Pērnavas svīta

Svītas atsegums Pērnavas upes krastā.

Pērnavas svīta (D₂pr) ir vidusdevona eifela stāva pērnavas horizonta stratigrāfiskā vienība, kas ir izplatīta visā valsts teritorijā, bet virspusē iziet tikai Igaunijas teritorijā. Svīta uzguļ ķemeru un rēzeknes svītas nogulumiem un to klāj narvas svītas nogulumi. Vislielākais pērnavas svītas biezums 45-53 metri ir Latvijas centrālajā daļā (Rīgas apkārtnē), bet austrumu virzienā tas samazinās līdz apm. 8 metriem (Viļānos). Nosaukums veidots no Pērnavas upes, kuras krastos un pietekās atsedzas svītas stratotipiskais griezums. Nosaukumu 1933. gadā deva krievu ģeologs D. Obručevs.

Pērnavas svītas robežu izšķiršanas pakāpe ir atšķirīga. Lauku apstākļos apakšējā robeža nosakāma daudz grūtāk kā augšējā. Parasti tā tiek vilkta pa sīkoļainu konglomerātu vai dzelžainu smilšakmeņu un kunkuļainu, rudu un violetu, limonitizētu ķemeru svītas aleirolītu virsmu. Bet centrālajos un austrumu rajonos robeža tiek vilkta pārsvarā pa pelēku smilšakmeņu ar māla oļiem pamatni, kas klāj rēzeknes svītas zaļganpelēkus vai sarkanbrūnus mālainus aleirolītus vai arī smalkplātņainus pelēkus merģeļus. Augšējā robeža ir krasa un tiek vilkta augšdaļā pa beišīgiem kaļķakmeņiem un dolomītiem, zaļganpelēkiem māliem vai ar karbonātu cementētiem smilšakmeņiem, kurus klāj narvas svītas bazālā brekčija.

Litoloģiskais raksturojums

Iežu minerālā sastāva smagā frakcija iekļauj sevī paaugstinātu granātu saturu (41-60%). Cirkona daudzums stipri svārstās, taču nepārsniedz 14%. Rūdu minerāli sastāda 34-56%, turklāt leikokstens tajos ir ne vairāk kā 11%. Turmalīna saturs svārstās 2-3% robežās.

• Smilšakmeņi pērnavas svītas nogulumos ir oligomikti. Tie ir rupjgraudaināki, nekā apakšdevona nogulumos, un ar lielāku nenoturīgo minerālu sastāvu (laukšpati, granāti un apatīti). Šiem smilšakmeņiem ir raksturīgs muldveida slīpslāņojums. Smilšakmeņu cements ir māla un dolomīta, bet Latvijas austrumos ir sastopams arī ģipša poikilota cements. Kopā ar drupu graudiem smišakmeņi šeit satur karbonātiskus pseidooolītus.
• Aleirolīti un māli ir dažādi pēc krāsojuma un tekstūras. Valsts austrumos griezuma apakšējā daļā plaši ir izplatīti horizontāli slāņoti pelēcīgi aleirolīti un māli. Pārējā teritorijā biežas ir raibas un kunkuļainas šo iežu variācijas. Mālainā frakcija parasti ir monominerāla hidrovizlaina, izņemot teritorijas austrumu daļu, kur baseina paaugstināta sāļuma un lēnākas sedimentācijas rezultātā notika daļēja hidrovizlu degradācija un hlorīta vai jaukta minerālu tipa montmorillonīta-hlorīta veidošanās. Šo minerālu piejaukums nepārsniedz 15-20%. Dažos griezumos (Dobeles urb.) ir konstatēts kaolinīta piejaukums (līdz 10%).
• Merģeļi ir zaļganpelēki krāsoti un ar masīvu tekstūru. Šie ieži sastāv no pelitomorfa dolomīta un satur daudz rupjgraudaina drupu materiāla - kvarca un laukšpata graudus 1,00-0,25 mm diametrā. Graudu sadalījums parasti ir nevienmērīgs ("virpuļu" tekstūra). Merģeļos parasti mēdz būt ģipša sakopojumi, ka arī karbonātiski pseidooolīti un oolīti. Merģeļi dominē griezumos Austrumlatvijas pērnavas svītas apakšdaļā.

Stratigrāfiskais dalījums

Latvijā pērnavas svītu veido pārsvarā balti un gaiši pelēki smilšakmeņi, kas mijas ar sarkanbrūniem un zaļganpelēkiem aleirolītiem, māliem un dolomītiem. Svītas griezumā visā teritorijā ir izšķiramas divas ridas, kas domājams atbilst stratotipiskajā griezumā Igaunijā izdalītajām tori un tammes ridām.

Vispilnīgāk griezumi atsegti Latvijas ziemeļaustrumu urbumos (1-Druvas, 4-Burtnieki u.c.). Šajos griezumos apakšējo ridu veido dzeltenīgi vai balti dažādgraudaini smilšakmeņi ar māla, merģeļu un karbonātisku smilšakmeņu oļiem. Bieži vien tajos ir sastopamas grants-oļu konglomerātu starpkārtas. Smilšakmeņi parasti ir kvarca un cementēti ar mālainiem minerāliem. Drupu materiāla sašķirošana ir vāja, taču pieaug uz augšu pa griezumu. Apakšējā rida noslēdzas ar plānām karbonātisku, raibu mālu vai aleirolītu starpkārtām, kas virzienā uz dienvidaustrumiem nomainās ar aleirīta dolomītmerģeļiem.

