Nikolajs Basovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Basovs
Николай Геннадиевич Басов
Basovs 1964. gadā
Basovs 1964. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1922. gada 14. decembrī
Usmaņa, Tambovas apgabals, Krievijas PFSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Miris 2001. gada 1. jūlijā (78 gadi)
Maskava, Karogs: Krievija Krievija
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRSKarogs: Krievija Krievija
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne radiofizika
Darba vietas Ļebedjeva fizikas institūts
Maskavas Inženierfizikas institūts
Alma mater Maskavas Inženierfizikas institūts
Pasniedzēji Mihails Ļeontovičs
Aleksandrs Prohorovs
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1964)
Lomonosova Lielā zelta medaļa (1990)

Nikolajs Basovs (krievu: Никола́й Генна́диевич Ба́сов; dzimis 1922. gada 14. decembrī, miris 2001. gada 1. jūlijā) bija PSRS un Krievijas fiziķis. 1964. gadā viņš kopā ar fiziķiem Čārlzu Taunsu un Aleksandru Prohorovu saņēma Nobela prēmiju fizikā "par fundamentālu darbu kvantu elektronikas jomā, kas ļāva konstruēt oscilatorus un pastiprinātājus, kas darbojas saskaņā ar māzeralāzera principu".[1] Divkārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (1969, 1982), apbalvots ar Ļeņina prēmiju (1959) un PSRS Valsts prēmiju (1989).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolajs Basovs dzimis 1922. gadā Usmaņas pilsētā, Tambovas apgabalā (mūsdienās Ļipeckas apgabalā). 1927. gadā Basovu ģimene pārcēlās uz Voroņežu. Tēvs Genādijs Basovs bija profesors Voroņežas Meža institūtā, māte Zinaīda Molčanova. 1941. gadā pabeidzis vidusskolu, Nikolajs Basovs uzsāka dienestu Sarkanajā armijā. Otrā pasaules kara laikā izgāja ārsta asistenta apmācību un tika nosūtīts uz Ukrainas fronti.[2]

Pēc demobilizācijas 1945. gada decembrī Basovs uzsāka eksperimentālās un teorētiskās fizikas studijas Maskavas Inženierfizikas institūtā, ko pabeidza 1950. gadā. Vēl studiju laikā 1948. gadā sāka strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā par laborantu. Tur strādāja Mihaila Ļeontoviča un Aleksandra Prohorova vadībā. Aizstāvēta kandidāta disertāciju 1953. gadā, bet 1956. gadā — doktora disertāciju. 1958. gadā kļuva par Ļebedjeva fizikas institūta direktora vietnieku, bet no 1973. līdz 1989. gadam bija tā direktors. 1963. gadā Basovs institūtā nodibināja kvantu radiofizikas laboratoriju, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2001. gadā.

1962. gadā Basovs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1966. gadā — par akadēmiķi. Basovs bija viens no 40 akadēmiķiem, kas 1973. gadā parakstīja vēstuli laikrakstam "Pravda",[3] paužot nosodījumu par akadēmiķa Andreja Saharova "pretpadomju darbību".[4]

1978. gadā Basovs Maskavas Inženierfizikas institūtā organizēja kvantu elektronikas katedru (vēlāk pārdēvētu par lāzeru fizikas katedru). Daudzus gadus Basovs bija vairāku populārzinātnisku žurnālu redaktors vai redkolēģijas loceklis, kā arī Vissavienības izglītojošās biedrības Znanie (Знание) valdes priekšsēdētājs.

Basovs nomira 2001. gada 1. jūlijā 78 gadu vecumā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basova zinātniskā darbība bija veltīta kvantu elektronikai un tās pielietojumam. Kopā ar Aleksandru Prohorovu atklāja elektromagnētiskā starojuma pastiprināšanās un ģenerācijas principu kvantu sistēmās. Tas deva iespēju 1954. gadā izveidot kvantu ģeneratoru (māzeru) amonjaka molekulu kūlī. Nākošajā gadā tika izstrādāta trīs enerģētisko līmeņu shēma, kas guva plašu pielietojumu lāzeros un māzeros. Šie darbi kopā ar amerikāņu fiziķa Čārlza Taunsa pētījumiem kļuva par jaunas nozares — kvantu elektronikas — pamatu. 1964. gadā Basovam, Prohorovam un Taunsam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Jūdžins Vīgners
Marija Geperta-Maiera
Hanss Jensens
Nobela prēmija fizikā
1964
kopā ar Čārlzu Taunsu un Aleksandru Prohorovu
Pēctecis:
Ričards Fainmens, Džulians Švingers, Sinitiro Tomonaga