Pāriet uz saturu

Buļļi (apkaime)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Rītabuļļi)
Buļļi
Ilmeņa iela. 2006. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Pilsētas daļas Rītabuļļi, Vakarbuļļi
Platība 7,497 km²
Iedzīvotāju skaits 265 (2018)
Ievērojamas celtnes Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtu komplekss
Ūdenstilpes Buļļupe
Lielupe
Rīgas līcis
Parki "Piejūra" dabas liegums
Vakarbuļļu dabas liegums
Transports
Autobuss 36.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1016
Ārējā saite apkaimes.lv
vakarbulli.lv

Buļļi, arī Rītabuļļi, agrāk Buļļu muiža, (rietumu daļa pie Lielupes tiek dēvēta arī par Vakarbuļļiem) ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā. Buļļu apkaimes robežas ir pilsētas robeža, Rīgas līcis, taka, kas ved uz/no Rīgas līci, Dzintara iela, iedomāta paralēla taisne Roņu ielai, Buļļupe. Buļļu apkaime atrodas Rīgas galējā ziemeļrietumu stūrī uz Buļļu salas. Tā robežojas ar Daugavgrīvas un Kleistu apkaimēm, kā arī Jūrmalas pilsētu, lai gan pa sauszemi šai apkaimei vienīgais savienojums ir ar Daugavgrīvu. Administratīvi šī apkaime atrodas Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā. Apkaimes platība sastāda 7,497 km².

Vakarbuļļu peldvietas stāvlaukums, 2009. gads.
Zilais karogs Vakarbuļļu peldvietā.

Daugavgrīvas (Buļļu) salai ir bijusi sarežģīta veidošanās vēsture — teritorijas ģeoloģiski ģeogrāfiskās izmaiņas laikā, kas saistāmas ar Lielupes un Daugavas gultnes maiņām, izveidojās Buļļupe. Buļļupe, saukta arī par Buldurupi, ir vecā Lielupes gultne, lejtece līdz tās kādreizējai ietekai Daugavā. Līdz 17. gadsimtam Lielupei nebija sava ieteka jūrā. 1697. gada pavasara palos, Daugavas grīvā izveidojoties ledus sastrēgumam, Lielupes ūdeņi izrāva sev jaunu gultni uz jūru — pārrāva kāpu joslu tagadējās Buļļu jeb Daugavgrīvas salas vidū (tagadējā Rītabuļļu rajonā 3 km no Daugavgrīvas), izveidojot jaunu gultni, pa kuru ieplūst tieši Rīgas līcī. Minētā ieteka tika dēvēta par Ziemeļupi, sauktu arī par Jāņupi. Tomēr jaunā grīva laika gaitā aizsērēja (tā pastāvēja tikai nepilnus 100 gadus), un netālu no Daugavgrīvas piejūras kāpu joslas sauszemes pusē izveidojās tagadējais līcis — Ziemeļupe. Atkārtoti 1709. un 1759. gadā Lielupe (kur Ziemeļupes līcis) pārrāva Daugavgrīvas salu pie tagadējiem Rītabuļļiem un Daugavgrīvas, kas bija papildus Lielupes noteka uz jūru, tomēr minētā atteka pamazām aizsērēja, līdz vēlāk tā tika mākslīgi aizbērta. 1755. gadā (citos datos 1757. gadā) kārtējos pavasara palos Lielupe pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga un ieplūda jūrā pie Stirnuraga (radās aptuveni 13 km gara, šaura sala), kā rezultātā izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Savukārt upes vecā lejtece aptuveni 10 km garumā no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai ieguva Buļļupes jeb Buldurupes nosaukumu.

No 1765. līdz 1768. gadam bija centieni jauno Lielupes gultni aizsprostot, bet 1771. gadā tā atkārtoti izlauza sev ceļu tajā pašā vietā, izveidojot tā saukto Jaunupi. Vienlaikus radās arī tagadējā Daugavgrīvas sala.

