Pjotrs Kapica

Vikipēdijas lapa
Pjotrs Kapica
Пётр Леонидович Капица
Pjotrs Kapica
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 26. jūlijā
Kronštate, Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
Miris 1984. gada 8. aprīlī (89 gadi)
Maskava, Karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte
Kembridžas Universitāte
Fizikālo problēmu institūts
Maskavas fizikāli tehniskais institūts
Maskavas Valsts universitāte
Kristalogrāfijas institūts
Alma mater Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte
Kembridžas Universitāte
Pasniedzēji Ābrams Jofe, Ernests Rezerfords
Sasniegumi, atklājumi supraplūstamība
Apbalvojumi 1978. gada Nobela prēmija fizikā

Pjotrs Kapica (krievu: Пётр Леонидович Капица, dzimis 1894. gada 26. jūlijā, miris 1984. gada 8. aprīlī) bija padomju/krievu fiziķis. 1978. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts par pētījumiem zemo temperatūru fizikā.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prof. Pjotra Kapicas (pa kreisi) un prof. Nikolaja Semjonova portrets (gleznotājs Boriss Kustodjevs, 1921)

Dzimis Kronštatē, armijas ģenerālmajora un pedagoģes ģimenē. No 1912. gada studēja Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1916. gadā apprecējās ar kadetu politiķa, Krievijas impērijas Valsts domes deputāta Kirila Černosvitova meitu Nadeždu. 1919. gadā viņš pabeidza studijas Politehniskajā institūtā, padomju varas iestādes nošāva viņa sievastēvu, bet 1919.—1920. gada ziemā Spāņu gripas laikā nomira sieva un abi mazgadīgie Kapicas bērni.

No 1918. gada līdz 1920. gadam Kapica bija pasniedzējs Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1921. gadā tika iekļauts zinātnieku delegācijā uz Vāciju un Lielbritāniju zinātnisko kontaktu nodibināšanai un sāka strādāt Kembridžas Universitātes Kavendiša laboratorijā pie Ernesta Rezerforda. 1923. gadā ieguva Kembridžas Universitātes filozofijas doktora grādu. 1927. gadā Parīzē apprecējās otrreiz ar akadēmiķa Alekseja Krilova meitu Annu. 1933. gadā kļuva par Kembridžas Universitātes Monda laboratorijas vadītāju.

1934. gada septembrī atgriezās PSRS, pēc Josifa Staļina pavēles specdienesti viņam neatļāva izbraukt no valsts, kādu laiku turēja mājas arestā un lika izveidot Fizikālo problēmu institūtu, kur viņš tika iecelts par vadītāju. 1937. gadā publicēja pētījumu rezultātus par šķidrā hēlija supraplūstamību. Lielā terora gados, rakstot vēstules valsts līderiem, aizstāvēja arestētos fiziķus Vladimiru Foku un Ļevu Landausu.

No 1946. gada līdz Staļina nāvei, saistībā ar konfliktu ar Lavrentiju Beriju, tika ierobežots savā darbībā. 1966. gadā Kapicam pirmoreiz pēc 32 gadiem ļāva apmeklēt Lielbritāniju. 1973. gadā, neskatoties uz pierunāšanu, neparakstīja četrdesmit akadēmiķu vēstuli, kurā bija nosodīts Andrejs Saharovs.

Miris 1984. gadā Maskavā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par godu Kapicam nosaukts 1982. gadā atklātais asteroīds 3437 Kapica.[2]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pjotram Kapicam bija divi dēli. Vecākais dēls Sergejs Kapica (1928—2012) bija fiziķis, demogrāfs un zinātnes popularizētājs. Četrdesmit gadus viņš bija populārā televīzijas raidījuma par zinātni "Acīmredzamais-neticamais" vadītājs.[3]

Otrs Kapicas dēls, Andrejs Kapica (1931—2011) bija ģeogrāfs. Atklājis Vostokas ezeru, lielāko subglaciālo ezeru Antarktīdā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The Nobel Prize in Physics 1978». Nobel Foundation.
  2. «Dictionary of Minor Planet Names».
  3. «Prominent Russian scientist Sergey Kapitsa dies at 84». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. janvārī. Skatīts: 2014. gada 19. janvārī.
  4. «Andrey Kapitsa dies in Moscow». Russian Geographical Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 2. decembrī. Skatīts: 2014. gada 19. janvārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Filips Andersons
Nevils Mots
Džons van Vlaks
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Arno Penziasu,
Robertu Vilsonu

1978
Pēctecis:
Šeldons Glešovs
Abduss Salams
Stīvens Veinbergs