Džordano Bruno

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džordano Bruno
Giordano Bruno
Džordano Bruno piemineklis Romā, Campo de' Fiori laukumā
Džordano Bruno piemineklis Romā, Campo de' Fiori laukumā
Personīgā informācija
Dzimis 1548. gadā
Nola, Neapoles karaliste
(mūsdienās Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1600. gada 17. februārī
Roma Pāvesta valsts
(mūsdienās Karogs: Itālija Itālija)
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija Renesanse
Galvenās intereses filozofija, kosmoloģija, atmiņa
Idejas Saulezvaigzne, bezgalīgi daudz pasauļu
Ietekmējies no Ibn Rušds, Nikolajs Koperniks, Kūzas Nikolajs, Heinrihs Kornēlijs Agripa, Marsīlio Fičīno, Ramons Lullijs, Džovanni Piko della Mirandola
Ietekmējis Galileo Galilejs, Gotfrīds Leibnics, Benedikts Spinoza, Džeimss Džoiss, Umberto Eko, Artūrs Šopenhauers, Frīdrihs Šellings, Džordžo Agambens, Hanss Blūmenbergs
Valoda itāļu valoda, latīņu valoda

Džordano Bruno (itāļu: Giordano Bruno, īstajā vārdā Filipo Bruno (Filippo Bruno); dzimis 1548. gadā, miris 1600. gada 17. februārī), dēvēts arī par Nolanieti, bija dominikāņu mūks, filozofs, matemātiķis, okultists. Piemērojot tam Nikolaja Kopernika sistēmu, izvirzīja domu par Sauli kā vienu no zvaigznēm un bezgalīgi daudz pasauļu visumā. Atzīts par ķeceri. Sodīts ar nāvi sadedzinot uz sārta par savu pasaules uzskatu un panteismu.

Pats sevi uzskatīja par filozofu, kabalistu, hermeneitiķi un magu, domātāju un ētikas reformatoru. Kritiķi viņu dēvē par vienu no daudzajiem viduslaiku okultistiem. Visdrīzāk Bruno uzskati un darbība varētu atbilst tam, ko mūsdienās pieņemts apzīmēt par "ezotēriķi". 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Bruno tika uztverts kā upuris progresa un zinātnes attīstībā, tomēr saglabājušies prāvas materiāli (1940. gadā tika atrasti papildus dokumenti) liek domāt, ka Bruno tika sodīts ar nāvi par viņa reliģiskajiem uzskatiem un maģijas piekopšanu.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipo Bruno dzimis 1548. gadā Neapoles karalistē, Nolā (Kampānijas provincē), mazpilsētā netālu no Neapoles. Tēvs Džovanni Bruno — atvaļināts landsknehts; māte Fraulisa Savolina - zemniece.

Sava tēvoča mācību pansionātā Neapolē mācījās lasīt, rakstīt un loģikas pamatus. 17 gadu vecumā iestājās dominikāņu klosterī, un pēc gada kļuva par pilntiesīgu mūku ar vārdu Džordano (lat. Jordanus). Klosterī apguva teoloģijas, filozofijas un latīņu valodas pamatus (pēdējo iespējams vāji jo, kaut sevi pozicionēja kā zinātnieku, savus darbus lielāko tiesu rakstīja itāliski, tikai pēdējos gados izmantojot latīņu valodas redaktoru pakalpojumus). 1572. gadā iesvētīts par garīdznieku, un pārcelts kalpot uz netālo Sv. Bortolomeja klosteri, kur bija iespēja klostera bibliotēkā iepazīties ar jaunāko zinātnisko literatūra, tai skaitā Kopernika "De revolutionibus orbis". Klosterī izkopa atmiņas veicināšanas paņēmienu kopumu, ko citu starpā demonstrēja arī pāvestam Pijam V.

1576. gadā, 28 gadu vecumā, Bruno pameta klosteri (jo draudēja sods par svētbilžu iznešanu no celles, aizliegto darbu (Erasma) studēšanu, u.c. iekšējās disciplīnas pārkāpumiem), apmetās Romā Sv. Jaunavas Marijas (St. Maria della Minerva) klosterī, bet tad pameta arī to un uzsāka klaiņot pa Ziemeļitāliju (1576 -1577, Noli, Savonā, Turīnā), iztiku pelnīdams kā gramatikas privātskolotājs. Venēcijā publicēja pirmo filozofisko traktātu "Laiku vēstis", taču līdz mūsdienām tas nav saglabājies.

