Andrejs Bērziņš (politiķis)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Bērziņš
Andrejs Bērziņš.jpg
Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs
Amatā
1921. gada 14. janvāris — 18. jūnijs
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Fridrihs Zommers
Pēctecis Jānis Blumbergs1

Dzimšanas dati 1875. gada 29. aprīlī
Liepkalnes pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1941. gada 24. decembrī (66 gadu vecumā)
Krievijas PFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Radikāldemokrātu partija, Latvijas Darba partija

1amatā stājās 1939. gadā

Andrejs Bērziņš (dzimis 1875. gada 29. aprīlī, miris 1941. gada 24. decembrī) bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs no 1921. gada janvāra līdz jūnijam, kā arī Tautas padomes loceklis un Latvijas Satversmes sapulces deputāts. Vēlāk bijis Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Bērziņš piedzima 1875. gada 29. aprīlī Madonas apriņķa Liepkalnes pagastā. Apmeklējis Kokneses draudzes un Vietlavas ministrijas skolas.[1]

No 1891. līdz 1896. gadam strādāja par pagasta darbveža palīgu un darbvedi. 1909. gadā Berlīnē klausījies priekšlasījumus par tautsaimniecību.[1] Pirmā pasaules kara laikā (no 1914. līdz 1918. gadam) bija Liepājas domes priekšsēdētāja biedrs. No 1917. līdz 1918. gadam bija viens no Kurzemes Zemes padomes (vācu: Kurländischer Landesrat) 20 deputātiem, pret kuriem asi vērsās Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome, tomēr nepiedalījās 8. marta balsojumā par Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā darbojās Liepājas pilsētas domē kā deputāts un kļuva par Tautas padomes locekli. Bermontiādes laikā Bērziņš bija Lejaskurzemes apgabala priekšnieks, kā arī Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais saziņai ar Sabiedrotajiem un Vāciju.[1]

1920. gadā ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas saraksta.[1] 1921. gadā dažus mēnešus bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā, pēc valdības demisijas amats tika likvidēts.[1] Neilgi pēc tam kopā ar citu Ulmaņa valdības dalībnieku, Rūdolfu Bēnusu, kā arī vairākiem citiem partijas pārstāvjiem, izstājies no Darba partijas.[2]

Strādājis vairākos laikrakstos. 1922. gadā kļuva par Liepājas bankas valdes priekšsēdētāju, darbojies arī citu uzņēmumu valdēs.[1] Bijis arī Latvijas Kredītbankas direktors. 1935. gadā kļuvis par Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju, amatā bija līdz kameras likvidēšanai 1940. gadā.[3]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ticis arestēts, 1941. gadā izsūtīts, miris 1941. gada 24. decembrī.[4]

Pirms deportācijas viņš Upsalas universitātei atvēlēja naudu, ar kuru palīdzēt Latvijas vēstures pētniekiem. Juridisku problēmu dēļ fonds tika dibināts 1960. gados.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 37. lpp.
  2. «Vēl viena jauna partija». Liepājas Avīze. 1921. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  3. «Tirdzniecības un rūpniecības kameras 5 gadi». Kurzemes Vārds. 1940. gada 2. februārī. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
  4. Letonika
  5. «IN THIS ISSUE (angliski)». Akadēmiskā Dzīve. 1981. gada 1. septembrī.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Fridrihs Zommers
Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs
1921. gada 14. janvāris18. jūnijs
Pēctecis:
Jānis Blumbergs
(amatā stājās 1939. gadā)