Pāriet uz saturu

Kurzemes un Zemgales hercogi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kurzemes hercogiene)
Nosacīts Ketleru dzimtas ģerbonis (katra dzimtas locekļa lietotais ģerbonis atšķīrās pēc dzimtai kopīgo objektu vai krāsu izvietojuma)
Bīronu dzimtas ģerbonis

Kurzemes un Zemgales hercogi, oficiāli Kurzemes un Zemgales hercogi Livonijā (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu: Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog — Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs), īsāk Kurzemes hercogi, bija valdnieki Kurzemes un Zemgales hercogistē (1562—1795).

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs un Livonijas vietvaldis saskaņā ar Viļņas ūnijas noteikumiem bija pēdējais Livonijas ordeņa meistars Gothards Ketlers, kas turpināja valdīt savā vecajā rezidencē Rīgas pilī, tad Sēlpilī un Kuldīgas pilī, visbeidzot Jelgavas pilī. Kurzemes hercogu statuss bija līdzīgs Prūsijas hercogu statustam — viņi bija Polijas-Lietuvas karaļu vasaļi ar pienākumu piedalīties Polijas-Lietuvas kopvalsts karos ar savu karaspēku. Ketleru dzimta saradojās ar Mēklenburgas, Pomerānijas un Prūsijas valdnieku dzimtām.

Hercogs Jēkabs savā ilgajā valdīšanas laikā (1642—1682) veidoja pret Zviedrijas karaļiem vērstu savienību ar Brandenburgas-Prūsijas valdniekiem un Nīderlandes Republikas provincēm. Pēc Lielā Ziemeļu kara un Ketleru dinastijas vīriešu līnijas izbeigšanās iestājās starpdinastiju periods (1711—1763). Kurzemes landtāgs ievēlēja piecus hercogus, kas bija atkarīgi no Krievijas Impērijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sāncensības. Pēc 1763. gada varu ieguva vietējas izcelsmes Bīronu dinastija, kas pēc Polijas dalīšanas bija spiesta atteikties no Kurzemes troņa par labu Krievijas ķeizariem. Pirmā pasaules kara laikā Padomju Krievija atteicās no Kurzemes par labu Vācijas Impērijai. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, Apvienotās Baltijas hercogistes tronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.

Kurzemes un Zemgales valdnieku leģitimitāte balstījās uz 13. gadsimta Kursas un Zemgales valdnieku līgumiem ar Romas pāvesta legātiem Alnas Balduīnu un Modenas Viļumu par katoļu priesteru pieņemšanu savā zemē un par neatkarību no Dānijas un Zviedrijas karaļiem. Zināms, ka Zemgaļu sacelšanās (1259) laikā zemgaļi un Kuršu sacelšanās (1260) laikā kurši atguva kontroli pār savām valstīm un noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju, kuras sastāvā pēc Livonijas-Lietuvas kariem palika iekļauti Zemgales un Kursas dienvidu pilsnovadi. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins vēl 1323. gadā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.[1] 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — kņazs, ķēniņš) titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (poļu: Księstwo Kurlandii i Semigalii).

Hercogu lietotais tituls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas nosacījumiem Gothards Ketlers un viņa pēcteči līdz pat 1795. gadam lietoja titulu "Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs" (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu: Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog), kas norādīja uz leģitīmu tiesību pārmantojamību visā agrākās Livonijas teritorijā.

Ketleru dinastija (1562—1711)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Attēls Hercogi Valdīšanas laiks Hercogu sievas
Gothards (Gotthard Kettler, Geddert) 1562. gada 5. marts — 1587. gada 17. maijs
(Livonijas vietvaldis līdz 1566. gada 26. decembrim)
Mēklenburgas Anna (no 1566. gada 11. marta)
Frīdrihs (Friedrich von Kettler) 1587. gada 17. maijs — 1616. gads (valdīja Zemgales un Sēlijas daļā)
1616. gads — 1642. gada 16. augusts (valdīja visā hercogistē)
Pomerānijas Elizabete Magdalēna (no 1600. gada 14. maija)
Vilhelms (Wilhelm Kettler) 1587. gada 17. maijs — 1616. gads(valdīja Kurzemes daļā) Prūsijas Sofija (no 1609. gada 22. oktobra)
Jēkabs (Jacobus) 1642. gada 16. augusts — 1682. gada 10. janvāris [v.s. 1681. gada 31. jūlijs] Luīze Šarlote no Brandenburgas (no 1645. gada 10. oktobra)
Frīdrihs Kazimirs (Friedrich Casimir Kettler) 1682. gada 10. janvāris — 1698. gada 22. janvāris Sofija Amālija (Kurzemes hercogiene) (no 1675. gada 25. oktobra)

