1991. gada 3. marta aptauja
| «Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?» | ||
|---|---|---|
| Izvēle | Balsis | Procents |
 Par
|
1 227 562 | 73.68% |
| Pret | 411 374 | 24.69% |
| Nederīgas vēlēšanu zīmes | 27 192 | 1.63% |
| Kopā | 1 666 128 | 100.00% |
| Vēlētāju aktivitāte | 87.56% | |
| Vajadzīgā vēlētāju aktivitāte | 50% | |
| Elektorāts | 1 902 802 | |
| Avots: [1] | ||
1991. gada 3. marta aptauja bija Latvijas Republikas iedzīvotāju aptauja, kurā tika uzdots jautājums: "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?". Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi "jā", bet 411 374 (24,69%) atbildēja "nē".[2] Aptaujā piedalījas arī PSRS karaspēka daļās pierakstītie Latvijas Republikas pastāvīgie civiliedzīvotāji.[3]
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR, kuru daļa valstu tā arī nekad neatzina par valsti un starptautisko tiesību subjektu.[4]
Teherānas konferences laikā 1943. gada 1. decembrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita nobalsošanas rīkošanai nenoteiktā nākotnē,[5] tomēr Aukstā kara apstākļos šāda veida referendums netika izdarīts.
Pēteris Laķis par referenduma iespējamību Padomju Savienībā rakstīja: "Komunistiskā ideoloģija principā izslēdz demokrātisku vēlēšanu iespējamību. Šī politiskā sistēma atļauj īstenot vien pseidovēlēšanas, kad jau iepriekš ir droši zināmi to rezultāti. Tā bija arī šajā gadījumā. Rezultātiem katrā atsevišķā republikā nebūtu nekādu "tiesiski politisku" seku. Konsultējošu nozīmi varēja iegūt vien visas impērijas sabiedrības viedoklis — sniegt vai ne “brīvlaišanas atļauju” Baltijas valstīm. Tādēļ arī tik droši varēja organizēt referendumu." Tomēr jau 1990. gada aprīlī tika pieņemts PSRS likums,[6] kas paredzēja republikām iespēju izstāties no Savienības, rīkojot divus secīgus referendumus tikai izejošajā republikā, un tajā pašā gadā komunistiskās partijas vadošā loma bija izslēgta no PSRS konstitūcijas.
Tautas nobalsošanas iemesls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Rīgā un citās Latvijas pilsētās pret PSRS bruņotajiem spēkiem tika organizēti aizsardzības pasākumi ar plašu civiliedzīvotāju iesaistīšanos, kas pazīstama kā Barikāžu laiks. Kā atbildes reakcija uz šiem uz citiem līdzīgiem notikumiem bija PSRS valdības 1991. gada janvārī pieņemtais lēmums rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, plašāk pazīstamu kā 1991. gada 17. marta referendumu.
Baltijas republiku valdības, kas 1990. gada sākumā bija deklarējušas savu valstu suverenitāti, izšķīrās par neatkarīgu tautas aptauju rīkošanu, tādējādi apsteidzot šo pasākumu. Lai arī LPSR AP vēlēšanu rezultāti un socioloģiski pētījumi liecināja, ka LTF nostāju atbalsta arī liela mazākumtautību pārstāvju daļa, tai nācās grūti izšķirties par šo soli, kurā visādā ziņā bija jāgūst uzvara. Aptaujai tika piedāvāti dažādi jautājuma formulējumi, taču galu galā tas tika pieņemts šādā redakcijā: “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?”
Rezultāti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tautas nobalsošanas Baltijas valstīs notika 9. februārī Lietuvā, 3. martā Latvijā un Igaunijā. Atšķirībā no citām Baltijas republikām, Latvijā nebija nevienas pilsētas vai rajona, kurā vairākums izvēlētos atbildi "nē", pat ne Daugavpils,[7] kurā no LTF saraksta AP netika ievēlēts neviens deputāts. Taču "pret" balsoja līdz pusei no mazākumtautību pārstāvjiem, un Latvijā, salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas republikām, bija viszemākais pieņemtā valsts attīstības ceļa atbalstītāju īpatsvars, jo "pret" nobalsoja praktiski ceturtdaļa balsotāju.
| Latvijā | Lietuvā | Igaunijā | |
|---|---|---|---|
| Balsoja % balsstiesīgo iedz. | 87,56 | 84,74 | 82,86 |
| Par (%) | 73,68 | 90,47 | 77,83 |
| Pret (%) | 24,69 | 6,56 | 21,43 |
| Nederīgi biļeteni (%) | 1,63 | 2,97 | 0,74 |
Rezultātu interpretācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā aptaujā piedalījās ap 87,6% balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 73,6% izvēlējās atbildi "jā". Salīdzinot Baltijas valstu etnisko sastāvu Lietuvā 1991. gadā dzīvoja ap 20% mazākumtautību pārstāvju, Igaunijā — ap 40%, bet Latvijā — ap 48%.
