Viktors Avotiņš

Viktors Avotiņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1947. gada 12. decembrī ; Ludza, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Miris	2023. gada 16. decembrī (76 gadi);
Tautība	latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās	publicists, dzejnieks, žurnālists
Valoda	latviešu, krievu
Rakstīšanas laiks	1975—2023
Augstskola	RCAII
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Viktors Avotiņš (dzimis 1947. gada 12. decembrī, miris 2023. gada 16. decembrī^[1]) bija latviešu publicists, dzejnieks, žurnālists un sabiedriskais darbinieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1947. gadā Ludzā, bērnību pavadīja Cirmas pagastā. Mācījās Suntažu vidusskolā, studēja Rīgas Civilās aviācijas institūtā. Strādāja par inženieri programmētāju Civilās aviācijas automatizēto vadības sistēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā Rīgā.

Vēlāk V. Avotiņš bija laikraksta "Literatūra un Māksla" atbildīgais sekretārs un redaktora vietnieks, žurnāla "Daugava" atbildīgais sekretārs un galvenā redaktora vietnieks, laikraksta "Latvijas Jaunatne" redaktora vietnieks.

No 1989. līdz 1990. gadam V. Avotiņš bija Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs; vairākus gadus (no 1992) ieņēma Rakstnieku savienības priekšsēdētāja posteni. Bija laikraksta "Jaunā Avīze" galvenais redaktors; no 1998. gada darbojās laikrakstā "Neatkarīgā Rīta avīze".

Miris 2023. gada 16. decembrī.

Politiskā darbība

1970. gados Viktors Avotiņš darbojās komjaunatnē, bija Rīgas pilsētas Maskavas rajona komjaunatnes otrais sekretārs.^[2]

Atmodas laikā V. Avotiņš bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) idejas autoriem un organizētājiem.^[3] Bija 1., 2., un 3. sasaukuma LTF Domes loceklis.

1989. gadā V. Avotiņu ievēlēja par PSRS Tautas deputātu kongresa deputātu kā LTF kandidātu no 311. Ogres vēlēšanu apgabala, darbojās PSRS reorganizācijas komisijā.

Piedalījās arī Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gadā kā LTF kandidāts balotējoties Rīgā, bet ievēlēts netika.

1993. gadā V. Avotiņš tika izvirzīts kā kandidāts uz Valsts kontroliera amatu, taču to neieguva (par pirmo Valsts kontrolieri pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Raits Černajs).

Atzinība

2008. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
2010. gadā saņēmis Cicerona balvu

Bibliogrāfija

Dzejoļu krājumi

Apiet loku, Rīga: Liesma, 1979;
Taupīšanās, Rīga: Liesma, 1982;
Lēzenā mūžība, Rīga: Liesma, 1986.

Tulkojumi

M. Mamardašvili, Domātprieks, Rīga: Spektrs, 1994,
F. Ņeznanskis, Asinsatriebība, Rīga: Kontinents, 2000.

Atsauces

↑ «Mūžībā devies dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš». Delfi.
↑ «Pārkalsim čaumalas kodolos!». Padomju Jaunatne. 1988-08-27.
↑ Dace Bebre, Laura Dūša, Dainis Golberģis, Liena Pilsētniece, Aina Rozeniece, Andris Sproģis. «Svēts laiks, kas piederēja mums visiem - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Latvijas Vēstnesis, 8.10.1998. Skatīts: 2019-07-31.

Ārējās saites

Īsa biogrāfija Ludzas bibliotēkas mājaslapā

[1] «Mūžībā devies dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš». Delfi.

[2] «Pārkalsim čaumalas kodolos!». Padomju Jaunatne. 1988-08-27.

[3] Dace Bebre, Laura Dūša, Dainis Golberģis, Liena Pilsētniece, Aina Rozeniece, Andris Sproģis. «Svēts laiks, kas piederēja mums visiem - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Latvijas Vēstnesis, 8.10.1998. Skatīts: 2019-07-31.

[1]

[2]

[3]