Latviešu virtuve

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pusdienas ar auksto biešu zupu, štovētiem kāpostiem, kotleti, pipargurķīti, kefīru un kvasu.

Latviešu virtuve galvenokārt veidojas no vietējiem lauksaimniecības produktiem. Tā kā Latvija atrodas pie Baltijas jūras austrumu krasta, ievērojamu daļu virtuves aizņem arī zivju ēdieni.

Latviešu virtuve ir ietekmējusies no tuvākām un tālākām valstīm, īpaši Vācijas. Bieži izmantotie produkti ir iegūstami tepat Latvijā: zivis, rudzi, kartupeļi, kvieši, mieži, kāposti, sīpoli, olas, un cūkgaļa. Latviešu nacionālie ēdieni ir trekni un sātīgi, tajos parasti netiek izmantotas garšvielas. Tipisks latviešu virtuves ēdiens ir vārīti pelēkie zirņi ar speķi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienu no pirmajiem detalizētajiem latviešu virtuves aprakstiem 17. gadsimtā vēl pirms kartupeļu audzēšanas sākšanas Kurzemē ir sniedzis vācu literāts Lentīlijs: "Zemnieki pa lielākai daļai pārtiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī no miežu putras, abas vārītas ar pienu, pa lielākai daļai sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos. Tāpat viņi ēd putriņas un visādus sakņaugus. Parastais zemnieku dzēriens nav vis vienkāršs ūdens, bet nezinu, kas par sālījumu, kas, vismaz pēc mana sprieduma, ir sliktāks par avota ūdeni. Viņi noliek pirtī aizkrāsnē trauku ar tapu apakšgalā. Šī trauka iekšpuse izklāta ar linu drēbi, caur kuru kāš nezinu ar ko raudzētu šķidrumu. [..] Medus ūdens ir kurzemnieku parastais dzēriens. To vāra divējādā veidā: viens ar savu ļoti patīkamo skaidrumu nebūt neatpaliek spāniešu vīnam pakaļ. Tas ir salds un reibinošs dzēriens. Otrs krāsas ziņā sacenšas ar alu.[1]

Līdz pat 20. gadsimta sākumam latviešu un lībiešu pamatnodarbošanās bija zemkopība un zvejniecība, tādēļ visas izejvielas galvenokārt ieguva pašu saimniecībās. Uztura pamatu veidoja pašcepta rupjo rudzu miltu maize un dažādi vārīti ēdieni - labības izstrādājumi, pākšaugi, sakņu un dārzeņu viras ar piena, gaļas vai tauku piedevām. Uztura papildināšanai mežos lasīja sēnes un ogas. Jūras piekrastē dzīvojošajiem nozīmīga vieta uzturā bija zivīm. Zvejoja reņģes, brētliņas, mencas, butes u.c. zivis. Reņģes parasti vārīja pienā kopā ar sīpoliem, dažkārt vēra uz iesmiem un cepa uz oglēm. Pēcāk tās iztīrīja, iesālīja un žāvēja. Butes galvenokārt žāvēja dūmos. Īpaša nozīme uzturā bija siļķēm, ko tirgos iepirka mucām. Pa gadu apēda 2-3 mucas siļķu. Rudenī kāva lopus - cūkas, teļus, jērus u.c. Gaļu pa ziemu noēda, nedaudz atstājot tikai smagākiem vasaras darbiem - talkām un siena pļaujai.

Ziemā zemniekiem bija visbagātākais laiks, tad mājās bija kartupeļi[2][3], milti, putraimi un gaļa. Tā kā govis jau septembrī vai oktobrī nedeva vairs piena līdz teliņa piedzimšanai, govs piena vietā izmantoja kaņepju pienu. Galdā lika arī vasarā sagatavotos krājumus - koka spainīšus ar sviestu un biezpienu. Vasarā galvenais uzsvars bija uz ēdieniem, kurus gatavoja no piena - piena zupas ar putraimiem, kartupeļiem un klimpām, kā arī putraimu, zirņu un pupu putras. Launagā ēda biezpienu ar kaņepēm, piedzerot rūgušpienu, paniņas vai sutnes. Vārīja un sēja sieru no biezpiena, olām un krējuma.

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, pieaugot zemnieku turībai un izglītības līmeniem, lauku saimniecībās palēnām ieviesās pilsētas mode un jaunākie tehnikas sasniegumi. Strauji palielinājās kartupeļu audzēšana, kurus kā dārgu augu no Kurzemes kolonijām ieveda jau 17. gadsimtā. Krējuma ķērnes nomainīja piena seperatori, koka karotes un traukus nomainīja emaljēti, alvoti vai cinkoti galda piederumi. Ēdienu gatavošanas seno tradīciju vietā sāka ieņemt latviski tulkotas pavārgrāmatas. Agrākie ēdieni un ēšanas tradīcijas palēnām aizgāja pagātnē, un tradicionālajā virtuvē bija atšķirta jauna lapaspuse.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maizes ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rupjā maize
  • Saldskābmaize. Mīklu taisīja no bīdelētiem miežu miltiem un ķimenēm. Gatavoja krāsnī.
  • Slokārtnis. Tagad to sauc par speķa rausi. Gatavo no izmīcītas plāceņu mīklas, kurai pa vidu liek apceptu vai jēlu cūkas gaļu kumosiņos ar sīpoliem un pipariem. Cep krāsnī.

