Sinitiro Tomonaga
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Sinitiro Tomonaga (japāņu: 朝永 振一郎, dzimis 1906. gada 31. martā, miris 1979. gada 8. jūlijā) bija Japānas fiziķis. Pazīstams ar savu ieguldījumu kvantu elektrodinamikas attīstībā. 1965. gadā kopā ar Ričardu Fainmenu un Džulianu Švingeru saņēmis Nobela prēmiju fizikā par fundamentālo darbu kvantu elektrodinamikā, kas būtiski ietekmēja elementārdaļiņu fiziku.[1]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tomonaga dzimis Tokijā 1906. gadā. Viņš bija japāņu filozofa Tomonagas Sanjūro otrais bērns un vecākais dēls. 1926. gadā viņš iestājās Kioto Imperiālajā universitātē. Studiju laikā viens no viņa biedriem bija Hideki Jukava (1949. gada Nobela prēmijas laureāts). Tomonaga trīs gadus strādāja par asistentu universitātē. 1931. gadā pēc universitātes absolvēšanas viņš pievienojās Josio Nišinas grupai pētniecības institūtā RIKEN. 1937. gadā, strādājot Leipcigas Universitātē, viņš sadarbojās ar Vernera Heizenberga pētnieku grupu. Divus gadus vēlāk viņš atgriezās Japānā Otrā pasaules kara dēļ. Aizstāvēja doktora grādu Tokijas Universitātē par par darbu kodolmateriālu izpētē, ko viņš bija paveicis, atrodoties Leipcigā.[2]
Japānā viņš tika iecelts par profesoru Tokijas Izglītības universitātē (Cukubas universitātes iepriekšējais nosaukums). Kara laikā viņš veica pētījumus magnetronu un mezonu teorijas jomā un izstrādāja savu teoriju. 1948. gadā viņš kopā ar saviem studentiem atkārtoti pārbaudīja Sidnija Dankofa 1939. gada darbu, kurā tas mēģināja parādīt, ka bezgalīgos lielumus, kas rodas kvantu elektrodinamikā, var atcelt vienam ar otru, taču tas neizdevās. Lai ievērojami paātrinātu un precizētu aprēķinus, Tomonaga izmantoja savu "ļoti daudzo reižu" teoriju un relatīvistisko metodi, kuras pamatā bija Volfganga Pauli un Markusa Fīra nerelativistiskā metode. Tad viņš un viņa studenti atklāja, ka Dankofs nebija ņēmis vērā vienu lielumu no perturbāciju teorijas kvantu mehānikā. Ar šo lielumu teorija deva meklētos rezultātus. Tādējādi Tomonaga atklāja renormalizācijas metodi. Atklājums norisinājās neatkarīgi no Džuliana Švingera, abi vienlaikus aprēķināja fizikālos lielumus, piemēram, Lemba nobīdi.
1949. gadā Roberts Openheimers viņu uzaicināja strādāt Prinstonas Padziļināto studiju institūtā.[2] Viņš pētīja daudzķermeņu problēmu par kvantu mehāniskās sistēmas kolektīvajām svārstībām. Nākamajā gadā viņš atgriezās Japānā. Viņš bija izveidojis teoriju par Tomonagas-Latinžera šķidrumu. 1955. gadā viņš uzņēmās vadību Tokijas Universitātes Kodolpētījumu institūta izveidē.[2] 1965. gadā viņam kopā ar Džulianu Švingeru un Ričardu Feinmanu tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par pētījumiem kvantu elektrodinamikā, īpaši par renormalizācijas metodes atklāšanu.
Tomonaga nomira no rīkles vēža 1979. gadā, Tokijā.
Tomonaga 1940. gadā apprecējās ar Rioko Sekiguti. Viņiem bija divi dēli un viena meita. 1952. gadā apbalvots ar Kultūras ordeni, bet 1976. gadā — ar Uzlecošās saules ordeņa Lielo kordonu.
Atzīstot trīs Nobela prēmijas laureātu ieguldījumu, 2015. gadā Cukubas pilsētas centrālajā parkā tika uzstādītas Sinitiro Tomonagas, Leo Esaki un Makoto Kobajaši bronzas statujas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1965». Nobel Foundation. Skatīts: 2022-12-04.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Sin-Itiro Tomonaga - Biographical». www.nobelprize.org. Skatīts: 2022-12-04.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sinitiro Tomonaga.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Sinitiro Tomonagas biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Fundamental work in quantum electrodynamics, with deep-ploughing consequences for the physics of elementary particles (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Čārlzs Taunss Nikolajs Basovs Aleksandrs Prohorovs |
Nobela prēmija fizikā 1965 kopā ar Džulianu Švingeru un Ričardu Fainmenu |
Pēctecis: Alfrēds Kastlers |
|