Neticami sausās vasaras dēļ Kuldīgā sākās bads un sērgas.
Rīgas rāte izdeva rīkojumu, ka tāpat kā visus citus Rīgā iespiesto grāmatu eksemplārus, pilsētas bibliotēkas īpašumā jānodod arī iespiestās Domskolas skolotāju runas un audzēkņu disertācijas.
Kā pirmais Liepājas birģermeistars vēstures avotos ticis minēts Johanns Ruprehts (Johann Ruprecht).
Zviedru ģenerālgubernators BaltijāJakobs Delagardijs lūdzis Rīgas birģermeistaru nosūtīt viņam uz Zviedriju pāris liellaivas ar ģipšakmeni no Līves muižas (Nāves salā) karaļa pils apdarei Stokholmā. Šīs ir agrākās rakstiskās ziņas par ģipšakmens iegūšanu Latvijas teritorijā.
Starp muižnieku Heinrihu Brinkenu un Kurzemes hercogu notika robežu strīds Vārdupes muižas zemes dēļ. Strīda iztiesāšanā par lieciniekiem piedalījušies arī latvieši (Ķoniņciema tiesnesis Toms un Kalēju ciema tiesnesis Jurģis).
Gaujienā tika dibināta luterāņu draudze. Pirmais mācītājs bija Georgs Lemkens (kalpoja draudzē līdz 1642. gadam). Pie luterāņu baznīcas tika uzcelta mācītājmuiža.
Turaidsa cietumā nonāca Lēdurgas zemnieks Lakes Mārtiņš. Kaimiņš viņu apsūdzēja zirgu un cilvēku noburšanā, taču tiesa bija skeptiska par apsūdzētā vainu un drīzāk norādīja uz kaimiņa māņticību.
Rīdzinieks Melhiors Fukss (nākamais Rīgas rātskungs un birģermeistars) Leipcigā publicēja apsveikumu latviešu valodā.
Leidenes Universitātē tika imatrikulēts Rīgas virssekretāra Johana Ūlenbroka dēls – Gerards Ūlenbroks.
28. aprīlis — Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs parakstīja lēmumu par Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu, kas tika izveidota uz Domskolas bāzes. Tajā bija trīs augstākās klases, kurās uzņēma pēc piecu klašu Domskolas beigšanas. Ģimnāzijā mācīja teoloģiju, metafiziku, loģiku, ētiku, fiziku un retoriku. Pirmie ģimnāzijas profesori bija Hermanis Samsons (ģimnāzijas inspektors, pasniedza teoloģiju), Johans Strūborgs (pasniedza loģiku un metafiziku) un Johans Hēfelns (pasniedza ētiku un fiziku). Šajā gadā ģimnāzijā tika uzņemti 4 audzēkņi. Šī bija pirmā augstākā mācību iestāde Latvijas teritorijā, turklāt tajā drīkstēja mācīties arī latviešu zemnieki.
2. augusts — Johans Ulrihs fon Šverins, kas šajā laikā bija Karaļa kavalērijas eskadrona komandieris (Rittmeister), tika imatrikulēts kurzemnieku muižniecībā, pirmajā klasē ar 65 kārtas numuru.
Tika izdota Georga Manceļa grāmata latviešu valodā "Lettisch Vade mecum. Handbuch/ darinnen folgende sechs Stücke begriffen?" (Latviešu “Nāc man līdz(i)!”). Šis bija 1615. gada luterāņu rokasgrāmatas pārstrādāts izdevums, kas bija papildināts ar pirmo laicīga satura tekstu latviešu valodā - antīkā vēsturnieka Josefa Flāvija stāstu par Jeruzalemes izpostīšanu. Grāmata tika iespiesta Gerharda Šrēdera tipogrāfijā, Rīgā. Pie grāmatas iespiešanas Šrēderam grūtības sagādāja latviešu valodas rakstībai atbilstošu burtu izliešana. Rezultātā grāmata maksāja veselas 10 mārkas. Lai ieinteresētu pircēju Šrēders uzraksta priekšvārdu (nepieredzēts gadījums) adresētu latviešu lasītājam: “Esmu ar lielu darbu šo grāmatu ikkatram saimniekam par labu sataisījis. […] Ja viņš nespētu baznīcā nākt, tad viņš tomēr savā mājā no savu bērnu vai no citu godīgu cilvēku, kas lasīt māk, var likties priekšā lasīties. Tāpēc neapraudi, mans draugs, to naudu, ko tu par šo grāmatu izdod, bet apdomā, kādu lielu mantu un dāvanu tu savai dvēselei esi dabūjis. Dažs izplītē un apdzer vienā dienā vairāk un tikai lielos grēkos iekrīt.” Ar šo grāmatu aizsākas veclatviešu rakstības attīstības vidējais posms (ilgst līdz 1739. gadam).
Ar H. Samsona gādību tika izdota Rīgas dziesmu grāmata (“Rigisches Gesangbuch”). Grāmatā ir veltījums Gustavam II Ādolfam.