Vēlāk caur Bergamo, Šamberī un Lionu devās uz Šveici (1577 - 1578), kur Ženēvā kalvinisti viņu par ķecerīgiem izteikumiem arestēja. Taču Bruno palaimējās izvairīties no soda (ar naudas sodu sodīja viņa raksta izdevēju), un viņš devās ceļot pa Franciju (1578 - 1583), sākumā uz Lionu, tad Tulūzu, kur esot piepelnījies kā privātskolotājs, pēc tam kā lektors Tulūzas universitātē, lasot lekcijas par Aristoteli. 1580. gada maijā konfliktu dēļ Bruno bija spiests pārcēlties uz dzīvi Parīzē, kur to galmā uzņēma Francijas karalis Anrī III.

Tur strādājis kā privātskolotājs, taču pēc kāda laika iekārtojās darbā Sorbonnas universitātē par lektoru (lasījis pamatkursu par 30 Dieva atribūtiem un Akvīnas Tomu). Privāti interesentiem lasījis lekcijas par maģiju un alķīmiju — par mistiķi Ramons Lulliju (Raymundus Lullius, 1235 - 1315) un tā "dižo mākslu", Hermeju Trismegistu (gr. Ἑρμῆς ο Τρισμέγιστος) u.c., kā arī apmācījis mnemonikā — Lullija izveidotā atmiņas uzlabošanas metodikā. Šajā laikā publicējis antiklerikālu komēdiju "Svečturis" un sava pasaules uzskata kopsavilkumu "Ideju ēnas", ko veltījis Francijas karalim Anrī III.

No Parīzes 1583. gada rudenī Bruno devās uz Anglijas karalisti (1583—1585, it kā ar karaļa Anrī III rekomendāciju, par kuras esamību zināms tikai no viņa paša izteikumiem). Sākumā uz Oksfordu, kur vēlējās strādāt par lektoru (rakstot pieteikumu universitātes vicekancleram, Bruno tajā sevi dēvēja par "visizsmalcinātākās teoloģijas doktoru, pašas tīrākās un nekaitīgākās maģijas profesoru… kura ģēnijam aplaudējuši šīs pasaules varenie, kuru pazīst visur un nezina tikai barbari. Kurš modina aizmigušos un satriec spītīgos nejēgas, kurš ir visas pasaules pilsonis un iedzīvotājs." (Йейтс, 187. lpp.) bet, tā kā viņam nebija ne zinātniska grāda, nedz viņš varēja demonstrēt nepieciešamo zināšanu līmeni praksē, darbā augstskolā netika pieņemts (pats gan raksta, ka tomēr esot bijis tur lektors, taču augstskolas arhīva dokumenti liecina par pretējo) un devās uz Londonu. Te viņš, par aizbildni guvis Francijas sūtni Mišelu de Kastelno de Movisjēru un atradis finansētājus, publicēja virkni savu apcerējumu, piemēram, "Trīsdesmit zīmogu skaidrojums", ko veltījis savam mecenātam de Movisjēram, "Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana", kuru veltīja zinātnes, astronomijas un loģikas kritikai, un mūsdienās zināmāko "Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem".

Bruno nācās 1585. gadā pamest Angliju, vispirms ierodoties atkal Francijā (1585 - 1586), kur it kā Sorbonnā piedalījies disputā ar Aristoteļa kritiku, bet tad devās uz vācu zemēm (1586—1589), Maincu, Vīsbādeni, Marburgu. Marburgas univeritātē, kur jūlijā mēģināja iekārtoties darbā kā "Romas teoloģijas zinātņu doktors", viņu atraidīja (Bruno par to bijis tik sašutis, ka sarīkoja publisku skandālu, rupji nolamājot universitātes rektoru). Toties Bruno izdevās atrast darbu Vitenbergas universitātē, kur viņu pieņēma lasīt pamatkursu par Aristoteli un metafiziku. Te Bruno publicēja savu darbu "Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem", kā arī divas Lullija okultismam veltītus darbus.

1588. gada martā viņš pameta darbu universitātē un devās uz Prāgu, kur imperatora Rūdolfa II galmā tika laipni uzņemti visi alķīmiķi, astrologi, magi u.c. "slepeno zināšanu" adepti. Te Bruno publicēja sava laika matemātiķus un filozofus kritizējošu rakstu krājumu "Simts sešdesmit raksti", ko nosūtīja kā dāvanu imperatoram. Pretī saņēmis no galma 300 dālderus, bet darbu neatradis, pēc pusgada Džordano Bruno Prāgu pameta, dodoties uz Ziemeļvāciju, kur Braunšveigas hercogs Juliuss tikko kā Helmštatē bija dibinājis universitāti, kur Bruno ieradās 1589. gada janvārī. Jau nepilna gada luterāņu baznīca viņu izsludināja par ķeceri, un Bruno nācās Helmštati pamest, dodoties uz tā laika lielāko grāmatu iespiešanas centru Ziemeļeiropā, Frankfurti pie Mainas, kur netālu no pilsētas viņš atrada patvērumu karmelitu ordeņa klosterī.

