Lietuvieši

Lietuvieši

Mindaugs Ģedimins Ķēstutis Vītauts Dižais Jagailis Barbara Radzivila Nikolajs Radvils Laurīns Gucevičs Simons Daukants Motejs Valančus Mikalojus Konstantins Čurļonis Antans Baranausks Vīdūns Jons Basanavičs Antans Smetona
Visi iedzīvotāji
~4,1 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Lietuva: 2 531 843 (2015) ASV: 710 000 (2008) Brazīlija: 100 000 Kanāda: 46 690 Latvija: 20 155 (2024)
Valodas
lietuviešu valoda
Reliģijas
baltu pagānisms (līdz 14. gadsimtam) katoļticība (kopš 14. gadsimta) retāk luterticība (kopš 16. gadsimta)
Radnieciskas etniskas grupas
latvieši, prūši
Etnogrāfiskās grupas
aukštaiši, žemaiši, Prūsijas lietuvieši

Lietuvieši (lietuviai) jeb vēsturiski leiši (no senā pašnosaukuma leičiai) ir Ziemeļeiropas baltu tauta, kuras lielāka daļa dzīvo Lietuvā. Liela lietuviešu diaspora dzīvo ASV, bet prāva lietuviešu mazākumtautība ir arī Baltkrievijā un Polijā (Sejnos, Punskā). Lietuvieši dzīvo arī Dienvidamerikā un bijušās PSRS valstīs. Kopā ir vairāk nekā 4 miljonu cilvēku, kuri uzskata sevi par lietuviešiem. Lietuvieši, kā arī latvieši, runā baltu valodu grupai piederošā valodā. Vairākums ticīgo ir Romas katoļi, bet Biržos un Ķēdaiņos ir arī nelielas protestantu mazākumgrupas.

Nosaukums

Senākais zināmais tautas nosaukums latviešu valodā ir „leiši” (vienskaitlī „leitis”), kas aizgūts no kuršu valodas. Tas sastopams latviešu folklorā, bet vārda dažādās formas bijušas atrodamas vairāk nekā 130 Latvijas PSR vietvārdos (salīdzinājumā ar lietavieti, kas ir tikai 2, liet(u)vieti — 3, bet lietavnieku — 7 vietvārdos). No visiem nosaukumiem „leitis” vienīgais parādās klasiskajās latviešu dainās, un Latvju tautas dainu XII sējuma reģistrā uzrādīts vairāk nekā 100 tautasdziesmās. Vārds iekļauts arī 17. gadsimta vārdnīcās, un to savos darbos kā neitrālu etnonīmu lietoja Juris Alunāns, Atis Kronvalds, Auseklis, Rainis, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Vilis Plūdonis, Jānis Jaunsudrabiņš un daudzi citi latviešu rakstnieki. Par „lietuviešiem” savukārt sauca visu tautību Lietuvas iedzīvotājus.

1924. gadā notikušajā „Pirmajā latvju un lietuvju kongresā” Latvijā, Latvijas—Lietuvas pierobežā, dzīvojošo lietuviešu trīs pārstāvji ierosināja atteikties no vārda „leiši” lietošanas latviešu valodā, apgalvojot, ka šim vārdam esot nievājoša pieskaņa. Pret to debatēs iebilda Jānis Endzelīns un vairāki citi kongresa pārstāvji, tostarp pārstāvji no Lietuvas iekšzemes, kas neuzskatīja, ka vārdam būtu nievājoša pieskaņa. Galu galā kongresā tika panākta rezolūcija, ka turpmāk lietuviešus latviešu valodā sauks no lietuviešu valodas jaunaizgūtā vārdā — par lietuvjiem. Pret lēmumu iebilda daudzi tā laika kultūras darbinieki, politiķi, rakstnieki un zinātnieki, piemēram, Jānis Endzelīns, Alvils Augstkalns, Rūdolfs Egle, Juris Plāķis, Pēteris Šmits, Andrejs Upītis un Jānis Jaunsudrabiņš, kas savos darbos turpināja lietot vārdu „leiši”.

1926. gada 8. martā ar līdzīgu prasību Rīgas pilsētas izglītības komisijā vērsās Rīgas lietuvieši, kuru iesniegumu komisija vienbalsīgi noraidīja, norādot uz vārda „leiši” seno lietojumu un vārda „lietuvji” neesamību latviešu valodā. Diskusijas par vārda „leiši” politisko korektumu turpinājās, un līdz Otrā pasaules kara beigām praksē tika lietoti abi vārdi līdz Latvijas PSR oficiālajos dokumentos pārgāja tikai un vienīgi uz vārda „lietuvji” lietošanu. Vietumis tautības nozīmē sāka lietot arī vārdu „lietuvietis”. Trimdas latviešu vidū vārdu nozīmju šķīrums saglabājās ilgāk un, piemēram, Arveda Švābes redakcijā veidotajā „Latvju enciklopēdijā” kā tautas pamatnosaukums norādīts „leitis”, „lietuvis” raksturots kā „cildenā stila vārds „leišu” vietā”, bet „lietuvieši” skaidroti kā „Lietuvas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības”.

Vēsture

Lietuviešu valodas izplatība 16. gs. (pēc Z. Zinkeviča)

Baltijas teritoriju, tai skaitā mūsdienu Lietuvu apdzīvoja vairākas baltu ciltis (aukstaiši, jātvingi, kurši, zemgaļi, sēļi, žemaiši, skalvi, prūši). Lietavas zeme bija viena no vēsturiskajām Aukštaitijas zemēm. Lietuvas lielkņazistes tapšanas laikā, apvienojoties pret Zobenbrāļu ordeņa (līdz 1236), vēlāk Vācu ordeņa un Zelta Ordas paplašināšanos, daļa no šīm ciltīm saplūda, veidojot lietuviešu tautu.

Etnisko lietuviešu apdzīvotā teritorija laikā gaitā ir sarukusi; kādreiz liels skaits lietuviešu dzīvoja ne tikai Lietuvā, bet arī ziemeļrietumu Baltkrievijā, mūsdienu Krievijas Kaļiņingradas apgabalā, kā arī atsevišķās Latvijas un Polijas daļās.

Latvijas lietuvieši

Vairums Latvijas lietuviešu dzīvo gan Leišmalē (novados gar Latvijas—Lietuvas robežu), gan arī Liepājas un Jelgavas pilsētās. Lielākais lietuviešu īpatsvars ir Lejaskurzemē (Dunikas, Bārtas, Kalētu un Gramzdas pagastos), kā arī Zemgales (Vecsaules un Skaistkalnes pagastos), un Sēlijas (Kurmenes un Mazzalves pagastos) pierobežā.