Frīdrihs Vasarietis

Frīdrihs Vasarietis
	Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs
	Amatā; 1920. gada 12. jūnijs — 1920. gada 4. decembris
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Kārlis Bušs
Pēctecis	Andrejs Bērziņš
Dzimšanas dati	1881. gada 18. februārī; Sloka, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1972. gada 24. septembrī (91 gada vecumā); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Politiskā partija	Demokrātu savienība
Dzīvesbiedrs(-e)	Marta Zamuele (1890—1975)
Augstskola	Rīgas Politehniskais institūts
	Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis

Frīdrihs Vasarietis (līdz 1940. gadam — Frīdrihs Zommers; 1881—1972) bija latviešu uzņēmējs, Latvijas armijas virsnieks, pulkvežleitnants, Rīgas aizstāvēšanas organizators bermontiādes laikā, Latvijas Republikas Tirdzniecības un rūpniecības ministrs, diplomāts.

Dzīvesgājums

Dzimis 1881. gada 18. februārī Slokā vācbaltiešu būvuzņēmēja Johana Zommera (1843—1920) un viņa sievas Kristīnes, dzimušas Dīdrihas (1854—1936), ģimenē kā viens no 12 bērniem.^[1]

No 1891. gada dzīvoja Rīgā un mācījās Rīgas Pētera I reālskolā. 1902. gadā absolvēja Pērnavas ģimnāziju. No 1902. līdz 1906. gadam studēja inženierzinātnes, bet no 1906. gada līdz 1910. gadam — ķīmiju Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, bija studentu korporācijas „Selonija” filistrs. 1910. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā, dienēja inženiertehniskā karaspēka sapieru daļās 2. pontonu bataljonā. 1911. gadā demobilizējās kā praporščiks, taču studijas neatsāka — iztiku pelnīja celtniecībā. 1921. gadā precējās ar Martu Zamueli (1890—1975), ģimenē dēls Jānis Vasarietis (1922—2024) - puķkopis un selekcionārs un meita Daila Marga Siliņa(1924—2013), precējusies ar Oskaru Siliņu.

Militārais dienests

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Frīdrihu Zommeru 1914. gadā mobilizēja Krievijas Impērijas armijā. Dienēja inženiertehniskā karaspēka sapieru daļās Galīcijas frontē. Kaujās guva ievainojumus, apbalvots ar Svētā Jura krustu. 1915. gada maijā saņēmis podporučika pakāpi un iecelts par rotas komandieri; no 1916. gada aprīļa — poručiks, bataljona komandiera palīgs, vēlāk bataljona saimniecības priekšnieks. 1917. gada pavasarī Zommeru pārcēla uz 12. armijas Rīgas garnizona 10. pontonu bataljonu, kur viņš dienēja kā saimniecības pārzinis līdz lielinieku oktobra apvērsumam.

1918. gada martā atgriezās vācu okupētajā Rīgā. Būdams konservatīvās Demokrātu partijas centrālkomitejas loceklis, atjaunoja sakarus ar partiju, kas darbojās nelegāli. Rudenī iestājās Latvijas Landesvērā. Novembrī Zommeru paaugstināja virsleitnanta pakāpē. Pārstāvēja savu partiju Latvijas Tautas padomē, un 1918. gada 18. novembrī Zommera komandētā rota apsargāja Latvijas neatkarības proklamēšanas sapulci. Piedalījās 1. Rīgas latviešu zemessargu rotas organizēšanā un Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas izveidē. Sākoties lielinieku uzbrukumam, formēja Atsevišķo (Studentu) rotu.

Pēc latviešu daļu sabrukuma 1919. gada janvāra pirmajās dienās saglabāja uzticību Pagaidu valdībai un turpināja dienestu 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. 1919. gada februārī viņu iecēla par Aizputes apriņķa komandantu, bet martā (pēc Jelgavas ieņemšanas) — par Jelgavas—Dobeles apriņķa komandantu. Pēc konflikta ar kādu dzelzsdivīzijas virsnieku 23. martā Zommeru arestēja un viņš atradās apcietinājumā līdz 20. maijam. Aprīlī, vēl atrodoties apcietinājumā, paaugstināts par kapteini. Pēc atbrīvošanas piedalījās Piņķu kaujās, bet maijā, kad landesvērs atbrīvoja Rīgu no lieliniekiem, Zommeru iecēla par jaunformējamo spēku priekšnieku Rīgā. No 1919. gada jūlija viņš bija Valsts kancelejas Informācijas biroja priekšnieks.