Pēc pusgada Bruno devās uz Cīrihi, kur pelnīja iztiku pasniegdams privātstundas alķīmijā un metafizikā. Te viņš izdod savam mecenātam Johanam Henriham fon Heincelam veltītu apcerējumu "Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību", taču visai drīz uz brīdi atgriežas Frankfurtē, kur organizēja savu nākošo sacerējumu drukāšanu ("Par monādi, skaitli un figūru", "Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm", "Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu").

1591. gadā Džordano Bruno atgriezās Itālijā, Venēcijas republikā, kur viņu bija uzaicinājis par privātskolotāju Džovanni Močenigo, kuram Bruno apņēmās īsā laikā ar oriģinālu metodi uzlabot atmiņu. Sākumā viņš noīrēja sev mājiņu, bet pēc pāris mēnešiem apmetās uz dzīvi pie sava mecenāta, kur bija izveidojies tāds kā vietējās inteliģences salons ar diskusiju vakariem. 1592. gada ziemā Močenigo esot uzdevis grāmatu tirgotājam Čioto, kurš devās uz Frankfurti, noskaidrot, kādas ziņas par Bruno ir vācu zemēs, un vai viņu tur nezina kā šarlatānu un krāpnieku.

23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai, un Bruno tika arestēts. Komisijā bija tēvs inkvizitors (Pater Inquisitor) Džovanni Gabrieli no Saluco, kūrijas vēstnieks (nuncijs) Venēcijā Lodoviko Taberna, Venēcijas bīskaps Lorenco Priuli. Kā novērotājs no malas klāt bija viens no Desmitu Padomes asistentiem (savii all`eresia), kam par izmeklēšanas gaitu bija jāziņo Republikas varas iestādēm. Pati izmeklēšana bija ilgstoša un juceklīga: inkvizīcijas komisijas rīcībā bija daudz visdažādāko Bruno piedēvētu izteikumu, kā arī vairāki viņa manuskripti, par kuru patiesumu tai bija jāpārliecinās, uzdodot jautājumus viņam pašam. Protams, viņš noliedza visu un zvērēja, ka esot īstens kristietis, kurš neorientējoties teoloģijā, jo esot filozofs, tāpēc šur tur varbūt esot kļūdījies.

Uzzinājis par Bruno arestu, 1592. gada 12. septembrī to Romas lielinkvizitors kardināls Severins pieprasīja Bruno izdot, taču tikai 1593. gada 27. februārī Džordano Bruno konvoja pavadībā aizveda uz Romu. Turpmākos gadus Džordano Bruno pavadīja izolēts no sabiedrības, rakstot savu ideju apcerējumus (kopā četrus apcerējumus) un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu.

1600. gada janvārī inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju, nododot laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta.

Džordano Bruno mira 17. februārī Romā, Ziedu laukumā (it. Campo de' Fiori). 1889. gada 9. jūnijā šai vietā uzstādīja tēlnieka Etores Ferāri veidotu pieminekli Džordano Bruno.

Par spīti populārajam viedoklim, ka Džordano Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. Bruno nāves brīdī — 1600. gadā, - heliocentrisma koncepciju mācīja visās katoļu universitātēs, bet Kopernika darbi bija obligātā mācību literatūra. Tikai 1616. gadā tika nolemts heliocentrisma koncepciju iekļaut aizliegtās literatūras sarakstā (Index Librorum Prohibitorum).