Buļļu apkaime vēsturiski veidojusies uz Buļļu muižas zemes, kas pirmo reizi rakstos minēta 1495. gadā. Sākotnēji uz šīs muižas zemes bijuši zvejnieku ciemi Rītabuļļi (Bullēni) un Vakarbuļļi (Buļļugals).[1] Savukārt salas nosaukumus "Rītabuļļi" un "Vakarbuļļi" devuši vecie zvejnieki, jo no rīta saule ir Rītabuļļu, bet vakarā Vakarbuļļu pusē.[2]

Buļļu muiža (Bullenhof, Bullenfahr) bija muižiņa Daugavgrīvas draudzes teritorijā. Buļļu muižas vieta varētu būt atradusies tagadējās Rojas ielas 1 apkārtnē. Buļļu muižiņa pieminēta 1617. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms to izīrējis savam sekretāram Paulam Špankavam, kura tiesības uz šo īpašumu 1621. gadā apstiprināja arī Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Vēlāk 1679. gadā kapteinis Špankus īpašumu pārdeva ģenerālleitnantam Martinam Švulcam. 17. gadsimta beigās muižiņa tika reducēta. Reducēto muižu Zviedrijas karalis pēcāk ieķīlāja Hermanim Vitem fon Nordekam. 1716. gadā kņazs Pēteris Goļicins (Korribut de Gallizin) muižiņu iznomāja iepriekšminētajam Hermanim fon Nordekam. 1770. gadā par ķīlas naudu Buļļu muižiņu paturēja savā īpašumā Hermana fon Nordeka atraitne Elizabete. 1820. gadā muižiņa piederēja kolēģijas padomnieka fon Šulca mantiniekiem, bet 1909. gadā īpašniece bija A. Benus (Venus). Buļļu muižiņa attēlota patrimonālā apgabala un 1688. gada Lielvidzemes kartēs.[3]

Ap 19. gadsimtā Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta maģistrāli, jo dziļums bija pietiekams, lai pa to peldētu nelieli upju tvaikoņi.[4]

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rīgas pilsētas robežās iekļāva Pārdaugavas teritorijas. Tā arī Daugavgrīvas salas rietumu pusē bijušo Bolderājas pagasta teritoriju (Buļļumuiža, Buļļuciems) Buļļus iekļāva Rīgas pilsētas administratīvajās robežās.

20. gadsimta 30.40. gados (bet visvairāk no 1960. līdz 1987. gadam) tikusi veikta vairākkārtēja Buļļupes un Lielupes gultnes padziļināšana, kuras mērķis, pirmkārt, bija nodrošināt kuģošanu, otrkārt, iegūt smilts materiālu Rīgas apbūves vajadzībām. Rezultātā Buļļupes padziļināšana izsauca to, ka tika apbērtas palieņu pļavas un pārveidoti krasti, kā arī tika izraisīta upes krastu iebrukšana. 1930. gados Buļļupe bija galvenais satiksmes ceļš starp Daugavu un Lielupes lejteci.[5]

Sākot ar 1935. gadu teritorijā starp agrāko Rītabuļļu apbūvi un Buļļupes līci tika piešķirti nosaukumi jaunprojektētajām ielām, taču to izveide netika pabeigta (mūsdienās šajā apkārtnē atrodas arī Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtu komplekss Dzintara ielā 60). 20. gadsimta 30. gadu sākumā norisinās arī vasarnīcu celtniecība Rītabuļļos. Padomju okupācijas laikā (1941. gadā) baltvācu atstātās vasarnīcas kopā ar zemes gabaliem tika piešķirtas Baltijas flotei, kur tajās apmetās sarkanās flotes virsnieki ar ģimenēm.[1] Pēc 1944. gada Daugavas kreisais krasts tika pievienots Ļeņina rajonam. 1962. gadā rajoni tika sadalīti. 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalītajā daļā izveidoja Ļeņingradas rajonu, kurā ietilpa arī Buļļu apkaime.

Pēc neatkarības atjaunošanas Ļeņingradas rajons, kurā ietilpst Daugavgrīvas sala (tai skaitā — Buļļi), tika nodēvēts par Kurzemes rajonu.

Vakarbuļļu pludmale. 2005. gads.

Buļļu apkaimes kopējā platība ir 749,7 ha, kas ir 1,5 reizes vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 12,541 km. Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet tās maksimālais augstums ir 14 m v.j.l. Augstākās kāpas apkaimē un Buļļu salā kopumā atrodas salas D daļā. Posmā no Lielupes līdz Rītabuļļiem teritorijai raksturīgs sīku apmežotu, neregulāru kāpu pauguru un deflācijas ieplaku reljefs (2—10 metri v.j.l.).

Pašreizējā situācijā plašāks ielu tīkls (ar galveno ielu — Dzintara ielu) novērojams tikai Rītabuļļos, savukārt rietumu daļa ir lielākoties mežiem klāta,[1] ar kādreizējā Vakarbuļļu dabas lieguma teritoriju robežojas Vakarbuļļu savrupmāju rajons, kā iedzīvotāji vairākās paaudzēs nodarbojušies ar zvejniecību. Turklāt Buļļu apkaimes liela teritorijas daļa ietilpst dabas parkā "Piejūra", kas tika izveidots 1962. gadā no Vecāķiem līdz Gaujas grīvai, lai saglabātu kāpu mežus, priekškāpas un pludmali.

