļūst mīkstāks;
• uz 200 mililitriem ūdens ņem vienu tējkaroti tējas.

Ķīnieši un japāņi uzskata, ka vislabākais ūdens tējas pagatavošanai ir no ziedošu persiku un plūmju apsnigušajiem zariem savāktais sniegūdens. Taču, ja šādas iespējas iegūt sniegūdeni nav (pie tam ņemot vērā, ka mūsu platuma grādos kopā ar sniegu uz zemes nonāk arī dažādas kaitīgas vielas), var lietot ūdensvada ūdeni, to vismaz diennakti nostādinot, lai nogulsnētos tajā esošās minerālvielas. Ūdens temperatūra ir atkarīga no tējas veida, taču labāk tējas lapiņas apliet ar tādu ūdeni, kas vēl nav uzvārījies un, kuram nav lielo plīstošo gaisa burbuļu, bet gan tikai nelieli burbulīši, no kuriem tas kļuvis balts. Dzēriena ievilkšanās laiku nosaka ar degustāciju 30 sekundes pēc tējas uzliešanas. Pēc šī laika tējas lapas pamazām atveras, līdz ar to izmainās dzēriena garša. Optimālais tējas ievilkšanās ilgums ir tas, pēc kura tā ir visbaudāmākā. Ja šis laiks tiek pārsniegts, tēja iegūst rūgtu garšu un zaudē savu kvalitāti. Jo ilgāk tējai ļauj ievilkties, jo rūgtāka tā kļūst, taču šo rūgto garšu var mazināt, pievienojot saspiestu meloni vai mazliet piena. Tēja ir pagatavota pareizi, ja tai pēc uzliešanas ir parādījušās putiņas.

Skatīt arī

• Kafija
• Mate

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tēja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)