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džordano Bruno mnemonikas tabula
  • „Par cēloni, sākumu un vienoto” (De la causa, principio e uno. 1584.)
  • „Par visuma bezgalību un pasaulēm” (De l'infinito , universo e mondi. 1584.)
  • „Svečturis“ (Il Candelaio. 1582.)
  • „Ideju ēnas“ (De umbris idearum. 1583.)
  • „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“ (Explicatio triginta sigillorum. 1583.)
  • “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)
  • “Par visa sākuma iemeslu un vienoto“ (De la Causa, Principio et Uno. 1584.)
  • “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“ (De l`Infinito, Universo e Mondi. 1584.)
  • „Triumfējošā zvēra izdzīšana“ (Spaccio de la bestia trionfante. 1584.)
  • „Pegasa kabala un līdzīgā Silēna ēzeļa mācība“ (Cabala del cavalla Pegaseo coll`aggiunta del Asino Cillenico. 1585.)
  • „Par entuziasma traģiskumu“ (Degli eroici furori. 1585.)
  • “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“ (Centum et viginti articuli de natura et mundo adversus Peripateticos. 1586.)
  • „Simts sešdesmit raksti“ (Articuli centum et sexaginta. 1588.)
  • „Par monādi, skaitli un figūru“ (De monade, numero et figura. 1590.)
  • „Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“ (De Innumerabilibus, Immenso et Infigurabili, seu de Universo et Mundis. 1590.)
  • “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ (De Imaginum, Signorum et Idearum Composirione. 1590.)
  • “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“ (De triplici Minimo et Mensura. 1590.)

1603. gada 7. augustā Džordano Bruno sacerējumus iekļāva katoļu Baznīcas „Aizliegto grāmatu indeksā“ (lat. Index Librorum Prohibitorum).

Apsūdzība un tiesa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džordano Bruno (šī portreta autentiskums tiek apstrīdēts).

1592. gada 23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai: „Es, Džovanni Močenigo, viņa gaišības Marko Antonio dēls, sirdsapziņas un biktstēva mudināts esmu spiests ziņot, ka sarunās manā namā nolanietis Džordano Bruno apgalvo, ka kristiešu ticība par maizes pārvēršanos miesā esot aplamība,… pasaule ir mūžīga un eksistē bezgalīgi daudz pasauļu… Kristus veica šķietamus brīnumus, pie tam patiesībā gan Viņš, gan apustuļi bijuši magi… Kristus nemira labprātīgi un, ja būtu varējis, censtos izvairīties no nāves krustā… pēcnāves soda par grēkiem nebūs… dvēsele nav Dieva dota, katrai dzīvai būtnei tāda ir un tā pārceļo pēc nāves no vienas dzīvas būtnes uz otru… gatavojas dibināt sektu „jaunā filozofija“… Viņš saka, ka Jaunava Marija nav varējusi dzemdēt, un kristīgā ticība esot apgrēcība pret Dieva visvarenību…“

1593. gadā Venēcijas republikas inkvizitori nodeva to Romas kolēģu rokās. Turpmākos gadus Džordano Bruno pavadīja cietumā (Tor di Nona Romā), rakstot savu ideju apcerējumus un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu.

Kaspars Šope, kurš asistēja pratināšanā, šādi izklāsta apsūdzības saturu: „Šajās grāmatās viņš mācīja, ka pasauļu ir bezgalīgs daudzums, ka dvēsele iemiesojas no viena ķermeņa otrā un pat citā pasaulē, ka viena dvēsele reizē var atrasties divos ķermeņos, un maģija ir pamatā visam, tātad pozitīva, ka Svētais Gars nav nekas cits kā Pasaules Dvēsele. Mozus savus brīnumus veicis ar maģijas palīdzību un šai ziņā bijis gudrāks par pārējiem ēģiptiešiem, Mozus izdomājis savus likumus, bet Svētie Raksti ir mīts, savukārt Sātans tikšot glābts. No Ādama un Ievas esot cēlušies tikai ebreji, bet pārējie cilvēki no tiem diviem, ko Dievs radījis dienu iepriekš. Kristus nav Dievs, bet bijis slavens mags un tāpēc ticis pakārts, nevis sists krustā. Arī pravieši un apustuļi bijuši magi, pie tam nelieši, par ko daudzi no viņiem tikuši pakārti.“ (Рожицын В. С., 369. lpp.)

Tā kā Bruno kategoriski atteicās atzīt savus "maldus" un atgriezties "mātes Baznīcas svētītajā klēpī" (šādā gadījumā viņš būtu atbrīvots), inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju 8 punktos (Luigi Firpo, Il processo di Giordano Bruno, 1993.).

  • uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību un musinot pret to un tās kalpiem
  • uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Trīsvienību, Kristus dievišķumu un iemiesojumu
  • uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Jēzu kā Kristu
  • uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Mariju kā jaunavu
  • uzturējis viedokli, kas pretrunā ar katoļu ticību par Sakramentu un Mesu
  • uzturējis viedokli par pasauļu daudzskaitlību un to bezgalīgumu
  • ticējis dvēseles pārceļošanai (reinkarnācijai)
  • nodarbojies ar maģiju

Džordano Bruno tika atzīts par vainīgu maģijas piekopšanā un ķecerībā, 20. janvārī nolemjot un 8. februārī izslēdzot to no Baznīcas un nododot viņu laicīgās tiesas rokās, kas tam piesprieda nāvessodu uz sārta. (T.s. „pretīmnākšanas“ sods — uzskatīja, ka ja ķeceri sodot ar nāvi netiek izlietas asinis, tam teorētiski ir iespēja tomēr pēc Šķīstītavas nonākt Paradīzē.) Sods tika izpildīts 1600. gada 17. februārī Romā.