Gandrīz visa Buļļu apkaime atrodas litorīnas un pēclitorīnas laika akumulatīvās terases ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā, un tikai šaura josla gar Buļļupi pieskaitāma Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskajam mikrorajonam. Ģeoloģiski apkaimē galvenokārt atrodas litorīnas un pēclitorīnas laika jūras, lagūnu un aluviālie smilšainie nogulumi, kuru virspusē ir vēja pārpūstas smiltis. Gar jūras krastu stiepjas smilšaina pludmale, kuru no pārējās apkaimes atdala neregulāra priekškāpa 250—400 m platumā. Piekraste pakļauta intensīvai krasta noskalošanai. Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Buļļos ir ļoti bieza (maksimāli 60 m), atrodas augšdevona Gaujas svītas sarkanbrūnie, retāk zaļganpelēkie kvarca smilšakmeņi ar 0,5—1 m bieziem aleirolītu un mālu starpslāņiem.

No inženierģeoloģiskā viedokļa Buļļu apkaime kopumā uzskatāma par viendabīgu teritoriju. Lielākajā daļā tās teritorijas ir celtniecībai labvēlīgi apstākļi, kur zem augsnes līdz aptuveni 10 metru dziļumam raksturīgas blīvas smilšainas gruntis (galvenokārt putekļaina smilts ar blīvām starpkārtām). Šajās teritorijās būvlaukuma sagatavošanai nav vajadzīgi speciāli inženiertehniskie priekšdarbi, lai gan uzmanīgi jāvērtē gruntsūdeņu līmenis, kur pārsvarā ir ļoti augsts (0—1,5 m) un tikai vietām (apkaimes DR un daļā ZA) tas dabiski ir būvniecībai pietiekamā dziļumā (1,5—3 m). Ģeotehniski būvniecībai nelabvēlīgākas teritorijas izvietotas gar Buļļupes krastu (ap Rītabuļļiem), un jo īpaši salas pašos DR (Vakarbuļļos). Tur celtniecības apstākļi ir apgrūtināti ne tikai no grunšu sastāva viedokļa, bet arī dēļ teritorijas applūstamības riska, kas jo īpaši salas DR var sasniegt pat 10%. Vairāk kā 35,3 ha Buļļu apkaimes teritorijas ir noteikta obligāta nepieciešamība pēc teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas, ja tur tiek veikti jebkādi celtniecības darbi. Šeit gan jāatzīmē, ka Buļļos tas nav vērtējams kā slogs attīstībai, jo šīs teritorijas atrodas dabas un apstādījumu teritorijā, kur jaunas apbūves attīstība ir strikti ierobežota.

Zemes izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Buļļu apkaimes kopējās platības 12,4% jeb 657,1 ha aizņem virszemes ūdens objekti — apkaimes DR daļā tā ir Lielupe, bet D daļā Buļļupe ar atsevišķām ūdens lāmām (piemēram, Kuiļjoma), kuru platība variē atkarība no sezonas un vējiem, kas caur Lielupi un Daugavu Buļļupē var būtiski paaugstināt ūdens līmeni.

Absolūti lielāko Buļļu apkaimes daļu — 73,9% jeb 554,1 ha — aizņem dabas un apstādījumu teritorijas. Te atrodas arī plašas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas — dabas parks "Piejūra" (573,5 ha).

6,8% jeb 51,3 ha Buļļu apkaimes ir noteikta kā apbūves teritorija ar apstādījumiem (primāri kā dzīvojamā apbūve), pieļaujot saglabāt un nedaudz paplašināt jau pastāvošo retināto dzīvojamo apbūvi Rītabuļļos (galvenokārt gar Dzintara ielu). Citiem teritorijas atļautajiem izmantošanas veidiem Rītabuļļos ir teritoriāli nebūtiska nozīme, jo tie būtībā apzīmē tikai jau Vakarbuļļos un Rītabuļļos pastāvošo apbūves raksturu (galvenokārt savrupmāju apbūves teritorijas).[6]

  • 73,9% — Apstādījumu un dabas teritorija.
  • 12,4% — Ūdens objekti.
  • 6,8% — Apbūves ar apstādījumiem teritorija.
  • 3,7% — Lielceļi, maģistrāles un ielas.
  • 2,5% — Savrupmāju apbūves teritorija.
  • 0,7% — Jauktas apbūves teritorija.

