Imants Daudišs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Imants Daudišs
Imants Daudišs.jpg
Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1945. gada 15. augustā
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Miršanas dati 2002. gada 14. aprīlī (56 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Politiskā partija Latvijas Ceļš
Dzīvesbiedrs(-e) Helēna Daudiša
Profesija inženieris-tehnologs
Augstskola Ivanovas Ķīmijas tehnoloģijas institūts

Imants Daudišs (1945. gada 15. augusts — 2002. gada 14. aprīlis) bija latviešu diplomāts un politiķis, LR Augstākās Padomes, 5. un 6. Saeimas deputāts. Partijas "Latvijas Ceļš" biedrs. Bijis Latvijas vēstnieks Krievijā (1997—2001) un Lielbritānijā (2001—2002).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1945. gada 15. augustā Rīgā, viņa tēvs bija matemātikas un fizikas skolotājs, bet māte — mājsaimniece, ģimenē bija vēl divas meitas. 1950. gadā Daudišu ģimene pārcēlās uz Valmieru.[1] Mācījās Valmieras pamatskolā, Viestura vidusskolā un 1. vidusskolā, kuru pabeidza 1963. gadā. Tajā pašā gadā iestājās Ivanovas Ķīmijas tehnoloģijas institūtā, studijas beidza 1968. gadā ar inženiera tehnologa diplomu.[1] Strādāja Rīgas Ķīmijas kombinātā par meistaru, vēlāk par kontrolmērinstrumentu laboratorijas vadītāju. Darbojās komjaunatnes un kompartijas iestādēs (19701980). No 1980. gada bija Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks.[1]

1989. gadā ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāru.[1] Šajā laikā piedalījās Latvijas Tautas frontes akcijās, kā arī sadarbībā ar LTF vēlēšanu centru — 1990. gada AP vēlēšanu organizēšanā. Kā LTF kandidāts ievēlēts un darbojies Latvijas Republikas Augstākajā Padomē (1990—1993), AP pirmajā sēdē 3. maijā ievēlēts par AP sekretāru.[1] Papildinājās ASV Kongresa rīkotajos kursos likumdošanas tehnoloģijā (1992), ASV Federālā izmeklēšanas biroja kursos "Krīzes situāciju vadība" (1992), parlamenta darbības pamatjautājumu kursos Otavā (1993).[1]

Piedalījās savienības "Latvijas Ceļš" veidošanā, bija tās valdes loceklis un ārlietu sekretārs. No LC vēlēšanu saraksta 1993. gadā ievēlēts par 5. Saeimas deputātu un tās sekretāru. 1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā par deputātu un sekretāru. Darbojies Saeimas Ārlietu un Pieprasījumu komisijā.[1] 1997. gadā Daudišu iecēla par Latvijas ārkārtas un pilnvaroto vēstnieku Krievijā.[1][2] Amatā bijis līdz 2001. gadam, kad vēstnieku rotācijas dēļ kļuva par Latvijas vēstnieku Lielbritānijā.[3] 2002. gada 12. aprīlī saņēmis akreditācijas vēstuli no Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstnieka amatam Īrijā.[2]

Imants Daudišs pēkšņi miris 2002. gada 14. aprīlī Rīgā no infarkta.[2][4] 19. aprīlī Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē norisinājās bēru ceremonija. Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga raksturoja I. Daudišu kā cilvēku, kas "kalpoja Latvijai pēc savas labākās sirdsapziņas. Viņa pietrūks Latvijas diplomātiskajam dienestam [..], viņa sirds degsmes pietrūks Latvijai." Ministru prezidents Andris Bērziņš izteicās: "Viņš bija valstsvīrs, kuram bija tas gods balsot par neatkarības deklarāciju un vēlāk kā parlamenta sekretāram to pasludināt. Daudišam bija svešas daudzu politiķu alkas pēc ātri gaistošas slavas un ievērības, tā vietā diplomāts vienkārši strādāja, lai īstenotu dzīvē neatkarības deklarācijas principus."[4]

I. Daudiša piemiņai veltīto dievkalpojumu vadīja Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats. Ceremoniju apmeklēja arī vairāki Latvijas vēstnieki ārvalstīs, ārvalstu vēstnieki Latvijā, Saeimas deputāti, ministri, Valsts institūciju darbinieki un uzņēmēji. Pēc dievkalpojuma bēru procesija, pa ceļam apstājoties pie Ārlietu ministrijas ēkas, devās uz Otrajiem Meža kapiem.[4]

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I. Daudišs bija precējies ar ekonomisti Helēnu. Laulībā dzimusi meita Enrika, kas ir kļuva par banku un finanšu speciālisti, kā arī dēls, kas ir miris.[2] Brīvajā laikā Daudišs nodarbojās sportu, spēlēja tenisu. 10 gadus bijis Latvijas Vingrošanas federācijas prezidents.[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 «IMANTS DAUDIŠS». gramata21.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. novembrī. Skatīts: 2010.08.24.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Miris Imants Daudišs». TvNET. 2002.04.14. Skatīts: 2010.08.24.
  3. «Miris Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Imants Daudišs». Delfi. 2002.04.15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2010.08.24.
  4. 4,0 4,1 4,2 «Atvadās no Imanta Daudiša». TvNET. 2002.04.19. Skatīts: 2010.08.24.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Peters
Latvijas vēstnieks Krievijā
1997. gada septembris — 2001. gada septembris
Pēctecis:
Normans Penke
Priekštecis:
Normans Penke
Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē un Īrijas Republikā
2001. gada septembris — 2002. gada aprīlis
Pēctecis:
Jānis Dripe