Edvins Magnuss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Edvins Magnuss
Edvins Magnuss.png
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1919. gada 13. jūlijs — 8. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Eduards Strautnieks
Pēctecis Kārlis Pauļuks
Amatā
1928. gada 24. janvāris — 30. novembris
Prezidents Gustavs Zemgals
Premjerministrs Pēteris Juraševskis
Priekštecis Juris Pabērzs
Pēctecis Baldvins Disterlo

Dzimšanas dati 1888. gada 29. martā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Liepāja, Krievijas impērija
Miršanas dati 1974. gada 9. septembrī (86 gadu vecumā)
Valsts karogs: Austrija Vīne, Austrija
Tautība vācbaltietis
Politiskā partija Vācbaltiešu reformu partija
Profesija advokāts
Augstskola Maskavas universitāte

Edvins Magnuss (vācu: Edwin Magnus; 1888. gada 29. marts1974. gada 9. septembris) bija Latvijas vācbaltiešu advokāts un sabiedrisks darbinieks. Divas reizes — 1919. un 1928. gadā — ir bijis Latvijas tieslietu ministrs. Vācbaltiešu reformu partijas biedrs un ilggadējs priekšsēdētājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edvins Magnuss piedzima 1888. gada 29. martā Liepājā Leo un Magdas (dz. Donberga) Magnusu ģimenē, bez viņa ģimenē auga māsa — Katrīna.[1] Beidzis Liepājas ģimnāziju. 1909. gadā kļuvis par zvērināta advokāta palīgu Maskavā. 1910. gadā ar Zelta medaļu absolvējis Juridisko fakultāti Maskavas universitātē. 1911. gadā kļuvis par zvērināta advokāta Vilhelma fon Rīdigera palīgu Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts kara dienestā. Par kaujas nopelniem paaugstināts par virsnieku. 1916. gadā kļuvis par zvērinātu advokātu Rīgā. 1918. gadā nosūtīts uz Maskavu, lai vācu vēstniecības aizsegā risinātu sarunas ar PSRS vadību par mantisko vērtību atgūšanu, kas tika izvestas no Rīgas. Šo sarunu laikā esot saskaņota arī Rīgas Melngalvju sudrablietu atdošana.

1919. gada 22. maijā Baltijas Landesvēra štāba vadītājs nosauca Edvinu Magnusu par Rīgas pilsētas galvu. Tā paša gada jūlijā vācbaltiešu nacionālā komiteja nominēja viņu par savu pārstāvi Latvijas Pagaidu valdībā, kurā viņš ieņēma tieslietu ministra amatu. Amatā viņš bija līdz decembrim. Edvins Magnuss bija Tautas padomes loceklis no vācbaltiešu reformu partijas, līdz 1932. gadam bija arī šīs partijas priekšsēdētājs. 1920. gadā ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē no Baltijas vācu partiju saraksta.

1920. gadā bija Latvijas delegācijas eksperts banku un rūpniecības jautājumos miera sarunās ar PSRS. Bija Rīgas domes deputāts. 1928. gada janvārī Edvins Magnuss otrreiz stājās tieslietu ministra amatā. Šajā laikā viņam uzticēja arī Finanšu ministrijas pagaidu pārvaldi un viņš tika deleģēts Tautu savienībā. Amatā bija līdz tā paša gada decembrim, pēc tam atsāka strādāt par zvērinātu advokātu. Bijis Rīgas Vācu juristu biedrības biedrs, priekšsēdētājs Rīgas Komercbankas pārvaldes padomē, Pirmajā Rīgas apdrošināšanas sabiedrībā un virknē industrijas un tirdzniecības uzņēmumu. Pārstāvot šo uzņēmumu intereses, Magnuss nonāca opozīcijā Ulmaņa valdībai, kā rezultātā viņš 1938. gadā tika padzīts no Latvijas. 1939. gada 15. decembrī atskaitīts no zvērinātu advokātu skaita un dzēsts no saraksta sakarā ar izstāšanos no Latvijas pavalstniecības.

Edvins Magnuss apmetās uz dzīvi Austrijā un Otrā pasaules kara laikā vadīja savu apdrošināšanas koncernu. Pēc kara strādājis federālā kanclera kancelejā uz īpaša līguma pamata. Miris 1974. gada 9. septembrī Vīnē.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Temīda, 1990., I
  • Baltische Briefe, 1968., Nr. 3 (laikraksts)
  • Latvijas advokatūra 1919-1945 Biogrāfiskā vārdnīca, 338. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzimtas koks (vāciski)
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Eduards Strautnieks
Juris Pabērzs
Latvijas tieslietu ministrs
1919. gada 14. jūlijs — 8. decembris
1928. gada 24. janvāris — 30. novembris
Pēctecis:
Kārlis Pauļuks
Baldvins Disterlo