1992. - 1994. gados no Latvijas izvesto PSRS militārpersonu un to ģimenes locekļu (karaspēka daļās pierakstītie pastāvīgie civiliedzīvotāji, kam bija tiesības balsot šajā aptaujā) kopējais skaits bija ap 90 tūkst.[8] No tiem militārpersonas sastādīja apmēram 50 tūkst.[9]
3. marta aptaujas rezultāti liecināja par latviešu sabiedrības un Latvijas demokrātisko aprindu saliedēšanos ap latviešiem ceļā uz nacionālo neatkarību. Tā laika politiskie lozungi bija "Latvieši un krievi – vienā pusē!", "Visi kopā – pret militārismu!", "Latvijas ļaudis – pret Maskavas mēģinājumiem iejaukties Latvijas lietās!"[10]
Pēteris Laķis vēlāk rakstīja: “Etniski tik daudzveidīgā sabiedrība bija apliecinājusi pietiekami pārliecinošu lojalitāti Latvijas leģitīmās varas ceļam. Ne tikai neatkarībai, bet arī demokrātijai.[11] Atbalstu Latvijas neatkarībai galvenokārt izteica tie citu tautību cilvēki, kuri bija Latvijas Republikas pilsoņi vai viņu pēcnācēji, vai arī bija saglabājuši savu etnisko pašapziņu, neskatoties uz sovjetisma centieniem iznīcināt nacionālo pašidentifikāciju".[12]
Mazāks neatkarības atbalstītāju īpatsvars starp mazākumtautību pārstāvjiem bija viens no daudziem iemesliem, kādēļ LTF un citas vēlākās Latvijas politiskās partijas ieņēma stingrāku nostāju attiecībā uz Latvijas pilsonības piešķiršanu un citām padomju okupācijas sekām saistītiem jautājumiem, nekā tas bija pirms aptaujas rīkošanas. Rezultātā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas automātiski pilsonība netika dota lielākai daļai no mazākumtautību pārstāvjiem, arī tiem, kas balsoja "par" Latvijas neatkarību.[13]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Iedzīvotāju aptauja par Latvijas Republikas neatkarību. Centrālā vēlēšanu komisija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. janvārī. Skatīts: 2012. gada 2. jūnijā.
- ↑ 3. marta aptaujas rezultāti. "Neatkarīgā Cīņa" 1991. gada 9. martā
- ↑ «LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS PADOMES LĒMUMS Par kārtību, kādā notiek Latvijas iedzīvotāju aptauja». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. decembrī.
- ↑ Мялксоо Л. Советская аннексия и государственный континуитет: международно-правовой статус Эстонии, Латвии и Литвы в 1940—1991 гг. и после 1991 г. Arhivēts 2007. gada 22. jūnijā, Wayback Machine vietnē. — Tartu, Tartu Ülikooli Kirjastus, 2005 — стр. 149—154
- ↑ ЗАПИСЬ БЕСЕДЫ ПРЕДСЕДАТЕЛЯ СОВЕТА НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР СТАЛИНА С ПРЕЗИДЕНТОМ США РУЗВЕЛЬТОМ 1 декабря 1943 г. Arhivēts 2016. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ «Закон СССР «О порядке решения вопросов, связанных с выходом союзной республики из СССР»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 11. decembrī.
- ↑ «5. grafiks: Pret Latvijas neatkarību nobalsojušo skaits no G. Puriņš, U. Šulcs. VAI 2001. GADA RĪGAS DOMES VĒLĒŠANU REZULTĀTI BIJA PĀRSTEIGUMS». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2018. gada 11. decembrī.
- ↑ Русскоязычное население в странах Балтии[novecojusi saite]
- ↑ «Latvijas iedzīvotāju un nodarbināto skaita prognozēšana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 31. martā. Skatīts: 2018. gada 11. decembrī.
- ↑ Apine, I. Nacionālā pašapziņa ceļā uz demokrātiju. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992. Nr. 10., 20.- 22. lpp.
- ↑ Laķis, P. 1991. gada 3. marta referendums. Grām: Latvijas Tautas fronte 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa Sēta, 1998. 252. – 253. lpp.
- ↑ Laķis, P. Vara un sabiedrība. Varas maiņa Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 76. lpp.
- ↑ Марьяш Р. Калейдоскоп моей памяти. Глава десятая. У власти. Arhivēts 2018. gada 1. decembrī, Wayback Machine vietnē.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Viesturs Sprūde. 1991. gada 3. martā. la.lv, 03.03.2011. Arhivēts 2020. gada 31. Oktobris Wayback Machine vietnē.
| ||||||||||||||||||||||