1919. gada oktobrī, sākoties Bermontiādei, Zommers saformēja Studentu bataljonu, kas atsacījās paklausīt frontes komandiera pulkveža Zemitāna pavēlei atstāt Rīgu Bermontam un atkāpties aiz Juglas. Bataljons novērsa Bermonta ienākšanu Rīgā. Par virspavēlnieka pavēles nepildīšanu, F.Zommeram draudēja kara tribunāls, bet, par spīti šai Zemitāna prasībai, Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste par izšķirošajām cīņām pret bermontiešiem apbalvoja kapteini Zommeru ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (ordeņa Nr.325). Decembrī Fridrihu Zommeru iecēla par Armijas galvenā štāba Karā iesaukto ģimeņu apgādības daļas priekšnieku (no 1920. gada februāra - Apsardzības ministrijas Karā iesaukto ģimeņu apgādības daļa). 1920. gada jūnijā Zommers atvaļināts no armijas pulkvežleitnanta pakāpē.

Apbalvojumi

Apbalvots ar Krievijas Impērijas Svētā Staņislava ordeņa II un III šķiru, ar Svētās Annas ordeņa II un III šķiru, ar Svētā Jura ordeņa IV šķiru.

Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira,
Lāčplēša Kara ordenis, III šķira,
Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis, III šķira.

Civildienests

Pēc demobilizācijas Zommers iesaistījās politikā — no 1920. gada 12. jūnija līdz 8. decembrim bija Tirdzniecības un rūpniecības ministrs.^[2]^[3] No 1926. līdz 1928. gadam Zommers bija Tirdzniecības un rūpniecības bankas speciālists mežu lietās.

Iesaistījās valsts diplomātiskajā dienestā: tirdzniecības atašejs PSRS (1930—1933), tirdzniecības atašejs Lietuvā (1934—1939), Latvijas tirdzniecības atašeja vietas izpildītājs Lielbritānijā, taču 1939. gada rudenī diplomātisko dienestu pameta.

Civilā dzīve

Pēc demobilizācijas 1920. gadā Zommers atjaunoja savu ķieģeļu rūpnīcu Ozolniekos, Darbojās arī kā koktirgotājs Jaunlatgales apriņķa Žīguros. 1939. gadā iegādājās namīpašumu Vasaras ielā 8 Āgenskalnā, kur ģimene dzīvoja turpmāk. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Rīgas prefekts Tepfers palīdzēja Zommeram iegūt pasi ar citu vārdu — visi ģimenes locekļi nomainīja uzvārdu no „Zommers” uz „Vasarietis” (līdz uzvārda maiņai visos dokumentos uzvārds rakstīts ar "S" burtu: "Sommers").

Vācu okupācijas laikā Frīdrihs Vasarietis bija Rīgas tekstilfabrikas „A. Dancigers” direktors. Pēc Otrā pasaules kara, baidīdamies no padomju represijām, Vasarietis vairījās iziet no mājām Vasaras ielā. Iztikas līdzekļus ieguva, pakāpeniski pārdodot tādas vērtības kā cara laika zelta naudu, kristāla izstrādājumus, muižniecības sudraba galda piederumus, Eiropas vecmeistaru gleznas, kuras viņš iegādājies, būdams atašejs Maskavā, un kuras tika nosūtītas uz Latviju kā diplomātiskā bagāža, kura netiek pārbaudīta. Tāpat viņš audzēja vīnogas un tomātu stādus, kurus arī pārdeva. Padomju laikā pensija Vasarietim netika piešķirta.^[4]

Miris 91 gada vecumā 1972. gada 24. septembrī Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos.

Atsauces

↑ Nekropole
↑ Jaunie ministri Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Baltijas Vēstnesis - 1920. gada 14. jūnijs
↑ Latvijas Tirgotajs Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. 1920. - Nr.3
↑ Bernāts, Andris (2018. gads). "Izlēmīgi vīri. Zommera piedzīvojumi pirms un pēc padomju okupācijas". Ilustrētā Pasaules Vēsture. Latvijas Neatkarības karš.

Literatūra

Fr.Z. [Fricis Zommers] Studentu bataljona formēšana un darbība tiltu galos 1919. gada naktī no 9. uz 10. oktobri // Militārais Apskats. – 1938. – 1693.–1698. lpp.

Ārējās saites

[1] Nekropole

[2] Jaunie ministri Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Baltijas Vēstnesis - 1920. gada 14. jūnijs

[3] Latvijas Tirgotajs Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. 1920. - Nr.3

[4] Bernāts, Andris (2018. gads). "Izlēmīgi vīri. Zommera piedzīvojumi pirms un pēc padomju okupācijas". Ilustrētā Pasaules Vēsture. Latvijas Neatkarības karš.

[1]

[2]

[3]

[4]