Literatūra un avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jordanus Brunus. Opera latine conscripta. Neapoli (et Florentiae), 1879
  • Giordano Bruno. Opere italiane. t. I—III, - Bari, 1923-1927
  • D. Berti. Giordano Bruno da Nola, sua vita e sua dottrina. - Torino, 1889
  • V. Spampanato. Vita di Giordano Bruno. Con documenti editi e inediti. - Messina, 1921
  • V. Spampanato. Documenti della vita di Giordano Bruno. - Firenze, 1933
  • Nuovi documenti del processo di Giordano Bruno. / “Giornale critico della filosofia italiana”., v. VI, - Messina, 1925
  • A. Mercati. Il sommario del processo di Giordano Bruno. Citta del Vaticano, 1942.
  • Dr. Hermann Brunnhofer. Giordano Bruno`s Weltanschauung und Verhangniss, aus der Quellen dargestellt. - Leipzig, 1882
  • A. Riehl. Giordano Bruno, ein popular-wissenschaftlicher Vortrag. - Leipzig, 1889.
  • Giordano Bruno. Reformation des Himmels. Lo spaccio della bestia trionfante. Verdeutscht und erlrautert von Ludwig Kuhlenbeck. - Leipzig, 1889.
  • Giordano Bruno. Von der Ursache, dem Princip und dem Einem. Aus dem Italienischen ubersetzt und mit erlauternden Anmerkungen versehen von Adolf Lassen. - Heidelberg, 1882.
  • Dr. E. Duhring. Kritische Geschichte der Philosophie von ihren Anfangen bis zur Gegenwart. - Leipzig, 1878.
  • Christoph Sigwart. Kleine Schriften, erste Reihe. - Fraiburg, 1889.
  • Rudolf Landseck. Bruno, der Martyrer der neuen Weltanschauung. - Leipzig, 1890.
  • Dr. Ludwig Noack. Philosophie-geschichtliches Lexikon. Historisch-biographisches Handworterbuch zur Geschichte der Philosophie. - Leipzig, 1879.
  • Cause, Principle and Unity : And Essays on Magic by Giordano Bruno, ISBN 0-521-59658-0
  • Michael White. The Pope & the Heretic. 2002, ISBN 0-06-018626-7
  • Hilary Gatti . Giordano Bruno and Renaissance Science. 2002, ISBN 0-8014-8785-4
  • Kearney H. Science and Change. 1500-1700. - New-York-Toronto, 1971
  • Джордано Бруно. Избранное. - Самара: Агни, 2000
  • Джордано Бpуно. Изгнание торжествующего зверя. — Mосква, 1914
  • Джордано Бруно. Диалоги. — Mосква, Госполитиздат, 1949
  • Джордано Бруно. О героическом энтузиазме. - Москва, 1953
  • Джордано Бруно. Философские диалоги. - Москва, 2000, ISBN 5-89321-050-6
  • Л. Ранке. Римские папы в последние четыре столетия. т. I, изд. 2-е, - СПб., 1874
  • Йейтс Ф. А. Джордано Бруно и герметическая традиция. - Москва, 2000
  • A. H. Веселовский. Джордано Бруно. Биографический очерк.- "Вестник Европы", декабрь 1871 г.
  • Проф. Н. Я. Грот. Джордано Бруно и пантеизм. Философский очерк. Одесса, 1885.
  • Проф. Н. Я. Грот. Задачи философии в связи с учением Джордано Бруно. Одесса, 1885.
  • Рожицын В. С. Джордано Бруно и инквизиция. - Москва, 1955
  • Киссель М. А. Христианская метафизика как фактор становления и прогрессса науки Нового времени. // Философско-религиозные истоки науки. - Москва, 1997
  • Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римско-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, №.1, 57. lpp.
  • Ольшки Л. История научной литературы на новых языках. Т.3. Москва-Ленинград. 1933
  • Горфункель А. Х. Джордано Бруно. (Сер. Мыслители прошлого) - Москва, 1965

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Džordano Bruno