Graudu un miltu ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pūtelis. Gatavoja no miltiem, kurus ieguva samaļot miežus, rudzus, auzas, reizēm arī zirņus un pupas.
  • Sutnis jeb sutņa putra. Gatavo no miežiem, rudziem, kviešiem, zirņiem un pupām.
  • Ķiļķenzupa
  • Nuļķenu zupa
Ķimeņu siers.

Piena ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaļas ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi gaļas ēdieni tika gatavoti no cūkas gaļas, asinīm, zarnām un kuņģa. Gatavoja dažāda pildījuma desas no lopu zarnām un pieejamajiem graudiem un saknēm.

  • Putraimu desa. Tagad to sauc par asinsdesu.
  • Kopķēzis jeb spudiņš. Pildītas cūku zarnas ar kartupeļu un pupu putru. Cepa maizes krāsnī.

Sakņu ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sklandrausis
  • Kartupeļi
  • Grūšļis. Tagad to sauc par kartupeļu biezputru.
  • Kaņepes. Agrāk plaši izmantoja kaņepes no kurām gatavoja kaņepju sviestu, pienu, kā arī izmantoja kā piedevu, kurā mērcēt vārītus kartupeļus.
  • Kļockas. Vēl to tagad dēvē par kartupeļu klimpu zupu.
  • Cepti griežņi (kāļi)

Dārzeņu ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sautēti kāposti
  • Skābētu biešu zupa
  • Šauts. Gatavoja no biešu lapām, piena un citreiz lika klāt arī putraimus. Ēda ar maizi.

Pākšaugu ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zirņi un pupas. Rudenī vārīja pelēkos tīruma zirnīšus un cūku jeb kāršu pupas ar visām pākstīm ūdenī ar sāli. Siltas lupināja un ēda ar saldu pienu. Pūpoldienā vārīja Pūpolus - nomērcētas sausas pupas un zirņus.
  • Grūslis. Gatavo no sagrauzdētām un samalatām kaņepēm, vārītiem kartupeļiem un vārītiem zirņiem. Grūsli ēda Zaļajā Ceturtdienā un Lielajā Piektdienā.
  • Pinka. Gatavo no vārītiem zirņiem un kaņepēm. Pinku ēda Zaļajā Ceturtdienā pirms Lieldienām, kad atbrauca no baznīcas.

Zivju ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Cietžāvētas butes. Parasti šādas butes zvejnieki sataisīja ēšanai ziemā un uzglabāja mucās.
  • Lestes. No cietžāvētām lestēm, rāceņiem un piena gatavoja zupu.
  • Brētliņas. Ziemai gatavoja sālītas brētliņas, kuras uzglabāja atbilstošā traukā zem sloga. Tādas sālītas brētliņas pēcāk arī cepa uz oglēm un izceptas mērcēja ūdenī, lai nav tik sāļas. Ēda ar maizi un kartupeļiem tos mērcējot ūdenī, ar kuru pārlēja ceptās brētliņas.

Saldie ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Auzu ķīsēlis. Parasti vārīja svētdienās.
  • Brūkleņu ievārījums. Brūkleņu ievārījums bez cukura, kuru ēda ar pienu vai nedaudz krējumu, lai nebūtu tik stipra. Dažkārt gatavam ievārījumiem pielika klāt vārītas burkānu vai sarkano biešu ripiņas.
  • Kviešu klimpas ar melleņu ķīsēli. Klimpas ēda kamēr tās bija karstas, bet ķīsēli klāt ēda aukstu.
  • Saldskābā zupa. Šo zupu atdzesētu pasniedza kāzās. Gatavoja no ūdens, cukura (vai sīrupa, ievārījuma), sviesta, ogām, riekstiem un saldā krējuma (ja bijis). Gatavošans procesā skābumam pielējuši klāt pāris karotes etiķa un vārošam virumam jaukuši klāt bīdelētos miltus. Kad biezputra bija uzvārījusies, tad to saklapēja.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. - 338 lpp.
  2. Informācija par kartupeļiem no lejkanna.lv
  3. The European Cultivated Potato Database. Infromācija par Latvijā kultivētajām kartupeļu škirnēm

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Inita Heinola, Sanita Stinkule. Latviešu tradicionālie ēdieni: Ko un kā ēda senāk. Rīga, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2006. 31 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]