Augšējā rida pamatnē sastāv no labi šķirotiem baltiem kvarca smilšakmeņiem ar sīkgraudainu vai smalkgraudainu struktūru. Parasti šie smilšakmeņi ir slīpslāņoti un cementēti ar māla, māla-dolomītu un ģipša cementu. Bieži vien smilšakmeņi pāriet smilšainā dolomītā. Vairākos griezumos valsts ziemeļaustrumu daļā smilšakmeņos lielā daudzumā ir sastopami trohilisku girogonīti. Augšējās ridas augšdaļā ieguļ neliels bāli dzeltenīgu dolomitizētu kaļķakmeņu vai gaiši pelēku dolomītu slānis ar raksturīgām piritizētām viļņveida virsmām. Griezumos, kur kaļķakmens vai dolomīts nav sastopams, augšējās ridas augšdaļa marķējas ar zaļganpelēkiem karbonātiskiem māliem vai karbonātisku oolītu smilšakmeni. Rietumu virzienā mālaino un aleirolīta starpkārtu biezums palielinās. Vēl palielinās graudu izmēri un samazinās drupu materiāla šķirošanās pakāpe. Dažos Centrālās un Rietumlatvijas griezumos krasi pieaug smilšakmeņu biezums. Savukārt, dienvidaustrumu virzienā, gluži otrādi, graudi paliek mazāki, drupu materiāla šķirošanās pakāpe pieaug, tāpat pieaug dolomīta cementa īpatsvars smilšakmeņos, kā arī parādās karbonātisku iežu starpkārtas. Dienvidaustrumu griezumos sastopamas smilšakmeņu starpkārtas ar ģipša un ģipša-dolomīta cementu.

Faciālais dalījums

Pērnavas svīta tiek izdalītas trijās litoloģiski-faciālajās zonās (I.Polivko, 1971):

• Mālaini-aleirītiski-smilšaino nogulumu zona ir izplatīta valsts rietumu daļā. Šīs zonas nogulumu jūras darbības ietekme griezumā pieaug virzienā no apakšas uz augšu un no rietumiem uz austrumiem. Apakšējās ridas apakšējā daļā ieguļ biezi rupju, pārsvarā dažādgraudainu, vāji šķirotu smilšakmeņu slāņi ar grants-oļu konglomerātu starpkārtām. Augstāk griezumā smilšakmeņi kļūst sīkgraudaināki un labi šķiroti, bet augšējā ridā tajos parādās māla-dolomīta cements. Šīs zonas aleirītu-malu nogulumi ir neviendabīgi, plankumaini, kur dominē horizontāli slāņainas variācijas.
• Karbonātiski-mālaini-smilšaino nogulumu zona ir izplatīta uz austrumiem no līnijas Engure-Rīga-Paroveja un aizņem visu Latvijas austrumu daļu. Šīs zonas griezums ir pārstāvēts galvenokārt ar sīkgraudainiem un smalkgraudainiem smilšakmeņiem (65-95%) ar mālainu un māla-dolomīta cementu, kā arī plānām aleirolītu, mālu, dolomītmerģeļu un smilšainu dolomītu starpkārtām. Augšējā daļā cementa īpatsvars smilšakmeņos pieaug līdz 20-25%. Valsts austrumos un dienvidaustrumos parādās dolomītmerģeļu starpkārtas ar konhostraku paliekām un smilšaini dolomīti. Šīs zonas smilšakmeņiem ir raksturīgs paaugstināts granātu saturs (līdz 80%), kas koncentrējas plānās lēcveida starpkārtās. Mālainie un karbonātiskie ieži smilšakmeņos ieguļ plānu starpslāņu veidā. Uz to virsmām ir sastopams sīks augu detrīts, kas bieži vien ir piritizēts, kā arī limonīta sakopojumi. V.Kuršs atzīmē šīs zonas iežos ģipsi, fosforītus, halīta gliptomorfozes, merģeļus ar "virpuļu" tekstūrām. Visi pētnieki atzīst šīs zonas nogulumus kā jūras baseina seklūdens veidojumus ar samazinātu sāļumu. Žūšanas plaisu, gliptomorfožu un "virpuļu" tekstūru klātbūtne liecina par baseina seklumu.
• Mālaini-karbonātiski-smilšaino nogulumu zona ir izplatīta pašos Latvijas dienvidaustrumos un Baltkrievijas ziemeļaustrumos. To raksturo mālaini-karbonātisko iežu dominance.

Paleontoloģiskais raksturojums

Pērnavas svītu raksturo ihtiofaunas zona - Guerichosteus heterolepis. Šīs svītas organismu paliekas Latvijas teritorijā ir salīdzinoši retas. un tās raksturo zivju bruņu fragmenti, lingulīdu un konhostraku čaulas un sporas. Ihtiofaunas kompleksu pārstāv šādas formas: osteostraki - Balticaspis latvica, heterostraki - Guerichosteus heterolepis, Psammolepis toriensis, bruņuzivis - Actinolepis tuberculata, Byssacanthus dilatatus, akantodes - Archaeacanthus quadrisulcatus, daivspurzivis - Glyptolepis sp., Thurius talsiensis, Gyroptychius latvicus, Onychdus sp. Konhostraku komplekss ir savdabīgs un to pārstāv sīkas formas. Urbumā 55-Talsi (int. 365–377 m) ir konstatētas Pseudestheria sp., Glyptoasmussia aff. zubrilini, Glyptoasmussia sp., Concherisma sp.