Vitālijs Ginzburgs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vitālijs Ginzburgs
Виталий Лазаревич Гинзбург
Vitālijs Ginzburgs
Personīgā informācija
Dzimis 1916. gada 4. oktobrī
Maskava, Krievijas impērija
Miris 2009. gada 8. novembrī (93 gadi)
Maskava Karogs: Krievija Krievija
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Tautība ebrejs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Ļebedeva fizikālais institūts, Maskavas fizikāli-tehniskais institūts
Alma mater Maskavas Valsts universitāte
Pasniedzēji Igors Tamms
Studenti Vjačeslavs Mukhanovs
Sasniegumi, atklājumi Ginzburga-Landausa teorija par supravadītspēju
Apbalvojumi 2003. gada Nobela prēmija fizikā

Vitālijs Ginzburgs (krievu: Вита́лий Ла́заревич Ги́нзбург) (dzimis 1916. gada 4.oktobrī, miris 2009. gada 8. novembrī) bija ebreju tautības PSRS un Krievijas fiziķis teorētiķis. 2003. gadā kopā ar Alekseju Abrikosovu un Entoniju Legetu ieguvis Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu supravadītāju un suprašķidrumu teorijā.[1]

Dzīves sākums, ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ginzburgs dzimis ebreju ģimenē Maskavā. Tēvs Lazars Jefimovičs Ginzburgs (1863-1942) bija inženieris, beidzis Rīgas Tehnisko universitāti, māte Auguste Venjaminovna Viļdauere bija ārste (1886. gadā dzimusi Mītavā, Kurzemes guberņā (tagad Jelgava)). 1920. gadā, kad Ginzburgam bija 4 gadi, māte mirst no vēdertīfa. Mātes jaunākā māsa Roza (arī dzimusi Mītavā) sāk dzīvot kopā ar Ginzburga tēvu un kopā viņu izaudzina.[2]

Karjeras sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gadā Ginzburgs pabeidza studijas Maskavas Valsts universitātē. 1940. gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju un 1942. gadā doktora disertāciju. 2. pasaules kara laikā divreiz pieteicās brīvprātīgi armijā, bet viņu nepieņēma, jo tajā laikā bija noteikts, ka militāri neapmācītus cilvēkus ar augstāko izglītību neiesauc. No 1945 gada Ginzburgs strādāja Gorkijas valsts universitātē (tagad Ņižņijnovgoroda). Tur viņš iepazinās ar savu otro sievu, kas bija tiesāta kā "tautas ienaidniece" un pēc cietuma izsūtīta uz Gorkiju.[3]

Dalība ūdeņraža bumbas projektā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1948. gadā Igors Kurčatovs uzdeva Ginzburga disertācijas vadītājam Igoram Tammam strādāt pie ūdeņraža bumbas. Tamms šajā darbā iesaistīja arī Ginzburgu un Andreju Saharovu. Katrs no viņiem izvirzīja vienu pamatideju, kuras abas bija ļoti nozīmīgas ūdeņraža bumbas izstrādāšanā. Ginzburga 1948. gadā izvirzītā ideja (Ideja Nr.2) bija izmantot bumbai litija-6-deiterīdu, kuru bombardējot ar neitroniem, rastos tritijs un brīvs deitērijs. Saharovs vēlāk tika nosūtīts turpināt darbu uz slēgto pilsētu Arzamasu-16, kur notika galvenie pētījumi. Bet Ginzburgs, sakarā ar savu izcelšanos un sievas "tautas ienaidnieces" statusu, netika nosūtīts. Tādējādi viņam bija iespēja palikt Maskavā un turpināt nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem.

Ginzburgs uzstājas ar Nobela lekciju Maskavas Valsts universitātē 2004. gadā

Turpmākā zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gadā Ginzburgs kopā ar Ļevu Landausu izstrādāja supravadītspējas teoriju (Ginzburga-Landausa teorija), bet 1958. gadā kopā ar Ļevu Pitajevski izveidoja supraplūstamības teoriju. Ginzburgs pētījis elektromagnētisko viļņu izplatīšanos plazmā, kosmiskā starojuma veidošanos. 1968. gadā Ginzburgs nodibināja Fizikas un astrofizikas katedru Maskavas fizikāli-tehniskajā institūtā. Pēc Tamma nāves Ginzburgs pārņēma Teorētiskās fizikas nodaļas vadīšanu (1971-1988) Ļebedeva fizikālajā institūtā. Sarakstījis vairāk kā 400 zinātniskos darbus un 10 monogrāfijas teorētiskās fizikas, radioastronomijas un kosmiskā starojuma jomās.

1966. gadā Ginzburgs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, bet 1991. gadā par Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

Politiskie uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukuma Ginzburgs atbalstīja ebreju sabiedriskās aktivitātes Krievijā, piedalījās Krievijas ebreju kongresa padomē, uzstājās pret antisemītismu.

2000. gados Ginzburgs atbalstīja Krievijas liberālo opozīciju un cilvēktiesību kustību, kā arī aizstāvēja zinātniekus Igoru Sutjaņinu un Valentīnu Daņilovu, kurus varas iestādes apsūdzēja par spiegošanu. 2009. gadā intervijā Ginzburgs izteicās par Krievijas Federālās drošības dienestu kā kaitīgu institūciju, kuras varas pastiprināšanās Krievijā draud ar staļinisma atgriešanos.[4]

Ginzburgs bija ateisma atbalstītājs. 2007. gadā viņš kopā ar vēl 9 Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem parakstīja Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam adresētu "10 akadēmiķu vēstuli", kurā paustas bažas par arvien pieaugošu Krievijas sabiedrības klerikalizāciju.[5]

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ginzburgs mira 2009. gada 8. novembrī 93 gadu vecumā no sirds nepietiekamības. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Reimonds Deiviss
Masatoši Košiba
Rikardo Džakoni
Nobela prēmija fizikā
2003
kopā ar
Alekseju Abrikosovu
un Entoniju Legetu
Pēctecis:
Deivids Gross
Deivids Policers
Frenks Vilčeks