Elizabete Sofija (Kurzemes hercogiene) (no 1691. gada 29. aprīļa)

Frīdrihs Vilhelms (Friedrich Wilhelm Kettler) 1698. gada 22. janvāris — 1711. gada 21. janvāris Anna Ivanovna (no 1710. gada 31. oktobra)

Starpdinastiju laiks (1711—1763)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Attēls Hercogs vai troņa pretendents Valdīšanas laiks Hercogu sievas
Ferdinands (Ferdinand Kettler) 1711. gada 21. janvāris — 1737. gada 4. maijs
(uzturējās Dancigā)
Johanna Magdalēna no Saksijas-Veisenfelsas (no 1730. gada 20. septembra)
Saksijas Morics (Maurice Herman, Comte de Saze) 1726. gada 18. jūnijs — 1728. gada augusts[P 1] Solījās precēt hercoga atraitni Annu Ivanovnu, tomēr Aleksandrs Menšikovs to nepieļāva.
Ernsts Johans (Ernst Johann von Biron) 1737. gada 22. jūnijs — 1740. gada novembris[P 2]
(dzīvoja galvenokārt Pēterburgā)
Benigna Gotlībe fon Trota-Treidena (salaulājās 1723. gada 25. februārī)
Ludvigs Ernests 1741. gada 27. jūnijs — 1741. gada 6. decembris
(uzturējās Pēterburgā)
neprecējies
Kurzemes bruņniecības padomes laiks (1741—1758), cīnoties par un pret Ernsta Johana Bīrona atgriešanos tronī
Saksijas Kārlis 1758. gada 5. jūlijs — 1763. gada 21. februāris Franciska Korvina-Krasinska (slepeni salaulājās 1760. gada 25. martā)
Holšteinas hercogs Georgs Ludvigs 1762. gada 16. aprīlis — 1762. gada 22. augusts
(šī Krievijas Impērijas kandidāta iecelšanu Kurzemes landtāgs neapstiprināja)
Sofija Šarlote no Šlezvigas-Holšteinas-Zonderburgas-Bekas

Bīronu dinastija (1763—1795)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Attēls Hercogs Valdīšanas laiks Hercogu sievas
Ernsts Johans (Ernst Johann von Biron) 1763. gads — 1769. gads Benigna Gotlībe fon Trota-Treidena (salaulājās 1723. gada 25. februārī)
Pēteris (Peter von Biron) 1770. gads — 1795. gads Karolīne no Valdekas-Pīrmontas (no 1765. gada 15. oktobra)

Jevdokija Jusupova (no 1774. gada 6. marta)
Doroteja fon Mēdema (no 1779. gada 6. novembra)

Krievijas Impērijas ķeizari (1795—1917)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācijas Krievijas Impērijā Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas Krievijas imperatori lietoja titulu князь Курляндскiй и Семигальскiй ("Kurzemes un Zemgales kņazs", respektīvi Kurzemes un Zemgales hercogs).

Lai nodrošinātos pret Bīronu dzimtas iespējamajām pretenzijām uz Kurzemes troni 1804. gadā viņiem piešķīra mantojamu titulu "Kurzemes princis Bīrons" (Prinz Biron von Curland). Tituls tiek lietots arī mūsdienās, pēc analoģijas ar krievu kņazu titulu vāciskajiem ekvivalentiem.

Mēklenburgas dinastija (1918)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Padomju Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat) proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti. 1918. gada 27. augustā tika parakstīta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas PFSR atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Pēc 27. augusta Berlīnes papildvienošanās Krievijas PFSR atteicās arī no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.

Attēls Hercogs Valdīšanas laiks Hercogu sievas
Ādolfs Frīdrihs Mēklenburgs
(Adolf Friedrich zu Mecklenburg)
1918. gada 5. novembris — 1918. gada 28. novembris
(Novembra revolūcijas dēļ nestājās amatā)
Viktorija Feodora Roisa (no 1917. gada 24. aprīļa)

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Ievēlēšana tika anulēta 1726. oktobrī
  2. uz īsu laiku bija ievēlēts par Krievijas Impērijas reģentu (1740)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]