Dabas aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa apkaimes ietilpst dabas parkā "Piejūra". Buļļu teritorijā ietilpst tā daļa, kādreiz atsevišķa īpaši aizsargājamā dabas teritorija Vakarbuļļu liegums, kas izveidots 1993. gadā. Tā platība ir 52 hektāri, kuras lielākās vērtības ir jūrmalas pļavas. Augu valsts pētījumi Buļļos uzsākti jau 18. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās (1894. gadā) botāniķis Kārlis Reinholds Kupfers dokumentējis jūrmalas armērijas atradni Buļļu salā. 20. līdz 30. gados daudzi zinātnieki pievērsuši uzmanību Buļļu ainavas un augu valsts saglabāšanas nozīmīgumam, turklāt Buļļugala piekrastes teritorija bijusi un ir nozīmīga caurceļojošo bridējputnu un ūdensputnu atpūtas vieta.[7]

Apkaimes saikne ar pārējo Rīgas teritoriju tiek nodrošināta caur Daugavgrīvas apkaimi. Galvenās ielas ir Dzintara iela, Ilmeņa iela un Rojas iela, bet plānotajā Rīgas pilsētas ielu tīkla shēmā šajā apkaimē paredzētas tikai vietējas un zemākas nozīmes ielas, tādējādi saglabājot šīs apkaimes visnotaļ mierīgo raksturu pilsētas nomalē.

Buļļu apkaimē atrodas Vakarbuļļu peldvieta, kas ir nozīmīga Rīgas iedzīvotāju atpūtas vieta. Tai ir ticis piešķirts Zilais karogs.

Sabiedriskais transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buļļu apkaimes nodrošinājums ar sabiedrisko transportu vērtējams kā ļoti vājš, jo šo apkaimi apkalpo tikai viens Rīgas sabiedriskā transporta maršruts — 36. autobuss, kas turklāt kursē tikai 37 reizes dienā un tam nav savienojuma ar pilsētas centru. Tas nozīmē, ka nokļūšanai uz citām Rīgas apkaimēm Buļļu iedzīvotājiem ir ne tikai jāpārvar liels attālums, bet arī jārēķinās ar vismaz vienu pārsēšanos, ja nokļūšanai pilsētas centrā jāizmanto sabiedriskais transports. Vasaras sezonā nedēļas nogalēs un brīvdienās līdz Rītabuļļiem kursē arī 3. autobuss.

Sociālās infrastruktūras nodrošinājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buļļu teritorijā neatrodas neviens no sociālās infrastruktūras objektiem (pirmsskolas izglītības iestādes, vispārējās izglītības iestādes, augstākās izglītības iestādes, citas izglītības un mācību iestādes, bibliotēkas, ārstniecības iestādes, kultūras nami un citas kultūras iestādes, sociālās aprūpes iestādes, militārās iestādes, reliģiskās iestādes, cietumi, pašvaldības un valsts policijas iecirkņi un sporta būves).

Vakarbuļļos atrodas tēlnieka Paula Jaunzema dzīvesvieta, darbnīca un akmens skulptūru parks, kurā eksponēti vairāki desmiti lielformāta akmens skulptūru.

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. 1,0 1,1 1,2 Rīgas ielas, 2001//Enciklopēdija, 1.sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43. lpp
  2. Ilze Jansone, Ivars Vīks, 1999. Latvju ceļotājs 1.// Sērija "Dzimtenes mācība" — Rīga: izdevēja Ilze Jansone. Termins "Bolderāja" 118 — 123 lpp
  3. Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750.g. — 1850.g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 64.lpp
  4. Caune A., 1998.Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne 156. lpp. kopā 239.lpp.
  5. Dabas parka "Piejūra" dabas aizsardzības plāns, 2004. Rīgas rajona Carnikavas pagasts, Saulkrastu pilsēta ar lauku teritoriju, Rīgas pilsēta. — Rīga: izstrādātājs Latvijas http://www.dap.gov.lv/public/files_uploaded/aizsardzibas_plani/piejura_dap.pdf[novecojusi saite]
  6. Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments
  7. Vakarbuļļu lieguma Dabas aizsardzības plāns, 2003. — Rīga: izstrādātājs SIA "Estonian, Latvian & Lithuanian Environment" pēc Rīgas domes pasūtījuma, kopā 49.lpp. Pieejams: Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapā http://www.dap.gov.lv/public/files_uploaded/aizsardzibas_plani/vakarbulli_dap.pdf[novecojusi saite]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]